Seriāla „Vilcene” dēļ aktrisi draud padzīt no teātra

Krievijas un Ukrainas seriāls „Vilcene” Krievijā ierindojās top10 labāko un skatītāko seriālu vidū, un tagad ik darbdienu pulksten 17.00 to varam vērot arī kanālā LNT. Aktrise atklāj interesantus faktus gan par seriāla uzņemšanu, gan par savu privāto dzīvi.

Filmēšana sākās 2005. gada augustā, bet līdz novembrim nevarēja atrast aktrisi - galvenās lomas atveidotāju. Tajā laikā tieši beidzu Borisa Ščukina teātra institūtu, un mana skolotāja Anna Dubrovska mani ieteica paņemt izmēģinājuma filmēšanai. Loma psiholoģiski ir ļoti sarežģīta. Stāsta sākumā Nastja ir naiva meitene, kura visu laiku raud. Tikai filmas beigās viņa kļūst par īstu vilceni – sievieti, kura prot par sevi pastāvēt. Sākumā bija ilgas kinoproves Kijevā, pēc tam Maskavā. Seriāla veidotājiem nebija viegli atrast meiteni, kura var notēlot gan maigu, gan nejauku būtni.

Vai jūs uzreiz apstiprināja?

Jā, man tikai bija jāizdara viena lieta – no blondīnes bija jākļūst par tumšmati.

Saprotiet paši - vilcene nevar būt gaišmataina! Diemžēl tas nepatika manam teātra režisoram Romanam Viktjukam – kad viņš uzzināja, ka esmu nomainījusi matu krāsu, viņš gandrīz mani padzina no teātra. Par laimi, vēlāk viņa dusmas rimās.

Nē, jau ceturtajā kursā filmējos pie kinorežisora Valerija Ogordņikova darbā „Teritorija. Cerību sala”, kā arī bija vēl citi darbi. Diemžēl nu jau režisors ir aizsaulē. Taču jāatzīst, ka „vilcenes” loma man ir sagādājusi slavu un atpazīstamību.

Tagad jā, bet sākumā viņi pat dzirdēt neko negribēja par to, ka vēlos kļūt par aktrisi. Bet mans tētis taču pats bija teātra mākslinieks. Teātra mīlestība man ir iedzimta, bet vecāki gribēja, lai es nopietni strādāju un pelnu naudu – kļūstu par tulku vai vēsturnieci. Taču es izdarīju pa savam prātam...

Es aizbraucu pa kluso! Man bija tikai 16 gadu. Un tikai tad, kad biju jau iestājusies Ščukina teātra skolā, paziņoju par to vecākiem.

Dažādi – no sešām līdz pat 15 stundām. Jāatzīst, ka dažreiz tas bija arī diezgan grūti. Es tomēr biju pieradusi pie akadēmiskās skolas, pie mēģinājumiem, kas, filmējot seriālus, vienkārši nenotiek. Sākumā bija grūti. Ziema, briesmīgs aukstums, vēl nespēju pierast pie kamerām, gaismām. Apskatot pirmās sērijas, ļoti nobijos un satraucos. Likās, ka viss ir ne tā, kā tam vajadzētu būt.

Es nekad nevienam neko nelūdzu. Man bija svarīgi pašai visu saprast un tikt ar visu galā. Man ļoti patika strādāt kopā ar Viktoru Veržbicki – tas ir mans mīļākais partneris filmēšanas laukumā. Lieliska skola bija arī filmēties kopā ar pārējiem seriāla aktieriem, kuri visi ir superprofesionāļi.

Pēc scenārija Nastjai ir mīļš zirgs vārdā Varvara, ar kuru viņa sarunājas kā ar cilvēku. Tā izrādījās liela problēma, jo man ir alerģija pret zirgiem. Taču mēs veiksmīgi izgājām no situācijas, un es pat iemācījos jāt.

Man alerģiju izraisa ne tikai zirgi, bet arī kaķi un suņi – uzreiz sākas iesnas, paaugstinās temperatūra, un asaras līst kā no spaiņiem. Bet, par laimi, mūsdienu medicīna zina, kā pret to cīnīties. Pirms katras epizodes dzēru zāles, piemēram, suprastīnu. Bez kontakta ar zirgu nekādi nevarēja iztikt, jo pēc sižeta viņš ir mana vienīgā draudzene, kura kopā ar mani pārdzīvo visus likteņa sitienus. Tieši pie zirga Nastja dodas ar vārdiem: ”Varvaruška, tikai tu vienīgā mani saproti!” Sākumā mums bija grūti vienai pie otras pierast, bet pēc tam mēs pat sadraudzējāmies. Es visu laiku jutu viņai līdzi – dzīvniekiem filmēšanas laukumā viegli neklājas, tur taču valda ļoti nervoza atmosfēra, visi apkārtējie kliedz, turklāt visu laiku ir pārāk spilgta gaisma. Dzīvnieki nekam tādam nav piemēroti, turklāt režisora norādījumi viņam ir bijuši nebijuši. Sākumā zirgs vienkārši apvainojās un devās prom no filmēšanas laukuma. Tādēļ bieži pārfilmējām. Es Mašu visu laiku lutināju – nesu gan cukura graudiņus, gan burkānus. Interesanti, ka seriālā zirga vārds ir Varvara, bet dzīvē tāds pats kā man – Marija.

Vēl sarežģīta bija arī epizode, kurā tika filmētas Nastjas dzemdības. Teorētiski es sapratu, kā tas notiek, taču pati vēl dzīvē to neesmu piedzīvojusi. Aptaujāju visas sievietes filmēšanas laukumā - kā notiek kontrakcijas, ar cik lielu starplaiku. Mani filmēja tuvplānā – tikai seju, es kliedzu tā, ka man aizlūza balss. Taču dzemdības uzfilmēt izdevās tikai ar desmito dubli... Man konkrētajā seriālā tas ir rekords.

Nomaina vīru pret teātri

Kādā vecumā nolēmāt, ka kļūsit aktrise?

Patiesībā grasījos kļūt par žurnālisti. Taču negaidīti iemīlējos vīrietī, kurš jau bija iemīlējies skatuvē. Ar viņu kompānijas pēc devos uz Maskavu, kā jau minēju – vecākiem nezinot. Rezultātā – es kļuvu par Ščukina teātra skolas studenti, bet viņš iestājeksāmenos izkrita...Vēlāk iepazinos ar citu vīrieti. Viņš bija ļoti turīgs un desmit gadus vecāks par mani. Es viņā neprātīgi iemīlējos. Pārstāju iet uz lekcijām, apmeklēju tikai teātra izrāžu mēģinājumus. Biju iemīlējusies līdz ausīm.

Kad atgriezāties profesijā?

Pēc diviem gadiem sapratu, ka bez teātra nespēju dzīvot, un atgriezos pie studijām.

Dzīve atkal mainījās?

Protams! Divus gadus mana dzīve bija ļoti mierīga, samierinājos tikai ar vīra interesēm. Gatavoju ēst trīs reizes dienā, vakarā laiku pavadīju viņa draugu un draugu sievu sabiedrībā. Bet tad man sākās cits laika posms - skolā man sākās mēģinājumi, kuri beidzās labi ja pusnaktī. Mācījos ar vislielāko prieku un baudu, lai gan kursā biju pati vecākā. Man jau bija 19 gadu! Vīram šīs pārmaiņas nepatika, viņš cieta pusgadu, bet pēc tam mēs izšķīrāmies.

Lieliski! Man ir mīļotais cilvēks, bijušais kursa biedrs Dmitrijs Gizbrehts.

Man ir ar ko salīdzināt. Mans pirmais vīrs bija biznesmenis, mums bija ļoti maz kā kopīga. Taču tagad ar Dimu es varu apspriest dažādas profesijas nianses, un mums tas abiem ļoti patīk.

Nē, pārrunas vilkās ļoti ilgi. Sākumā seriālu bija plānots pabeigt 2006. gada decembrī, bet, tā kā reitingi bija lieliski, nācās uzrakstīt klāt vēl 100 sērijas.

Pirmo naudu es nopelnīju 13 gadu vecumā. Permā – savā dzimtajā pilsētā. Es biju modele, un man piedāvāja prezentēt jauno „Peugeot” automašīnu. Nopelnīto naudu iztērēju par mūzikas pleijeri.

Pavisam jau nē – nestrādāt noteikti nevarētu atļauties. Nākas arī parūpēties par radiniekiem, turklāt Maskavā vēl īrēju dzīvokli.

Ļoti cenšos. Kādreiz nācās ilgi krāt, lai kaut kur aizbrauktu. Tagad ir mazliet vieglāk. Man nepārtraukti ir vajadzīgi jauni iespaidi, emocijas – bez tā nevaru. Pēdējais patīkamais iespaids – Lisabona. Pusotru stundu sēdēju okeāna krastā un domāju par dzīvi. Atpūta man ir arī došanās uz Jaltu pie draugiem.

Jā, metro vispār vairs nevaru braukt. Kad izeju uz ielas, uzlieku tumšas saulesbrilles un uzvelku cepuri uz acīm. Tirgū vispār sākas īsts šovs! Parasti no turienes izeju ar lieliem maisiem, jo man  cilvēki visu ko sadāvina.