Aija Kinca: „Darbs ir! Bet cilvēki Latvijā ir aizmirsuši strādāt”
Latvijas Televīzijas žurnāliste Aija Kinca šovasar sparīgi vāc laukakmeņus un cilvēku dzīvesstāstus, lai 23. augustā katram rastu paliekošu vietu Likteņdārzā Koknesē. Aija gan vadīs pasākumu, gan ar sirdī izlolotu domu stiprinās pārliecību – „ja arvien vairāk radīsim labo, sliktā kļūs mazāk”…
Nē, diemžēl 600 000 akmeņu vēl nav savākts, un es arī neceru, ka mēs varēsim paveikt ko tik grandiozu vienas vasaras laikā. Tāpēc mēs līdzdalībai joprojām ļoti gaidām cilvēkus, kuri saistīti ar darbiem karjeros un akmeņkalšanā, jo viņiem pieeja akmeņiem ir daudz lielāka. Taču šis nav stāsts par kvantitāti. Katrs atvestais akmens simbolizē kādu tautai zudušu cilvēku. Un katrs, kurš ved šo akmeni un uztic mums šo stāstu, arī atklāj, cik rūpīgi meklējis tieši konkrēto pelēko laukakmeni. Tātad – tas ir stāsts arī par īpašu piemiņas rituālu. Jo, meklējot akmeni, tu taču domā par cilvēku, kam tu to velti.
Visi novadi ir vienādi aktīvi, tas nu ir droši. Autobusi uz Likteņdārzu ripo no visas Latvijas. Un bieži vien katrs tajā sēdošais ved arī savu akmeni un savu stāstu. Koknesē Likteņdārzā pie akmeņu kaudzes redzēts gan koši dzeltens hammers, gan balts kāzu limuzīns. Tas ir pats jaukākais – ir cilvēki, kuri savas jaunās ģimenes sākumu svin tieši šeit – Likteņdārzā. Un mūsu raidījumu cikla „Top Latvijas Likteņdārzs” pēdējā raidījumā ir par kāzām, par Ksenijas un Pētera jauno ģimeni un viņu stādīto ozoliņu. Tieši viņu kāzu limuzīna bagāžniekā arī bija pelēkie laukakmeņi.
Nē, šis būs ļoti personisks, tiešs un intīms koncerts. Nebūs lielas skatuves, sapucētu vadītāju un publikas kaut kur lejā, pie skatuves. Mēs būsim visi kopā pie ugunskuriem – mūziķi, mākslinieki, aktieri un akmeņu vedēji. Būs sarunas un dziesmas. Viss skanēs bez fonogrammas, ar ģitāras pavadījumu. Un būs tie mākslinieki, kuri tieši tā arī var un māk nodziedāt. Tiksimies ar Renāru Kauperu, Goran Goru un pārējiem cilvēkiem no „Mazās kavalērijas”, būs Varis Vētra, Olga Rajecka, Zigfrīds Muktupāvels, aktieri Artis Robežnieks, Sigita Jevgļevska un daudzi, daudzi citi.
Jā, darba tiešām ir daudz, un tagad esmu ļoti nopietna jautājuma priekšā – turpināt veidot šo rubriku vai beigt. Vispirms ir ļoti nogurdinoši katru nedēļu taisnoties un skaidrot, ka šis nav nekāds maksas pasākums. Cilvēki joprojām netic un nesaprot, ka visu šai dzīvē nevar nopirkt par naudu, arī par ļoti lielu naudu ne, un šie sižeti top pilnīgi bez maksas, vienīgi ar absolūtu vēlmi parādīt bez darba esošajiem un izmisušajiem bezdarbniekiem, ka darbs ir, ka uzņēmumi strādā, ka rūpnīcas ražo, konditori gatavo un audēji auž. Kopš esmu atgriezusies, uzņēmumi tiešām stāv rindā un gaida, kad mēs par tiem informēsim. Un tie nav mazi uzņēmumi, darbs ir gan „Izoterms” rūpnīcā Vangažos un Ventspilī, gan Līgatnes papīrfabrikā, „Čilī” picērijās, „Elvi” konditorejās, Bērnu slimnīcā, „Rīgas satiksmē” un vēl, un vēl. Un tad man radās pārdomas – ja darba ir tik daudz un tik dažādās vietās, varbūt klapējam šito bodīti ciet? Jo arī paši uzņēmēji saka – savā ziņā krīze ir pāri, taču atrast labus darbiniekus joprojām ir problēma. Cilvēki ir aizmirsuši strādāt. Un tiešām – kāpēc viņiem to darīt, ja daudzviet pietiek atrādīties sociālajam darbiniekam ķeksīša pēc un atkal saņemt visas likumā noteiktās sociālās garantijas un sociālos pabalstus. Kāpēc strādāt, ja var nestrādāt? Kāpēc mocīties par minimālo algu, ja var pļēgurot kaut kur pa krūmiem riņķī apkārt? Tajā pašā laikā saņemu e-pastus no latviešiem Īrijā un Anglijā, kuri ļoti grib atgriezties. Un viņi tikai vēlas precizēt kādu informāciju par darba devēju, lai pieteiktos konkursā. Nu, pasaki, ko man tagad darīt? Turpināt veidot šo rubriku, taisnojoties, ka nedaru to par maksu, bet no sirds un aiz tīras vēlmes palīdzēt cilvēkiem, vai pateikt – viss, mīlīši, bezdarbs ir beidzies, tālāk meklējiet paši!
Jā, tā tiešām gadās. Piesaku, ka nākamajā sižetā piedāvāsim darbu elektriķiem, un jau pēc raidījuma zvana telefons, un kungs saka – paklau, dūjiņ, kur tas ir? Gribu rindā būt pirmais! Nu, forši! Tātad visi tomēr vēl nav padevušies, ir gatavi strādāt un pelnīt, nevis ērti izgulties uz sociālo pakalpojumu drošības spilvena.
Meitiņa reaģē ļoti konkrēti. Viņa ir rīcības cilvēks. Kad atnāku mājās, rāpojam viena otrai pretī, tad viņa iesēžas man klēpī un kādu laiku vienkārši tur pasēž. Atgūst zaudēto mammu. Taču es jau esmu kļuvusi par to māmiņu kluba dalībnieci, kas vāc bērnus arī līdzi uz darbu. Jo ir bijušas dienas, kad montāža prasa tikai stundu, un tad sīkucis ierodas „Panorāmā”. Tā ir viņas laimes stunda. Pirmkārt – mums te ir milzu platība, kurā izrāpoties. Otrkārt – panorāmiešiem pašiem ir bērni, un viņi visi kā viens gatavi aprunāties ar Artu. Anda Boša viņu nosēdina sev klēpī un dzied „Kas manim kaitēja putniņam būt”, Karīna Rubene staipa apkārt un ļauj viņai darīt visu, producente Dagnija Neimane sēž blakus un pacietīgi ņaud, kad Arta viņai savā grāmatā norāda kaķīti, Līva Rauhvargere velk laukā nezin kur sadabūtus četrus klučus, un, kad es no montāžas telpas redzu, ka arī Ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis pēkšņi tup aizdomīgi zemu, ir skaidrs, ka viņš ir saticis Artu un ka tagad viņiem ir svarīga saruna.
Šampūnus, pulverus un partijas vismaz „Panorāmas” žurnālisti nereklamē un nereklamēs. Bet šis vienmēr ir koks ar diviem galiem, jo viss, ko mēs parādām, automātiski kļūst atpazīstams, jo bijis redzams televīzijā. Arī tās divas sižeta minūtes televīzijā dažkārt ir vairāk nekā liels raksts avīzē. Un ne viens vien tirdziņa pārdevējs vai amatnieks ir teicis – parādījāt mani „Panorāmā”, tagad cilvēki atpazīst un uzticas. Bet, nē, popularizēt kaut ko tikai reklāmas pēc? Man jāsaka kā Domburam – nesaprotu jautājumu. Vai arī tas nav „pēc adreses”.
Jā, jā, baigā entuziaste, kurai, tāpat kā lielākajai daļai kolēģu, ir gan tiesas prāvas par goda un cieņas aizskaršanu, gan skatītāju vēstules, kas sākas ar neglaimojošiem vārdiem – ko jūs tur vispār iedomājaties! Taču es tiešām cilvēkus dalu divās daļās – tādos, kas tikai saka, un tādos, kuri dara. Un mani līdz ārprātam besī laukā tie, kuri stāsta par kādu problēmu, bet nedara neko, lai to risinātu. Vai vismaz mēģinātu risināt. Jā, šis ir jau stāsts „ar bārdu”, bet mums ir zvanījuši cilvēki, kuriem mājas kāpnēs nedeg lampiņa. Un mūsu sekretāre Regīna nopietni pavaicāja – jums pašiem lampiņa ir? Ak ir! Labi, tad mēs sūtām jums Volmāru, lai viņš ieskrūvē. Līdz absurdam, vai ne? Piecelt savu kūtro augumu un kaut ko izdarīt. Nemest izsmēķi laukā pa auto logu, lai tavam mazulim vēlāk nenāktos pacelt līdzīga cūkauša izmestus mēslus smilšu kastē. Pacelt vēja aizpūstu konfekšu papīrīti. Palaist veikalā rindā pa priekšu vecu, salīkušu onkulīti vai mammu ar bērnu. Pašam pieteikties un palīdzēt iecelt bērnu ratus tramvajā. Mazi krikumi, vai ne? Taču mana pārliecība ir, ka labais vienkārši ir vairāk un uzvarēs. Piemēram, kad sižetā lūdzu palīdzēt mazajiem tuberkulozes slimniekiem Stopiņos, jo visas slimnīcā esošās grāmatas bija izlasītas un zīmuļi izzīmēti līdz maziem galiņiem, zini, kāda bija atsaucība? Pilna Latvijas televīzijas garderobe! Ar mantu maisiem, ar grāmatām, ar DVD filmām, DVD spēlētājiem, milzu plīša zvēriem, puzlēm, spēlēm. Cilvēku atsaucība bija milzīga! Lūk, tā es mēru mūsu auditoriju. Ne pēc ieslēgtām TV kastēm, bet pēc pārpildītā LTV kravas mikroautobusa, kas maziem knēveļiem sagādāja milzu prieku un pārsteigumu.
To, ka savēlēs atkal tos, kuri maina partijas un netur solījumus. Dažkārt ir sajūta, ka daļa vēlētāju kā tādi ēzelīši iet pakaļ vecam, iepuvušam burkānam. Paskat, kā viņš sakārtojis savu pilsētu. Paskat, cik viņš labi izskatās ekrānā. Smuki runā. Nu kas tie par kritiska vēlētāja argumentiem? Domāt vajag! Lasīt programmas. Klausīties, ko saka prokuratūra un KNAB. Uzdot daudz jautājumu un turēt pie vārda. Arī visus vecos komunistus, partijas darbiniekus un nomenklatūras pārstāvjus. Es nekad neteikšu, par ko balsot. Bet es aicinu nesēdēt mājās, iet un piedalīties. Ja kāds nav balsojis vispār, bet pēc tam čīkst un lamā valdību, es viņam saku – tavu bildi redzu, bet tekstu nedzirdu. Ja tu esi tikai kaktu runātājs, tad sēdi un čivini savā kaktā. Ej un piedalies!
23. augustā ar Jāni Gesti gaidām visus Likteņdārzā. Ja nebūsit Koknesē, tiekamies tiešraidē tūlīt pēc „Panorāmas”! Bet vispār, protams, būšu „Panorāmā”. Vēlēšanu laikā vienmēr ir daudz darba. Lai gan man jau sirdij tuvāks tas vienkāršais cilvēks. Ugunsdzēsējs, ogotājs, lemuru kopējs, skolotājs, pirmklasnieks. Kurš saka visu tā, kā ir, nevis smaidot lūkojas kamerā un prasa – cik man ir laika, lai uzrunātu vēlētāju?
