Mārupīte ir mirusi! Upē nav ne zivju, ne tās krastos čivina putni

Atgādinām, ka naktī uz 3. jūliju Mārupē izcēlās ugunsgrēks noliktavu un biznesa ēku kompleksā „Baltais vējš”, no kurienes liesmas pārmetās uz „Ecolab” noliktavu ar profesionālo sadzīves ķīmiju - mazgāšanas, dezinfekcijas līdzekļiem un medicīnā izmantotām vielām. Ugunsgrēka laikā kaitīgās vielas kopā ar dzēšanā izmantotu ūdeni ieplūda lietus kolektorā, pēc tam grāvī, tad Mārupītē un Māras dīķī, iznīcinot dzīvo radību ūdenī. Kaut arī Mārupes novada domes priekšsēdētājs Mārtiņš Bojārs uzskata, ka par Mārupē radušos piesārņojumu sacelta nepamatoti liela ažiotāža, redzētais Mārupītes krastos liecina par pretējo.

Trīs dienas pēc ugunsgrēka Kasjauns.lv nolemj apsekot Mārupītes krastus. Vispirms apskatāmies ugunsgrēka vietu pie Ulmaņa gatves netālu no tirdzniecības centra „Spice”, tad grāvi, kurā ieplūst notekūdeņi no nodegušās noliktavas, bet pēc tam gar pašu Mārupīti dodamies līdz pat tās ietekai Daugavā – Āgenskalna līcim.

Jau tuvojoties ugunsgrēka vietai, gaisā jūtams hlora un medicīnisko dezinfekcijas līdzekļu smārds. Sajūta, it kā ierastos slimnīcas pārsienamajā kabinetā. Pie degušās noliktavas dežurē ugunsdzēsēju ekipāža – vīri sēž mašīnā un pieskata, lai gadījumā neizceltos vēl kāds ugunsgrēks. Noliktava apkārt jau apvilkts nožogojums – lai neviens bez vajadzības nevazātos pa izdegušo noliktavu, kuras plauktos vēl redzami puskusuši ķimikāliju toveri. Kaut arī sākotnēji izskanējusi informācija, ka ēka ugunsgrēkā nav stipri cietusi, tomēr liesmas izdarījušas pamatīgu posta darbu – lielajā karstumā deformējušies pat noliktavas karkasa dzelzs konstrukcijas.

Ik pa laikam piebrauc kāds ziņkārīgais, apskatot degušo ēku, tikmēr vīri ar īpašu aparatūru mēra noliktavas tuvumā esošo gaisu. Kaut arī tik tiešām jūtama specifiska ķimikāliju smaka un liekas, ka drīz būs klāt pat ģībonis, gaisa mērīšanas speciālisti saka, ka tik traki jau neesot. Lai arī analīzes vēl nav gatavas, viss liecinot, ka gaiss cilvēka veselībai nav bīstams.

Meklējam vietu, kur tad grāvī ieplūdušas ķimikālijas. Grāvis atrodas pārsimts metrus no noliktavas, bet vieta, kur tajā ieplūst noliktavas notekūdeņi, atrodama uzreiz – pēc specifiskās ķimikāliju smakas un duļķaini dzeltenbrūnās ūdens krāsas grāvī.

Kaut arī grāvis abās pusēs jau aizdambēts ar smilšu kaudzi un tajā ieplūdušās ķimikālijas visu dienu sūknē specializēto piesārņojuma savākšanas uzņēmuma „Eko osta” īpašā tehnika, tas viss ir par vēlu. Neglābjamais jau noticis - diemžēl šis novadgrāvis pēc nepilna kilometra savienojas ar Mārupīti un lielākais piesārņojums sen jau ieplūdis upē.

Bet pašā grāvī ūdens ir biezs, ar savdabīgām dūņām un dzeltenbrūnas krāsas. Vietā pie Lielās ielas, kur līdz šim apkārtnes bērni ik dienas baroja pīles ar pīlēniem, vairs nav neviena putna – daudzās pīļu ģimenes pametušas savu, pēdējos gados tik iecienīto, dzīvesvietu.

Tikmēr blakus esošajā Mārupes vidusskolā iekārtota dzeramā ūdens ņemšanas vieta. Apkārtējiem iedzīvotājiem nav ieteikts lietošanā izmantot krāna ūdeni, tāpēc pie skolas izveidojusies pat rinda – stāv vīri un sievas ar ūdens kannām rokās.

Visas zivis beigtas

Diemžēl neviena pīle nav pamanāma arī pašas Mārupītes krastos. Agrāk to bija pilns. Kaut arī Mārupītes ieleja posmā no Dauguļu ielas līdz Ulmaņa gatvei ir viena no skaistākajām vietām Pārdaugavā, nu tajā valda neparasts klusums. Mārupītes ieleja atzīta par vienu no Rīgas bioloģiski un kultūrvēsturiski vērtīgākajām daļām, tā Rīgā ir viena no nedaudzajām dabiskajām ūdenskrātuvēm, kuru ietver nemeliorēta ieleja ar izteiktām nogāzēm, palieni, pļaviņām un maz pārveidotām kokaudzēm, veidojot unikālu dabisku biotopu kompleksu. Tagad tā ir piesārņota.

Vispirms šokē beigtās zivis upes krastos un tās gultnē. Redzam prāva izmēra līdakas un raudas. Brīnāmies – vai tiešām šajā upē bijušas tik lielas zivis. Vietējie iedzīvotāji saka – bijušas gan, turklāt ļoti daudzi. Vismaz to viņi secinājuši, divas dienas upes krastos savācot mirušās līdakas, raudas, asarus, brekšus... „Re, šajā līcītī saulainā laikā sildījās četras līdakas. Diez, kad atkal upē atjaunosies zivju populācija,” stāsta sastaptais viens no Mārupītes krastos dzīvojošais – ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs demogrāfs Ilmārs Mežs. Viņš uzsver, ka pāris stundu laikā pārdesmit metros gar upes krastiem pie savas mājas salasījis desmitiem beigtu zivju, bet kaimiņš savos 50 metros savācis vēl vairāk. „Un tā gar visu krastu. Upē vairs nav dzīvības!” secina Ilmārs Mežs, kurš pēc izglītības ir ģeogrāfs.

Kapa klusums

Šoks par redzētajām beigtajām zivīm nepāriet. Taču visu laiku nepamet tāda baisa sajūta – šķiet, ka kas nav tā, kā vajadzētu. Ilgi nespējam saprast, kur ir problēma, līdz pēkšņi atskārstam – visapkārt dzirdama tikai upes čaloņa, vējš lapās un tālumā braucošu automašīnu skaņas. Nekā cita! Ja vēl pirms nedēļas upes ielejā nepārtraukti čivināja dažnedažādie putni, skanēja varžu kori, tad nu iestājies kapa klusums. Tiešām – nevienas putnu balsis! Paliek pat biedējoši.

Kaijām dzīres pirms nāves?

Esam tikuši jau līdz Māras dīķim. Abpus Mārupes ielai upē ir piesārņojumu savācošās bonas, taču vai tas ko dod? Māras dīķī ūdens tāds dīvains, šķiet laistās varavīksnes krāsās. Ar velosipēdu piebrauc kāds makšķernieks, pieiet pie dīķa un ar skumju pilnām acīm lūkojas tajā. „Kas tagad būs? Te viss ir pagalam. Visu mūžu braucu makšķerēt,” nosaka šis sirmais krievu vīrs.

Savukārt blakus esošais municipālais policists šokā. „Teica, ka salasīs visas beigtās zivis. Taču to ir tik daudz, ka nevar visas savākt. Re, te ir pilns ar tām,” uz dīķi rāda viņš.

Virs Māras dīķa riņķo kaiju bari. Tām ir dzīres – putni mielojas ar beigtajām zivīm. Tikmēr dīķī peld vairākas pīles. Izbrīna to izskats. Tādas noplukušas, slapjas, izskatās gluži kā ūdenī izmērcēts kaķis. Pēkšņi kļūst skaidrs, kāpēc tās ir tik izmirkušas – ūdensputni spalvas, lai nesamirktu, ieziež ar taukiem, bet starp Mārupītē ieplūdušajām ķimikālijām bija arī mazgāšanas līdzekļi. Un tie, kā lieliski zinām, ideāli izšķīdina taukus.

Ievērojam vēl kādu uzkrītošu skatu. Tās pīles, kas krastā, visas nepārtraukti ar knābi bužina sev spalvas, kasās un purinās. It kā gribētu no spalvām atbrīvoties...

Upe putās

Pēc ekoloģiskās katastrofas Mārupīte kļuvusi arī par savdabīgu ekskursiju avotu. Jo ko tādu bieži negadās redzēt un, cerams, vairs nekad neredzēsim – upe putās. Proti, Māras dīķa ūdenskritums saputojis upes ūdenī esošos mazgājamos līdzekļus, un nu Mārupīte Arkādijas parkā ir vienās putās. Ļaudis nāk skatīties, fotografē... Daudzi neizpratnē, kas noticis – izrādās, ka pat trīs dienas pēc notikušā daļai iedzīvotāju nav informācijas par ekoloģisko katastrofu un piesārņoto upi.

Speciālisti sola, ka Mārupīte dažās nedēļās pašattīrīsies. Bet, cik ilgā laikā atjaunosies zivju populācija, atgriezīsies visa dzīvā radība upē?

Starp citu, dienu vēlāk, braucot garām Māras dīķim, pamanīju, ka pat tās dažas pīles, kas dīķī pērās otrdienas vakarā, jau trešdienas vakarā bija pazudušas. Māras dīķis bija kā izmiris – pat kaijas nelidinājās. Ūdenī nevienas kustības, bet pats Māras dīķis – vien neizprotamas krāsas nedzīva peļķe. Vēl pirms dažām dienām tajā ūdens bija zils un kūsāja no dzīvības...

LTV Panorāmas video: kā Mārupē mirst zivis: