Bijušais mācītājs Sants: „Londonā aizmirstu, ka esmu gejs”

Sants ir viens no pirmajiem, kas Latvijā uzdrošinājās plašākai sabiedrībai atzīt, ka ir gejs, un par savu atklātību 2002. gadā tika izslēgts no evaņģēliski luteriskās baznīcas. Vairākus gadus viņš strādāja par psihoterapeitu Rīgā, bija nemitīgā mediju un sabiedrības uzmanības lokā kā viens no geju tiesību aktīvistiem un bija spiests pārdzīvot arī uzbrukumus savas seksualitātes dēļ.

Noguris no nemitīgās spriedzes, Sants aizvēra savu psihoterapeita privātpraksi Rīgā un mierīgākas dzīves meklējumos emigrēja uz Lielbritānijas galvaspilsētu, kur strādā kafijas namā Londonas rajonā Soho un beidzot jūtas apmierināts ar dzīvi.

"Kopš ierados Londonā, esmu aizmirsis, ka esmu gejs. Ar to es domāju, ka esmu aizmirsis, kā ir justies citādam, un tas man ir kaut kas jauns un brīnišķīgs. Šeit cilvēki mani uz ielas neatpazīst. Viņi nerāda uz mani ar pirkstu un nesaka: "Viņš ir gejs. Viņš ir citāds." Gandrīz var teikt, ka tādēļ esmu dziedināts," intervijā Vestendas izdevumam “West End Extra” atzinis Sants.

Pret nacionālajām un seksuālajām minoritātēm vērsti uzbrukumi diemžēl nav retums arī multikulturālajā Londonā. Nesen uz ielas netālu no Pikadillijas laukuma piekauts geju kopienas biedrs, bet Soho rajonā kādam puišu pārim lūgts pamest krogu, jo kādam apmeklētājam nav paticis, ka viņi tur atklāti skūpstījušies.

Tomēr, salīdzinot ar Latviju, šī pilsēta esot tolerances iemiesojums un "pati gaišākā vieta uz Zemes", un Sants ir laimīgs, ka var dzīvot vidē, kur nav jākaunas par savu seksualitāti.

"Homofobija eksistē visā pasaulē, bet Lodnonā nav daudz vietu, kur jūties apdraudēts tikai tāpēc, ka esi redzēts skūpstāmies ar puisi," skaidrojis britu medijam Sants.

Intervijā bijušais latviešu mācītājs pastāstījis arī par savu pagātni un to, kā iemācījies sadzīvot ar netradicionālo seksuālo orientāciju. Viņš ir audzis Padomju Savienībā, kur oficiāli nebija ne Dieva, ne seksa, un par homoseksualitāti draudēja sods. Bērnību Sants pavadīja Liepājas pusē, un 80. gados tur apmeklējis baznīcu apmeklējis ar slepenu cerību, ka reliģija viņam varētu palīdzēt pārvarēt "grēcīgās dziņas".

"Nebiju tālu no domas par pašnāvību, jo, būdams gejs, es formāli biju cilvēks, kurš vēlas pastrādāt noziegumu," pagātnes sajūtās dalījies Sants. Lai aizmirstu savas patiesās vēlmes, viņš apprecējās ar sievieti, ģimenē piedzima divi bērni, taču Māris nespēja ilgāk melot sev un pārējiem, un publiski atzina, ka ir homoseksuāls.

"Ap 2005. gadu es biju viens no diviem sabiedrībā zināmajiem gejiem visā valstī. Lielākā daļa no tiem, kuri atklājās, nekavējoties emigrēja. Pirms es 36 gadu vecumā atklāju sabiedrībai savu orientāciju, es apmeklēju dažādas ārstniecības programmas - gāju pie psihiatriem, psihoterapeitiem, apmeklēju "bijušo geju" kopienas kopā ar kristiešiem, kuri ticēja, ka homoseksualitāte ir ārstējama.

Tomēr jau 33 gadu vecumā notika kāda nozīmīga lieta un es sapratu - tas viss patiesībā ir absolūti normāli. Es sapratu, ka grēks ir slēpt savu homoseksualitāti," britu medijam stāstīja bijušais mācītājs.

Tagad katru svētdienu Māris Sants apmeklē dievkalpojumus anglikāņu draudzē Londonā un aktīvi iestājas par cilvēktiesību aktīvista Pītera Tačela kampaņu. Tā paredz izpratnes veicināšanu par cilvēktiesībām un britu prinča Viljama un viņa dzīvesbiedres Keitas Midltones iesaistīšanu viendzimuma laulību atbalstīšanā.