2011. gada 4. oktobrī, 18:33

Roņu salu tiranizē zaglīga lapsa

Jauns.lv

Piecus gadus pēc tam, kad Roņu salas iedzīvotājus un tūristus biedēja lācis, kurš, iespējams, uz ledus gabala salā bija ieradies no Latvijas, saliniekus sācis tiranizēt cits meža zvērs – lapsa.

Roņu salu tiranizē zaglīga lapsa...

Roņu salā, kur pirms pieciem gadiem nevarēja glābties no latviešu ķepaiņa, tagad jāpiesargājas no igauņu viltīgā lapsas kūmiņa.

Daudziem vēl labā atmiņā ir Latvijas lāča piedzīvojumi Roņu salā, kurš tur parādījās 2006. gada pavasarī, bet, iestājoties ziemai, atkal nozuda. Domāja, ka lācis pa ledu Roņu salā bija ieradies no Latvijas. Latvieši toreiz pat uzņēma multenīti par latviešu lāča vizīti Roņu salā.

Tagad Roņu salu atkal iekarojis viens nešpetns meža zvērs – viltīga lapsa. Pēc visa spriežot, tā gan nav Latvijas produkts, bet gan izaugusi turpat – uz igauņu zemes.

Jau vairākas nedēļas Roņu salas lapsa zog visu, kas nav kārtīgi piesiets vai noglabāts. Vietējie teic, ka nu vairs salā neko nedrīkst atstāt bez pieskatīšanas, raksta Igaunijas ziņu portāls delfi.ee.

Kādam tūristam no Zviedrijas viņa nozagusi apavus, kas likusi zviedram izplatīt baumas par to, ka Roņu salā dzīvo zagļi. Lapsa arī papluinījusi Igaunijas valsts budžetu – viņa ielavījusies igauņu robežsardzes posteņa pagalmā un no tā aizstiepusi gan karavīru zābakus, gan zvejnieku tīklu, ko bezatbildīgie robežsargi bija atstājuši sētsvidū.

Tomēr vietējie teic, ka pret lapsu nekādas represijas neveiks, jo cilvēkiem dzīvībai un veselībai tā nekādu postu nav nodarījusi.

Dodoties uz Roņu salu jābūt piesardzīgiem – tur uzdarbojas viltīgs lapsas kūmiņš, kas zog visu, kas nav piesiets – gan zābakus, gan zvejnieku tīklus

Roņsalieši ir ne tikai ir pārņemti ar rūpēm un bailēm no meža zvēriem. Viņi var arī svinēt svētkus. Tā, piemēram, aprit ceturtdaļgadsimts kopš Roņu sala kārtējo ir atbrīvojusies no Latvijas ietekmes.

Tallinas laikraksts „Postimees” par šo priecīgo notikumu, kas risinājās pirms apmēram 25 gadiem raksta:

„Telefons uz salas parādījās tikai pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē. Līdz tam roņsaliešiem ar kontinentu nācās sazināties caur Latviju, izmantojot jūras radiosakarus. Piedevām, konkrētais radiovilnis bija atklāts un kuģu kapteiņi, kā arī piekrastes taksometru vadītāji, zināja visu par Roņu salas iedzīvotāju priekiem un bēdām.

Pats smieklīgais bija tas, ka šajos radiosakaros daži vārdi kaut kur pazuda un skanēja kā suņu rejas, tādēļ, lai varētu atšķirt vārdus, roņsalieši, zvanot uz kontinentu, savus ziņojumus nodziedāja. Tikai tādā veidā varēja atšķirt vārdus. Viņi dziedot lūdza, piemēram, atvest elektriskās spuldzītes vai pāris cementa maisus.”