Bēru izvadītājs: tā nav profesija, bet hobijs
Nebūs daudz melots, ja teiksim, ka kapusvētki ir trešie lielākie tautas svētki pēc Ziemassvētkiem un Jāņiem. „Patiesā Dzīve” uz sarunu aicināja cilvēku, kurš aizsaules lietām veltījis lielu daļu dzīves, pieredzes bagāto izvadītāju Raiti Apalupu.
Bijušais Stāmerienas pagastvecis Apalups izvadījis aptuveni 1000 nelaiķu un bijis galvenais runasvīrs 105 kapusvētkos. Viņš pavadījis aizgājējus gan no lauku mājām, gan kapličām, gan Saeimas, izvadījis gan lielus priekšniekus, gan bezpajumtniekus, piedalījies neskaitāmās bērēs kā viesis un stāvējis godasardzē daudziem aizsaulē aizgājušajiem aktieriem. Raita Apalupa bēru pieredze ir tik liela, ka viņu droši var saukt par Latvijas izvadīšanas čempionu.
Divi dzīves gadi – kapos
“Esmu dzimis tā sauktajā vācu laikā – 1942. gadā, bet lauksaimnieka gaitas sāku Hruščova kukurūzas ērā – 1961. gadā,” stāsta Raitis Apalups. “Pēc Jaunpiebalgas vidusskolas beigšanas kļuvu par Frīdriha Engelsa vārdā nosauktā kolhoza laukkopības brigādes brigadieri. Kad gadījās būt bērēs, runāju kā viesis, un daudziem tas iepatikās. Mani sāka aicināt gan izvadīt nelaiķus, gan vadīt kapusvētkus. Redziet, izvadīšana jau nav profesija, bet gan nodarbošanās ārpus darba, hobijs. Agrāk daudzi brīvajā laikā dziedāja koros, bet es izvadīju cilvēkus pēdējā gaitā.”
Apalups esot bijis tik pieprasīts, ka daudziem pat bijis spiests atteikt, jo vienlaikus nav varējis būt divās bērēs. Viņaprāt, tagad kapusvētkos runāt esot vienkāršāk, jo izmanto mikrofonus, bet agrāk vajadzējis skaļu balsi. Un balss Apalupam bijusi.
“Kapusvētkus parasti rīkoja ciemu padomes, tas bija viņu pienākums. Padomju laikā kapusvētki tika pārdēvēti par mirušo piemiņas dienu, jo kapusvētki saistījās ar baznīcu un mācītājiem, bet tas padomju nomenklatūrai nepatika. Kura ciema padome mani aicināja, tur arī ierados. Kopumā esmu novadījis 105 kapusvētkus un labprāt būtu vadījis vēl vairāk, jo tiku ielūgts daudz kur, bet visur nevarēju pagūt. Parasti bija tā, ka ciema padome iepriekš sagatavoja nepieciešamo informāciju par mirušajiem, kurus vajadzētu pieminēt. Tomēr gadījās arī, ka sarakstu iedeva pēdējā brīdī, kad jau runāju kancelē. Turklāt neskaidrā rokrakstā – vietām pat īsti nevarēja saprast, kas rakstīts.”
Apalups pirmo aizgājēju izvadījis 1966. gada 6. septembrī – septiņus gadus vecu bērniņu... “Ja parēķina, cik stundu ir pavadīts kapsētās, iznāk, ka vairāk nekā divus gadus esmu nodzīvojis kapos. Jāteic gan, ka tagad vairs neesmu tik čakls izvadītājs, izpalīdzu lielākoties tikai paziņām. Intensīvā izvadīšana man beidzās 1990. gadā, kad arvien biežāk sāka aicināt mācītājus. Esmu izvadījis pavisam 30 kapos, un, piemēram, Gulbenes rajonā nav nevienas kapsētas, kurā es nebūtu runājis. Man patika runāt Lizuma pagasta Sila kapos, kur dzeju lasīja Kārlis Sebris. Tur guļ viņa vecāki un māsa.
Savukārt Gulbenes vecajos kapos deklamēja aktieris Uldis Lieldidžs. Lauku kapsētās nereti dziedāja Rīgas vīru vokālais ansamblis Roberta Jansona vadībā – tie vīri gan skaisti dziedāja... Agrāk kapos bieži spēlēja pūtēju orķestri, tagad tas notiek daudz retāk, vairāk tiek izmantots sintezators un vijole. Man pūtēji patīk labāk, viņi ir krietni iespaidīgāki.
Atceros, Lubānas jaunajos kapos dziedāja izcilā tenora Jāņa Zābera brālis Miervaldis. Atmiņā ir arī Bērzaunes un Sauleskalna kapi, kur sadarbojos ar mācītāju. Tas notika astoņdesmito gadu beigās, kad cilvēkus izvadīja gan mācītāji, gan sabiedriskie izvadītāji, un reizēm gadījās, ka vienu nelaiķi izvadīja abi. Toreiz gan bija stingri noteikts, ka vispirms runā sabiedriskais izvadītājs, pēc tam – mācītājs.”
Apalups piebilst, ka laiks kapu kultūras tradīcijās neglābjami ieviesis korekcijas. “Agrāk laukos pēc kapusvētkiem notika tā sauktās atbēres, kad pieminēja iepriekšējo gadu aizgājējus. Tad kapsētas malā noklāja segu, salika cienastu un atcerējās aizgājušos draugus un tuviniekus. Tagad tādas paražas vairs nav. Kad sāku kā izvadītājs, laukos daudzi vēl pārvietojās ar zirgu pajūgiem un bērēs ieradās jau laikus, tagad – attraucas pēdējā brīdī ar automašīnu. Tolaik bieži vien līdzi ņēma arī cienastu – citam bija groziņš ar pīrāgiem un sieru, dažam arī alus kanniņa.”
“Kad vēl biju puika, reiz izvadīšanu uzņēmās pērminderis, mācītāja palīgs – vecs vīriņš ar brillēm. Bija ziema, nelaiķis atradās dzīvojamās mājas lielajā istabā. Kad pērminderis ienāca telpā, viņam no straujās temperatūras maiņas aizsvīda brilles. Viņš sāka lūkoties pēc dziedamā teksta un iesaucās: “Vai, brilles aizsvīda lupatām!” Draudzes sievas teikto uzreiz uztvēra un sāka dziedāt: “Brilles aizsvīda lupatām!” Pērminderis apjuka un sauca: “Kuš, kuš, tā nav!””
Apalupa kungs pastāsta, ka reiz pašam nācies apbērēt pērminderi. “Īsti nezinu, kādas pērminderim bija attiecības ar mācītāju, bet fakts bija tāds, ka mācītājs drausmīgi apvainojās, ka viņa palīgu izvada nevis viņš, bet es – padomju ierēdnis un komunists. Es tur nekā nevarēju līdzēt, tā bija paša pērmindera vēlme, un es to izpildīju. Ar mācītājiem man vispār bija ļoti labas attiecības. Daži pat bija mani draugi, piemēram, Tālava Jundža tēvs Jaunpiebalgas mācītājs Edgars Jundzis. Viņš bija gudrs un patīkams sarunas biedrs.”
Raitis Apalups atgādina, ka padomju gados, Jurija Andropova valdīšanas laikā, īpašs dekrēts noteica, ka sabiedriskās vietās nedrīkst lietot alkoholu. “Gadījās, ka tas nevis ierobežoja, bet gan sekmēja dzeršanu. Reiz bēru mielasts notika Maltas sovhoztehnikuma ēdnīcā, kur alkohola pudeles bija noslēptas zem galda. Protams, tas radīja neērtības – zem galda mazajās glāzītēs bija grūti trāpīt, tāpēc lēja lielajās. Līdz ar to vīri paātrinātā tempā piedzērās un visai drīz sāka nesakarīgi vāvuļot. Manā praksē bijis arī tā, ka bērinieki piedzeras jau kapos un ceremonijas laikā sāk dziedāt dziesmas...
Tomēr vistrakāk gadījās Stāmerienā. Vajadzēja izvadīt kādu māmuļu, bet pirms pasākuma, kā tas daudzviet laukos notiek, bija uzklāts brokastu galds. Parasti ļaudis iedzer vienu glāzīti, pabrokasto, un izvadīšana var sākties, bet šoreiz notika citādi. Pamanīju, ka uz galda uzrodas arvien jaunas un jaunas alkohola pudeles. Turklāt ne jau prastie šņabji un lētie vīni, bet dārgi konjaki. Vīri kļuva tik runīgi un jautri, ka par bērēm jau sāka piemirst.
Apjautājos, vai neesmu kaut ko sajaucis – varbūt šodien visi ēd un dzer, bet bēres būs tikai rīt? Nē, nē – māmuļu glabāšot šodien. Labi, aizvedām māmuļu uz kapiem. Kad nelaiķi laida iekšā, vienam laidējam izšļuka dvielis, zārks apgāzās un māmuļa izkrita ārā. Māju muzikantiem, lai pārtrauc spēlēt, bet viņi pārprata un sāka spēlēt vēl skaļāk. Kāda pavadītāja aiz šausmām noģība, bet veči sprieda – tas nekas, ka māmuļa izkritusi ārā, bedre vienalga jāberot ciet. Kad uzstāju, ka tā nevar, vīri tomēr izcēla gan zārku, gan nelaiķi un otrreiz ielaida bedrē bez starpgadījumiem.”
Astoņdesmitajos gados Gulbenē, izvadot kādu bijušo aizsargu, Apalupa kungs kapos pieminējis, ka aizgājējs bijis godavīrs – nepamatoti represēts un izsūtīts uz Sibīriju, bet nu viņš varot būt gandarīts, jo guldīts tēvzemē. “Pēc kāda laika mani pie sevis izsauca Gulbenes partijas komitejas otrā sekretāre Ilga Zvirbule. Devos uz viņas kabinetu un jautāju: “Ilga Miķelovna, vai mani aicinājāt?”
Jā, viņa esot aicinājusi, jo gribot parunāt par manu izrunāšanos aizsarga bērēs. Es esot runājis nepareizi, un turpmāk līdzīgos gadījumos par to, ko un kā runāt, vispirms vajagot konsultēties ar viņu. Jautāju – varbūt šādos šaubīgos gadījumos man vispār atteikties no izvadīšanas? Nē, atteikties nedrīkstot nekādā gadījumā, jo tad izvadīšot mācītājs, un tas būšot vēl sliktāk. Viss beidzās labi, un vēlāk es godam izvadīju arī Ilgu Zvirbuli. Tā sanācis, ka dzīvē esmu izvadījis daudzus partijas sekretārus.”
Izvadītājs atceras arī, ka reizēm radi jau iepriekš gatavojušies bērēm, kaut potenciālais izvadāmais vēl bijis dzīvs. “Tā notika ar Rankas iedzīvotāju Alvīnu, kas vēl gulēja uz miršanas gultas, bet viņas meita Velta jau iepirka sardeles bēru mielastam. Padomju laikā ne tikai sardeles, bet arī citi produkti bija deficīts, tāpēc Velta nolēma visu nepieciešamo iegādāties laikus. Tomēr Alvīna tik ātri vis nemira, un sardeles nedaudz sabojājās. Kad Alvīna beidzot aizgāja aizsaulē, mēs viņu kārtīgi pavadījām, pasēdējām arī pie galda. Kad nākamajā dienā zvanīju savam šoferim, viņš attrauca, ka nevarot runāt, esot jāskrien uz vienu vietu... Uzreiz sapratu, kas par lietu, jo arī es veco sardeļu dēļ labi nejutos. Kad vēlāk satikāmies un izdzērām polšu, vēdergraizes pārgāja.”
“Vai mani kaut kas ir tā īsti šokējis? Jā, reiz kaps vēl nebija aizbērts, bet tuvinieki sāka dalīt mantu. Aizrādīju, lai to nedara tik skaļi. Tomēr vissmagākie ir gadījumi, kad vecākiem jāapglabā bērni. Atceros, vienai mammītei gada laikā nomira gan vīrs, gan abi dēli. Dēli paši vien bija vainīgi, par daudz dzēra šņabīti. Bet mammītei jau tāpēc vieglāk nekļuva...”
Reiz Apalups izvadījis baltkrievu tautības šoferi. Uz bērēm ieradušies arī nelaiķa radi no Baltkrievijas. Viņi bedrē vis nemetuši trīs saujas smilšu, bet gan kapeikas. “Esmu piedalījies arī tādās bērēs, kur nelaiķi speciāli apdzied un apraud. Tā notika, kad izvadīju Alūksnes Valsts drošības komitejas priekšnieka māti. Vēlāk izvadīju arī pašu priekšnieku.”
Reiz izvadītājam bijis uzaicinājums uz Rīgas krematoriju, no turienes viņš izvadījis slaveno basketbolistu Maigoni Valdmani. “Latvijā pašu pirmo kremēja Viļa Lāča sievasbrāli, bijušo kultūras ministru Voldemāru Kalpiņu. Var teikt, ka ar viņa bērēm tika atklāta Rīgas krematorija. Toreiz izvadītājs bija dramaturgs Gunārs Priede.”
Raitim Apalupam ļoti patīk teātra māksla, tāpēc ir daudz draugu starp aktieriem. 1963. gadā viņš iepazinies ar Nacionālā teātra galveno režisoru Alfrēdu Amtmani-Briedīti, un vēlāk šī pazīšanās gājusi plašumā. “Draudzība izveidojās lielākoties ar Nacionālā teātra aktieriem, un, protams, esmu piedalījies daudzu aktieru jubilejās un bērēs. Pieminēšu Antru Liedskalniņu, Elzu Radziņu, Lidiju Freimani, Alfrēdu Videnieku, Imantu Adermani, Egonu Beseri... No teātra darbiniekiem esmu izvadījis tikai Nacionālā teātra direktora vietnieku Zigfrīdu Kalniņu. Aktieriem nav tradicionāla izvadīšana, runā aktieri paši, un viņiem tādi izvadītāji it kā nav vajadzīgi. Toties daudzu aktieru bērēs esmu stāvējis godasardzē. Diemžēl ar jaunajiem aktieriem man nav kontakta. Pēdējā aktieru paaudze, ar kuru draudzējos, ir tie, kam tagad ir ap piecdesmit. Piemēram, Ivars Puga, Juris Lisners.”
Sevi izvadīšu pats!
1990. gadā Raitis Apalups kļuva par kolhoza „Kalniena” priekšsēdētāju. 1995. gadā viņš tika ievēlēts Saeimā. Apalups skaidro, ka viņu savā sarakstā iekļāvis Latvijas Vienības partijas vadītājs Alberts Kauls.
“Kaut biju Kaula listē, tomēr skaitījos bezpartejiskais. Ja nemaldos, toreiz no mūsu saraksta ievēlēja septiņus bijušos kolhoza priekšsēdētājus. Mūsu frakcijā bija arī ārsts Viktors Kalnbērzs un skandalozais Gundars Valdmanis, kurš kļuva slavens to, ka uz Saeimu nāca šortos. Kad mūsu frakcija pajuka, mani pie sevis uzaicināja Zemnieku savienība. Tad gan iestājos partijā, bet vēlāk, kad bija pārreģistrācija, nepārreģistrējos un nu atkal esmu brīvs cilvēks.
Kad strādāju Saeimā, reizumis jau kādu izvadīju, bet ļoti reti. Iepriekš tikai viena gada laikā izvadīju aptuveni 50 nelaiķu. Tomēr man bija gods izvadīt arī no Saeimas nama. No kapličām izvada tūkstošus, bet no Saeimas – tikai reto. No parlamenta ēkas izvadīju deputātu Ivaru Ķezberu. Ko tur slēpt, kad man piedāvāja vadīt ceremoniju, jutos pagodināts.
Ivars Ķezbers bija partijas „Saimnieks” deputāts, un laikam viņa partijas biedri, konsultējoties ar ģimeni, nolēma uzticēt izvadīšanu man. Protams, Saeimā zināja, ka esmu izvadītājs ar lielu stāžu. Turklāt Ivaru Ķezberu pazinu vēl pirms nokļūšanas Saeimā. Tas bija otrais gadījums, kad nelaiķi izvadīja no Saeimas. Pirmo izvadīja Raini, bet pavisam no Saeimas ir izvadīti trīs deputāti. 2000. gadā izvadīja deputātu Leonardu Stašu.”
Izvadītājs teic, ka daudzi viņu tincinājuši, vēlēdamies noskaidrot, kurš tad reiz izvadīs pieredzējušo izvadītāju Apalupu. “Pats sevi arī izvadīšu. Kāpēc man kādu apgrūtināt? Ierakstīšu runu magnetofonā, un bērēs to atskaņos. Kad no Latvijas Universitātes aula izvadīja leģendāro aktieri Pēteri Lūci, vienubrīd atskaņoja viņa lasītu dzeju. Tas bija satriecoši. Mēs visi piecēlāmies kājās, es nespēju valdīties, man bija asaru pilnas acis. Tas bija ļoti aizkustinoši.”
Izvadītājs ar humoru piebilst, ka viņš savos 69 gados vēl mirt netaisoties, jo vispirms esot jāizvada draugi. “Esmu jau aizrunāts daudzās bērēs uz priekšu. Kaut aktīvi vairs nepraktizēju, draugiem nevaru atteikt. Izvadīt pēdējā gaitā savus draugus un paziņas – tas man ir svēts pienākums.”
