Aivaru Brīzi vēl tagad nepamet bada sajūta
Bērnībā piedzīvotais mēdz laist dziļas saknes, kuras neizravēt līdz pat mūža beigām. Mūziķis Aivars Brīze ir internāta audzēknis, un bērnībā piedzīvotā bada sajūta viņu nepamet vēl tagad.
“Ejam tālāk!” tā Aivars mēdza uzkurināt publiku, kad grupai „Līvi” bija ziedu laiki un koncertzāles bija stāvgrūdām pilnas. Tolaik Brīze bija jauns un enerģijas pilns, tad zāle bija zaļāka, bet saule – spožāka. Kā teicis latviešu klasiķis Eduards Veidenbaums: “Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,/Tad asins bij’ karsta, tad gaišs bija laiks.” Nu, ko – tagad ir citi laiki, viss plūst un mainās. Aivars atskatās uz pagājušo un vērtē šodienu.
Man darbs ir Jūrmalā, strādāju sociālās integrācijas valsts aģentūrā. Mācu cilvēkiem sapratni par dziedāšanu. Te nāk ļaudis ar dažādām speciālām vajadzībām, ar kustību, redzes, dzirdes un citiem traucējumiem. Tā ir gan mācību iestāde, gan rehabilitācijas centrs, diezgan liels uzņēmums. Šeit apmāca vadīt automašīnu, strādāt ar datoru, skolo dažādās specialitātēs. Darbs ir interesants, tas man tāds sirds darbiņš. Skolai ir laba materiālā bāze, te ir viss nepieciešamais.
Tā ir. Vasarā latvietis brauc pie omes uz laukiem vai savām lauku mājām. Toties daudziem krieviem nav kur braukt, un viņi brauc uz Jūrmalu. Turklāt te ir arī daudz iebraucēju no lielās kaimiņvalsts. Viņi šeit labi jūtas, te runā krieviski, un nav jāmokās citā mēlē. Viņi atbrauc uz Jūrmalu kā uz normālu Krievijas kūrortu. Tas var daudziem nepatikt, bet tā tas ir.
Bet – krievi izvelk Jūrmalas budžetu. Diemžēl šeit nav attīstīta infrastruktūra. Kamēr Jūrmalā nebūs viena saimnieka, tikmēr nekas labs nav gaidāms. Tas pats attiecas uz visu mūsu valsti. Pagaidām mēs esam dziļā... Divdesmit gadu laikā šo zemi varēja uztaisīt kā pērli, bet te līdz šim notikusi vienīgi valsts uzņēmumu un zemes iztirgošana. Nesen braucu pa Eiropas ceļiem, tie visur ir sakārtoti, arī Austrumeiropā – Čehijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā.
Toties pie mums tie ir briesmīgi. Agrāk, kad koncertējām mazpilsētās, tur kūsāja dzīve, bet tagad tur nekas nenotiek. Viss aizgājis greizi. Manuprāt, globalizācija ir liela nelaime, ko atbalsta mūsu liberālās partijas. Valsts nacionālās intereses vispār netiek ievērotas. Ko pasaka Eiropā un Amerikā, to mūsu vasaļi bez ierunām izpilda.
Es noteikti mācītos. Ko? To pašu mūziku. Es vairāk apgūtu klasisko mūziku. Es izmācītos par diriģentu, jo tas man vienmēr bijis lielais sapnis. Ko nu vairs, tagad ir par vēlu. Kad Liepājā pūtēju un arī simfoniskajā orķestrī spēlēju trombonu, man klasiskā vide ļoti iepatikās. Tur viss notika pa īstam, bija dzīvas emocijas. Ja es kļūtu par diriģentu un šeit nevarētu nopelnīt, brauktu strādāt uz citām valstīm. Tā tomēr ir prestiža profesija. Nav naktīs jāspēlē krogos un jāčakarē sava veselība. Savu sapni par diriģentu es realizēšu nākamajā dzīvē.
Brīze dzīvē un uz skatuves
Šaubos, vai vispār novilkšu līdz sirmam vecumam ar savu dzīvesveidu. Galvenais – nestaigāt brūnā mētelītī ar štoku rokās. Līdzko cilvēks uzvelk brūnu mētelīti un rokās paņem nūju, ar viņu ir cauri. Viņa dzīve ir beigusies.
Es nezinu. Man vienkārši ir tāds priekšstats, ka visi veci cilvēki staigā brūnos mēteļos. Tas laikam nāk no padomju laikiem, kad ielās redzēju onkulīšus un tantes brūnos mēteļos. Varbūt ne brūnos, bet katrā ziņā viņi neģērbās košās drēbēs. Galvenais – nepalikt vecam savā garā. Būt vienmēr aktīvam. Kamēr šancēs balss, tikmēr dziedāšu.
Nē, es dzīvošu tikai Latvijā. Man var piedāvāt jebkuru summu, bet projām nebraukšu. Varbūt tas izklausās jocīgi, bet tā tas ir. Ja man dotu miljonu un teiktu – brauc prom un neatgriezies, es teiktu – nē, nekad! Esmu ieaudzis Latvijā, un manas saknes ir dziļas. Līdzko izbraucu ārā no Latvijas, tā jūtu ilgas pēc mājām.
Es mierīgi varētu dzīvot arī dziļos Latvijas laukos, galvenais – lai būtu iespēja makšķerēt. Tagad esmu labi iedzīvojies Jūrmalā. Man šeit patīk. Vasarā te mudž ar cilvēkiem, bet ziemas periodā ir tukšs. Kad vakaros izeju pastaigāties ar suni un skatos – uz Jomas ielas esam vieni paši – es un suns. Reizēm pasēžu kādā krodziņā un paklausos latviešu mūziku.
Es piedzimu 1961. gadā Rīgā. Kad man bija divarpus gadu, mātei atņēma mātes tiesības, un es nokļuvu Talsu rajona Strazdes bērnunamā. Tagad to sauc par Kāķīšu bērnunamu. No turienes mani aizsūtīja uz Saldus rajona Rubas internātskolu, kuru vēlāk pārveidoja par speciālo palīgskolu, un mūs sadalīja pa citām skolām. Tas notika pavisam vienkārši – pēc alfabēta.
Nokļuvu Alūksnes rajona Liepnas internātskolā, kur nomācījos līdz 8. klasei. Un tad bija izvēle, kur mācīties tālāk. Tur īpaši neskatījās, kādas tev ir spējas vai talanti, visus bīdīja uz profesionāli tehniskajām skolām. Lai mācās par šoferiem, mehanizatoriem un atslēdzniekiem. Tā teikt, dzīves pabērniem jādod praktiskas profesijas.
Bet es baigi gribēju nodarboties ar mūziku, jau agrāk gāju pie tantiņām uz mājām un dziedāju dziesmas. Par to viņas man deva pusdienas un konfektes. Un tad kādā avīzē ieraudzīju, ka ir tāda Rīgas 3. mūzikas internātskola. Daudz nedomādams, startēju uz turieni un sāku reāli mācīties mūziku. Jau tad labi apzinājos, ka tas noteikti noderēs. Cītīgi sēdēju pie klavierēm, apguvu solfedžo, harmoniju – visu, kā pieklājas.
Absolvējis mūzikas internātskolu, nolēmu stāties Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, bet tur sanāca baigais kāzuss. Pirms klaviereksāmena man labās rokas mazajā pirkstā iekoda lapsene vai bite, īsti nezinu. Man no šīm indēm ir alerģija, man piepampa visa ķermeņa labā puse – roka, kāja un puse sejas. Es izņēmu dokumentus un aizbraucu.
Bet ne jau tikai lapsene bija vainīga. Tajā pilsētā mani satrieca vēl kas. Tur nevienā veikalā ar mani nerunāja latviski. Nodomāju, ārprāts, kur esmu nokļuvis. Līdz tam biju audzis latviskā vidē, bet te – kā uz Krieviju atbraucis. Ko es te darīšu? Aizbraucu uz Rīgu un sāku domāt, ko iesākt. Ja nekur nemācīšos, mani paņems armijā. Visās augstākajās mācību iestādēs uzņemšana jau bija notikusi.
Tad avīzē izlasīju sludinājumu, ka audzēkņus uzņem Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums. Neko darīt – iestājos tajā. Tas bija jauks laiks. Mācījos tehnikumā un dziedāju Salacgrīvas kolhoza „Brīvais vilnis” estrādes ansamblī „Barometrs”.
Pabeidzu tehnikumu un ieprecējos Liepājā, tas notika 1983. gadā. Turklāt vēl iestājos Liepājas Mūzikas vidusskolā. Man jau bija speciālā muzikālā izglītība, bet jutu, ka ir par īsu, vajag vēl. Un tas bija svētīgi. Kā rēķinu, Liepājā nodzīvoju no 1983. līdz 1997. gadam. Tas bija riktīgais vecums, lai pamatīgi izbaudītu šīs pilsētas garšu. Tas bija lieliski!
Sākumā gan nesapratu, kā cilvēki var dzīvot tādā pilsētā. Kad pirmoreiz tur nokļuvu, bija migla, lietains un drēgns. Tāds padrūmi pelēks skats. Turklāt mani pārsteidza tramvajs, kas kursēja pa zālienu. Tas ir jocīgi, pie sevis nodomāju. Bet, kad iedzīvojos, man iepatikās. Kaut klimats skarbāks nekā citur, vasarās ir baigi labi. Liepājas pludmales smiltis ir vienas no tīrākajām pasaulē, turklāt tur ir īsta jūra, nevis līcis. Tagad, dzīvojot Jūrmalā, līci saucu par dīķi, un tad dzīvesbiedre Elita man pārmet, ka es apsaukāju viņas jūru.
Dzīvojot Liepājā, sāku dziedāt restorānā „Jūra”, uz kurieni nedēļas nogalēs nāca atpūsties krievu zemūdeņu virsnieki ar savām dāmām. Tā es dziedāju, līdz piezvanīja Jānis Lūsēns un uzaicināja uz viņa vadīto zvejnieku kolhoza „Boļševiks” estrādes orķestri „Neptūns”. Laikam orķestra dziedātājs bija uzkāpis uz korķa, bet viņiem steigšus vajadzēja solistu. Lūsēns teica, ka viņiem esot skate un vai es varētu nodziedāt. Aizgāju un paliku uz diviem gadiem. Toreiz „Neptūnā” spēlēja arī Ainars Virga un Guntars Račs. Vēlāk uz „Līviem” mani uzaicināja Ēriks Ķiģeļis, bet „Līvi” – tas ir atsevišķs stāsts, to īsumā neizstāstīsi.
Tas bija deviņdesmito gadu sākumā. Ainars Virga ar grupu „Rīga” aizbrauca uz Ameriku, bet pārējie „Līvu” dalībnieki palika bez darba. Tad sāku domāt, ko darīt. Nolēmu izmēģināt spēkus kazino. Man nebija nekādas pieredzes azartspēlēs, vienīgi ar čaļiem biju zoli spēlējis. Ne jau uzreiz gāju strādāt, vispirms mācījos.
Sagatavošanās posms bija salīdzinoši ilgs, trīs četri mēneši. Tur bija perfekti jāprot reizināt, bija jāzina rezultāts visām iespējamām reizināšanas kombinācijām skaitļiem – no 1 līdz 35. Tas bija jāiegaumē kā dzejolītis un zibenīgi jāreaģē. Piemēram, kad Liepājas ostā iebrauca dienvidkorejiešu kuģis iekraut armatūru, vakarā korejieši atnāca uz kazino un nokrāmēja galdu ar likmēm tā, ka momentāni bija jārīkojas. Es taču nevarēju ņemt skaitāmos kauliņus un sākt rēķināt.
Es gan ilgi neuzturējos kazino, drīz vien aizgāju. Tolaik plauka rekets, un uz kazino bieži nāca bandīti – „šestjorkas”. Ko pa dienu viņi bija salaupījuši kioskos un veikalos, to vakarā nāca nospēlēt. Kad viņiem kaut kas nepatika, viņi mani lamāja, ka ne tā esmu uzgriezis ruleti vai iedalījis sūdīgas kārtis. Tas bija pazemojoši, un es aizgāju.
Jā, esmu uzspēlējis, bet mani tas īpaši neaizrauj. Trīs sešnieki kaut ko nozīmē arī man. Tāpēc atturos no azartspēlēm.
Treknajos gados ar Elitu nopirkām Talsu pusē zemi un plānojām uzcelt māju. Vēl bija iecere uzbūvēt pansiju, kurā turīgi cilvēki varētu nodrošināt jaukas vecumdienas saviem vecākiem. Eiropā tas ir populāri, un arī mēs apsvērām iespēju realizēt kaut ko līdzīgu. Paldies Dievam, ka banka mums neiedeva naudu, mēs būtu iebraukuši tik lielās auzās, ka, visticamāk, nekad dzīvē nebūtu spējīgs atdot tādu naudu.
Bet toreiz, treknajos gados, mums labi gāja, bijām uz viļņa. Tomēr esmu sapratis vienu – varu līst vienīgi tādā biznesā, no kura kaut ko saprotu, nevis, piemēram, pansijas lietās, no kuras maz ko jēdzu. Labāk dzīvot knapāk, bet darīt to, kas patīk un padodas. Es gan nekādas ilūzijas vairs neloloju, ka ar rokmūziku šeit var nopelnīt. Tas ir pilnīgi garām. Taisīt koncertturnejas Latvijā ir diezgan bezcerīgi, jo liela koncertu apmeklētāju daļa ir aizbraukuši.
Reizēm var uzspēlēt kādā mūzikas klubā vai pilsētas svētkos. Kooperatīvo pasākumu ir ļoti maz, valsts iestādes nemaz nedrīkst tādus rīkot. Manuprāt, tas ir nepareizi, jo pat kara laikā rīko balles. Lai dzīve nebūtu tik depresīva, vajag kaut nedaudz papriecāties.
Kad biju „Līvos”, bija vienalga, kurā dienā mēs spēlējām, koncertzāles bija stāvgrūdām pilnas. Un nebija svarīgi – pirmdiena vai svētdiena. Rēzeknē mēs koncertējām nedēļu. Spēlējām pilsētas kultūras un piena kombināta kultūras namos. Nedēļu sēdējām Rēzeknē un nelīdām ārā.
Divi koncerti dienā, tas bija normāli. Reizēm bija pat trīs – divpadsmitos, piecos un astoņos. Toreiz bija stingrs noteikums – ja zālē ir vismaz seši cilvēki, noteikti jāspēlē. Reiz netika izreklamēts mūsu koncerts, vispār nebija afišu, un cilvēki nezināja, ka ir koncerts. Zālē sēdēja tikai seši klausītāji. Šķiet, tas bija Baldonē. Un bija jāspēlē, jo tāds bija likums.
Mums maksāja 20 rubļus par koncertu. Nebija nozīmes, vai tā ir Ogres estrāde ar 30 tūkstošiem vai seši cilvēki Baldonē. Ja parēķina, cik daudz ļaužu ieradušies uz mūsu koncertiem un samaksājuši naudu, un, ja mēs būtu dabūjuši savu nopelnīto daļu, tad tagad man vairs nevajadzētu strādāt. Tikai 1990. gadā koncertēšana tika uzlikta uz biznesa pamatiem, bet sākās jukas, bija krīze, un koncertus vairs neapmeklēja kā agrāk.
Protams, padomju laikā nebija nekāda saldā dzīve. Pēc koncertiem bieži vien bija jānakšņo kultūras namā uz grīdas. Uzstājoties biji sasvīdis, bet tev pat dušu nepiedāvāja. Vajadzēja skaloties tualetē pie krāna. Un tad gulējām kaut kur caurvējā uz grīdas noliktiem matracīšiem. Kad tagad lasu muzikantu „raiderus”, man nāk smiekli. Vienam vajag zilu dvieli, bet otram – rozā čības. Atmodas laikā šķita – nu, tik būs! Likās, te visi dzied un dejo, brīvajā Latvijā būs forša dzīve. Diemžēl realitāte izvērtās citāda.
Mūsu nelaime bija tā, ka kļuvām pārāk tuvi un ģimeniski. Cits citu pazinām kā sevi pašu, un tāpēc radās problēmas. Tas ir kā vīram ar sievu, kad iestājas attiecību rutīna, viens otram liek virsū žņaugus, un sākas konflikti. Ar mums notika tas pats. Mēs neļāvām cits citam pilnvērtīgi izmantot dzīves telpu. Mums vajadzēja šķirties, lai katrs varētu turpināt savu ceļu.
Tagad esmu izveidojis grupu „Leģions”, kur mūs vieno tikai un vienīgi profesionālas attiecības – sanākam, izdarām un ejam tālāk. Tur nav nekāds kolhozs, daudzi spēlē arī citās grupās. Bez manis „Leģionā” spēlē Tomass Kleins, Vilnis Krieviņš, Eduards Glotovs un Juris Kristons. Kad spēlējam, visiem patīk un saka, ka ir baigi forši, bet pagaidām tam lielu perspektīvu nesaskatām.
Ja tā padomā, cik radikāli mainījušies laiki! Piemēram, agrāk paši taisījām instrumentus, jo dabūt labu instrumentu – tā bija liela problēma. Kad dabūjām, to lolojām un sargājām kā acuraugu. Tāpēc likās nesaprotams redzētais ārzemju klipos, kad mūziķi uz skatuves plēsa un dauzīja ģitāras. Tas likās zaimojoši.
Toreiz labai ģitārai bija žiguļa cena, „Gibson” ģitāra maksāja sešus tūkstošus. Nesen pats biju liecinieks, kad mammiņa ar dēliņu ienāca veikalā un dēliņš norādīja uz četrus tūkstošus latu vērtu taustiņinstrumentu un teica – šitais derēs. Protams, ka derēs, tikai vispirms jāiemācās spēlēt.
Tagad zvaigznes ir visi, kas pabijuši televizorā. Tagad diletantismam ir ziedu laiki, un laba mūzika vairs netiek radīta. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj štancēt mūziku kā uz konveijera. Kāds uzraksta astoņas taktis un ielaiž tās speciālā programmā, kas uzprasa, ko viņš grib – roku, popu vai klasiku. Kad viņš izvēlas, tiek izmesti seši aranžējuma varianti. Un citi brīnās – kāpēc viņam visi aranžējumi ir vienādi?
Ne tikai diletanti, bet arī televīzijas šovi degradē mūzikas vidi. Jebkura profesijā jābūt kādām zināšanām, nevar tā – es eju un daru. Latvijā ir iesakņojies muļķīgs jaunības kults. Piemēram, ārvalstu televīzijas, kā esmu ievērojis, raidījumus vada kompetenti cilvēki, bet pie mums šis princips īsti nestrādā. Latvijā ir tā – kam smukāks ģīmis un lielāki pupi, tas arī vadītājs. Safrizē, apģērbj – un uz priekšu!
Jā. Kad prasīju, kāds ir šova mērķis, man teica, ka tas būs daudz augstākā līmenī nekā iepriekšējie. Labi, es teicu, es piedalos, bet ar noteikumu, ka man pašam par to nav jāpiemaksā. Vispār tas bija ārprāts... Tur redzēju, kā tiek apčakarēti cilvēki. Tomēr nenožēloju, ka piedalījos, tā bija laba skola. Tagad zinu, kā runāt ar cilvēkiem, kas grib sēdēt citiem uz kakla.
Rūdīts un ar biezu ādu
Jāatzīst, neesmu bijis tas labākais tētis. Varbūt tāpēc, ka pašam smagi gāja bērnībā. Es uzskatu, ka vecākiem jāpiedalās bērna audzināšanā, kad viņš vēl ir mazs. Tālāk jāattīstās pašam. Ja visu laiku barosi ar pupiņu, viņš vienalga to nenovērtēs. Mana klātbūtne vairāk tikusi dēlam, mazāk – meitai, jo tad jau biju prom no ģimenes.
Labi, ka bērni ir sapratuši izglītības nozīmību un grib mācīties. Ne jau papīra, bet zināšanu dēļ. Dēlam Kristapam ir 28 gadi, un viņš ir pabeidzis Baltijas Filmu skolu Tallinā, kur apguva audio vizuālos medijus. Dēlu interesē kino, viņš ir iemācījās filmēšanas, režijas un montāžas lietas. Tallinā mācības notika angļu valodā, un tagad viņš pelna iztiku, tulkojot filmas. Nodibinājis savu firmu un turpina studijas maģistratūrā Kultūras akadēmijā. Varen apmierināts ar visu.
Meitai Tīnai ir 19 gadu, un viņa mācās Banku augstskolā. Kad meitai bija jānāk pasaulē un sievu aizveda uz dzemdību namu, es skatījos Tīnas Tērneres koncertu. Viņa ir mana favorītdziedātāja rokmūzikā, tāpēc likumsakarīgi, ka meitu sauc par Tīnu. Viņa ir aktīva meitene un savu ceļu lauž pati.
Jau agrāk es bērniem pateicu, ka varu iedot tik, cik varu. Es vēlos atlicināt arī sev. Neesmu pilnīgs egoists, bet neesmu arī baigais altruists, lai ziedotos. Katram pašam jālauž savs ceļš. Skarbi, bet es tā uzskatu. Citi var pārmest, ka, lūk, Brīze braukā ar „Harley–Davidson” moci, labāk to naudu būtu iedevis bērniem studijām. Nē, arī man neviens neko nav devis. Sapnis par tādu motociklu man bija jau sen, un es to realizēju.
Esam kopā jau 14 gadu, bet vēl joprojām viens otram ceļu negriežam. Tiesa, esam kļuvuši nedaudz piekāpīgāki, bet principā – paliekam pie sava, jo mums katram ir sava taisnība. Lai sadzīvotu, sanāk nedaudz pieslīpēties, bet lielākoties savās pozīcijās esam neizsitami.
Nē, fundamentāli mums nav domstarpību, tur mūsu redzējums ir līdzīgs, tas saskan. Un tas ģimenē ir ļoti svarīgi. Strīdamies sadzīviskās lietās, mums nesaskan uzskati otra privatizēšanas jautājumos. Kā jau teicu, esam kļuvuši mierīgāki, bet agrāk gāja spalvas pa gaisu. Tie, kas mūs pazīst, to labi zina.
Uz to pusi. Bet tie ir atsevišķi momenti, jo mūsu intereses lielākoties saskan, mēs viens otru papildinām. Man patīk, ka man blakus ir gudra sieviete, un esmu gandarīts, ka dzīvoju ar Elitu.
Ļoti labas. Patlaban meita strādā Anglijā. Par viņas eksistenci es uzzināju, kad viņai bija gads. Man viņu parādīja un teica – tā ir tava meita, un viņu sauc Zane. Ko es varēju darīt? Man pašam bija ģimene. Pabalstīju ar mazu naudiņu, cik nu bija iespējams.
Kad Zanes māte gāja bojā, nolēmu ņemt meiteni pie sevis. Vispirms visu izstāstīju ģimenei. Bija puņķi un asaras, tomēr vienojāmies, ka Zani ņemsim pie sevis. Viss jau bija sarunāts, bet man viņu neatveda uz tikšanos. Zanes mātes radi bija nosprieduši, ka meiteni tomēr neatdos. Es esot muzikants un ar tādu dzīvesveidu nebūšot labs piemērs meitai. Visu šo laiku nemaz nezināju, kā Zanei iet. Satikāmies tikai pirms pusotra gada, kad viņa mani sameklēja.
Augot internātos, cilvēks tiek rūdīts pret dzīves sitieniem. Cilvēkam uzaug bieza āda, un viņu vairs nevar pārsteigt sadzīviskas negācijas. Piemēram, es nejūtos šokēts, redzot uz ielas kautiņu. Citiem varbūt tas liktos briesmīgi, ārprāts, kas te notiek, bet man – normāla lieta. Internāts – tā ir izdzīvošanas skola, tur izdzīvo stiprākais. Internātā vājos pakļāva un tādus dēvēja par „sieriņu mazgātājiem”.
Mūsu moto: pastāvēt par sevi un izdzīvot jebkuros apstākļos. Protams, ka bieži sanāca kauties. Liepnas internātskolā kautiņi ar vidusskolniekiem bija tādi, ka tik turies. Viņi ar cemmīšu kaķenēm, bet mēs – ar paštaisītiem arbaletiem, kas bija veidoti no grīdas dēļiem. Bultas galos bija naglas. Es gan labi mācījos, bet, vienkārši izsakoties, biju sliktais zēns. Biju nepilngadīgo lietu komisijas uzskaitē, citādāk nevarēju, bija sevi jāaizstāv.
Internātā bieži vien pietrūka ēdamā. Mums to deva, bet bija par maz. Daudz sportojām, un mūsu organismi pieprasīja vairāk, nekā mums pienācās. Vienīgais, ko skolā varēja nospert, bija maize un zaļi kartupeļi, Rupjmaizes ķieģelis bija tāds mikls un glums klucis, ko likām kurtuvē pie krāsns durvīm, lai izkaltētu. Un tad maizi grauzām kā sausiņus. Bada sajūta man saglabājusies vēl tagad, nereti pielieku pilnu šķīvi un pārēdos.
Kad septītajā klasē sāku meklēt savu tēvu, man pateica, ka viņam jaunajā
ģimenē ir četri bērni. Un es sapratu, ka man tur nav ko līst. Ko es darīšu? Aizbraukšu, piezvanīšu pie durvīm un teikšu: labdien, esmu Aivars? Man nebija tik lielas dūšas, es baidījos, ka viņš mani pasūtīs tālāk. Tagad tēvs jau ir miris, tā mēs arī nesatikāmies. Pirms kāda laika es viņu apciemoju atdusas vietā Meža kapos.
Pirms trim gadiem atradu savus pusbrāļus un pusmāsu. Kad piedalījos Katrīnes Pasternakas raidījumā, viņa man prasīja, vai man visu var jautāt. Es teicu, ka jā. Es nevienam neko neesmu nozadzis, tāpēc var droši jautāt. Es izstāstīju savas ģimenes stāstu, un to dzirdēja pusbrāļa kaimiņiene. Viņa to pastāstīja pusbrālim... Ko tur daudz teikt, mūsu tikšanās bija sirsnīga un emocionāla. Kā izrādās, man ir četri pusbrāļi un viena pusmāsa. Uzturu ar viņiem kontaktus un jūtos gandarīts, ka man ir tādi radi. Vēlāk ar pusbrāli Raimondu atradām manu māti. Tas gan nenācās viegli, bet to izdarījām.
Kaut savai mātei visu esmu piedevis, viņa nespēj piedot pati sev un jūtas vainīga. Un šo problēmu nevar atrisināt vienā dienā, jo dzīvē tas nenotiek tik ātri kā filmā. Ar sirdi un ar prātu aptveru, ka viņa ir mana māte, tāpēc cenšos viņu iedrošināt un man tuvoties. Bet tas nav viegli. Manas attiecības ar māti tikai tagad lēni veidojas.
Andris Bernāts/Foto no izdevniecības „Rīgas Viļņi” un Aivara Brīzes personiskā arhīva
