UgunsGrēka Deniss bija domāts daudz sliktāks…

Aktieris teātrī var būt tik labs, cik vien iespējams, tomēr – pieejams salīdzinoši šauram skatītāju lokam. Kā ienākšana televīzijas seriālā mainījusi tavu pašsajūtu sabiedrībā – pieļauju, ka cilvēki uz ielas sākuši uz tevi atskatīties?

Ja tu jautā par sabiedrību, jāsaka, ka necik daudz gan man nesanāk būt ārpus darba, lai detalizēti izvērtētu situāciju. Bet katrā ziņā esmu pamanījis, ka iet pa ielu kļuvis interesantāk – jo vari manīt, kuri cilvēki skatās seriālu un kuri ne. Daļa paiet garām un atskatās. Manu tēlu uztver dažādi – vieni aizrāda, lai lieku mierā Elizabeti, citi turpretī iedrošina cīnīties par kopīgo laimi. Ir patīkami, ka tavu darbu cilvēki pamana un izsaka par to savas domas, lai kādas tās būtu. Priecājos, ka nejaušas sarunas ar cilvēkiem neaprobežojas tikai ar seriālu, bet arī ar izrādēm. Iespējams, ka seriāls mudinājis cilvēkus atnākt arī uz teātri – apskatīties, kāds esmu, kad neesmu Deniss. Jā, pirmie, kuri pievērš uzmanību, ir bērni. Piemēram, „Karlsons, kas dzīvo uz jumta” pirmizrādē Nacionālajā teātrī bērni nāca pie manis pēc autogrāfa, saukdami – ē, redz kur Deniss!

Bet Leons seriālā ir jau no paša sākuma. Un tie, kuri ir īsteni seriāla fani, noteikti dzīvo līdzi viņa liktenim, vēlēdami laimīgas attiecības ar Elizabeti.

Minimāli. Ka tas ir populārs seriāls, protams, zināju. Bet pa tēlu līniju, kā viss mainās, attīstās, sīki nezināju, jo man kā aktierim vakari ir aizņemti un bieži nesanāk skatīties seriālu.

Kad iegāju seriāla filmēšanas studijā, jutos kā izmests uz lielceļa, uz kura pastāv labi sakārtota un strauja satiksme. Kurš brauc uz priekšu… kurš apstājas… kurš gaida… kurš kāpj iekšā vai ārā… Viss tik pašsaprotami un raiti. Ātri vajadzēja to specifiku aptvert un kļūt par vienu no satiksmes dalībniekiem. Bet kolēģi ļoti palīdzēja, tāpēc bija pavisam viegli ieiet seriālā. Patīkami, ja viss notiek bez „sāpēm”. Katrs zina, kas viņam ir jādara.

Pieļauju, ka augusi arī meiteņu interese par tevi. Kā uz to raugās tava sieviņa? Vai tas, ka esi viņu gandrīz pirms diviem gadiem vedis pie altāra un tagad gaidāt savu pirmdzimto, ir pietiekams drošības garants?

Nu nekur tā īpaši neapgrozos, lai būtu nepieciešamība sievai attaisoties. Kā uz to raugās? Nē, Meta nav greizsirdīga, lai arī viņai ir grūti samierināties gan ar manu aktiera profesiju, gan ar publicitāti, ko tā sagādā. Bet viņa to pieņem.

Varbūt – jā. (Smejas.) Pirmkārt, man pašam jāsadzīvo ar Denisa tēlu. Laikam tāpēc nevarēju būt tik auksts, vienaldzīgs vai liels aprēķinātājs. Tad tas būtu vienos vārtos.

Man liekas, ka – jā. Viennozīmīgi.

Nu bijuši jau arī trakie gadi, kad uz lietām esmu skatījies nedaudz citādāk nekā pašlaik – gan esmu ar draugiem pablandījies, gan palaidies mācībās un pazudis no mājām uz vairākām dienām. Taču mājas vienmēr bijušas tās, kurās esmu guvis sapratni un atbalstu. Savu ģimeni izjūtu kā ļoti svarīgu un esmu bezgala pateicīgs saviem cilvēkiem gan par materiālo, gan emocionālo atbalstu.

Nu vienmēr laikam ne. Bet šajā posmā, kad gaidām bērniņu, viss tiek pakārtots viņa un līdz ar to arī māmiņas vēlmēm. Tāpēc cenšos izpildīt visu, kas sākas ar frāzi: „Bērniņš grib...” (Smejas.) Aizbraukt pie jūras, pamasēt muguru vai palīdzēt atpūtināt kājas. Nedzīvojam pēc kaut kādiem sastādītiem noteikumiem un atrunātiem pienākumiem. Mēģinām uztvert dzīvi arī saistībā ar ikdienišķām lietām, brīvi, sākot ar trauku mazgāšanu un mājas kopšanu. Es mājās varu izdarīt visu, kas ir nepieciešams.

Protams! Jau esam izgājuši mācības „Māmiņu skolā”. Netiku tikai uz vienu nodarbību.

Liekas, ka jā. Neesmu no tiem, kuri ģībst, ieraugot kādas medicīniskas manipulācijas. Lai gan bērna nākšana pasaulē, es domāju, rada citas izjūtas, ne asociācijas ar medicīniskām manipulācijām. Gaidām ar lielu interesi, kā būs…

Apprecējāmies jau tikai tad, kad man bija 28 gadi. Vai agri apzinājos? Godīgi sakot, neesmu par to domājis. Tā, ka būtu skolas gados lielīgi skandējis, ka neprecēšos pirms 40 gadiem, tā gluži nebija. Nevari jau savas jūtas tā izplānot. Ieraugi, un ar tevi ir viss… Iekrīti. (Smejas.) Un tev gribas būt kopā ar to cilvēku. Un jo ilgāk, jo vairāk.

Ko tur daudz tikt galā? Acīmredzot tā notiek. Ja cilvēku grib dabūt projām no amata, tad mūsu valstī to var panākt visādiem līdzekļiem, arī nepatiesi apmelojot. Grūtības jau ir tās, kas vieno ģimeni… Godīgi sakot, to manis pieminēšanu tēva kontekstā īpaši neesmu izjutis. Varbūt citiem tas vairāk acīs iekritis, bet man ne.

Nē, nebūt ne. Kad biju mazs, dzīvojām vienistabas dzīvoklītī bez ūdens un labierīcībām rūpnīcas teritorijā. Arī vēlāk, kad rocība bija lielāka, maniem klasesbiedriem bija lielāka kabatsnauda nekā man. Skolas laikā nesapratu, kāpēc draugi skrēja uz pludmali, bet man lika kafejnīcā traukus mazgāt. Nekādu lutināšanu nevienā mirklī neesmu jutis. Protams, man vienmēr bijis jumts virs galvas. Bet lutināts neesmu, tā ne.

Par visu ko. Viesnīcā par izsūtāmo puiku, kurš padara steidzamos darbus – pļauj zāli, ieskrūvē skrūves. Vēl apdrošināšanā esmu pastrādājis.

Tev ir arī ģimenes lauku īpašums?

Tik daudz, cik omītēm palīdzēt Iecavā un Aucē. Bērnībā braukājām uz Balviem pie omju omēm. Tur bija plaša meža un mājas zvēru pasaule, iepazinos ar dažādiem lauku darbiem.

Kā tev šķiet, vai ar savu aristokrātisko izskatu, kam lieliski atbilst Vronska loma „Annā Kareņinā”, varētu spēlēt, piemēram, Antiņu? Kādas lomas tev pašam šķiet vispiemērotākās?

Tu par to aristokrātiskumu domā degunu un augumu? Domāju, ka arī Antiņš man būtu labs izaicinājums. Jo aktierim, kā reiz, lomas dēļ interesanti ir lauzt to, kāds tu esi reālajā dzīvē. Bet pagaidām nav nācies būt Antiņam.

Kādi ir tavi vasaras plāni? Esi stāstījis par savu mīlestību uz franču kultūru un to, kā pagājušajā vasarā ar sievu apceļojāt Franciju.

Vēl dažas „100 grami žurkas” un „Skroderdienu” izrādes, un tad došos atvaļinājumā. Ņemot vērā ģimenes situāciju, protams, vasara, lai arī ne mierīgākā, noteikti paies tepat Latvijā. Kaut kur uz laukiem, jau trijatā.

Ieva Valtere / Foto: TV3 publicitātes, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Gunārs Janaitis