Slepkava - maniaks no Raimonda Paula gribēja izspiest naudu

Krievijas dokumentālā teleseriāla „Izmeklēšanu vadīja…” komanda šovasar uzņēmusi filmu par 35 gadus senu notikumu – kā toreiz nežēlīgs maniakāls slepkava no maestro Raimonda Paula izspieda tiem laikiem iespaidīgu naudas summu – 17 000 rubļu.

Pats maestro Raimonds Pauls nelabprāt gribējis atcerēties šausmīgos notikumus, bet krievu dokumentālisti viņu pierunājuši tomēr dalīties atmiņās. Maestro pēc daudziem gadiem arī ticies ar milicijas darbiniekiem, kuri toreiz viņu izpestīja no maniaka nagiem.

1976. gada rudenī kāds vīrietis, draudot izrēķināties ar Raimonda Paula tuviniekiem, no maestro pieprasīja 17 000 rubļu. Raimonds Pauls par šantāžistu ziņoja milicijai un viņš portfeli ar iezīmētu naudu nesa uz šantāžista norādīto vietu – kādu soliņu Mežaparkā, kur likumsargi arī notvēra noziedznieku - kādu Juriju Kriņicinu. Ne Pauls, ne likumsargi aizturēšanas brīdi vēl nezināja, ka Kriņicins ir rūdīts slepkava, kurš Pierīgā „tāpat vien” jau bija nogalinājis trīs cilvēkus. Tikai pateicoties laimīgai sakritībai par upuri nekļuva arī maestro.

Pats Raimonds Pauls atzinis, ka tikai toreiz – 40 gadu vecumā pirmo reizi pārliecinājies, ka viņam ir nervi. Pēc noziedznieka notveršanas un visa pārdzīvotā komponists divas nedēļas no pārdzīvojumiem naktīs neesot varējis gulēt.

Izmeklēšanas operāciju un Kriņicina aizturēšanu 1976. gadā vadīja toreizējais LPSR Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks ģenerālis Aloizs Blonskis, kurš stāsta par tolaik skaļo lietu.

Maestro aci pret aci ar slepkavu - maniaku

Maskavas laikraksts „Komsomoļskaja Pravda” atstāsta filmas leģendu:

„Vēlā 1976. gada rudens vakarā Paula dzīvoklī atskanēja tālruņa zvans. Vīrieša balss pieprasīja, lai komponists viņam nodod 17 000 rubļu. Pauls iesākumā nodomāja, ka kāds draugs viņu izjoko, jo arī viņam pašam patika pajokot. Kad noziedznieks sāka draudēt Paula radiniekiem, maestro telefona sarunu pārtrauca.

Tomēr zvani turpinājās un Pauls satraucās ne pa jokam. Viņš vērsās milicijā, kur pret viņa iesniegumu izturējās ļoti nopietni. Tas bija pirmais izspiešanas gadījums Latvijas teritorijā un pie tam no visiem zināma un slavena cilvēka.

Lai notvertu noziedznieku, tika izstrādāta plaša operācija. Pie Paula telefonaparāta pieslēdza noklausīšanās iekārtu. Komponistam lika gaidīt nākamo zvanu un piekrist visiem izspiedēja nosacījumiem. Šantāžists arī drīz vien atkal piezvanīja un pieprasīja naudu ielikt portfelī un to atstāt uz kāda soliņa Mežaparkā.

Milicijā Paulam iedeva iezīmētu portfeli un viņš ar taksometru, kuru vadīja milicijas darbinieks, devās uz Mežaparku. Parkā mātes staigāja ar bērnu ratiņiem, skolēni brauca ar velosipēdiem un neviens pat nenojauta, ka Mežaparks ir pārpildīts ar bruņotiem miličiem, kuriem bija jāsargā Paula dzīvība.

Pauls atstāja portfeli uz soliņa un devās atpakaļ uz taksometru, nepievēršot ne mazāko uzmanību pretī nākošam solīda izskata vīrietim. Operatīvo darbinieku acu priekšā noziedznieks paņēma portfeli, pēc viņa ieskatiem, aizejot drošā attālumā viņš portfeli atvēra portfeli un iedarbojās tajā ieslēptā iekārta – šantāžists tika apšļākts ar nenomazgājamu krāsu.

Ar krāsu apšļākto vīru sauca par Juriju Kriņicinu. Viņš bija nolēmis uz pazīstamā komponista rēķina kļūt bagāts. Šādu ideja viņam radās pēc nejauši tramvajā noklausītās sarunas par Raimonda Paula fantastiskajiem ienākumiem. Šajā sarunā arī  pavīdēja skaitlis - 17 000 rubļu.”

Pēc daudziem gadiem Raimonds Pauls satika milicijas darbinieku – taksistu, kurš maestro veda uz tikšanos ar slepkavu - maniaku Mežaparkā. Viltus taksists pastāstīja, ka milicijas vadība ne vienu reizi vien ir strostējusi izmeklēšanas grupu par to, ka tā bezatbildīgi uz tikšanos ar noziedznieku bija sūtījusi pašu Raimondu Paulu, nevis viņa dubultnieku.

Šodien pats Raimonds Pauls brīnās par to, kā varēja piekrist tādai bezprātībai: „Kā es varēju piekrist? Viņš taču bija slepkava. Pēc tam divas nedēļas nevarēju gulēt… Toreiz, man liekas, es pirmo reizi arī uzzināju, ka man ir nervi.”

Krievijas kriminālo dokumentālo seriālu „Izmeklēšanu vadīja…” (autors Leonīds Kaņevskis) 177. sēriju, kas veltīta Raimonda Paula šantāžai, izrādīs svētdien, 18. septembrī pulksten 15.30 pēc Latvijas laika Krievijas telekanālā „NTV – Mir”, kas ir redzams arī Latvijā.

Maniaka upuri – dezertieris, čekists un padomju oficieris

Milicijas iecirknī Kriņicins atzinās vēl drausmīgākos noziegumos - trīs slepkavībās, kuras tolaik nesekmīgi centās atklāt likumsargi.

Pirmā slepkavība notika Ādažu mežā, kur Kriņicins pakausī iešāva kādam jaunam vīrietim, kurš, kā vēlāk izrādījās, dzīvoja ar svešu vārdu, lai izvairītos no iesaukšanas padomju armijā.

Drīz pēc tam no ieroča, ar kuru tika nogalināts puisis Ādažu mežā, tika nogalināts Valsts drošības komitejas (VDK) majors Markovs, kas pa meža ceļu gāja uz savu vasarnīcu.

Par trešo upuri kļuva padomju armijas oficieris Serdečņijs. Viņš tika nošauts netālu no savas kara daļas Langstiņos pie dienesta automašīnas stūres. Pēc slepkavības, Kriņicins automašīnu ar līķi nozaga un atstāja netālu no „stūra mājas” – VDK ēkas Stabu un Brīvības (toreiz Engelsa un Ļeņina) ielas stūrī.

Dezertiera, čekista un padomju oficiera slepkavības izmeklētājiem liks izvirzīt versiju, ka tās ir politiskas slepkavības. Tomēr skaudrā īstenība izrādījās daudz baisāka.

Kriņicins mierīgi izstāstīja, ka viņš slepkavības izdarījis spontānu izjūtu iespaidā. Dezertieri maniaks nošāva tādēļ, ka viņš „apgānīja” mežu. Puisis meža noriņā vienkārši bija apstājies, lai pačurātu, bet par to dabūja lodi galvā. Čekistu Kriņicins  nogalināja tādēļ, ka viņš pārāk bieži un uzkrītoši atskatījās uz viņam aizmugurē ejošo slepkavu. Savukārt padomju oficieri viņš „sodīja” tādēļ, ka militārists darba laikā gulēja pie dienesta automašīnas stūres.

Kriņicins arī parādīja, kur glabā ieročus, kuri viņa bija vairāki. Tas bija neliels šķūnītis pie divstāvu koka dzīvojamās mājas Rīgā, Kareivju ielā, kur viņš dzīvoja. Kriņicina kaimiņiem pat prātā nebija ienācis, ka jaunais cilvēks ar inženiera izglītību varētu būt sabiedrībai bīstams maniaks.

Tiesu medicīniskā ekspertīze Kriņicinu atzina par pieskaitāmu, tomēr vairāki mediķi uzsvēra, ka viņa psihika ir traumēta. Iemesls tam varēja būt bērnībā gūtā psiholoģiskā trauma. Viņa vecāki traģiski gāja bojā 1950. gadā 13. augustā – Latvijā traģiskākajā katastrofā uz ūdens miera laikā, kad Daugavā – 50 metrus no Akmens tilta nogrima pārpildīts upju tvaikonis „Majakovskis”, kurš dzelmē aiznesa 147 cilvēku dzīvības.

Tiesas laikā apsūdzētā veselības stāvoklis pasliktinājās un viņu notiesāja ar spaidu darbiem un piespiedu ārstēšanu. Sodu Kriņicinam nācās izciest Kaļiņingradā.