Patiesība par Kirovu Lipmanu. Jūs to vēl nezinājāt!
Pilnīgi pretrunīga personība — vieni viņu slavē, bet citi peļ un pat gāna. Bet bez Kirova Lipmana daudz kā Latvijā nebūtu. 5. novembrī Lipmanam ir dzimšanas diena un savas 71. jubilejā viņš ir netipiski atklāts.
Lipmana jubilejas priekšvakarā žurnālu „Kas Jauns” interesēja, kas par cilvēku īsti ir Kirovs Lipmans? Savā mūžā viņš paveicis daudz: kļuvis par vienu no Latvijas ietekmīgākajiem un vērienīgākajiem biznesmeņiem, kopš 1998. gada veiksmīgi vada Latvijas Hokeja federāciju (LHF), ir viens no Latvijā lielākā uzņēmuma „Liepājas Metalurgs” akcionāriem, kopš 2003. gada ir akciju sabiedrības „Grindeks” padomes priekšsēdētājs. Viņa īpašumus lēš vairāk nekā 50 miljonu latu vērtībā, un šopavasar Lietuvas žurnāls „IQ” nosaucis Lipmanu par 33. bagātāko cilvēku Baltijā. Kā viņš to visu panācis?
Kā viens cilvēks var veiksmīgi darboties tik daudzās jomās? Kirovs Lipmans teic, ka pie visa „vainīgs” viņa raksturs un spīts. Un kā piemēru min 2006. gadā Rīgā notikušo pasaules čempionātu hokejā. „Uz čempionāta rīkošanu pretendēja ļoti daudzas valstis, bet es panācu savu. Un ko tik toreiz nerunāja — ka Lipmans šo čempionātu rīko savam biznesam, ka tur nekas nesanāks, ka Latvijā tik liela mēroga pasākumu nevar noorganizēt. Neviens man īsti neticēja, neviens nevēlējās atbalstīt. Gluži pretēji — pat viens no bijušajiem premjeriem kādā no sēdēm mudināja neielaisties nekādos darījumos ar mani, jo Latvija nav spējīga čempionātu sarīkot — izgāzīsimies pasaules acīs... Nu kā ko tādu varēja atļauties teikt?! Es šo situāciju ļoti pārdzīvoju, bet tad uz to sāku skatīties filozofiski — mēs esam maza valstiņa ar lielām ambīcijām, bet ar vēl lielu skaudību. Un tad nolēmu, ka man jāpierāda pašam sev — ne Latvijai, ne premjeram, bet pašam sev —, ka es sarīkošu šo čempionātu, ka tas notiks! Un notika!” paskaidro Lipmans.
Kirovs Lipmans intervijas laikā
No kurienes tad Kirovam Lipmanam šāds raksturs? Viņš pats apgalvo, ka no senčiem, kuri, kas nevienam nav noslēpums, ir ebreju tautības. „Mani senči Latvijā dzīvo kopš 17. gadsimta. Es lepojos, ka neesmu iebraucējs, bet Latvijas pamatiedzīvotājs. Tajā pašā laikā sen jau varēju aizbraukt no Latvijas. Man bija tādas iespējas, jo man ir ļoti bagāti radinieki ASV. Piemēram, mana māsīca Helēna Šindlere 24 gadus bija viena no Čikāgas pilsētas pašvaldības vadītājām. Pazīstama sieviete, ko ciena visā Čikāgā. Bagāta, kurai viens brālis Toronto vada milzīgu mediju kompāniju, bet otrs Ņujorkā — lielu IT kompāniju. Un viņa mani 1989. gadā aicināja pārcelties pie sevis uz ASV, teica, ka palīdzēs iekārtoties, iesākt biznesu. Taču man nebija ne mazāko domu aizbraukt.”
Kāpēc? Tā Lipmanu audzinājusi māte. Viņa bieži uzsvērusi, ka Latvija ir Kirova dzimtene, ka visi Lipmanu senči apglabāti Latvijā un ka pašam Kirovam dzīves laikā pēc sevis ir jāatstāj kas labs, par ko cilvēki viņu atcerētos.
Ir vēl kāda dzīves gudrība, ko no savas mātes ņēmis Lipmans. „Pēc kara mēs dzīvojām ļoti trūcīgi, es vienmēr biju nepaēdis. Reiz, kad man bija kādi septiņi gadi, ciemojāmies pie mammas draudzenes, kurai vīrs strādāja bāzē. Un toreiz galds bija nokrauts ar visādām maizītēm, gardumiem. Es uzreiz metos klāt, grābu un ēdu, bet māte mani paķēra aiz rokas, izveda koridorā un nolasīja pamatīgu morāli. Teica, ka es nekad nedrīkstu izrādīt, ka man kaut kā trūkst, kas kaiš vai neklājas labi. Tieši pretēji — vienmēr jāsaka, ka klājas labi, ka viss ir kārtībā. Jo ar činkstētājiem cilvēki nesadarbojas. Un tas man palika atmiņā uz visu mūžu,” uzsver Kirovs.
Interesanti, ka Lipmans nekad nav bijis kādā partijā. Pat arī padomju laikos viņš darīja visu, lai tikai neiestātos komunistiskajā partijā. „Man bija viena tante, kuras otrais vīrs — latvietis — bija ministrs Ulmaņa valdībā. Interesanti, ka viņas dēls no pirmā vīra ebreja pēc kara kļuva par pirmās Izraēlas valdības lauksaimniecības ministru. Lūk, 40. gadā, kad Latvijā ienāca boļševiki, tanti izsūtīja uz Sibīriju, bet viņas vīru nošāva. Kad tante 60. gados atgriezās Latvijā, viņa dzīvoja pie mums un daudz man stāstīja, kas ir boļševiki, Ļeņins, Staļins. Es toreiz biju aktīvs pionieris, komjaunietis, bet viņas stāstītais man tā iedūrās sirdī, ka pie sevis nolēmu — nekad mūžā nestāšos komunistiskajā partijā! Un tā arī darīju. Lai kā man nelūdzās, draudēja, brīdināja... Bet — kā es, nebūdams partijā, tiku tik augstos vadošos amatos rūpniecībā? Tāpēc, ka biju labāks par pārējiem. Jo man kā bezpartejiskam bija jābūt labākam, vismaz divu galvastiesu pārākam!” stāsta Lipmans, uzsverot, ka tagad jūtas laimīgs, neiestājies komunistiskajā partijā un nesaistījies ar boļševikiem. „Jo vēlāk izrādījās, ka man bija taisnība. Esmu gandarīts, ka neesmu nodevis ne sevi, ne citus, ne savus ideālus. Es neesmu mainījis kažoku, kā daudzi citi.”
Arī tagad Lipmanam piedāvāts iesaistīties politikā. Piemēram, vēl pavisam nesen Zatlera Reformu partija uzsāka sarunas ar Lipmanu, izsakot iespēju kļūt par finanšu ministru viņu valdībā. Bet par šiem nesenajiem notikumiem Lipmanam palikušas pamatīgas mieles.
„Zatlera darbība man nav īsti saprotams. Biju par viņu labās domās, bet... Vispirms viņa cilvēki piedāvāja šo amatu, zvanīja, aicināja uz tikšanos ar Zatleru, bet pēc tam, kad prese Zatleram uzdeva jautājumu, vai tiešām viņa partija Lipmanam piedāvājusi finanšu ministra amatu, viņš atbildēja, ka par to neko nezinot. Ja viņš būtu godīgs cilvēks, vismaz teiktu, ka tas bija viens no variantiem, kas tika izskatīts, ka notika pārrunas. Bet ne jau tā. Jo nu sanāk, ka pats būtu prasījies uz šo amatu, izvirzījis savu kandidatūru. Tas, kā to pasniedza, man ir ļoti nepatīkami. Tas nebija godīgi! Inteliģenti cilvēki tā nerīkojas. Diemžēl, un to es varu atklāti pateikt,” pikts ir uzņēmējs.
Politikā Lipmans iesaistīties negrasās joprojām. „Ja es nebiju partijā tajos laikus, kāpēc man to darīt tagad? Es pat nevarētu atļauties būt partijā un tad nodarboties ar biznesu, jo es tad būtu oligarhs! Turklāt man pašam politikā nav jēgas iet. Lai es kā ministrs strādātu par 2000 latiem mēnesī?! Pie manis valdes priekšsēdētājs pelna trīsreiz vairāk! Turklāt, ja man kaut ko vajag, varu bez problēmām satikties ar ikvienu ministru, pat prezidentu! Cita lieta, ja man uzaicinātu par konsultantu premjeram vai prezidentam, es padomātu.”
Bet ko Lipmans domā par šā brīža politisko situāciju Latvijā? „Tas ir kaut kāds ārprāts! Uzskatu, ka Latvijai ir jābūt Latvijai — neatkarīgai valstij, nevis atkarīgai no visādām savienībām. Esmu Latvijas pilsonis un Latvijas patriots, tāpēc man nav vienaldzīgi, kas notiks ar Latviju. Bet tas nenozīmē, ka esmu pret kādu no partijām, nē, galvenais ir pašu partiju iekšienē atrast vislabākos profesionāļus un tad uz viņiem balstīties. Strādāt visiem kopā. Aizmirst par savstarpējiem strīdiem. Un izveidot plaukstošu Latviju!”
Lipmans ir pārliecināts, ka Latvijai pa 20 neatkarības gadiem bija jādzīvo labāk nekā Šveicei. „Mums bija izcila ražošana, rūpniecība labākā Austrumeiropā, bet — kas no tā palicis? Viss sabrucis, nevienam no tā nekas nebija vajadzīgs. Ja būtu saglabājuši kaut pusi no visa, valsts tagad peldētos nodokļu pārpilnībā. Bet visu aizlaida postā. Un tāpēc, ka nebija profesionāļi. Uzskatu, ka galvenokārt pie vainas bija toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis. Viņš man ir labs draugs, tomēr tā nevajadzēja rīkoties. Nevajadzēja pieņemt lēmumu, ka Latvija būs nevis ražošanas, bet lauksaimniecības valsts. Kas no tā sanācis? Šodien nav ne ražošanas, ne lauksaimniecības,” dusmojas Kirovs.
Ja citi par savu hobiju uzskata makšķerēšanu, medības, ceļošanu vai marku krāšanu, Kriovs Lipmans par savu vaļasprieku sauc hokeju. „Un es par to maksāju! Bet varbūt man pienācis laiks aiziet no hokeja, jo man taču ir nopietns bizness, kas prasa daudz laika,” spriež LHF prezidents.
Tikmēr izbrīna Lipmana spīts — regulāri kritizēts, pelts, pat lamāts no fanu un hokeja amatpersonu puses, viņš joprojām turpina nodarboties ar savu hobiju. Kā to var izturēt? „Pateikšu pavisam atklāti. Varbūt kādam tas nepatiks, bet tās ir manas domas,” sāk Lipmans. „Ļeņins revolūciju paveica ar viszemākā slāņa cilvēkiem, kuriem nebija nekādas izglītības, kultūras, inteliģences. Domājat, ka tādu cilvēku nav pie mums? Ir, un tieši viņi ir tie vislielākie kritizētāji. Tad kāpēc man būtu viņos jāklausās, ar viņiem jārēķinās? Inteliģenti cilvēki novērtē manu darbu, pasaka paldies,” savā tiešumā skarbs ir Kirovs, atstāstot kādu piemēru no dzīves: „Kad Rīgas mērs bija Jānis Birks, ar viņu reiz kopā devāmies uz Starptautiskās Hokeja federācijas kongresu. Braucot mājās, viņš izbrīnīts teica: „Kirov, es nekad negaidīju, ka tevi pasaulē tā ciena, cik labus vārdus par tevi saka, kā slavē par to, ka tik mazā valstī ir augstā līmenī izveidots hokejs. Bet pie mums Latvijā ko tādu par tevi nedzirdēt!” Tādi bija Birka vārdi. Un diemžēl viņam ir taisnība — Latvijā mēs nespējam novērt mūsu pašu panākumus.”
Lipmans uzsver, ka dara visu tā, kā pašam šķiet pareizi. „Ar mani nav tik viegli — ja kaut ko iedomājos, mēģinu to īstenot līdz galam,” uzsver Kirovs. Bet vai tiešām viņš nekad nav kļūdījies? „Protams, cilvēka dzīve ir kā pa viļņiem — viņš kļūdās, kļūdas labo... Man bijušas kļūdas, un es to apzinos un mēģinu tās labot.”
Tajā pašā laikā Lipmans neslēpj, ka kritiku pārdzīvo. „Esmu ļoti emocionāls, taču neiešu nevienam sūdzēties. Protams, ka man ļoti sāp, redzot apkārtējo nelabvēlīgo attieksmi pret mani, ka daudzi manus darbus nenovērtē, bet... Esmu pat par 120 procentiem pārliecināts: ja manis nebūtu, hokeja kā profesionāla sporta veida Latvijā nebūtu! Tas būtu nomiris 90. gadu beigās, jo nebija naudas. Atceros, kā toreizējais LHF prezidents, mans labs draugs Uģis Magone, nostrādājis amatā pāris mēnešu, lūdza pēc palīdzības. Jo nebija naudas, par ko hokeja izlasi aizsūtīt uz turnīru Francijā. Un es iedevu to naudu. Vēl vairāk — ja Rīgā nenoorganizētu pasaules čempionāts, tagad mums Latvijā nebūtu ne arēnas, ne Rīgas Dinamo, ne vispār hokeja augstā līmenī. Nebūtu!”
Bet — kāpēc tad Kirovu Lipmanu tā nemīl? „Esmu mēģinājis rast tam skaidrojumu, un viena no versijām — mana tautība. Ja būtu latvietis, noteikti nesaņemtu tik daudz pārmetumu. Bet tajā pašā laikā tik un tā nespēju saprast — kā cilvēkam var būt par mani viedoklis, ja viņš mani nepazīst, nav mani saticis, aprunājies? Viņš nezina manas domas, dzīves uzskatus, bet viņam jau ir negatīvs viedoklis! Cilvēkiem nekad nebūs labi — lai ko tu darīsi, nekas nebūs viņiem pa prātam. Paturu Znaroku izlasē, nav labi, Znaroks ir prom, atkal nav labi! Nu, kad viņiem būs labi?!”
Runājot par neseno skandālu, kad Kirovs Lipmans no darba Latvijas izlasē atstādināja ne tikai Oļegu Znaroku, bet arī izlases menedžeri Sandi Ozoliņu, — kādas tagad ir viņu attiecības? „Ar Oļegu joprojām esam draugi. Nesen satikāmies, kārtīgi izrunājāmies. Dzīvē var visādi notikt, un nav izslēgta iespēja, ka viņš uz izlasi atnāks atpakaļ. Es nekad mūžā negribu ar cilvēkiem šķirties negatīvā gaisotnē. Bet ar Sandi Ozoliņu gan vēl neesmu aprunājies. Negribējās sasteigt, lai emociju dēļ nerastos nevajadzīgi konflikti. Bet domāju, ka tuvākajā laikā tiksimies. Es noteikti gribu ar viņu izrunāties.”
Latvijas Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons intervijās ne reizi vien uzsvēris, kas Latvijas futbolā ieguldījis vairāk nekā desmit miljonus latu. Bet cik Latvijas hokejā ieguldījis Kirovs Lipmans? Izrādās, tas nav zināms, jo Lipmans to nezina — viņš naudu neskaita!
„Par to man pārmet arī ģimenē, bet nekad mūžā neskaitu savu naudu. Man nauda nav svarīgākais dzīvē. Es nenoliedzu — nauda man dod neatkarību, ļauj pieņemt vajadzīgos lēmumus, nelūgties nevienam. Nauda ir mana darba blakus efekts. Tā ir Dieva laime, ka es neesmu kļuvis atkarīgs no naudas, ka man nevajag tikai grābt un grābt, domāt visu laiku par naudu. Man nevajag ārišķības, plātīties ar naudu, izrādīties, sapirkties visādas dārgas lietas. Ne es staigāju ar apsardzi, ne man ir kalpones, ne man ir īpašas prasības ēdiena un dzērienu izvēlē. Ne man ir jahtas, ne lepnas villas ārzemēs. Es to varu atļauties, bet man nevajag. Tāds nu es esmu — vienkāršs cilvēks. Man jebkurš var pienākt uz ielas un ar mani aprunāties, es atbildu uz visiem telefona zvaniem. Es no apkārtējiem nenorobežojos tikai tāpēc, ka pelnu labi. Mani nauda nav samaitājusi,” uzsver Kirovs.
Tajā pašā laikā viņš lieliski atceras, kā un kad nopelnījis pirmo miljonu. „Tas bija 1989. gadā. Strādāju rūpnīcā VEF par datortehnikas bāzes centra priekšnieku un viens no pirmajiem Latvijā biju nodibinājis kooperatīvu — biju Bāzes skaitļošanas centra priekšnieks un paralēli nodibināju kooperatīvu „VEF–Radio”. Toreiz Minskā notika Eiropas čempionāts vingrošanā un tika izsludināts konkurss par elektroniskā rezultātu tablo izveidi. Konkursā piedalījās slaveni uzņēmumi no visas pasaules, taču uzvarēju es ar savu piedāvājumu. Un toreiz nopelnīju vienu miljonu dolāru,” izstāsta Lipmans un, vaicāts, kādas tad bijušas sajūtas, bez īpašām emocijām atbild: „Uztvēru ļoti mierīgi. Protams, biju gandarīts, priecīgs, bet ne jau lidoju septītajās debesīs.”
Runājot par naudu, miljonārs Lipmans cieši nosaka, ka nespēj saprast tos cilvēkus, kas naudas dēļ spēj nodot draugus, savus principus. „Tas ir nožēlojami. Es pats ar to esmu saskāries,” atzīst Lipmans, un te ir vietā stāsts, kā viņš kļuva par „Liepājas Metalurga” akcionāru.
„Kopā ar Andri Šķēli strādājām fabrikā „Uzvara”. Kad Šķēle jau kļuva par premjeru, gāju pie viņa, sakot, ka vēlos privatizēt „Liepājas Metalurgu”. Šķēle bija izbrīnīts — kas es nenormāls, vai? Pirms tam jau uz Metalurgu bija skatījušies investori no visas pasaules un atzinuši, ka uzņēmumam ir bezcerīga nākotne, ka nav vērts riskēt to iegādāties. Taču es neatstājos, biju izlēmis, ka man vajag pierādīt sev, ka varēšu uzņēmumu padarīt par rentablu, un iegādājos „Liepājas Metalurgu”. Tobrīd pat uzņēmumam nebija naudas, par ko iegādāties izejvielas, lai turpinātu ražošanu. Tāpēc vērsos pie „Parex bankas”, un Kargins zināja mani kā labu klientu, tāpēc palīdzēja. Teicu, ka man vajag piecus miljonus latu, bet kā garantiju varu piedāvāt „Liepājas Metalurgu”. Viņš bija pret to, sakot, ka nevajag ķīlā bankrotējušu uzņēmumu, taču kredītu iedeva. Uz manu godavārdu uzticējās man — vienīgā garantija bija mans paraksts. Un tā „Metalurgs” atsāka savu darbību,” atceras Kirovs Lipmans, taču ne jau par to ir stāsts. Bet gan par viņa biznesa partneriem — Iļju Segalu un Sergeju Zaharjinu.
„Sadalīju akcijas mums trim vienlīdzīgi. Man gan visi teica, ka tā nevajag darīt, ka vajag pašam saglabāt kontrolpaketi, bet es tā neizdarīju. Kāpēc? Man cilvēku ir žēl. Tāds ir mans raksturs, ko lai padara. Un kas no tā iznāca? Kad uzņēmumu vajadzēja attīstīt, es kompanjoniem biju nepieciešams. Es biju tas, kurš braukāja pa pasauli, slēdza līgumus, sadabūja naudu attīstībai. Bet, kad „Metalurgs” sāka strādāt ar peļņu, viņi izdomāja — kāpēc dalīties trijatā, ja var dalīties divatā. Un tad mani tā sauktie partneri mani nodeva. Tas bija tik negodīgi un negaidīti. Sapratu, ka nespēju strādāt kopā ar cilvēkiem, kuriem svarīgākais ir piebāzt tikai savas kabatas. Gribēju palielināt strādniekiem algas — tas taču ir nežēlīgi smags darbs strādāt par kapeikām pie martena krāsnīm, bet, nē — viņi bija pret, labāk visu naudu sev. Bet kas tas Iļja Segals bija pirms tam? Nekas! Nodzīvoja pāris gadu Amerikā un nekā nesasniedza. Bet es par viņu apžēlojos, jo kopā ar viņa mammu strādāju VEF. Paņēmu Segalu pie sevis un no nabaga pataisīju par miljonāru,” pikts ir Kirovs Lipmans.
Risks, kas attaisnojās
Tagad notikušo Lipmans vērtē kā pozitīvu pieredzi. Jo, ja nebūtu nesaprašanās „Liepājas Metalurgā”, viņš nebūtu iegādājies farmācijas uzņēmumu „Grindeks”. Un arī šis notikums lieliski nodemonstrē Lipmana raksturu un uzņēmību.
„Pirms tam „Grindeks” piederēja Igaunijas bankai „Sampo”, kas to rūpnīcu bija pārņēmuši par parādiem. Aizbraucu pie bankas prezidenta uz Igauniju un teicu, ka gribu nopirkt „Grindeku”. Biju jau informēts, ka par uzņēmumu interesējas arī vāciešu uzņēmēji, tāpēc strikti noteicu: „Norunāsim tā — noslēgsim līgumu, ka jūs tagad nosauksiet cenu un es to piecu dienu laikā samaksāšu. Ja nesamaksāšu, segšu soda naudu vienu miljonu eiro. Prezidents uz mani paskatījās kā uz nenormālu, pasauca grāmatvedi, tas, ilgi nedomādams, nosauca cenu, bet es, pat netirgojoties, lai viņi nepārdomātu, piekritu. Parakstījām līgumu, un jau nākamajā dienā biju bankā pēc papildu kredīta, lai pirkumu varētu atļauties. Visu nakti bankā slēdzām kredītlīgumu, bet jau nākamajā rītā Sampo banka saņēma norunāto summu. Bankas prezidents bija šokā, ka kaut kas tāds var arī notikt dzīvē,” stāsta Kirovs, piebilstot, ka tā riskējis tāpēc, ka viņa sieva Anna Lipmane, kā jau mediķis, pārzina farmāciju, tāpēc pēc konsultācijām ar sievu zinājis, ko darījis.
Lipmans uzsver, ka viņam nav svarīgi, ko tieši uzņēmums ražo, jo viņš kā profesionāls ekonomists ļoti labi pārzina pašu ražošanas vadību. Un rezultāts ir redzams. „Kad paņēmu šo rūpnīcu, tai bija tikai 11 miljonu latu apgrozījums. Tagad jau 80 miljoni! Esmu viens no vislielākajiem nodokļu maksātājiem Latvijā, arī algas darbiniekiem ir trīskāršojušās, kopš esmu „Grindeksā”. Man ir tāds princips — ja gribi no darbiniekiem sagaidīt vislabākos darba rezultātus, jānodrošina viņiem tādi apstākļi, lai viņus satrauktu tikai darbs, nevis iztikas un dzīvošanas problēmas. Rūpnīcā vadošiem cilvēkiem ir vienas no lielākajām algām Latvijā. Bet viņiem arī atbilstoši jāstrādā, un es no viņiem to prasu. Ja viņi saņemtu mazu algu, tad ar kādām tiesībām es to darītu?” vaicā Lipmans.
Sieva spiež atpūsties
Kirovs Lipmans, kā pats saka, mierā nosēdēt nevar — visu laiku viņam nepieciešams darboties. „Maniem ģimenes locekļiem ar mani ir ļoti grūti. Es pat atpūsties normāli nemāku. Aizbraucam kaut kur uz siltām zemēm, bet es jau pēc dienām četrām sāku dīdīties, nervozēt, domāt, kā klājas uzņēmumiem. Mani ģimenē rāj, ka nespēju atslābt, saka, kāpēc es vēl tā ņemos, jo man taču visa pietiek. Taču tāds ir mans raksturs — es nevaru sēdēt uz vietas un neko nedarīt. Man jābūt aktīvam. Un pats galvenais — man jāredz sava darba rezultāts. Un nekad nesūdzos, ka man ir grūti.”
Pa kuru laiku tad Lipmans atpūšas? „Ja godīgi, pēdējo reizi man tas izdevās aizvadītā gada novembrī. Bet vajadzētu vismaz ik pēc četriem mēnešiem. Obligāti vajadzētu. Mani sieva kā mediķis jau rāj, ka atļaujos tā dzīvot — sevi nesaudzējot. Bet man šogad atpūtai tiešām nesanāca laika. Un tikai tagad ar ģimeni atkal nolēmām oktobra beigās aizbraukt atpūsties. Man 5. novembrī ir dzimšanas diena, bet es tik ļoti negribu apgrūtināt cilvēkus — lai viņiem būtu jānāk mani apsveikt, jādomā, ko dāvināt. Es tad labāk aizbraucu prom no visas tās jezgas. Un brauksim kā vienmēr — uz Dubaiju. Mums tur patīk, esam pieraduši,” stāsta Kirovs, piebilstot, ka izvēdinot galvu arī brīvdienās. „Pastaigājos gar jūru Jūrmala, bet tad nekas prātīgs nesanāk, jo ik pa laiciņam pienāk kāds cilvēks, kurš vēlas aprunāties. Un es neatsaku. Tāpēc, lai atpūstos netraucēts, labāk nedēļas nogalē aizbraucam uz Eiropu — Milānu, Parīzi. Arī bez fiziskām aktivitātēm nevaru iztikt. Mājās ir 20 metru garš baseins, peldu katru rītu. Ir arī trenažieru zāle, pirts. Ja nesportotu, tādu darba ritmu neizturētu.”
Sarunas noslēgumā Kirovs Lipmans atgādina, ka viņš nealkst būt uzmanības centrā un lielīties ar saviem darbiem. „Ja man tas būtu primārais, neatliktu laika citam. Gan jau dzīve visu noliks pa plauktiem. Jā, ir ļoti daudz cilvēku, kuri dzīves laikā palikuši nenovērtēti, un tikai pēc viņu nāves ļaudis attopas. Bet to es pats negribētu piedzīvot. Gribētos, lai mani novērtē, man vēl dzīvam esot,” pasmaida Kirovs Lipmans un, vaicāts, vai jūtas laimīgs un ir apmierināts ar dzīvi, aizdomājas: „Es nekad par to neesmu domājis. Bet nav arī tādas sajūtas, ka klātos slikti. Atskatoties uz savu dzīvi, varu droši teikt — jo man grūtāk gājis, jo tas man devis lielāku stimulu un enerģiju cīnīties, mainīt ko uz labo pusi. Es nekad nenolaižu rokas un nepadodos!”
Juris Vaidakovs / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, no Kirova Lipmana privātā arhīva, LETA
