Ekstrasenss izrauj no cilpas un bildē parāda slepkavu
Raidījums „Degpunktā” pazudušo meklējumos sadarbojas ar ekstrasensu Rolandu Tiltiņu. „Es viņam ticu no visas sirds,” žurnāliste Inese Supe daudzkārt pārliecinājusies, ka Tiltiņš pasaka precīzi, bet, ja nezina vai nejūt, tad arī lieki nerunā.
„Viņam ir spēcīga intuīcija. Kad ūdenslīdēji Ķīpsalā meklēja Jāni, zvanīju Tiltiņam, bija vēl cerība, ka puisis ir dzīvs. Tiltiņš iepriekšējā vakarā bija paskatījies bildi un pateica — viņš ir turpat, ūdenī, viņu atradīs. Atrada pēc divām stundām.”
Ir vēl viens iemesls, kāpēc Inese tic pazīstamajam dziedniekam: „Kad biju jaunāka, man bija kaklā cistas un viņš mani ar rokām izārstēja. Visi dakteri brīnījās, bija jātaisa operācija, bet Tiltiņš bija tos bumbuļus padarījis tik niecīgus, ka izzuda vispār.”
Tuvinieki lūdz cits pēc cita
„Pazudis — Ādaži, Ludza, Botāniskais dārzs, Jēkabpils, Limbaži, Lietuva, Odesa,” Rolands Tiltiņš rāda ierakstus sava mobilā tālruņa kontaktos. Tie ir tuvinieku numuri, pēdējā gada laikā vien vismaz četrdesmit reižu dziednieks saukts palīgā.
Pirms vairāk nekā 30 gadiem Rolanda ģimene paši piedzīvoja nelaimi — pazuda viņa vecākais brālis. „Viņš atrodas dūņās, nosists,” pavēstīja sieviete, kam bija dots just vairāk nekā citiem. Pēc diviem mēnešiem Tiltiņa brāli atrada Sarkandaugavā kanālā ar asins izplūdumiem galvā, nožņaugtu.
Viņš darbojās komjauniešu vienībā, kas bija milicijas brīvprātīgie palīgi. Tolaik milicija izvērsa plašu operāciju pret pagrīdes kurpniekiem, kuru ražojumus tirgoja veikalos. Lāčplēša ielā kratīšanā atrada dārgakmeņus un 32 kilogramus zelta monētu, klāt kā liecinieks bija Rolanda brālis. Iespējams, viņam atriebās.
Slepkavas neatrada, bet Rolands, pirms kļuva par dziednieku, palīdzēja iesēdināt daudzus citus — līdz 1990. gadam viņš strādāja milicijā. Kad pie darba un mājas sāka stāvēt sirdzēju rindas, Tiltiņš saprata, ka savienot šos arodus nevar.
„Ja cilvēkam Dievs devis tādas spējas, to drīkst darīt nesavtīgi, nesaņemot samaksu,” uzsver Tiltiņš. Lielākoties viņš dziedina, bet, kad lūdz, arī meklē pazudušos, lai arī atgādina: „Visi esam cilvēki, un nevienam nevar būt pārcilvēciskas spējas. Tūkstoš cilvēku spēlē vijoli, un tikai divi ir ģēniji.”
Vīzijas pēc foto un drēbēm
Dziednieks pēc foto (oriģinālajiem, no avīzēm neder) un pazudušā vilnas drēbēm saka, kur meklēt, kādā virzienā iet, kā cilvēks varētu būt gājis bojā. „Lielākoties mana pirmā informācija apstiprinās, ap 80%. Varbūt tā ir informācija no augšas, no Visuma, augstāka spēka,” teic Tiltiņš, kas jūtas kā starpnieks. „Citreiz redzi kā filmā.” Arī pieredze likuma sardzē palīdz atklāt patiesību, sarunās ar tuviniekiem izzinot to, ko uzreiz jau negribas stāstīt.
Daudzos gadījumos ir vardarbīgas nāves, pašnāvības, retāk traģiskas nejaušības. „Ir cilvēki, kas aiziet ļoti, ļoti tālu, lai viņus neatrastu un neradītu problēmas radiniekiem ar bēru izdevumiem. Ja nav atrasts, cilvēkiem paliek maza cerība, ka viņš tomēr ir dzīvs. Ir, kas ļoti grib saviem radiniekiem ieriebt, un speciāli mēnešiem ilgi nedod par sevi ziņu. Par to grāmatu varētu uzrakstīt,” stāsta Tiltiņš.
Daudzas lappuses gan būtu traģikas pilnas. Maijā Daugavā pie Pļaviņām atrada Kristapu — viņš pazuda četras dienas pēc savas 20. dzimšanas dienas. Tiltiņš pēc drēbēm uzreiz redzējis, kas noticis, un pateicis, ka puisi atradīs nejauši netālu no Pļaviņām. „Tā ir simtprocentīga pašnāvība, varbūt cilvēkam zvaigznēs ierakstīts.”
Diemžēl tā notiek — it kā nenozīmīgs strīds, nesaprašanās var beigties bēdīgi. Jānis Vītols tā arī Ķīpsalā aizgāja no draugiem, iegāja ūdenī — viņš nemaz negribēja slīcināties, bet aukstajā ūdenī sarāva krampji, alkohols, pa stāvo krastu nevarēja tikt ārā...
Paspēj pēdējā brīdī
Liels gandarījums ir, kad izdodas paspēt, turklāt pēdējā brīdī. 2009. gada rudenī Bolderājā pazuda tobrīd 26 gadus vecais Vladislavs. „Jutu, ka viņš atgriezīsies, šo gultu, bārdas dzenamo lietos, bija pagājušas jau piecas dienas. Nākamajā dienā zvanu Aleksandram, bezvests.lv veidotājam, — skriešus uz Vecmīlgrāvi!”
Paķēruši līdzi vīrieša māti un Rolanda milicijas laika kolēģi Nikolaju, viņi aizbrauca uz norādīto rajonu un — nāk pazudušais Vladislavs. Viņš jau bija sagatavojis striķi, katlu mājā noskatījis vietu — var teikt, ka cilvēku no cilpas izvilka. Vladislavs laimīgi atgriezās mājās, ar veselību nu viss kārtībā, ģimene paudusi sirsnīgu pateicību mājas lapā bezvests.lv.
Rolands bieži personiski dodas „uz vietām”, sevišķi, ja pazuduši bērni — tā ir svēta lieta: „Tur nevar tā — ziniet, šodien nestrādāju, atnāciet pēc trim dienām.” Tad jārīkojas uz karstām pēdām. Juglā bija pazudis deviņgadīgs puika, Tiltiņam bija sajūta: ja līdz vakaram neatradīs, būs slikti. Viss beidzās laimīgi — zēnu uzgāja pamestās mājās pie Juglas ezera, bija pavadījis nakti pie drauga un tad baidījies nākt mājās.
Vairāk nekā mēnesis bija pagājis kopš piecpadsmitgadīgās Olgas pazušanas Vecmīlgrāvī, kad pie Tiltiņa atnāca meitenes vecāki. Šis ir viens no traģiskākajiem gadījumiem ekstrasensa pieredzē, bijis jau saprotams, ka dzīvu vairs neatradīs... Ekstrasenss pētījis mantas, foto, līdz pateicis, ka viņa ir zem zemes un jāmeklē mežā svaigi rakta vieta. „Kartē parādīju nelielu pleķīti, kur. Vieta bija pilnīgi nomaskēta, varēja tikai ar rokām sataustīt,” atceras Tiltiņš.
Par nežēlīgo slepkavību notiesāja četrus Olgas vienaudžus. Vēl ilgi pirms tiesas Tiltiņam parādīja meitenes klases fotogrāfiju: „Bildē bija 32 skolnieki, es precīzi atceros, kā parādīju — astotajā rindā ceturtais.” Bandas vadonis, viņš liktenīgajā dienā pavadīja Olgu, tobrīd ekstrasenss neapgalvoja, ka puisis ir slepkava, tikai to, ka ir ar lietu saistīts.
Tēvam jau bija aizdomas, viņš pēc meitas pazušanas bija jaunieti iesēdinājis mašīnā un uzdevis jautājumus, bet tas uzreiz piezvanīja policijai — viņu terorizējot. Olgas tēvs saņēma pārmetumus, taču, kad Jaunciema mežā meiteni atrada, bandu atmaskoja. Viņi gatavojās jauniem asinsdarbiem, bija sagatavots upuru saraksts.
Tiltiņš: „Man ir liels gandarījums, ka sabiedrību atbrīvoju no četriem slepkavām, kas būtu turpinājuši. Domāju, Iekšlietu ministrijas Goda zīmi esmu nopelnījis.” Tiesa, vēlākais pēc desmit gadiem šie briesmoņi būs ārā no cietuma.
Lūdz pateicību avīzē
Iekšlietu resors gan apbalvojumus nav piešķīris, un Tiltiņš arī nepaģēr — pietiekot ar paša savākto ordeņu kolekciju. Jēkabpilī kādā ziemā pazuda puika, Tiltiņš pauda — noslīcis. Tuvinieki iebilda, ka viņš uz ledus nav kāpis, esot nolaupīts, izņemtas nieres, aizvests uz Zviedriju — pirms Rolanda jau bija paspējuši nelaimes piemeklētajai ģimenei naudu „noslaukt” pašpasludināti gaišreģi.
Daudzi tikai uzdodas, varbūt arī sajūtas kā gaišreģi, bet neko nespēj un tikai traucē — iesaka meklēt kādā apvidū, tiek mobilizēti policisti, zemessargi, brīvprātīgie, pēc dienas, divām iniciatīva apsīkst. „Un vēl par maldināšanu ņem samaksu, turklāt ne mazu,” Tiltiņš ir dusmīgs. „Ja jau cilvēks redz, lai pats iesēžas mašīnā, aizbrauc un parāda.”
Jēkabpilī viņš nostājies pie pils dīķa un teicis, lai laiž ūdeni nost, tur jābūt. „Visi smējās, hihināja, it sevišķi policija, bet, kad biju kļūdījies par vienu metru, māte un vecāmāte jautāja, kā pateikties. Atbildēju: lai neķiķinātu, ielieciet mazu pateicību avīzē, divās rindiņās, lai nav tādas skepses.”
Bieži vien cilvēkiem, sevišķi sirmgalvjiem, kļūst slikti ar veselību, viņi apmaldās, saļimst un kaut kur mežā tā arī paliek. „Svarīgi atrast iespējami ātrāk, lai ir vēl cilvēkam līdzīgs un var kā kristieti palikt zem zemes,” uzsver ekstrasenss. Netālu no lidostas pazuda ap 80 gadu veca sirmgalve, aizgāja sēņot un neatgriezās.
„Nostājos, apkārt ir 360 grādu leņķis, var iet uz jebkuru pusi, parādīju konkrēti — tur, divi kilometri,” arī Tiltiņš ir pārsteigts par savām spējām. Pēc diviem kilometriem un 37 metriem večiņa atradās, ieklīdusi lidostas teritorijā, diemžēl mirusi.
Izdzīvo 12 dienas mežā
Visi gadījumi nav traģiski, daudzi ir ar laimīgām beigām. Kāda māte no Cēsu puses vadā pie Rolanda savu dēlu, slimu ar autismu. Viņi iepazinās, kad puisis pazuda Valles mežos. „Viņu atrada pēc 12 dienām, dzīvu un veselu, cilvēku, kuram regulāri jālieto medikamenti. Bija pavasaris, naktīs nulle grādu, viņš kustējās, pa dienu saulītē gulēja, dzēra purva ūdeni, ēda zaķkāpostus un pumpuriņus un izdzīvoja. Bērni gāja fotografēt putnus un atrada viņu četrus kilometrus no mājām.”
Tiltiņš smejas, ka dažs karavīrs, pilnā ekipējumā un apgādāts ar ēdienu, trīs diennakšu mācībās Ādažu poligonā jau jūk prātā. Bet te autists izdzīvo 12 dienas — nebijis, par ko uztraukties. Autisti ir ļoti noslēgti, ārpasaule un pārmaiņas viņos var radīt panikas lēkmes, pat tikai citas krāsas krūzīte ierastās vietā. Tomēr brauciens pie Tiltiņa viņam ir patīkams notikums, kas rada tikai priecīgas emocijas.
Vīram apriebjas „zāģis” ģimenē
Atnāk pie ekstrasensa māte un meita, izmisušas raud, ka pazudis vīrs un tēvs, noteikti padarījis sev galvu. Bet Rolands „gara acīm” redz — sveiks un vesels, kaut kur netālu. Un tad jau vārds pa vārdam — atklājas ģimenes „hronika”. Kamēr vecim bijis darbs celtniecībā un laba alga, viss bijis brīnišķīgi, bet nu darba nav un sievasmāte pārmet — tu to sviestu mazāk uz maizes smērē un ej pelnīt.
Kamēr cilvēkam apriebies, pametis mājās pat dokumentus un pie saimnieka, kam reiz cēlis māju, nolīdzis par sargu, par to un dažādiem remontdarbiem pilnībā pabarots un saņēmis nedaudz naudiņas.
Aizpērn bez vēsts izgaisis augsta ranga policists. Sataisījis nepatikšanas — pašaudījies restorānā un nozudis, daudziem šķitis, ka nošāvies, pakāries vai noslīcinājies. „Cilvēks, kas beidzis Policijas akadēmiju, pusgadu bijis policijas misijā Afganistānā, tie nav vakarējie zēni. Vecāki un meitene nāca pie manis, es teicu, ka ir dzīvs un atgriezīsies. Pēc mēneša priekšnieks viņu satika veikalā,” pasmaida Tiltiņš.
Policists bija devies „bezalgas atvaļinājumā” — apmeties teltī pie upes netālu no Skrundas. Krogā viņš bija sastrīdējies ar karavīriem no Afganistānas misijas, kas nav ticējuši, ka policists bijis karstajā punktā, no šaušanas, par laimi, neviens necieta.
Atsakās meklēt biznesmeņa līķi
Ne vienmēr Tiltiņš piekrīt palīdzēt. „Atbrauc cilvēki no Krievijas un prasa, ko es gribu, ir personīgā lidmašīna, Baltijskā Kaļiņingradas apgabalā ir nogalināts biznesmenis, ja atradīsim, apzeltīsim. Es teicu — nē, tā ir cita valsts, cilvēks ir uz to apzināti gājis, runa ir par simtiem miljonu, nevis tikai bandītu „razborkām”. Viņi noliek kuli uz galda, lai tikai es pateiktu „jā”, bet saku „nē”, mani pat neinteresē, cik tur ir. Tikko pirmā dienā iebraukšu Kaļiņingradā, viesnīcu nodedzinās, uzspridzinās, mani noindēs vai nošaus, jo otrais grupējums nemaz nav ieinteresēts, lai līķi atrod. Un pēc tam būs desmitiem līķu.”
