Kā bārmenis Gunārs pelnīja naudu pirms UgunsGrēka
Egils Melbārdis ir plēsis biļešu kontroles talonus, strādājis par mīmu, jaucis kokteiļus aiz bāra letes, pētījis vīnu tirgu, stādījis puķes Ķirsona dzirnavās... Tagad pārsvarā rokas aktiera darbā. Par spīti tam, ka viņš runā kā darbarūķis, Egilā ir milzīga viegluma deva – recepte tiem, kas netic, ka viena no dzīves gudrībām ir plāns B.
Cilvēki Latvijā viņu pazīst galvenokārt kā Gunāru – bārmeni no seriāla „UgunsGrēks”. Tik ļoti ar šo lomu viņš ir saaudzis, iespējams, tāpēc, ka ir darījis šo darbu arī dzīvē. Viņam piemīt neliela atturība un viegli slēpta velnišķa dzirksts – kā cilvēkam, kurš, grozoties starp čalojošiem galdiņiem, zina ļoti daudz. Bet Nacionālajā teātrī viņš ir gan Kārlis Ulmanis „Vadonī”, gan Heinersdorfs „Tik mīla vien” un Jašvins „Annā Kareņinā”... Atsperīgs un vienlaikus stabils, tāds, kurā sadzīvo gan milzums enerģijas, gan vīrišķīgs apdomīgums. Gan ar nimbu, gan radziņiem uz galvas.
Es šeit jūtos ļoti labi, jā!
Vai tāds esi bijis vienmēr vai, ienācis šajā vidē, mācēji pieslīpēties?
Man cita teātra nav bijis. Arī mūsu kurss bija Nacionālā teātra kurss, līdz ar to jau nojautām, uz kurieni dosimies. Kursa vadītājs Edmunds Freibergs gatavoja mūs šim teātrim, nācām uz izrādēm. Bet grūti teikt... tā pieslīpēšanās noteikti nebija apzināta.
Es vienmēr sev aizmugurē esmu turējis tādu kā atkāpšanās ceļu, nekad neesmu visu licis uz vienas kārts. Fakultātē iestājos ļoti brīvi. Citā augstskolā varēju tikt bez iestājpārbaudījumiem. Pirms tam pabeidzu Tirdzniecības tehnikumu, man bija ražošanas tirgziņa izglītība, toreiz vēl bija Aviācijas institūts, un mūsu kurss ar saviem diplomiem tur varēja tikt ekonomistos bez eksāmenu kārtošanas.
Un tu biji uzzīmējis plānu B – ja nepaņems Kultūras akadēmijā, nav tālu Aviācijas institūts?
Doma bija iet uz Aviācijas institūtu, bet Kultūras akadēmija patrāpījās...
Gandrīz... Biju sapratis, ka gribu kaut ko humanitāru, ne tik daudz ar skaitļiem, vairāk ar cilvēkiem. Papildus gribēju iemācīties vēl vienu svešvalodu, angļu valoda man bija (mācījos Humanitārajā ģimnāzijā). Tāpēc Kultūras akadēmijā pajautāju, kādu valodu te māca, teica, ka mācīs franču. Diemžēl tas nepiepildījās. Īstenībā tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc gribēju tur stāties.
Iznāk, ka tikpat labi tu varēji aiziet uz Polijas un Latvijas kultūras sakariem?
Jā! Patiesībā bija doma iet vai nu uz kultūras sakariem, vai administratoriem, man nebija vēlmes tikt aktieros. Mani interesēja viesnīcu bizness, bet pēkšņi viss sagriezās kājām gaisā.
Biznesa plāns un taureņi, kas brīvi
Tirgziņa profesija liecina, ka tu būvēji pamatīgu dzīves pamatu.
Jā... bet, būvē kā būvēdams, liktenis izdara korekcijas.
Bija pamatskola, 9. klase, skola bija ļoti konservatīva, tāda kā ekskluzīva, brauca ārzemju viesi, mēs braucām uz ārzemēm. Kā tas mēdz būt – bija jāmaksā visādas skolas naudas. Klīda baumas, ka vidusskolā to vien darīšot, kā apgūšot valodu, jo eksaktos priekšmetus nemācīšot. Man uzreiz bija protesta gars iekšā – nē, nē, ja notiek tā, es iešu mācīties kaut ko reālu, kārtīgu.
Bet, protams, mani skolasbiedri, kas pabeiguši šo skolu, nekādā ziņā nav sliktāki – ir daudz juristu, ārstu, visi mani klasesbiedri ir daudzpusīgi cilvēki, labos amatos. Aizgāju uz Tirdzniecības tehnikumu, tirgziņus sāka mācīt pirmo gadu, tie pat vēl nebija profesiju reģistrā. Pasniedzējiem vajadzēja braukt mācīties uz Vāciju. Tā skaitās vācu pirmās pakāpes ekonomiskā izglītība. Mācījos tautsaimniecību, grāmatvedību, prečzinību, tirgzinību. Man patika.
Pilnīgi cita pasaule, bet – tev pieņemama?
Jā, kamēr sapratu, ka tas īsti nav tas, ko gribu darīt visu laiku. Profesijā nostrādāju divus gadus – uzņēmumā „Latvju nami”, kas Latvijā mēģināja ievest Austrālijas vīnus. Pētīju vietējo alkohola tirgu, cenas. Bija degustācijas, kursi, firmas varēja sūtīt savus pārstāvjus, lai tie dabūtu kārtējo papīru, papīru, papīru – diplomus un sertifikātus. Tiem laikiem labi pelnīju, vairāk nekā vecāki, bija doma par savu biznesu, biznesa plāns, tomēr...
Es strādāju, arī studējot, gan ne vairs tajā darbavietā. Esmu darījis visu – gan iespējamu, gan neiespējamu. Kad Opera pēc renovācijas atsāka darbību, piecus gadus vestibilā plēsu biļetes, strādāju arī operas izrādēs par mīmu. Mācoties tehnikumā, strādāju četrās vietās! Paralēli studijām – divus gadus – klubā „Hamlets” par bārmeni. Vienu laiku strādāju tūrisma informācijas birojā Vecrīgā par informatoru, bet pa naktīm to sargāju. Ar Vari Piņķi, Jaunā Rīgas teātra aktieri un režisoru, studiju laikā, kad būvēja „Lido” lielās dzirnavas Daugavmalā, strādājām dārzniecībā un stādījām visus tos kokus un mauriņus. Darīts tika daudz kas...
Aktieri, šķiet, tomēr ir idejas cilvēki, bet tie visi, kurus nosauci, tādi maizes darbiņi...
Jāprot savienot – tā jau ir tā izdzīvošanas māka.
Paldies Dievam, pārsvarā – jā. Piemēram, jau divpadsmito gadu „Austrumu robežā” spēlējam vienu izrādi.
Un cilvēki nāk?
Nāk! Vakar bija pilns, visas biļetes pārdotas. Ar to braucam arī apkārt pa Latviju.
Par šo ir aizgājusi laba slava, un cilvēki nāk. Tā ir amerikāņu luga „Tauriņi ir brīvi”, ļoti labs materiāls. Traģikomisks, varbūt ne gluži bērniem, bet no vidusskolas līdz sirmam vecumam – ļoti piemērota. Vēl es ierunāju filmas TV3 un TV6. Tie ir tādi pamata darbi.
Vēl – pasākumi un kāzas?
Tas ir nākamais posms – ja var savienot, tad daru.
Pie tādas slodzes esi pieradis un kaut ko vienu darīt nemaz nemācētu?
Vienmēr ir pietrūcis laika, nekad nav tā, ka varētu sēdēt un neko nedarīt. Vienmēr gribas – vēl kaut ko, vēl kaut ko... Kaut gan tagad brīžiem mēģinu sevi piespiest retu reizi nedarīt neko.
Jāsaka tā – bija viena brīva diena, pirmā reāli brīvā pusgada laikā. Bet aktieri, kas aktīvi strādā, ir iemācījušies arī aktīvi atpūsties. Līdz ar to tajā nelielajā laika sprīdī, man liekas, es protu arī kārtīgi atpūsties.
Ko tu tajā dienā sadarīji?
Aizbraucu uz mežu. Man patīk arī pa zemi rakāties. Paņēmu nomā zemi, meža vidū.
Pilnīgi bez nekā.
Tev ir vīzija, ka tu, šitā strādājot, sapelnīsi milzu naudu un nopirksi jau gatavu guļbūvi?
Nav man tāda mērķa. Man vienkārši vajadzīga vieta, kur aizbēgt, rakāties pa zemi, stādīt, sēt...
Tas man ir jau trešo gadu, un lēnā garā kaut kas sanāk. Vecumniekos. Ir pļavas mala, mežs... Vispirms tajā pusē vietu iegādājās Juris Hiršs, tad arī Ainārs Ančevskis. Braucu viņam palīgā to sakopt, to ceļa gabalu jau biju apguvis, sāku interesēties un arī paņēmu zemi turpat netālu.
Jā, pagaidām gan ļoti maz. Bet pagājušogad jau bija savas zemenes, pāris ķiršu, ēdu arī savus redīsus.
Nē, es gūstu no tā kaifu. Tā ir atpūta, fizisks darbs, uzreiz redzi rezultātu, pilnīgi kaut kas cits nekā mana ikdiena.
Glābšanas vestēs ziloņa mugurā
Pašam par to ir grūti spriest. Jā, bija sajūta, ka esmu nonācis īstajā vietā. Apkārt interesanti cilvēki. Lai cik feini kursa biedri man bija pirms tam, šie bija kaut kas pilnīgi cits. Četrus gadus dzīvojām kā liela ģimene. Tas turpinās arī teātrī, tikai ģimene daudz lielāka.
Esi teicis, ka spēlēt uz skatuves esot īsta bauda. Citi teic, ka pirms tam ir nenormāls sasprindzinājums...
Nu... stress jau ir. Un tam jābūt.
Ir tādas izrādes, kurās tu pašu procesu vari baudīt uz skatuves, un ir tādas, kuras dod emocionālu un fizisku nogurumu. Tie paši „Taureņi” – joprojām bauda spēlēt! Mazajā zālē jau trešo sezonu spēlējam „Tik mīla vien” – arī tā ir izrāde, kuru spēlēt ir kaifs.
Ko tas nozīmē – ka nav mandrāžas, smaguma?
Nē, tas atkarīgs no lugas. Tās ir izrādes, kuras mainās – no komēdijas līdz traģēdijai un atpakaļ. Katru reizi izrāde ir pilnīgi citādāka. Materiāls ļauj spēlēt citādāk, daudz ko pamēģināt “uz vietas”. To pieļauj tikai laba dramaturģija.
Nē, neesmu liels vīna baudītājs.
Tomēr zini vairāk par kolēģiem. Vari ieteikt?
Vairs nē. Aktiera galva, man liekas, ir tā iekārtota, ka liekais tiek atsijāts, lai atbrīvotu vietu kaut kam jaunam. Desmit gadus ierunāju filmas, tostarp daudzas dokumentālās filmas ar interesantu informāciju. Lasīju un domāju – nu, šito atcerēšos! Un man ir šausmīgi žēl, ka galva to tā – čik! – iztīra. Bet, ja par baudām, man patīk ceļot. Kad ir laiks, cenšos to darīt. Septiņus gadus dejoju tautas deju ansamblī „Vektors” pie Tamāras Ēķes.
Jā, vienu laiku man to pat pārmeta, tas nenāca par labu.
Uz skatuves tā neder?
It kā ne, bet tad atkal der... Un ar „Vektoru” bija tā – Latvijā koncertējām maz, toties Eiropu izbraukājām krustu šķērsu. Braukt ar deju kolektīvu – tas ir tāds tusiņš! Daudz esmu ceļojis arī pats. Pirms diviem gadiem ar sievu un puiku trīs reizes bijām Berlīnē skatīties mūziklus. Pirms diviem gadiem ar Mārtiņu Eglienu un Ditu Lūriņu apmeklējām mūziklus Londonā. Man bija iespēja skatīties mūziklus arī Ņujorkā, Brodvejā. Tas ir vieglais žanrs, kas ļauj atbrīvoties un baudīt.
Nē, cenšos skatīties kā vienkāršais skatītājs. Vēl bija iespēja divatā ar dēlu pirms gadiem pieciem paceļot Taizemē – pa džungļiem un upi, glābšanas vestēs un ziloņu mugurā... Dēlam bija tikai seši gadi. Bija ļoti labi!
Es, tu un teātris starp mums
Šis jautājums lai paliek bez atbildes.
Internets ziņo, ka šķīrāties jau pirms diviem gadiem.
Es par to negribu runāt.
Redzot, kāda ir ikdienas dzīve, jā. Lielā mērā man ir paveicies. Domāju, katra aktiera mērķis ir – lai viņš būtu noslogots, lai darbs būtu dažāds. Patlaban ir posms, kad vairāk uzņemties es nevaru, ne fiziski, ne citādi. Tas nozīmē, ka esmu sasniedzis to, ko aktieri grib. Bet aktiera ikdiena cilvēkam ārpus teātra nav saprotama.
To nevar tā apsēsties un izklāstīt – ne vienā vakarā, ne divos, ne trijos?
To var zināt, sajust un saprast, man šķiet, tikai cilvēki, kas ir šajā vidē vismaz ar vienu kāju, varbūt kostīmu mākslinieki. Bet cilvēkam ārpus teātra ilgstošākā laika periodā to saprast ir ļoti grūti. Un viņam nākas daudz ko ziedot, lai pielāgotos un spētu pieņemt trešo objektu divu cilvēku attiecībās.
Aktiera procesu var saprast tikai tāds, kas arī apmēram to pašu dara. Jo aktieris strādā ar emocijām, psiholoģiju, sevis šaustīšanu, rakņāšanos sevī, izzināšanu, meklēšanu, vērošanu, attīstīšanu, pilnveidošanu. Un tas nav ar roku satverams un saprotams. Tas ir nepārtraukts process, kas iet, iet, iet, tiek ieguldīts darbs, laiks un pārējais, bet tā taustāmā rezultāta jau nav.
Vēl pieļauju, ka ir starpība – vīrietis vai sieviete. Vīrietim jebkurā gadījumā jāuztur ģimene, un, ja viņam jādomā arī par to, tas prasa vēl vairāk laika, risku, darbaspēju. Pieļauju, ja sievietei ir otra puse, tā rupji sakot – cilvēks, kas pelna naudu, varbūt viņai ir citādāk.
Tas atkarīgs no personības, un tam nav sakara ar teātri vai ne-teātri. Tas var notikt arī starp advokātiem...
Gan tā, gan tā.
Rundāles pils un amerikāņi
Domāju, ar talantu šajā profesijā ir stipri par maz, un es tam neesmu pievērsis uzmanību. Galvenais ir darbs, spēja strādāt. Tikai tad tu tiec uz priekšu. Deviņdesmit procenti ir darbs. Fakultātē mums vokālu mācīja Anita Garanča, par mani viņa teica – mūžam viņš nedziedās, tas nu ir skaidrs. Bet es tajā pat neiedziļinājos, vienkārši ņēmu un strādāju.
Jo ar „Vektora” cilvēkiem tu taču autobusā biji dziedājis, vai ne?
Tas bija augstākais punkts manā dziedāšanā! Bet kas ir talants? Izejas punkts... Lai gan mums konkurss bija liels – padsmit cilvēku uz vietu. Jāprasa tiem, kas atlasa...
Aktieriem ir iespēja pilnveidoties bezgalīgi.
Pienāk taču brīdis, kad cilvēks vairs nevar labāk.
Domāju, ka šajā profesijā nav labāk vai sliktāk. Ir citādāk un vēl citādāk, vēl citādāk un vēl citādāk. Katram ir iespēja iet tālāk. Ir Latvijā pāris aktieru... Viņš tiek slavēts jau par to vien, ka iznācis. Varbūt viņam arī rodas sajūta, ka vairs nav kur. Bet Latvija nav visa pasaule. Nu jau ir iespējas – vari mācīties svešvalodu, mēģināt filmēties citur – Krievijā, Eiropā.
Vienā filmā vajag prast karatē, tu attīsti sevi tādā ziņā, citā – jāt ar zirgu, un tu iemācies to – tas ir bezgalīgs process. Nav pasaulē neviena aktiera, kurš prastu to visu. Varbūt pats vienā brīdī saproti – viss, esmu piekusis, tagad darīšu tikai tik. Bet, kamēr tev ir interesanti, tu meklē. Man ir bijušas trīs iespējas spēlēt filmās un seriālos – gan krievu, gan amerikāņu. Vienā – ar Džoliju Ričardsoni. Ar to nodarbojas Baltijas talantu aģentūra.
Nē, filmējam tepat, Rundāles pilī. Tas notika slepus no medijiem. Ričardsone dzīvoja SAS viesnīcā ar svešu vārdu. Amerikāņi bija atbraukuši ar saviem grima māksliniekiem, tehniku. Ap Rundāles pili bija vesela kino pilsētiņa. Man bija pavisam neliela lomiņa, jo pārsvarā tie, kas brauc pie mums, te, uz vietas, kārtīgām lomām aktierus ņem ļoti reti. Viņi diemžēl brauc cauri Lietuvai. No Amerikas un Krievijas viņiem ir līdzi savas zvaigznes, mazās lomas paņem Lietuvā, tad nonāk Latvijā, kur ir lēti filmēt, un varbūt vēl kaut ko pielasa klāt. Paši esam vainīgi – Kinostudija pazuda. Kā nu ir, tā ir. Projekti ir, bet tam vajadzīgs laiks. Ja būs iespējas – kāpēc ne?
Vērtīga īpašība – nekaunība
Amerikā man bija iespēja staigāt pa kastingiem, skatīties, kā notiek atlase. Tas ir pilnīgi cits mehānisms. Kāda jauna aktrise, kura tikko Amerikā bija beigusi studijas un divas nedēļas sabijusi Losandželosā, kinoindustrijas pusē, brauca uz Ņujorku piedāvāt sevi vietējam tirgum – teātriem, mūzikliem. Vienu dienu nogāju viņai līdzi visu ceļu, lai redzētu, kā viņa sevi piedāvā. Tur ir cits princips – atlases sistēmā talants vai darbaspējas spēlē mazu lomu. Visa pamatā ir pazīšanās. Tas ir pirmais, uz kā viss balstās.
Bet uz ekrāniem taču nonāk talantīgi aktieri...
Visdažādākie. Arī filmas ir ļoti dažādas. Un tirgus ir tik plašs. Tas ir menedžēšanas un producēšanas pasākums. Tur cilvēku, kas nekad dzīvē nav spēlējis, var padarīt par zvaigzni. Bet kā līdz tam tikt – tas ir pavisam cits ceļš. Tur uz katrām provēm tas CV pieteikumu tornis ir tik milzīgs.
Tur viss notiek tikai un vienīgi caur ballītēm. Tā meitene, ar kuru kontaktējos, sekoja vienam Brodvejas aktierim, viņu nogrāba pēc izrādes, viņš lec metro, viņa pakaļ, prasa, kas jādara, kur jāiet. Man jau bija kauns. Beigās viņš pagriezās (tas gan bija pēc ilga laika, kad viņš jau bija vairākkārt izlocījies), pateica okei! un izvilka no kabatas ielūgumu uz ballīti, kam jānotiek pēc divām dienām. Viņa to paķēra – viss, tas ir man garants.
Un tad skrēja taisīt manikīru un pirkt kleitu?
Visu! Bet galvenais bija iekļūt ballītē, kur viņa satiks producentus. Jo pirmajās atlasēs režisors nestāv pat tuvumā. Nākamreiz, kad producents šķirstīs simtiem anketu un ieraudzīs viņējo – forši, es ar šo meiteni tikos tur un tur, un viņa momentāni būs apsteigusi kādus divus trīs simtus. Tikai tad tu tiec līdz kādai pirmajai lomas runāšanai. Bet galvenais ir – satikt, paspiest roku, pārmīt divus vārdus, lai viņš tevi atcerētos no tās visas čupas. Tas ir izejas punkts.
Viņam nav laika pārbaudīt visus piecus simtus. Ja viņš starp 50 līdzīga izskata meitenēm ieraudzīs šo, tad viņa tiks tajā divdesmitniekā, kas mēģinās. Tas jau ir sasniegums. Ja tevi vienreiz uzaicina, aicinās vēl.
Tu tā varētu? Tev būtu aknas – skriet pakaļ kādam metro?
Tā ir cita mentalitāte, viņu pašu radīta sistēma. Tas viņiem ir asinīs. Viņi zina, kā to darīt. Tajā milzīgajā masā ir jāizdzīvo, sevi jāpierāda, varbūt pat ar asākiem nagiem un bezkaunību.
Mums te nekad tā nebūs.
Nē... Nu, varbūt kādreiz kādam tas tā arī nostrādā. Mums tomēr ir ļoti mazs tirgus. Cits citu pazīst. Bet ārzemju proves – ja esi jau starp tiem divsimt, no kuriem izvēlas, tas ir interesanti, ka jāpierāda sevi no jauna pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Pirms tam bija „Likteņa līdumnieki” – tad mani visi pazina kā Jānīti. Bija tāds skaists posms, man nav iebildumu. Man liekas, ka cilvēkiem patīk – esmu pārliecinājis, ieinteresējis.
Tie, kas nenāk uz teātri, vismaz zina, kas tu esi un kā spēlē.
Jā, un viņus ir aizrāvis tas, ko es daru. Man ir paveicies, ka arī teātrī man ir darbs. Tie, kas nāk uz teātri, mani zina citādāku, dažādāku. Tie, kas skatās televīziju, var pienākt klāt uz ielas un uzrunāt kā Gunāru, man tas liekas ļoti interesanti, bet tas jau neesmu es. Ja cilvēkiem grūti to pieņemt, tas nozīmē, ka ir izdevies. Man prieks!
Kādā ziņā? Nu, man nepatīk... neesmu tāds, kas skrien pa ballītēm.
Dažkārt šķiet, ka tev tādi radziņi lien laukā. Jūti sevī to melnumiņu, atskabargu? Kas ir nepareizais tevī?
Nē! Es tādā veidā neanalizēju, nav tā, ka gribētu būt labāks, citādāks. Mana profesija ir tāda, kurā varu izmēģināt daudz ko, arī ārpus sevis esošu. Šķiet, Māra Ķimele teica, ka katrs cilvēks būtībā ir unikāls, neatkārtojams, jāprot pašam ar to sadzīvot, un gudri būtu to visu izmantot.
Kur nu vēl labāk to var izdarīt kā aktiera profesijā! Var darīt to, kas tev ne sapņos nerādās. Tur ne tikai radziņi lien ārā, bet reizēm uz skatuves pat milzīgi ragi. Jo daudzpusīgāk, jo feināk. Profesija aizņem ļoti daudz manas dzīves, un es necenšos publiski būvēt ne kādu labo tēlu, ne šausmīgi skandalozo. Tas ir mans darbs, un es ļoti gribu, lai cilvēki aktierus vērtē vairāk pēc darbiem, nevis pēc ballītēm. Protams, tā ir vienkāršāk, un tas ir Rietumu stereotips. Paskat – ir Parisa Hiltone...
Čīkstošā klusuma balss
Lielākā pēdējā laika Nacionālā teātra provokācija ir izrāde „Čīkstošais klusums”, vismaz plakāts izsauca rezonansi.
Es pats gan tajā nespēlēju, bet – jā, tā izrāde liek domāt. Šajā laikā jau ne tikai aktieri dzīvo dzīvi tādā šausmīgā reklāmu tempā. Arī citās profesijās tiem, kam ir pamatīgs darbs, vēlme nopelnīt, vēlme daudz ko redzēt un izmēģināt, nav laika apstāties un padomāt par pamatvērtībām, kas kļūst arvien aktuālākas.
Tāpēc jau šī izrāde man liekas vērtīga – ne tāpēc, ka šokējoša, bet tāpēc, ka liek aizdomāties. Tiem, kas skrien un nedomā, nedomā, nedomā...
Par ko nedomā – par to, ka bērnus vajag taisīt?
Jā, par to, ka tagad sakām – Latvija, Latvija, bet paies 50 gadi, un Latvijas nebūs, jo nebūs cilvēku. Un tā nav zinātniskā fantastika.
Protams! Bet, ja aizdomājas, kāpēc tas tā ir... Kāpēc ir viens bērns, kāpēc nav divi, kāpēc ir milzīgi daudz cilvēku, kam vispār nav bērnu, kam pirmajā vietā ir karjera. Un ko tas nes sev līdzi valstiskā nozīmē. Tā ir tikai viena no šķautnēm, par ko runā izrāde. Pieļauju, ka daudzi ir palikuši bez darba un domā – viss, dzīve beigusies, viss sagruvis. Bet varbūt šī izrāde viņus uzrunā, un viņi atrod kādu misiju vai jēgu, par ko viņi līdz šim vispār nav domājuši. Kā veidot ģimeni.
Lai izaudzinātu bērnus, vajag arī naudu.
Kā nu kuram, viss ir relatīvi. Viss atkarīgs no cilvēka.
Protams, bet vienalga... arī tas ir bezgalīgs process. Vai esmu ar mieru sūtīt viņu Humanitārajā ģimnāzijā vai varbūt mācīties uz Angliju. Vai Ameriku. Domāju, vajadzētu atgriezties pie veselā saprāta un saprast savas iespējas.
Kurā skolā iet tavs puika?
Puika iet Doma kora skolā. Forši!
Nav ar ko īsti salīdzināt. Mūžīgais variants – ja gribam vēl klāt arī spēlēt bungas, ja gribam, lai mācās krievu valodu, angļu valodu, vēl kaut ko – tas viss, protams, maksā. Ir brīdis, līdz kuram tu vari to atļauties, un ir, kad vairs nevari. Vienu brīdi esmu ļoti nodarbināts, citu – mazāk, bet amplitūda vienalga ir ierobežota. Bet ir cilvēki, kas domā – ja viņš savu bērnu nevarēs sūtīt Oksfordā, tad labāk viņš vispār viņu nerada. Un tas ir pavisam kas cits.
Kāpēc puiku aizsūtīji uz šo skolu?
Viņam kopš pavisam maza vecuma ļoti patika dziedāt. Arī plinkšķināt klavieres. Tai skolai ir zināma līdzība ar mūsu profesiju, tur bērnus nevar piespiest mācīties. Apjoms ir tik milzīgs, ka pašam ir jāgrib to darīt. Mēs varam tikai ieinteresēt, veicināt, atbalstīt. Ja viņš pats nejūt, ka padodas, ja nav brīžu, kad viņš gūst gandarījumu, tad to nevar izdarīt. Sist ar lineālu pa pirkstiem... Varbūt tāds brīdis pienāks, bet sākumposmā to nedrīkst darīt. Viņam jāpatīk. Gustavam ir 11 gadu, un, paldies Dievam, joprojām patīk – tad tik uz priekšu.
Varbūt. Mēs savā kursā bijām ļoti dažādi. Dita Lūriņa, kurai gan tēvs, gan māte ir aktieri, kura ir uzaugusi teātrī, tad viens cilvēks, kurš bija iestājies Fizkultūras institūtā, bet pēc tam tomēr aktieros, es – pilnīgi no citas vides. Interesanti.
Tev ir kāds sapnis, varbūt sīkums – kā baltā dzidrā ābelīte, kuru gribi iestādīt, vai izlasīt kādu grāmatu, kura ilgi stāv nolikta plauktā.
Domāju – tam visam pienāks laiks. Tas atnāks pats par sevi. Jā, man ir saliktas grāmatas, kuras gribu lasīt. Ir iesāktas grāmatas. Bet, ja gribu iestādīt ābeli, tad ņemu, nopērku un mēģinu stādīt.
To pašu, ko pagājušajā gadā! Zirņi jādiedzē, redīsi... Ābelītes pagājušoziem nosala, būs jāstāda par jaunu. Ja būs laiks, es to izdarīšu, jā.
Sandra Landorfa/Foto: Georgs Viljams Hibneris, Aigars Hibneris, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
