Ja neesi sociālajos tīklos, tevis nav vispār. „Es” paaudze

Glītā rokrakstā ar zilu tinti uz čaukstoša papīra rakstīta vēstule, rūpīgi salocīta un ielikta aploksnē; griezīgs telefona zvans, kas atskan no liela, zila telefona aparāta ar baltu ciparnīcas rimbuli vidū un klausuli īsā, skrullētā vadā; telegramma un ilgi gaidīta tikšanās – tas viss pieder pagātnei. Mūsdienās komunikācija notiek lielākoties ar tastatūras palīdzību – vai tā ir skype saruna, kārtējais e-pasts, komentārs pie raksta, īss ieraksts tviterī vai garāks personiskajā blogā.

Viss, kas saistās ar svešu privāto, intīmo sfēru, neizbēgami piesaista uzmanību un raisa interesi. Tā nu cilvēks ir iekārtots. Nepilnīgs tāds. Sašutums, smīns, izbrīns, smiekli, naids, riebums, prieks, neticība, interese – emocijas, kas uzvirmo, kad mēs kļūstam par skatītājiem vai, pareizāk sakot, lūriķiem (fui, kāds nejauks vārds).

Sensenos laikos, kad vārdu „internets” neviens pat nepazina, kaimiņi pielika pie sienas glāzi un klausījās, ko runā tie – otri, dažs labs prātu izkūkojis onkulis ar tālskati lūrēja pretējās mājas logos, bērni aiz durvīm noklausījās, ko runā vecāki, sekretāres pa atslēgas caurumu izzināja priekšnieku kabinetus, kāds makulatūras kaudzē atrada svešu fotoalbumu, aiznesa mājās un ilgi šķirstīja. Kāds naivums! Tagad lūriķi esam mēs visi, turklāt legāli un vairākas reizes dienā. Vērtība ir tikai tam, ko var kādam parādīt, izlikt apskatīšanai vai pastāstīt.

Rādītāji un lūriķi

Ekshibicionisms tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – rādīšana, izlikšana, bet mīlestības vārdnīca to tulko kā seksuālu perversiju. Psiholoģijā terminu ekshibicionisks lieto plašākā nozīmē, apzīmējot izteiktu vēlēšanos izcelties un izrādīties citu priekšā. Mākslā šī vēlme ir viens no radošās pašizpausmes dzinuļiem un nebeidzamas iedvesmas avots. Sadzīvē ar ekshibicionismu lielākoties saprotam krāniņa publisku demonstrēšanu, ar ko uzmācas mētelīšu virinātāji. Šoreiz liksim tos nabadziņus mierā un pievērsīsimies pašiem – interneta sociālo tīklu aktīvajiem lietotājiem.

Liela daļa aktivitāšu sociālajos portālos, piemēram, draugiem.lv vai Facebook, vērsta uz sevis izrādīšanu – cenšoties pārspēt citus vai vismaz neatpalikt no tiem, demonstrējot aizvien vairāk statusa simbolu, veidojot un uzturot savu publisko tēlu un līdz ar to iegūstot it kā varas apziņu.

Process būtu bezmērķīgs, ja nebūtu kāda, kas skatās, izrāda interesi, komentē. Ir vajadzīgi lūriķi, kas aplūko draugu un pilnīgi svešu cilvēku fotogrāfijas, lasa privātas dienasgrāmatas un komentārus pie tām. Līdz vuārismam – seksuāla apmierinājuma gūšanai, vērojot dzimumaktu vai citas seksuālas vai intīmas darbības, piemēram, dabisko vajadzību nokārtošanu – lūriķi nonāk gan tikai interneta vietnēs ar zināmu saturu. Parastais interneta vuārists gūst cita veida atvieglojumu – savas nevaldāmi sakāpinātās ziņkāres apmierinājumu par svešu privāto dzīvi.

Kāpēc to nedarīt, sevi ierobežot – ja viss tiek pasniegts kā uz paplātes? Senāk cilvēki savus pārdzīvojumus un atziņas rakstīja dienasgrāmatās ādas vākos vai zilās līniju burtnīcās. Rakstīja dzejoļus, prātoja par nāvi, atzinās mīlestībā. Dienasgrāmatas īpašnieks savu dvēseli ieraksta formā varēja atklāt tikai īpašam cilvēkam īpašā brīdī, bet parasti glabāja noslēptu. Tika uzskatīts, ka lasīt svešu dienasgrāmatu ir ļoti slikts tonis, un vecāki bērniem tā arī mācīja: “Nekad neaiztiec un nelasi svešas dienasgrāmatas!” Robustākas dabas cilvēku pašizpausmes vajadzība nereti izpaudās ekshibicionistiskos izlēcienos, ar kodolīgiem izteikumiem aprakstot žogus un publisko tualešu sienas. Tā arī uzrakstīja: “Es mīlu Ļenu” vai “Juris ir p****s”, vai universālo, visās situācijās aktuālo trīs burtu kombināciju.

Turpretī tagad mēs jebkurā brīdī varam atvērt sveša cilvēka profilu interneta medijā un izpētīt sīkākās viņa dzīves detaļas: bērna piedzimšanu un kristības, dzimšanas dienas torti, intīmus apskāvienus un skūpstus, apakšveļu, garāžu, netīro trauku kaudzi virtuvē, paģirainu rītu. Ar dažu klikšķu palīdzību varam uzzināt, ar ko šis cilvēks nodarbojas, par ko interesējas, cik bieži apmeklē portālu, vai pa naktīm guļ, vai agri ceļas, vai ir precējies, vai viņam ir suns, ar ko draudzējas, vai bieži ceļo, par ko jūsmo, ko necieš, ko ēd un, ja palaimējas, arī to, cik bieži viņam iziet vēders.

Mums ir kauns, ja kāda iemesla dēļ esam palūrējuši pirtī, piemēram, uz plikām sievietēm, mums ir kauns un riebums skatīties uz bomžu sadzīvi ielās, mums ir neērti skatīties, kā kāds gremo kotleti vai šņauc degunu, bet – ja kaut kas tamlīdzīgs izlikts apskatei sociālajā portālā, mēs pētām lēnām un ar baudu. Tā ir mūsdienu realitāte, un process pats par sevi nav ne labs, ne slikts. Ekshibicionisms un vuārisms ir izplatījies interneta sociālajos tīklos. Tā vairs nav atkāpe no normālības, bet pati norma, ko sabiedrība ne vien akceptē, bet pieprasa. Dīvaiņi, kas Facebook vai draugiem.lv ir ielikuši pases formāta bildīti, kurā cilvēks redzams līdz ādamābolam aizpogātā kreklā, nopietnu sejas izteiksmi, izlec no pūļa un paliek publikas nesaprasti. Liels retums ir arī fotogrāfijas, kurās redzamas cilvēka acis, biežāk cilvēks fiksēts visā augumā. Kas gan ir skatiens – kaut kāds dvēseles spogulis –, bet pieprasījums ir pēc formas un miesas, kam klāt vēlams piekabināt kādu kulta priekšmetu: šauteni, slaloma slēpes vai vismaz cigāru. Publiskais tēls ir nepārtraukti jāuztur un jāvairo, pretējā gadījumā tas pārplīsīs kā ziepju burbulis un pazudīs no virtuālās pasaules kā nebijis.

“Tās ir pseido, erzaca attiecības, kad pietrūkst reālu sajūtu un kaislību,” skaidro pārmaiņu treneris, psihoterapeits, seksologs Artūrs Šulcs. “Tas ir, kā uztaisīt brūnu šķidrumu un izlikties, ka tā ir kafija, vai lietot kaut kādu taukainu izstrādājumu un domāt, ka tas ir krējums. Piemēram, no iepazīšanās sludinājumiem tikai 5–7% ir tādu, kuros tiek meklētas reālas attiecības, pārējie ir tikai virtuāla spēle. E-komunikācija rada maldīgu priekšstatu par intensīvām attiecībām, patiesībā tā ir ilūziju pasaule.”

Kāpēc cilvēkiem vajadzīgas šādas pseido attiecības un pseido draugi? Kāpēc šāda izrādīšanās sociālajos medijos: tik grandiozā daudzumā bildes šortos ar boksa cimdiem kaujas pozā, knapā peldkostīmā baseina malā, apakšveļu vāji slēpjošā blūzītē, firmīgā slēpošanas tērpā, pie spožas apvidus automašīnas, uz moča, kamieļa mugurā, ar suni, pie palmas utt.? Vai tā ir vēlme parakstīties – es te biju, vai palielīties – re, neesmu sliktāks kā citi, arī dzeru no salmiņa un staigāju pa parketu, vai attaisnoties – pasarg dies’, kāds vēl nodomās, ka Parīzē neesmu bijis?

Nav jau gluži tā, ka sociālajos tīklos tiek fiksēts un atainots katrs privāts dzīves mirklis. Nav manīts, ka kāds fotografētos, nesot miskasti, pidžamā slājot līdz pastkastītei, stomatologa kabinetā, labojot pilošu krānu vai žaujot veļu. Vai tiešām – paštīksmināšanās?

“Izrādīšanās sociālajos medijos ir lielāks vai mazāks narcisms,” uzskata Artūrs Šulcs. “Ja cilvēks nejūtas nozīmīgs, atzīts darbā vai mācībās, viņam atliek virtuālā, iedomātā pasaule, kurā palielīties ar plikumiem, ceļojumiem vai priekšmetiem. Tas nerada nekādu ļaunumu, ja vien nebremzē attiecības realitātē un ja tā nav vienīgā pasaule, ko cilvēks no sirds apdzīvo”. Senos laikos bija līdzīga intīmā komunikācija – bija īpaši auglības rituāli, kuru laikā cilvēka dzīves intīmās detaļas tika atkailinātas ar mērķi iegūt un praksē izmantot iegūto informāciju. Psihoterapeits teic, ka mūsdienās šis rituāls ir pārcēlies uz interneta vidi, kur “no dabiska produkta pārvērties intīmos konservos”. Kā gan citādi, ja digitālā fotogrāfija vai virtuālās dienasgrāmatas teksts tiek komentēts, un tas arī viss – kā cita cilvēka pieredze, no kuras mācīties, tas parasti netiek lietots. “Mēs esam skatītāju sabiedrība,” turpina Šulcs. “Padomājiet, cik daudzi, dzerot alu, graužot čipsus un skaļi komentējot, televīzijā skatās hokeju un cik maz no viņiem paņem slidas, nūju un paši iziet uz ledus, lai gan ļoti daudzi sirgst ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām! Svarīgi, lai šī tendence būtu nevis ar lejup vērstu vektoru negatīvu enerģiju, bet virzītu uz auglību plašākā izpratnē – kā uz dzīvesprieku, vairošanos, veiksmi, panākumiem.”

“Brokastīs apēdu divas olas.” Nu, un?

Psihoterapeite Aina Poiša izvēlējusies saudzēt savu privāto dzīvi un vērtības, atrodoties opozīcijā vairākumam. Viņa sociālos tīklus no savas dzīves ir izslēgusi – nekad nav reģistrējusies nevienā sociālajā tīklā. “Robežas starp publisko un privāto ir nojauktas, un materiālās pasaules vērtības ir ienākušas privātajā sfērā,” viņa pārliecināta. “Es nesaprotu, kā var tviterī uzrakstīt ko tādu: “Brokastīs apēdu divas olas.” Vai kādam ir interesanti to lasīt? Mums ir jābūt apritē, cilvēkos, komunikācijā, bet bezjēdzīga uzturēšanās sociālajos tīkos patērē milzu enerģiju.

Man gribas saudzēt savu laiku un enerģiju, abstrahēties no milzīgā informācijas daudzuma, kas ikdienā veļas pāri, paglābties no cilvēku plūsmas. Mūsdienās viss ir virspusējs, bet cilvēka dziļākās alkas pēc intimitātes un mīlestības nekur nav pazudušas. Ja cilvēks tās nevar realizēt reālajā dzīvē, viņš komunikāciju tirgū piedāvā to, kas rullē, ko pērk.”

Poiša uzskata: cilvēka patiesās vēlmes internetā paliek neapmierinātas, lai cik daudz sociālo kontaktu viņam arī būtu. Attiecības lielākoties ir virspusējas un nespēj sasniegt izjūtu dziļumu. Toties paliek aizvien mazāk laika satikt īstos cilvēkus īstajā brīdī. “No profesionālā viedokļa varu pateikt, ka vēlme būt patiesiem un īstiem nekur neizzudīs,” apgalvo psihoterapeite.

“Uzmanības un mīlestības trūkumu sieviete parasti kompensē ēdot un pērkot rotas vai kleitas. Tas sagādā baudu, un viņa uz īsu brīdi jūtas svarīga, novērtēta. Normālas, siltas attiecības tu nevari piedzīvot virtuālā vidē, tās nevar aizstāt arī materiālā pasaule. Taču šīs taciņas iestaigājas, un tu sāc pārcelties uz dzīvi sociālajos tīklos.”

Psihoterapeiti dažādo atribūtu izrādīšanu internetā saista ar vēlmi iegūt sev pievienoto vērtību ar materiālām lietām. Taču cilvēki neiedomājas, ka lietu pasaule nav mūžīga. Tās var salūzt, sadegt, tikt nozagtas, tās var atņemt banka. Ja cilvēkam ir vēlme atjaunot tikai lietas, nevis apsēsties un padomāt par savas dzīves īsto jēgu, viņš var kļūt alkatīgs un iekšēji tukšs. “Kāda vajadzība lepoties, ka tu divas reizes gadā brauc dārgā ceļojumā, runā par to un jūties, ka esi pieskaitīts, ja var atrast ko vienkāršāku un oriģinālāku sev?” domā Poiša.

“Šī sevis pierādīšana – es arī varu, man arī ir – nogurdina, un drīz vien tu uzdod sev jautājumu – ko tālāk? Jēga ir cilvēciskām attiecībām, tam, ka vari sēdēt pie ugunskura un izbaudīt dabisku pilnību, apstādināt laiku, nevis lietām. Pamazām cilvēki sāk atteikties no šā idiotiskā skrējiena un pievēršas dzīvei ar mazākām prasībām pret lietu pasauli, ar lielāku ieguldījumu attiecībās un sevis pilnveidošanā. Cilvēki sāk piešķirt garšu pašam dzīves procesam, virsroku gūst palēninātais temps – kādu to rāda Austrumu filozofijas.”

Aktīvajiem interneta iespēju lietotājiem, tostarp dažādiem speciālistiem, gan ir sava pārliecība par šīs komunikācijas lielajiem plusiem. “Jaunā sabiedrības reliģija ir sociālajos tīklos,” komentē mediju pētniece Anda Rožukalne. “Tīkli ir dažādi, bet dažas to likumsakarības, kas saistītas ar cilvēku uzvedību, līdzīgas. Sociālajos tīklos, tāpat kā īstajā dzīvē, ir gan aizkustinošs īstums, patiesi siltas attiecības, gan vēsa aprēķina vadītas manipulācijas un slīpēta fikcija.”

Lielāko daļu sociālo tīklu iedzīvotāju ne pārāk uztrauc, ka nobīdās robežas starp personisko un publisko. “Šī tendence nosaukta par procesu, kurā sākam uzticēties svešiniekiem,” skaidro Rožukalne. “Sociālie mediji mūs pietuvina cilvēkiem, kurus citādi nekad nesatiktu vai nekad ar viņiem neveidotu kontaktus. Mēs sākam ticēt online svešinieku izteiktajiem viedokļiem tikpat lielā mērā kā savu draugu domām. Ne velti komerciāli un citādi ieinteresēti lietotāji sociālo tīklu izmanto savās interesēs. Izdevīguma vārdā tīklos plaukst vairāk vai mazāk veiksmīgi imitēta privātā saziņa, imitēts godīgums un atvērtība,” viņa secina.

Sociālie tīkli kopš 20. gadsimta beigām ir strauji mainījušies, kļūstot par komplicētām sociāli tehniskām sistēmām. Attiecības, kas rodas kibertelpā, nesauc par pazīšanos, draudzību, patikšanu vai mīlestību, pētnieki tās formulē ar briesmīgu vārdu salikumu – sociāli tehniskās formācijas.

Tagad bez sabiedrības, kas reāli staigā pa zemes virsu, eksistē arī tīklu sabiedrība, kas līdz ar tehnoloģiju attīstību – mobilajām komunikācijām, bezvadu tīkliem – kļūst aizvien komplicētāka. Bezgalīgam kosmosam aizvien līdzīgākā pasaule mazajā datora vai telefona ekrāniņā ir dominējošs mūsdienu sabiedrības pamatelements. Tīklu izmanto valdības, transnacionālās korporācijas, ietekmīgas sabiedriskās organizācijas un ar katru dienu masveidīgāk cilvēki pašiniciatīvas līmenī. Tīkls ir tā perspektīva, no kuras aplūkojama mūsdienu sabiedrība.

Studēt, blogot un tvītot

Nevar nepieminēt arī modernas un nozīmīgas sociālās izrādīšanās vietas –blogus un tviterus. Tviteris vidējā patērētāja apritē nonāca samērā nesen, radot smieklīgas asociācijas un izteikumus, piemēram, ka vēlēšanās uzvarēs tvītotāju partija. Kāds tad ir caurmēra blogeris un tvītotājs? Blogeri lielākoties ir jauni vai vismaz sirdī jauni, ar vieglu noslieci uz grafomāniju, sociālu nepieciešamību izteikties un ar pasaules lāpīšanas neizzūdošo sindromu sirgstoši ļaudis ar ambīcijām, vēlmi – un pat kaislīgu vēlmi – tikt pamanītam.

“Blogi aizņem to smadzeņu daļu, ko pērnais latvietis izmantoja domām par sēšanu, stādīšanu, ravēšanu, mēslošanu un ražas vākšanu,” emuārā izsakās mārketinga un uzņēmuma vadības speciāliste Ilze Bērziņa. Starp citu, pētījumi apliecina, ka aizvien vairāk blogeru ir sievietes, un tiek prognozēts, ka būs vēl vairāk.

Tvītotājs ir cita suga. Tvītotājs elpo skaļāk un biežāk nekā blogeris. Viņš tvīto, skatoties Dombura TV šovu, un vienmēr steidzas notikumiem pa priekšu, tvīto par savu brokastu omleti, gaidāmo lietu, pasaules galu, ekonomikas augšup/lejupslīdi, cīruļa dziesmām aiz loga un mazuļa pamperu saturu. Viņš ik pa brīdim izspļauj mazliet sevis, kādu dzīves gabaliņu, atlūzu, zibsni, laika piku.

Varbūt, daloties ar citiem, tvītotājs pūlas to iemūžināt, vismaz paildzināt, apstiprināt publiskajā atmiņā, ierakstīt kosmiskās informācijas lielajā grāmatā. Varbūt tvītotājiem ik pa brīdim kā malku ūdens vajag nelielus aplausus. Viņi var pļaut zāli, pēkšņi visu pamest, iedipināt istabā un uzrakstīt dažus teikumus, var rullēt mīklu pīrāgiem, pēkšņi apcirsties un nesties pie datora tā, ka milti noput!

Sabiedrība rēķinās ar šo tendenci arvien vairāk. Piemēram, Amerikas teātros pat ir atvēlētas speciālas vietas tiem, kas lieto mobilos telefonus izrādes laikā. Ņujorkas teātru asociācija nav spējusi pretoties publikas vēlmei vienmēr būt online un ziņot no notikuma vietas. Visticamāk, tāpēc, ka šādu cilvēki ir aizvien vairāk.

ASV sabiedrisko attiecību speciālisti pirmie atzina, ka sociālo tīklu pārzināšana ir gandrīz tikpat svarīga kā mediju attiecību veidošana un uzturēšana. Pētījuma Digital Readiness Report rezultāti 2009. gadā apliecināja, ka arvien pieaugoša loma sabiedrisko attiecību nozarē ir sociālajiem medijiem.

Sabiedrisko attiecību speciālisti atzīst, ka no aģentūru darbiniekiem tiek prasītas zināšanas par dažādiem sociālajiem tīkliem, blogiem un mikroblogu vietni – tviteri. Vērojama tendence, ka sabiedrisko attiecību aģentūras arvien biežāk apsver iespēju algot sociālo mediju speciālistus.

Ņemot to vērā, 2010. gadā Rīgas Stradiņa universitāte jau piedāvāja jaunu studiju programmu – multimediju komunikācija, kurā speciālisti tiek sagatavoti daudzveidīgiem komunikācijas vēstījumiem, tostarp blogošanai un tvīterošanai.

Tiek uzsvērts, ka bloga, sevišķi tvitera mikrobloga, rakstīšana ir lielisks lakonisma mācības treniņš, kura laikā tiek stimulēta rakstiskā/skaidrojošā domāšana. Speciālisti lēš, ka rakstītprasmes vērtība nākotnē tikai pieaugs.

Cilvēka smadzenes joprojām ir nezināmā tumšā matērija, kas tāpat kā Visuma telpa pastāv, pārsteidz, bet, kas no kā rodas un kāpēc, ir tikai pieņēmumi, minējumi, patiesības druskas. Tāpēc ik pa brīdim pārsteidzoši atklājumi nereti apgriež kājām visu zinātni, nu vismaz mazliet pašķiebj uz vienu vai otru pusi. Nesen tāds apvērsums ietekmēja neirobioloģiju.

Bija pieņemts, ka ģenētiskās programmas ir tās, kas smadzenēs visu automātiski saslēdz, tas ir – neironu tīkli, kas vada mūsu domāšanu, jušanu un rīcību, ir ģenētiski ieprogrammēti. Proti, viss ir gatavs, nokomplektēts, ņem un lieto. Tagad zināms, ka ģenētiskās programmas nodrošina tikai sākotnējo milzīgo daudzumu nervu šūnu savienojumu, bet, lai smadzenēs izveidotos svarīgākās neironu savienojumu ķēdes, cilvēkam nepieciešams tos regulāri aktivizēt reālajā dzīvē. Tie savienojumi, kas netiek lietoti, atrofējas.

Tātad nepieciešama cilvēka izdzīvotā pieredze – ķermeniskā, emocionālā, mentālā, jo tā padara cilvēku par cilvēku. Te, iespējams, arī slēpjas skaidrojams, kāpēc starp dzīvniekiem izaugušie bērni, saukti maugļi, nonākot sociumā, drīz vien iet bojā. Viņu cietais disks, kurā nepieciešamajā laikā netiek aktivizētas vajadzīgās programmas, atrodoties viņu psihei agresīvos apstākļos, nespēj turēt slodzi (jauno, bet viņiem svešo informāciju) un pārdeg.

Elektronisko mediju ietekmi uz bērna smadzenēm nopietni pētījis vācu neirobiologs, Neirobioloģisko pētījumu centra vadītājs Gētingenes un Manheimas/Heidelbergas universitātē Vācijā Geralds Hīters. “Ja bērns sēž pie televizora vai datora, viņš vairs nejūt savu ķermeni,” apgalvo Hīters intervijā žurnālam Geo. “Viņš nerāpos, nelēkās, nebalansēs, nemaz nerunājot par rāpšanos kokos. Laiks, kas tiek pavadīts pie monitora ekrāna, tiek nozagts ķermenim.”

Kāpēc tas ir tik svarīgi attīstībā? Izrādās, tikai tad, ja iemācās pareizi sajust savu ķermeni, var sevī attīstīt kognitīvās (izziņas) spējas. Piemēram, ir zinātniski pētnieciski apliecinājumi tam, ka līdzsvara izjūta ir cieša saistība ar labām sekmēm matemātikā. Tas nozīmē, ka, reizē mācoties balansēt savu ķermeni, bērns apgūst abstrakto un trīsdimensiju domāšanu un matemātiku, bet mācoties dziedāt un dziedot noris vissmalkākās motorikas vingrinājums, kas veido pamatu visiem vēlākajiem komplicētajiem domāšanas modeļiem. Korī kopējā dziesmā tiek apgūti socializācijas pamati, turklāt, kad cilvēks dzied, smadzenēs nespēj uzturēt aktīvā režīmā bailes.

Neirobiologi saka – viskomplicētākajā mūsu smadzeņu daļā – priekšējā centrālajā smadzeņu krokā, kas atrodas pie pieres, veidojas neironu ķēdes, kurās nogulsnējas pieredze, un tieši tur mīt mūsu pašapziņa. Un ķermeņa pašizziņa ir proporcionālā sasaistē ar pašsajūtu. Vai pamanījāt šo trīsvienību – paš–apziņa, paš–iszziņa un paš–sajūta? Tie ir dziļi vienoti jēdzieni, tikpat dabiski kā mūsu es un mūsu pieredze,

Kas notiek ar bērna smadzenēm pie televizora vai datora ekrāna? Nesaņemt praktisko pieredzi, neizjaucot tēva mīļāko pulksteni, neuzšujot no mammas apakšsvārkiem lellei visskaistāko kleitu, neredzot, kā slauc pienu un dzimst un pēc tiek slīcināti aklie kaķēni, bērni iemācās, ka lietas ir un tās vienkārši ir jāpieņem.

Viņš nesaprot, kā televizora ekrānā var ielīst cilvēks, kāpēc bīdot datorpeli, bultiņa skraida pa ekrānu, ar laiku viņš vairs nestāsta zaķītim televizorā, kur uzglūn lapsa, un neuzdod jautājumus par cēloņiem un sekām, jo pārstāj līdzpārdzīvot. Bērns vairs necenšas saprast ierīču jēgu un to darbības principus, viņa vēlme līdzdarboties dzīvei apsīkst.

Īkšķu paaudze

Geralds Hīters uzskata, ka bērnus līdz skolas vecumam vispār nevajadzētu sēdināt pie televizora vai datora. Pirmām kārtām līdz aptuveni sešu gadu vecumam bērna pieres daivā izveidojas neironu tīkli, kas atbildīgi par ļoti svarīgām funkcijām: kā plānot rīcību, kontrolēt impulsus, pārvarēt vilšanos, tā ir mūsu pašizjūta un stimuls atvērties apkārtējai pasaulei. Taču šie neironu tīkli var noformēties tikai tad, ja bērns patiešām gūst nepieciešamo pieredzi. Protams, smadzenes attīstās visu mūžu, un bērns var apgūt zaudēto arī dažus gadus vēlāk. Tomēr tas varētu būt saistīts ar citu motivāciju – kaunu par saviem trūkumiem un bailēm no citu izsmiekla, bet pirms skolas šis mācību process norit automātiski un intuitīvi.

Zināšanu un pieredzes apvāršņa paplašināšana ir ļoti radošs un aizraujošs process, kas ir produktīvs tikai tad, ja jaunos iespaidus var pievienot kaut kam jau pieredzētam. Tāpēc smadzenēs tiek meklēta līdzīgā pieredze, no kā rodas stimulējošs nemiers līdz brīdim, kad meklētais atrasts. Tad haoss pārtop harmonijā – tā sauktā ahā! pieredzē. Šajā brīdī aktivizējas smadzeņu atalgojuma sistēma – nervu šūnas izdala laimes hormonus. “Pat vismazākais paša sasniegtais panākums izraisa laimes sajūtu,” saka Hīters. “Turpretī, skatoties filmu translāciju televīzijā, ir ārkārtīgi grūti gūt panākumu pieredzi.” Pie televizora bērnu smadzenes ir pasīvas, iztēle un fantāzija netiek izmantotas, jo, pirms mēs pagūstam iedarbināt savu fantāziju, klāt nākamais attēls.

No neirobiologu viedokļa tā ir fatāla kļūda, ja smadzenēm tiek piedāvātas dzīves situācijas, kas satopamas vienīgi datora ekrānos. Reālas pieredzes nav, un cilvēks maldās savās ķermeņa izjūtās.

Cilvēkam sociumā ir divas pamatvajadzības: pirmā – es gribu būt piederīgs, otrā – es gribu kaut ko paveikt. Mūsdienās pilsētās, kad malka, ūdens nav jānes, par lopiem nav jārūpējas, kad netiek dota iespēja kaut ko paveikt, turklāt nozīmīgu, pilsētas bērni, pārnākuši no skolas, uzreiz apsēžas pie datora. Puikām vajag kādu laiku izplosīties, lai, slaktējot briesmoņus un kļūstot par uzvarētāju virtuālajā pasaulē, izlādētu uzkrāto agresiju – sasniegumi spēlē palīdz atbrīvoties no vilšanās izjūtas un neapmierinātības. Tāpēc bērni nereti par galveno mērķi izvirza uztrenēt līdz pilnībai savu datorspēles prasmi vai iegūt iespējami vairāk virtuālo draugu.

Meitenēm vairāk raksturīga čatošana internetā. Viņas izjūt lielāku vajadzību piederēt pie kādas grupas un veidot attiecības, un, jo grūtāk padodas reālā draudzēšanās, jo nervozāka ir atkarība no internetdraudzības.

Saskarsmes problēmas jaunajai paaudzei kļūst arvien dziļakas, pat ja ārēji ir maz pamanāmas. Draudzības telpa tiek aizpildīta ar čatu, īsziņām, portāliem, sērfošanu internetā, savukārt reālajā dzīvē tās ir bailes, empātijas trūkums, egocentrisms, vientulības izjūta.

Ja bērns reālajā dzīvē ir izpildījis īstu uzdevumu, kas sniedz viņam gandarījumu, viņam no ārpasaules uzslava nav nepieciešama. Viņš ir pašpietiekams. Ja cilvēkam liegta īsta saskarsmes pieredze, viņš izmanto to, kas viņam pieejams, proti, dators, kas vēsta – jā, tava līdzdalība ir ierobežota, bet, ievērojot spēles noteikumus, tu vari būt karalis un kontrolēt visu. Bet dzīvs cilvēks komandām nepakļaujas.

Mūsdienu bērni grūti pacieš kļūdas, vilšanās izjūtu, viņi nespēj kontrolēt impulsus, emocijas. Viņiem reāla dzīves situācija ir nopietns stress, vēl vairāk tāpēc, ka dabiskie aizsardzības čipi jau sen sadeguši, piemēram, zaudējot pretīguma izjūtu, uzduroties virtuālajā vidē viegli pieejamai pornogrāfijai, vardarbībai, un sen pieņemot, ka zaķītis pats vainīgs, ka nepaguva aizmukt no lapsas.

Ja esošajai es paaudzei saknes stiepjas dzīvos bērnības pārdzīvojumos, tad nākamajai tā var būt tikai virtuālā dzīve, kuru var ieslēgt, izslēgt, mainīt, bīdīt, kur dabūt gatavu var gandrīz visu Tikai te nav paša cilvēka – viņa smaržas, siltuma, elpas, acu skatiena un pieskāriena.

Neirobioloģijas speciālisti ir konstatējuši, ka pēdējos desmit gados jauniešiem ļoti attīstījušies smadzeņu rajoni, kuru pārziņā ir īkšķu funkcijas. Ir novērojams nepārprotams īkšķu progress, no kā secināt – nākamajai es paaudzei īkšķi būs vēl ātrāki, veiklāki, spēcīgi.