Jānis Āmanis labāk gribētu spēlēt recidīvistu

Nacionālā teātra aktieris Jānis Āmanis jaunajā LNT seriālā ienācis pārliecinoši – būdams šarmantais, noslēpumainais un romantiskais Ralfs, viņš sagrozījis galvu ne vienai vien skatītājai. Uz viņu atskatās un par viņu sarunājas. Arī dzīvē viņa „trumpis” ir vienkāršība un sirsnība.

No Ogres. Dzimis un audzis Ogrē, dzīvojis arī Siguldā. Līdz 4. klasei mācījos Ogres 1. vidusskolā, tad – Ķeguma komercnovirziena vidusskolā. Ķeguma skolā spēlēju teātra pulciņā. Tā arī bija mana pirmā pieredze ar teātri.

Es neteiktu, ka fanātiski pēc tā tiecos. Teātra izvēle sanāca diezgan dabīgi. Skolas dramatiskā pulciņa vadītāja Sandra Čivča bija ievērojusi manas spējas un iedrošināja domāt šajā virzienā. Tā arī ar vēsu prātu iestājos Kultūras akadēmijā, pabeidzu un atrodos šeit.

Interesanti, ka lielākā daļa skatītāju tevi iepazīst seriālā „Tikai nesaki man

Bizu”, lai gan droši vien esi šajā seriālā, pateicoties filmai Sapņu komanda 1935”, ko mēs vēl neesam uz ekrāniem redzējuši. Tā teikt – Andrejs Ēķis noskatīja.

Varbūt. Es tajā virtuvē nejaucos. Varbūt kādam liekas – kā tā, no „UgunsGrēka” pārgājis uz konkurējošā kanāla seriālu. Bet mani tas pilnīgi neinteresē, es daru savu darbu ar vistīrāko sirdsapziņu. Kašķi un peripetijas vispār nedrīkst uz mani kā aktieri atstāt iespaidu.

Tava nokļūšana LNT droši vien izskaidrojama arī ar to, ka Mareka līnijai „UgunsGrēkā” nebija īpašas nākotnes?

Nebija gan. Ar Intu (Režisore Inta Gorodecka. – I.V.) esam palikuši labi draugi. Joprojām satiekamies vienā tramvajā: es braucu uz Elijas ielu, viņa – tālāk uz „UgunsGrēka” filmēšanas vietu. Satiekamies, papļāpājam, parunājam, kā iet. Neesam tāpēc ienaidnieki. Inta bija par to – ja man piedāvā galveno lomu, tad nevajadzētu atteikties.

Droši vien, iepazīstot tevi seriālā, skatītāji vairāk nāks paskatīties, kāds Āmanis ir teātrī. Tava pirmā skaļā loma Nacionālajā teātrī bija „Jūdas skūpsts”, kurā uz skatuves izgāji pilnīgi kails. Pačukstēšu skatītājām, ka reizi mēnesī to rāda joprojām…

Tieši par „Jūdas skūpstu” runājot – tas jau tāds nodrillēts gabals. Labāk lai nāk uz citām izrādēm! (Smejas.)

Savā vizītkartē, ko iespējams atrast internetā, raksti, ka tev ir zaļas acis, māki stāvēt uz galvas un spēlēt trombonu. Vai tas atbilst patiesībai? Piemēram, man ekrānā liekas, ka tev ir brūnas acis.

Ja precīzi, tad acis man ir zaļpelēkas. Pārējais atbilst patiesībai. Vienīgi žēl par trombonu – kad mācījos to spēlēt, mani vairāk interesēja darīt blēņas, nevis iet uz mūzikas skolu. Izrādās, teātrī tagad šī iemaņa būtu ļoti nepieciešama… Tagad rūgtums sirdī, ka nepabeidzu mūzikas skolu, kad to vajadzēja.

Jautāts, vai nemulsina tuvības ainas ar seriāla partneri Laumu, ko atveido Inga Siliņa, izteicies, ka viņa tev ir kā māsa. Kopā mācījāties?

Jā, arī Ingus Kniploks, kurš seriālā atveido Kristapu, un Ivars Kļavinskis – Armands – ir mans kursabiedrs. Tāpēc sākumā bija grūti spēlēt mīlas attiecības. Nekas jau aktierim nedrīkst būt neiespējams, bet grūti bija, jā.

Savukārt „Sapņu komandā 1935”, kurā atveido Latvijas pirmās brīvvalsts basketbola komandas treneri Baumani, tev bija cita Inga – Alsiņa, kuru pats izvēlējies kā savu partneri. Vai arī šajā seriālā izvēlējies, ka ar Siliņu Ingu gribi strādāt?

Tā jau tik tāda smiešanās, ka izraudzījos, lai gan galavārds man piederēja, jā. Ar Alsiņu jau kopš „Likteņa līdumniekiem” ir patīkami strādāt – viņa zina, ko grib, ko dara, abpusēji palīdzam viens otram, abi esam uz viena humora viļņa. Ar šo Ingu man nebija galavārda. Nostādīja fakta priekšā un viss. Siliņa ir ļoti laba aktrise.

Seriāls padarījis tevi pamanāmāku. Cilvēki droši vien uz ielas sabakstās un sačukstas?

Nu jā, bet es ar to rēķinos. Savā ziņā aktierim tas ir patīkami. Apnicīgi paliek tad, kad tas ir uzbāzīgi. Piemēram, kad meitenes tramvaja otrā galā nospiedz: „Ā! Re ku’ Ralfs no seriāla!” Nu, tas… liek apmulst.

Domāju, ja pirmā uz ekrāniem nonāktu «Sapņu komanda», daudzi uz ielas tevi nemaz neatpazītu, jo filmā esi „pielaizīti” saķemmēts un gludiem vaigiem, bez bārdas. Filmas dēļ droši vien mainīji imidžu?

Bārda man bijusi visu laiku, un arī seriālā man prasīja, lai būtu bārda. Bet „Sapņu komandā” ir 1935. gads... Sākumā bez bārdas, kas man jau ir sen, bija pliki un auksti, arī vasarā. Jutos savādi. Vairāk nekā pusgadu tā nostaigāju. Tagad matus nedrīkst griezt, mazums – būs vēl kāda piefilmēšana.

Lomas, kurās esi krietnais latviešu puisis ar romantisku novirzi, ir tavējās?

Nē, tāds vienīgi esmu „Skroderdienās Silmačos”. Varbūt mani tā redz, bet personīgi labāk patiktos Mekijs Nazis no „Trīsgrašu operas”. Tā ir loma, kuru gribētu nospēlēt! Recidīvistu ar iekšām! Piemēram, mūžsenajā stāstā par Romeo un Džuljetu, manuprāt, skaistākā loma ir Merkucio. Es nealkstu pēc Romeo lomas. Pavisam ne. Slikto lomas ir „garšīgākas”.

Seriāla Ralfa lomai kā īpaši gatavojies?

Tu domā tā, ka sēdētu pie spoguļa un trenētu grimases? Nu nē! Neviens aktieris nesēž pie spoguļa un nevaikstās, tas jau būtu narcisms. Un nepareizi. Jo sevī iedzītu kaut kādus uzskatus par to, kā pareizi vajadzētu izskatīties. Uz skatuves vai kameras priekšā ir jājūt. Pareizi izskaties tad, kad normāli sarunājies, skaties, domā, jūti, pieslēdzies, dzirdi partneri. Tās ir vispatiesākās emocijas. Tā kā mēs šobrīd sarunājamies, es taču netaisu nezin kādu seju.

Nu tas ir šobrīd. Pēc gadiem, kad būsi liela zvaigzne, varbūt domāsi un uzvedīsies citādāk?

Nu nē! Tpū-tpū-tpū… Ceru, ka ar zvaigžņu slimību nesaslimšu. Drausmīgi neciešu samākslotību. Ir aktieri, kuri pat sarunājas dzejā, jo viņš, redz, ir aktieris ar lielo A.

Kā tu raksturotu Ralfu? Tu taču pazīsti viņu labāk nekā mēs.

Nu, vairāk vai mazāk viņš ir sieviešu sapņu tēls. Labsirdīgs puisis, kurš izpalīdz meitenei.

Kā princis baltā zirgā...

Banāli, bet tā ir. Normāls cilvēks, uzņēmējs, ar savām īpatnībām un noslēpumiem, kas, protams, atklāsies vēlāk un par kuriem nedrīkstu runāt. Viņš ir romantiķis un var to atļauties. Viņš nebaidās būt vienkāršs un kļūdīties. Ralfu pieņemu sevī un mēģinu uztaisīt normālu čali. Viņš tāds arī ir, es ceru.

No cik bērnu ģimenes tu nāc?

Man ir divas māsas – četrus gadus vecāka un četrus gadus jaunāka. Agrāk daudz strīdējāmies, bet tagad kopā ejam uz burziņiem. Man ar meitenēm ir plaša pieredze. Pusgadu pēc vidusskolas nomācījos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Gribēju kļūt par sākumskolas skolotāju un biju vienīgais čalis grupā. Togad neuzņēma aktierus. Vinnēju konkursā, pateicoties skolotājiem, kuri palīdzēja sagatavoties, un tiku budžeta grupā. Tiešām, biju domājis, ka varētu strādāt par skolotāju – bērni man patīk, viņi ir daudz atklātāki, patiesāki, un no viņiem var mācīties. Tomēr sapratu, ka skolotājs laikam nebūšu. Labprāt uzņemtos atbildību par savu bērnu, bet par daudziem nevarēšu.

Tev taču vēl nav bērnu?

Nē. Bet man ir suns, kurš ir kā bērns. Krievu toiterjers. Kā „Maskā” Mailo, tikai bišķiņ lielāks un spicāku purnu. Ļoti hiperaktīvs un greizsirdīgs. Kad braucam divatā mašīnā, viņš ir mierīgs – labākais draugs. Tiklīdz vēl kāds iekāpj un iedomājas ar mani runāt, tā – ārprāts – jauksies pa vidu kaucot. Īpaši, ja brauc sieva, sēžot blakus. Ja klusējam, piemēram, klausāmies mūziku austiņās, viņam ir miers, bet, kolīdz pasakām kaut vārdu, suns sāk gaudot.

No teātra puses tevi raksturo kā ļoti ģimenisku cilvēku.

Jā, ģimene man ir ļoti liela vērtība. Ja precoties apņemos būt kopā priekos un bēdās, tad es to uztveru nopietni. Pirmais, kas atbalsta, vienmēr ir ģimene.

Tēvs ir mehāniķis, ilgu laiku strādāja pie Andra Dambja. Mamma ir keramiķe, pašlaik strādā Ogres arodvidusskolā par audzinātāju.

Jā, ģimeniskumu izjūtu arī kā saikni ar vecākiem. Ne tikai pret sievu. Bieži mammai zvanu, prasu, kā iet. Protams, pusaudža vecumā viss bija slikti, riebās, likās, ka viņi pārspīlēti uztraucas. Pat pie tēta māsas uz Siguldu pārcēlos. Ar sievas ienākšanu dzīvē ģimenes saikne kļuva spēcīgāka. Arī pret Santas ģimeni izjūtu respektu un mīlestību, bet Santa – pret manējiem. Ģimenei jābūt augstā vērtē, kā mafijai.

Tad jau meitenēm, kuras skatās seriālu, nav cerību…

Nē! (Smejas.) Nemūžam! Tā gan nevar teikt. Dzīvē esmu pārliecinājies – tas, no kā baidies vai ko noliedz, tas izaicina tevi pašu.

Tu runā tā, it kā būtu bēdīga pieredze…

Par laimi, šādas pieredzes nav attiecību ziņā. Bet praktiskās lietās gan. Atceros, kā pirmajā kursā mēs ar tēvu zāģējām dēli. Tēvs grieza ar fleksi, es turēju dēli. Procesa laikā prātoju – ka tikai fleksis neizšļūc ārā un kaut ko nenorauj. Tā arī notika… Fleksis izrāvās tēvam no rokām, viņš paspēja atlekt, bet man tas nogāja gar Ahileja cīpslu, noraujot pēdas virsmai gabalu… Uz labās kājas pēdas palikusi liela rēta.

Kādā vidē iepazinies ar savu nākamo sievu Santu?

Draugu lokā. Esam jau deviņus gadus pazīstami. Gan bijām kopā, gan pašķīrāmies. Izgājām apli, un dzīve atkal saveda kopā, pirms trim gadiem apprecējāmies.

Seriālu pagūsti noskatīties?

Nē, tikai pirmo sēriju. Turklāt – slims, mājās, satinies segā un ar karstas tējas krūzi rokās, sievas un māsīcas kompānijā.

Žurnāls „Rīgas Viļņi” / Foto: Aigars Hibneris