Daiga Mazvērsīte šova laikā cepures vairs neada
Līdz ar muzikoloģes un Latvijas Radio 2 „balss” Daigas Mazvērsītes iesaistīšanos TV3 šovā „Mūsu Zelta dziesma”, beidzot tapis TV projekts, kurā varam smelties ne tikai izklaides, bet arī zināšanas mūsu dziesmotās kultūras vēsturē.
Šovā izteiktie komentāri ir tikai leduskalna redzamā daļa. Neredzamā – „Mūsu Zelta dziesmas” žūrijas pārstāve Daiga Mazvērsīte jau sen sapņo vieglās mūzikas žanru ar visiem izpildītājiem izsvērt un izvētīt pamatīgā vēstures grāmatā.
Kā kritiķe esmu diezgan paškritiska. Nav tā, ka citiem aizrādu un pati sevi nevērtēju. Visu laiku sev piekasos. Arī šova sakarā skatos – redz, kur bilde, kurā esmu ar acīm ciet, filmējot nevar nemaz mirkšķināt acis. Vai atkal – galva noliekta. Ints (diriģents Ints Teterovskis, šova žūrijas pārstāvis – aut..) tik iebaksta sānos – nevaiksties, tevi filmē! Jā, filmēšanās man ir jaunums, kurā viss jāpagūst kopā. Ne tikai labi izskatīties, bet arī būt taisnīgai, godīgai un pareizai „žūrijai”. Savas kļūdas ārkārtīgi pārdzīvoju. Domāju, ka citiem dzīve ir daudz vienkāršāka, un viņus par to apskaužu.
Man ir arī labas matemātiķes dotības. Esmu liela lasītāja, interesējos par vēsturi. Pusaudzes gados izlasījusi visu, kas tolaik tika izdots. Mans vectētiņš Eduards Mazvērsītis bija milzīgs grāmatnieks, skolotājs, bieži tikās ar rakstniekiem, viņam bija kolekcija ar rakstnieku autogrāfiem. Es uzaugu ar radio pie auss. Tēvs strādāja Radio un stiepa jaunākos ierakstus. Mana ikdiena pagāja ar „Čikāgas piecīšiem”, Ilmāru Dzeni un citiem. 1977. gadā sākās Fredija Merkurija periods. Atceros, kā aizņēmos no klasesbiedrenes plati un kladē pārrakstīju visus dziesmu vārdus, tos tulkojot ar vārdnīcas palīdzību.
Mūzikas skolā konstatēja, ka man ir absolūtā muzikālā dzirde, taču pirksti – kā cīsiņi… Tāpēc daudz variantu nebija. Ņemot to visu kopā, laikam tas, ka būšu teorētiķe, man bija zvaigznēs ierakstīts. Arī mana mamma un vecvecāki bijuši mūzikas skolotāji.
Jā, vienu laiku gan gribēju kļūt par frizieri. Taču māsa mani sabiedēja ar vārdiem – tev visu mūžu būs pa utainām galvām jāņemas. Pēc augstskolas pāris gadu nostrādāju par solfedžo skolotāju. Mani skolēni bija, piemēram, vijolnieks Gidons Grinbergs un tagadējā Briseles radio korespondente Kristīne Plamše.
Man bija brīnišķīgs pasniedzējs Jefims Josse. Ļāvos viņam atzīties, ka visu laiku manām interesēm paralēli iet vieglā mūzika – rokmūzika un popmūzika. Viņš teica: „Daiga, bet kāpēc ne?” Pateicos Dievam, ka man bija tāds pasniedzējs. Azartisks cilvēks – meklēja grāmatas, ko man lasīt, palīdzēja paplašināt redzesloku. Redz, tajā laikā pieejamākā literatūra bija par džezu. Jo džezu – protesta dziesmas – taču spēlēja nabaga melnie vergi, apspiestie cilvēki. Līdz ar to arī padomju muzikologi atļāvās parakstīt šajā virzienā. Arī pašai ļoti gribējās rakstīt. Aizgāju pie Klāsa Vāveres un teicu – te tāda muzikoloģijas studente, man dikti gribas par to un to uzrakstīt. Klāss mani pārsteidza, sakot, ka sen jau gaidījis kādu cilvēku ar akadēmiskām zināšanām, kuram būtu ambīcijas rakstīt par populāro žanru. Tajā jomā bija absolūtais vakuums – Arnolds Klotiņš, kurš savulaik analizēja Raimondu Paulu, jau bija izaudzis liels, Ingrīda Zemzare un Guntars Pupa arī jau specializējās citā žanrā. Nu tā es sāku.
Latvijas Radio 2 direktors Armins Ronis ieteica. Šovam ir vairāk kultūrvēsturiska, nevis muzikāla ievirze. Un tas mani uzrunāja. Uz dziedošajām ģimenēm nebūtu gājusi. Šis ir mans interešu loks. No šā šova es pati gūstu, pētot dziesmu vēsturi un konstatējot, ka vēl daudz nezinu.
.
Citreiz sameklēju kādu savu vecu rakstiņu, citreiz zvanu komponistam. Bet nevajag to tā īpaši izcelt, jo ne vienmēr manu informatīvo materiālu izmanto. Redz, mans jājamzirdziņš ir „Mikrofona” aptauja. Bet jaunās paaudzes klausītājiem tā neko neizsaka, viņi nezina, ka tā bija 70.–80. gadu popularitātes tabula. Objektīvs rādītājs – cilvēki sūtīja vēstules un ar tām balsoja, nevis kā tagad triecientempā sasūta SMS. Labi atceros, kā skolā tika vākti paraksti par „Menueta” dziesmu „Ar ko tu sācies”. Vēstules „Mikrofona” redakcijā nonāca maisiem. Ja dziesma bija tikusi līdz aptaujai, tad tā patiešām bija liela vērtība. Tagad mēģinu restaurēt sarakstu. No 70. gadiem tas nav pilnīgs. Starp citu, šajā sakarā mēdzu šķirstīt arī vecos „Rīgas Viļņus”.
Jāsaka, ka te daudz man atkal palīdz vectētiņa-grāmatnieka savāktā informācija, tostarp – par populāro mūziku. Kad Eduards Mazvērsītis aizgāja mūžībā, man palika mapīte ar viņa savāktajiem izgriezumiem, kuriem šo gadu laikā pievienojušies ļoti daudz manu izgriezumu. Kad bibliotēkā eju vākt materiālus par Raimondu Paulu un ieraugu kādu rakstiņu, piemēram, par Sigismundu Lorencu, es to izkopēju un nolieku mapītē, jo man ir sajūta, ka tas kaut kad noderēs. Ceru, kaut kad īstenošu sapni par vieglās mūzikas vēsturi. Pieiet «Mūsu Zelta dziesmai» tik vienkārši, kā uzrakstīt mazu stāstiņu par katru dziesmu, negribu. Ir taču tik daudz stāstāmā gan par dziesmām, gan par visu laiku labākajiem izpildītājiem. Piemēram, kurš atceras, ka Mirdza Zīvere bijusi šuvēja? Droši vien tāpēc vienā no Liepiņa pēdējiem albumiem – „Mirdzas albums” – bija dziesma par podziņām. (Smejas.) Ir tik interesantas lietas, kuru dēļ žēl, ka visu citu nevaru nolikt malā un pievērsties tikai vēsturei.
Vienmēr svarīgs bijis princips nekad neballēties ar tiem, par kuriem jāraksta. Mūzikā man nav īpašu savējo. Ja neskaita savulaik „Dzeltenos pastniekus” vai Hārdija Lediņa „Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcu”. Taču, lai kādas kritikas nebūtu bijušas, daudzi vēlāk teikuši – jā, tev bija taisnība.
Cenšos noklausīties visus jaunos albumus. Ne aiz baudas, bet informācijas iegūšanai. Kā cilvēks lasa avīzi, tā es klausos mūziku. Patlaban mokos ar „Instrumentiem” – mēģinu saprast, kur tad skan visi tie instrumenti, kas pieminēti uz vāciņa, bet ko nedzirdu. Tā kā albums „Tru” jau skaļi izkliegts par gada notikumu mūzikā, mēģinu saprast, kas ir tas, par ko visi ir sajūsmā. Godīgi sakot, par grupu „Cosmos” kā par parādību bija lielāks prieks.
Nesen ar izbrīnu konstatēju, ka nepavisam negribas klausīties vecos ierakstus. Domāju – o! Būšu veca, sēdēšu baltā dīvānā un klausīšos mūziku, par kuru biju fanojusi jaunībā, piemēram, „Dead Can Dance”, „Cocteau Twins” vai „The Smiths”. Uzlieku, un man ir garlaicīgi. Labs atklājums šopavasar bija koklētāja Laima Jansone. Tīrradnis. Vienkāršība un spēja aizkustināt.
Kā tu spēj distancēties no savas pieredzes un tagad vērtēt jaunos dziedātājus? Nejūti paaudžu konfliktu?
Cenšos būt ne tik skāba un prasīga, kā es būtu pret tiem, kuriem ir „pamatīga skola apakšā”.
Cenšos runāt tā, lai radītu vēlmi mācīties vairāk. Lai neatņemtu vēlmi dziedāt.
Nu, ja ansamblim būtu notiņas un partitūras, kur paņemties, iespējams, ka tā nebūtu. Daļa dziesmu ir uztaisītas „pēc auss”. Tas Kristaps (Kristaps Krievkalns – aut.) aranžēdams dara vella darbu! Nav jau grāmatu. Ir tikai meldiņi ar akordiem. Piemēram, „Dālderu” „Dzeltenie aizkari” mūžam nav bijuši notīs uzrakstīti. Mūziķiem jālaipo starp to, kā spēj dziedātājs „iznest”, un to, ko publika grib dzirdēt. Man patika Tīnas Samantas „Nāc dejot” – ar izteikti ritmisku apakšu, saltu, metālisku dziedājumu, dramatisku manieri. Es to uztvēru kā svaigu redzējumu, tas ir tas, ko es cienu. Bet Gvido Linga uzskatīja, ka tā ir ķēmošanās un viņa dziesma saķēpāta.
Zinu, ka Andris Ērglis uzmeta lūpu. Manuprāt, Ērglim ir pietiekami labs balss materiāls, lai viņš „Apvedceļa” „Zemenes” nodziedātu bez tās uzkrītošās ironijas, ar kādu nodziedāja. Neredzu, ko parodēt. Dziesma samērā jauka, neparasta. Jautrās dziesmas viņam bieži sanāk ķēmīgas, laikam neprot būt dabiski jautrs, nav tās atslēgas. Tāda savulaik bija Ojāram Grīnbergam, kas Atim Ieviņam ļoti labi izdevās. Savukārt Ērglis var ar milzīgu līdzpārdzīvojumu „iznest” dramatiskos dziedājumus. Katram savs.
Jā, man patika „Koru kari” profesionālā snieguma dēļ. Es ļoti maz skatos televizoru. Kopš tā laika esmu pabeigusi tikai vienu džemperi, ko mugurā nevelku. Ja vienu lietu adi divus gadus, tad vairs nesaproti, kas beigās sanācis. Kādreiz, kad sāku strādāt Latvijas Radio 2. programmā, bija tā – uzliec disku un gaidi 40 minūtes, kamēr skan mūzika. Pa to laiku varēja visu ko noadīt. Tagad jāsēž, „jāmoderē”. Šodien priekšnieks nošokēja – būšot arī „jātvīto”. Es taču neesmu „skaipu” vēl apguvusi! Briesmīgi… Tāpēc braucu ar mašīnu, kurai ir automātiskā ātrumkārba, jo ir grūtības ar podziņām.
Bet adīšanai vairs itin nemaz neatliek laika. Dažkārt ar lielību saku – man darbi (raksti un anotācijas dažādiem medijiem) stāv rindā, nevaru pabeigt. Bet tā nemaz nav jautra sajūta, kad nevari atvilkt elpu. Nesen, kad par „Palladium” jauno koncertzāli uzrakstīju, atviegloti uzelpoju – fū, esmu pabeigusi! Taču uzreiz atnāk Māris Briežkalns un prasa, vai varu uzrakstīt anotāciju Paula jaunajam albumam…
Kad tā padomāju, ārpus darba man nekā nav – vien dārzs un bērni. Mans darbs nekad nebeidzas, tas nepārtraukti turpinās. Nav tādas dienas, kad nedomātu par mūziku, kas ir mans darbs, dzīvesveids un daļa no manis. Es nerēķinu to pēc naudas, bet gan pēc tā, cik tas ir interesanti.
