Latvijas vīri pēc Černobiļas: zūd atmiņa, izkrīt zobi...

Aprīļa beigās apritēja ceturtdaļgadsimts, kopš Černobiļas atomelektrostacijā eksplodēja ceturtais reaktors, kas izraisīja uz lielāko miera laika kodolkatastrofu uz mūsu planētas. 1986. gadā PSRS kara komisariāti mobilizēja ap 800 000 cilvēku, kuriem gribot negribot bija jāpiedalās avārijas seku likvidēšanā, jo pretējā gadījumā draudēja bargs sods un cietums. No Latvijas uz Černobiļu bija spiesti doties ap 6000 cilvēku, tostarp arī pašreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Septītā daļa no viņiem – 900 jau ir miruši. Mūžībā viņus aizraidīja „neredzamā radiācija”, jo šo pasauli avārijas likvidatoriem vēl bija pāragri atstāt – uz Černobiļu pārsvarā bija devušies jauni un spēcīgi vīrieši bez veselības problēmām. Tagad lielākā daļa no viņiem saskaras ar lielām veselības problēmām, 3000 no viņiem ir piešķirta invaliditāte.

Lai arī cik tas ciniski neskanētu, jāteic, ka izdzīvojuši ir tikai tie, kuri Černobiļā saņēma „mazāko” radiācijas devu. Visi tie Latvijas puiši, kuriem nācās uzkāpt uz avarējušā energobloka jumta, šo sauli jau ir atstājuši.

Lūk, dažu Černobiļas likvidatoru stāsti par piedzīvoto pirms 25 gadiem:

Tagad Salaspilī dzīvojošo ārstu Andreju Kromānu uz Černobiļu aizsūtīja 30 gadu vecumā. „Rīgas Apriņķa Avīzei” viņš atklāja, ka ir jāsaskaras ar zobu sabojāšanās un izkrišanas, kā arī aknu problēmām. „Stulbums!” – tā Kromāns vērtē to, ka šobrīd Černobiļas apkārtne kļuvusi par daudzu tūristu, tostarp arī no Latvijas, galamērķi.

Noveco daudz ātrāk

Aldis Salga, kuru arī uz Černobiļu aizsūtīja 30 gadu vecumā, LNT ziņām atzina – ja būtu zinājis, kādas sekas uzturēšanās katastrofas vietā atstās uz viņa veselību šodien, tad būtu mēģinājis izvairīties no dienesta.

No Černobiļas atgriezušos vīriešu veselības stāvokli līdz pat šodienai turpina uzraudzīt Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ārsti. Viņi sacīja, ka uzturēšanās reaktora tuvumā ir kā nospiedums avārijas seku likvidētāju sejās. Vairums no viņiem sākuši novecot pirms laika, apsteidzot savus vienaudžus par 15 līdz 20 gadiem.

Latvijas savienības „Černobiļa” prezidents Arnolds Vērzemnieks portālam tvnet.lv par kādu savu likteņbiedru, ar kuru vēl pērn viņš brauca uz Lietuvu, saka: „Viņš šobrīd jau ir paralizēts. Pakrita uz trepēm savās mājās piektdienā, taču durvis bija ciet un es viņu atradu tikai svētdien. Tu nekad nevari zināt, kad un kas ar tevi notiks.”

Pašam Vērzemniekam pavisam neilgi pēc atgriešanās sākās pirmās veselības problēmas: dodoties mājās no Centrālās stacijas, viņš zaudēja samaņu. „Es negribu to atcerēties,” pie sevis klusi nosaka vīrs, kam šogad paliks jau 74 gadi, bet šādi brīži ir viņa ikdiena jau 25 gadus. „Mazliet jau ir jūtams, kad tas tuvojas. Sāku slikti redzēt. Ir bijis veikalā, uz ielas,” viņš stāsta. Lai arī katram no Černobiļas katastrofas seku likvidētājiem radioaktīvo vielu iedarbība izpaužas citādāk, viens no visbiežākajiem simptomiem ir atmiņas traucējumi - aizmirstas pat savs telefona numurs vai mājas adrese.

„Satiekamies Stradiņos”

Par savu likteni Jēkabpils laikrakstam „Brīvā Daugava” stāsta arī Sēlijā dzīvojošie likvidatori.

Boriss Abdirazakovs: „Žēl, ka Jēkabpilī nav savas apvienības, nav, kas mūs organizē un vada, jo reizēm jau gribas satikties, parunāties. Tā nu saskrienamies Stradiņos (Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca Rīgā), uzzinām, kā kuram iet, kā labāk rūpēties par savu veselību, kas jauns šajā jomā.” Abdirazakovs teic, ka viņam radiācijas sekas radījušas gan kāju veselības problēmas, gan problēmas ar centrālo nervu sistēmu.

Savukārt Nikolajs Covko iesākumā nekādus veselības traucējumus it kā neizjuta. „Izmaiņas sāka parādīties tikai pēc astoņpadsmit gadiem. 2004. gadā ārsti konstatēja, ka pabojāta endokrīnā sistēma, citādi it kā viss kārtībā. Bet es nežēlojos. Toreiz mēs tiešām vairāk domājām par to, ka jābrauc un jādara, mazāk - par veselību,” saka Covko.