Laupīšanas liecina, ka bankās strādā gadījuma cilvēki
Pēdējo mēnešu laikā laupīšanas banku filiālēs kļuvušas par ikdienu. Cietušas gandrīz visas lielākās bankas. Lai gan laupītāju guvums nav diez ko ievērojams un cilvēki nav cietuši, eksperti norāda uz vairākām bīstamām tendencēm.
Vakar notikusi laupīšana AS „Swedbank” filiālē Rīgā, Vienības gatvē 51, pirms tam aplaupīta šīs bankas filiāle Dzelzavas ielā 51. Vēl pirms pāris nedēļām laupītājs mēģināja aplaupīt divas AS „Latvijas Krājbanka” filiāles – Dzelzavas ielā 55 un Brīvības ielā 430a. 25. martā laupītāji iebruka „Latvijas Krājbankas” filiālē Rīgā, Brīvības gatvē 224, kā arī VAS „Latvijas Hipotēku un zemes banka” filiālē Brīvības ielā 110. 23. februārī un 8. martā notika laupīšana „Hipotēku bankas” norēķinu grupā Rīgā, Melnsila ielā 22, 16. martā laupīšana notika SEB bankas filiālē Rīgā, Mellužu ielā 1, bet pēc dienas, 17. martā, laupītāji bija nolūkojuši „Latvijas Krājbankas” filiāli Juglā.
Aloizs Blonskis, bijušais Kriminālpolicijas priekšnieks:
„Banku laupīšanas nav modes lieta tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Domāju, ka pie mums ir ieperinājusies kāda laupītāju banda, bet jautājums ir, kāpēc viņi to var izdarīt? Iemesli ir vairāki. Situācija, kad dažu mēnešu laikā tiek aplaupītas vairākas bankas, liek kļūt uzmanīgiem. Bankas apsargā speciāli apmācīti cilvēki, kas nāk no policistu vidus.
Tehniski bankas ir nodrošinātas, bet divu minūšu laikā, kurā notiek laupīšanas, tehnika nepaspēj nostrādāt. Kāpēc pēc pirmajām laupīšanām bankās netika izlikti slēpņi un noziedznieki notverti? Tehnika visu nevar, svarīgs ir cilvēciskais faktors. Iespējams, bankas taupa uz šī rēķina. Tas, ka noziegumus ir iespējams atkārtot, ir vainīga arī policija, jo kriminālpolicija vairs nezina savu kontingentu – personas, no kurām var sagaidīt tādus noziegumus. Policijai nav pietiekoši labs ziņotāju tīkls, līdz ar to pietrūkst informācijas, bet informācija ir galvenais faktors, kas ļauj atklāt noziegumus. Ir jāzina, kuras personas skaļi uzdzīvo restorānos, atpūšas dārgos kūrortos, lieto narkotikas un ir gatavas riskēt. Mūsdienu realitāte ir tāda, ka aizvien biežāk noziegumus pastrādā iebraucēji, tāpēc ir jāveido sadarbība ar kaimiņu valstu un tālāku valstu kārtības sargiem. Vēl ir tāda lieta, ka mūsdienās darbā ņem jebkuru no ielas, nepārbaudot cilvēka pagātni, ieradumus, radiniekus. Tas nozīmē, ka piekļūt slepenai informācijai var ļoti viegli. Domāju, ka bankas aplaupa agrāk sodītas personas vai narkomāni, jo tas, ko viņi dara, nav nopietni. Viņi skrien ar galvu sienā un būtu notverami kā tauriņi sietā. Sākumā noziedznieki bija bailīgāki, bet, redzot, ka viss izdodas un nekas par to nav, sāka nākt uz bankām katru dienu. Viņiem nauda ir vajadzīga ne jau biznesa uzsākšanai, bet narkotikām. Ir vajadzīga deva, tāpēc viņi ir gatavi uzņemties jebkuru risku. Krievijā un Zviedrijā uzdarbojās nopietni banku laupītāji un arī ieguvums bija cita līmeņa, simti tūkstoši. Šādai afērai ir vajadzīgi ieguldījumi un jāgatavojas mēnešiem ilgi, jāfiltrē un jāpārvilina savā pusē bankas darbinieki. Latvijā bankas aplaupītas primitīvi, tādus noziedzniekus, ja gribētu, varētu viegli noķert.”
„Iemesli, kāpēc šeit un tagad tie aplaupītas bankas, ir vairāki, bet tajā noteikti nav vainojama sociālā situācija. Ir jārunā par to cilvēku kvalitāti, kas tika pieņemti darbā treknajos gados. Netieši var vilkt paralēles starp gadījumu ar „Alfas” vienību, uzbrukumu spēļu zālei Jēkabpilī un banku laupīšanām. Kāpēc? Piemēram, 2004., 2005. gadā policijā bija laba alga un uzpūsti štati, tāpēc kritēriji, pēc kuriem tika pieņemti darbā cilvēki, nebija tik augsti. Šobrīd puiši, kas tolaik sāka strādāt policijā, ir uzdienējušies līdz virsnieka pakāpei, tas sakrīt ar uzbrukumā iesaistīto „Alfas” puišu vecumu. Šie puiši nāca strādāt uz policiju nevis, lai veidotu karjeru, bet, lai nopelnītu naudu. Līdzīgi bija bankās – cilvēki stājās darbā nevis, lai sāktu strādāt par parastu klerku, tad izmācītos un virzītos uz augšu, bet, lai nopelnītu. Tie bija gadījuma cilvēki, kurus konkrētā specialitāte maz interesēja. Ir pagājuši gadi, viņiem ir vairāk informācijas, zināšanu, pieredzes, bet sākotnējā motivācija – nauda, ir palikusi. Bankas tik gludi nevar aplaupīt, ja nav zināma iekšējā loģistika. Tas nozīmē, ka uzbrucējiem ir savi cilvēki bankās. Protams, jārēķinās arī ar tā dēvēto lavīnveida reakciju, proti, kāds muļķis noklausās, uzvelk galvā zeķi, un viņam paveicas. Tomēr tas nozīmē, ka nav kārtība banku drošības sistēmā. Banku drošības sistēmā ir caurumi, un atrodas cilvēki, kas to izmanto un pārdod informāciju.
Tie, kas laupa bankas, nav daudzbērnu tēvi, kuriem trūkst maizes, bet tie arī nav cilvēki, kuri spētu plānot nopietnus noziegumus. Bankām būtu vairāk jādomā par personāla kvalitāti un informācijas pieejamību. Banku filiālēs miljoni neglabājas, turpretim fakts, ka Jēkabpils spēļu zālē atradās liela naudas summa, liek aizdomāties. Ja tāda nauda netiktu glabāta tik viegli pieejamā vietā, noziegums nenotiktu. Tātad spēļu zāles nokontrolē procesus. Notikums Jēkabpilī nebija tikai laupīšana, tas ir apdraudējums visai sabiedrībai. 70 lati nav liels zaudējums bankai, tādu summu mierīgi var uzmest uz letes, bet kopējo sabiedrības drošību tas degradē.”
Evija Hauka / Foto: Shutterstock
