Jeļenai nenormāls kauns, ka 16. martā spļāvusi uz kundzi

Plašu sabiedrības rezonansi izraisīja konflikts 16. martā pie Brīvības pieminekļa, kad Leģionāru atceres pasākumā kāda jauniete uzspļāva pavecākai kundzei. Incidentu nofilmēja Latvijas televīzija, un policija sāka negadījuma izmeklēšanu.

Presē parādījās agresīvās meitenes uzvārds. Viņa it kā esot Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas  fakultātes studente Nadežda Devjatņikova. Pēc tam izrādījās, ka Universitātē nav studentes ar tādu vārdu un uzvārdu, un Devjatņikova patiesībā bija kāda skolniece, kura 16. martā nemaz neatradās pie pieminekļa, bet skolā. Tomēr meitene jau bija nodēvēta par „nelabojamu huligāni”, un viņa internetā saņēma simtiem apvainojušo komentāru un pārmetumu.

Tajā pašā laikā presē arī parādījās ziņas, ka vecākā kundze pret savu apvainotāju nemaz negrasās sūdzēties policijā.

Marta beigas policija paziņoja, ka ir aizturējusi 1982. gadā dzimušo sievieti, kura 16. marta pasākumā pie Brīvības pieminekļa iepļaukāja un uzspļāva pensijas vecuma kundzei. Spļāvēja savu vainu atzina,un tiesa viņu sodīja ar 50 latu naudassodu.

Konfliktā iesaistīto sieviešu vārdi tā arī publiski netika atklāti. Bet nu tie ir kļuvuši zināmi. Žurnāls „Ir” raksta, ka kundze, kuru jauniete nosauca par „leģionāru fašisti”, ir 78 gadus vecā Anna Balčune. Savukārt viņas apspļaudītāja ir 29 gadus vecā Jeļena Zeļenkeviča.

Žurnālam abas sievietes atklājušas arī savus dzīvesstāstus. Annas kundze katru gadu dodas uz leģionāru atceres pasākumiem un arī šogad to uzskatīja par savu pienākumu. Savukārt Jeļena teica, ka 16. martā pie Brīvības pieminekļa nokļuvusi nejauši un nožēlo izdarīto. Izskanējusī informācija, ka agresīvā jauniete ir narkomāne, gan patiesībai neatbilst. Pirms gadiem desmit viņa gan esot „niekojusies” ar narkotiskajām vielām, bet nu to atzinusi par netikumu un ir pievērsusies kristīgajai ticībai.

Annas stāsts

Anna ir dzimusi 1933. gadā Dagdā, raksta žurnāls „Ir”. 1945. gadā vasarā sarkanarmieši nošāva Annas tēvu Staņislavu, jo viņš iebrucējiem negribēja atdot saimniecības abus zirgus un kumeļu. 1949. gadā nomira Annas māte. Visus Balčunu ģimenes bērnus pēc tam ievietoja bērnunamā Rīgā, Āgenskalnā.

Pēc sešiem gadiem Lietuvā uzradās tēva radi, kuri pie sevis pieņēma Annu. Viņa dzīvojusi Šauļos – strādājusi fabrikā, pēcāk bufetē un veikalā par pārdevēju.

Apprecējusies ar ukraiņu puisi, piedzimis dēls. Attiecības ar vīru izjukušas, dēls pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Savukārt vecmāmiņa palika Šauļos audzināt mazmeitu Ligitu. 1994. gadā dēls māti aicināja atpakaļ uz Latviju – tagad viņa dzīvo Rīgā, Ziepniekkalnā.

Visvairāk Annu sāpinājis tas, ka 16. martā protestētāji uz mietiem uzsprauduši cūku galvas un izsaukuši leģionāriem aizvainojošas frāzes.

Lopiņu spīdzināšanu tad arī Anna pārmetusi Jeļenai.

„Viņa pretī kliedza, ka Latvijā dzimusi! Es teicu, ka tad tev jāzina, kas ir fašists, esesietis, leģionārs, nevis jāsauc mani par leģionāru fašisti. Es teicu: ak, tu maita - krieva, kā kauna nav?! Jā, tā es viņai teicu. Tie jaunie neko nav dzīvē redzējuši, sapuvušus kartfeļus ēduši! Viņa mani par leģionāru fašisti sauks! Ko lien pie veciem cilvēkiem? Viņiem jau tā sirdis pilnas! Ko tu te gribi? Šašlikus cept? Katjušu dziedāt? Šņabi dzert? Ej 9. maijā un bļausties,” žurnālam „Ir” saka Annas kundze.

Viņa tomēr netaisās pret apspļaudītāju vērsties tiesā un „Ir” saka: „Ko tur. Kas bija sakāms, pateicu. Dieviņš jau meiteni ir sodījis ar to, ka narkotikas lietojusi. Viņas vecākiem gribētu pateikt, ka nepietiek ar piedzemdēšanu. Vajag bērnu izaudzināt par pieklājīgu cilvēku.”

Jeļena Zeļenkeviča, kas iesita un uzspļāva Annas kundzei, dzīvo koka namā Maskavas ielā kopā ar vīru, septiņus gadus veco meitu Vladislavu, tēvu un kaķeni Musjku, noskaidrojis „Ir”.

Par notikušo pie Brīvības pieminekļa viņai esot nenormāls kauns. Pati nesaprotot, kā tā sanācis.

Uzzinājusi, ka Anna vairs uz viņu netur ļaunu prātu, Jeļena nosaka: „Cik labi! Es regulāri eju uz baznīcu un aizlūdzu. Nožēloju izdarīto. Es ļoti nožēloju izdarīto.”

Viņa ar draugiem 16. martā brauca gar Brīvības pieminekli uz tramvaja pieturu pie Operas, lai brauktu uz Ķengaragu. Pa ceļam satika paziņu, parunājās. „Par to, ka visi kari jau sen aizmirsti, ka nav fašistu un komunistu, ir tikai noziedznieki. Nacionalitātei nav nozīmes. Jādzīvo uz priekšu. Nezinu, no kurienes uzradās tante.”

Annas kundze domājusi, ka Jeļena ir no kādas organizācijas, kas sakārusi kokos cūku galvas, bet viņa noliedz, ka būtu kādā radikālā grupējumā. „Tur daudzi runājās un klaigāja. Tas, kas notika starp mums, bija īss mirklis. Televīzijā izskatījās citādi. Mēs viena otrai visu pateicām un gājām prom. Nebūtu kāvušās. Vispirms viņa pavicināja roku, tad galvu pakratīja kā uz spļaušanu. Un tad es nenovaldījos. Zinu, ka esmu vainīga. Man vajadzēja savaldīties. Vecs cilvēks jāciena. Lai arī ko saka. Viņa teica: okupante, maita - krieva. Bet es mīlu savu Rīgu! Es runāju latviski, visu mūžu te dzīvoju. 18. novembrī biju pie Brīvības pieminekļa ar meitu un vīru. Prezidents Valdis Zatlers manai meitai paspieda roku! Tas bija tik satraucošs notikums! Biju lepna,” teic Jeļena.

Pašlaik Jeļenas ģimene dzīvo trūcīgi. Pašai algota darba jau nav otro gadu. Pēc vidusskolas Jeļena ir apguvusi gan informācijas ievades operatores, gan frizieres darbu. Strādājusi aptiekā, bet tad sekoja štatu samazināšana, un viņa palika bez darba. Pēcāk jauniete neoficiāli strādāja par sētnieci, bet pēc tam „simtlatnieku” programmā. Arī vīrs ir bezdarbnieks – viņam darbs „simtlatniekos” beidzās februārī. Tagad ģimene iztiekot no meitas astoņu latu pabalsta, Jeļenas tēva pensijas un vīramātes 1. grupas invaliditātes pensijas. „Smags laiks. Vīratēvs vēl nokrita un galvu sasita, mēnesi bija slimnīcā. Mamma pirms Jaungada nomira,” žurnālam „Ir” saka Jeļena.

Incidents pie Brīvības pieminekļa 2011. gada 16. martā