Latvijas jūrnieks cīnās pret Somālijas pirātiem
Kapteiņleitnants Jurijs Timofejevs ir pirmais no Latvijas militāristiem, kurš piedalījies Somālijas pirātu tvarstīšanā. Viņš savām acīm redzēja jūras laupītājus un piedalījās irāņu zvejnieku glābšanā.
Latvija piedalās Eiropas Savienības pretpirātisma operācijā ATALANTA, un Baltijas valstu Ūdenslīdēju skolas komandieris Timofejevs bija pirmais, kuram no mūsu valsts uzticēja šo godu un pienākumu. Februāra beigās viņš pameta Liepāju un lielu daļu Latvijas ziemas pavadīja tropiskajā karstumā uz franču patruļfregates „Nivose” Indijas okeānā.
Noderīgā franču valoda
Timofejevs ir Francijā apguvis ūdenslīdēju apmācības, nodzīvojis tur pusotru gadu, prot franču valodu, tāpēc priekšniecībai nebija īpaši ilgi jāgudro, kuru virsnieku sūtīt komandējumā pie frančiem. „Astoņos gados nepaspēju valodu pilnībā aizmirst,” sarunā ar žurnālu „Degpunktā” priecājas Timofejevs.
„Biju prom 35 dienas, mans pienākums bija piedalīties visā, ko dara uz kuģa, iegūt iespējami lielāku pieredzi. Pa nedēļai strādāju katrā nodaļā — izlūkošanā, operāciju vadībā, apskates grupā, kas pārbauda kuģus, aizdomīgas laivas, nepieciešamības gadījumā veic iebrukumus, lai sagūstītu pirātus. Un vēl arī nedēļu biju kā tulks diviem albāņu virsniekiem, kas neprata franciski,” uzskaita Timofejevs.
Viņš ir pārliecinājies, ka pat franču virsniekiem ne dalība NATO, ne Eiropas Savienībā nav iemesls mocīties ar angļu vai citu svešvalodu. Esot pat attaisnojums par senām vēsturiskām domstarpībām ar angļiem. „Protams, krastā pie glāzītes secinājām, ka tā ir tikai oficiālā versija. Viņiem ir nedaudz cita valodas struktūra un grūtāk runāt, tāpat kā mūsu brāļiem igauņiem krieviski,” pasmaida Timofejevs.
Atklāj nodrošinājuma laivu
Lingvistika tomēr nebija galvenais šajā misijā. Somālijas pirāti jau ilgus gadus terorizē kuģus Adenas līcī un Indijas okeānā, sirojot pat visai tālu no saviem krastiem. Oficiālā statistika — pērn 445 uzbrukumos viņi nolaupīja 53 kuģus ar 1181 jūrnieku, astoņus nogalināja.
Un ar jūras laupītāju izķeršanu pārāk labi neveicas. „Mēs bijām pirmais kuģis operācijā ATALANTA, kas šogad noķēra pirātus,” stāsta Timofejevs. Galvenais uzdevums ir apsargāt drošības koridorus, kurus izmanto civilie kuģi, bet franču kara jūrnieki uzmana arī plašākus ūdeņus un pat Somālijas krastu.
Panākums bija jau Timofejeva misijas trešajā dienā. Saņemot ziņu par uzbrukumu apmēram 300 kilometru no kuģa, franči bija gatavi doties meklējumos, diemžēl gan par vienu nakti aizkavēja tehniski iemesli — viņu helikopters nevarēja lidot tumsā. Līdz ar pirmajiem saules stariem helikopters izlidoja, neko neatrada, bet atklājās, ka pirāti ir aiz muguras — nakts aizsegā „samainījušies” ar vajātājiem.
Pirātus sagūstīja nākamajā rītā — „nodrošinājuma vienību” ar trīs puišeļiem. „Liela zvejnieku laiva, apmēram 11 metru gara, ar vienu dīzeļa dzinēju, ar benzīna mucām, lai varētu uzpildīt uzbrukuma laivas — skifus. Un nekādu zvejnieku tīklu,” stāsta Timofejevs. Tas visai skaidri liecināja par patieso darbību, turklāt benzīns šai laivai nederēja, tikai pirātu skifiem.
Pusaudži pirātu „biznesā”
Uz borta bija puiku trijotne — 13, 15 un 19 gadu veci, kamēr vecākie brāļi un tēvi meklēja okeānā laupījumu. „Bērni! Man, godīgi runājot, bija neliels šoks, manam dēlam ir 15 gadu,” atzīst kapteiņleitnants. „Mēs viņus atradām 1200 kilometru no Somālijas krasta. Tas ir divu Latviju garums, okeānā, nevis Baltijas jūrā.”
Turot pirātus zem helikoptera tēmēkļa, laivu ieņēma apskates grupa. Puikas nepretojās, galvenos pierādījumus, piemēram, ieročus, ja tādi bija, viņi jau paspēja izmest ūdenī. „Mēs viņus nofočējām, nomazgājām, aizvedām pie ārsta, nomainījām drēbes.” Pēc Timofejeva vārdiem, pirātiem īslaicīgais gūsts pat nācis par labu.
Lielākā skāde — benzīnu tomēr iznīcināja, izgāza pār bortu, lielajā karstumā tas ātri izgaro. „Skifiem tomēr jāuzpildās, bez benzīna nevarēs uzbrukt vai arī paliks kaut kur jūrā un būs viegls mērķis.” Somāļu puišiem atstāts tik daudz dīzeļdegvielas, lai var tikt līdz krastam, un pēc kāda laika no patruļlidmašīnas ziņoja, ka laiva ietur kursu uz Somāliju.
Krievi un indieši nežēlo
Bīstamos ūdeņus dienu un nakti uzmana Eiropas Savienības, NATO, ASV, Krievijas, Ķīnas, Japānas, Indijas kara kuģi. „Neraugoties uz visu šo spēku, tur katru dienu ir uzbrukumi un apšaudes,” saka Timofejevs. „Ir interesanti, bet arī diezgan bīstami.”
Ar visu militāro klātbūtni palielinājies gan uzbrukumu skaits, gan „cenas” — tagad izpirkuma maksa par kuģi ir vidēji četri miljoni dolāru. Pirms trim gadiem, kad sākās operācija ATALANTA, prasīja miljonu.
Pirāti lielākoties uzbrūk rītausmā vai pievakarē krēslā, reizēm viņiem gadās sajaukt militāros apgādes kuģus ar parastajiem, tad gan uzbrucēji dabū pretī. No sadursmēm ar militāristiem pirāti izvairās, tāda līmeņa karotāji viņi nav, ja aizbēgt nevar, visus pierādījumus izmet pār bortu.
Nekas īpaši ļauns viņiem arī nedraud, ja vien nekrist krievu vai indiešu gūstā. „Tie pret viņiem izturas diezgan nežēlīgi,” zina teikt Timofejevs. „Piemēram, izmet viņus ārā laivā dreifā bez ūdens, bez nekā. Ir gadījumi, kad pirāti atrasti laivā miruši.
Protams, neviens nevar tieši pateikt, ka tie bijuši krievi vai indieši, bet reģionā viņiem ir slikta slava. Manā laikā bija precedents, kad indieši šāva ar lielgabaliem pa nolaupītu zvejnieku kuģi, ko savai bāzei izmantoja pirāti. Indieši kuģi ar visiem ķīlniekiem nogremdēja, kurš varēja izpeldēt, to izvilka, bet astoņu cilvēku apkalpe aizgāja bojā.”
Timofejevs gan brīdina: „Ja kāds uzvedas īpaši brutāli, pirāti tieši tāpat izturēsies pret attiecīgās valsts piederīgajiem, ja tie kļūs par ķīlniekiem, var pat nošaut. Militārists ir brašais zēns, pasargāts ar bruņotu kuģi, bet ko pārējie?”
Parasti tomēr pirātiem izdodas tikt cauri ar īslaicīgu gūstu, zaudējot vien benzīnu un ieročus. Franči stāstījuši, ka pērn misijas sākumā notvertie sirotāji sagūstīti arī misijas beigās — nu, gandrīz vai veci paziņas. Ja viņi nav pieķerti ar ieročiem rokās uz nolaupīta kuģa, juridiski tikt galā esot grūti. Jūras laupītāji var atļauties algot advokātus, kam katrai situācijai ir sava atruna. Pat video nav pierādījums, tiesās aizstāvji argumentē, ka ieroči vien neko nenozīmē. Ak, redzami laivās ar automātiem blakus kuģim? Bet nav taču uzkāpuši uz borta.
Somālijas kaimiņvalstis Āfrikā ir padevušās pirātu ultimātam un atsakās viņus tiesāt savā teritorijā. Bailes varbūt ir viens iemesls, bet ir arī gluži ekonomiski apsvērumi. Pirātismā iegūtā nauda kaut kur taču paliek, un rezultātu var labi redzēt Kenijā. Timofejevs: „Kenijā vieni no bagātākajiem investoriem ir somāliešu pirāti. Tur nav mehānismu, kas seko naudas izcelsmei, tā ir Āfrika. Mēs bijām Kenijā un redzējām tos rajonus, kur uzbūvētas viesnīcas un viss pārējais.”
Lielākais gandarījums mūsu jūrniekam bija Irānas zvejnieku izglābšana, kas arī skaidri apliecinājis, kāpēc jāpiedalās šādās misijās. Vienalga, vai pirātus vada „biznesa intereses” vai izmisums, viņi rīkojas nežēlīgi, uzsver Timofejevs.
Kuģis saņēma vēsti no štāba, ka patruļlidmašīna uztvērusi ļoti vāju SOS signālu, cilvēks zinājis vien pāris vārdu angliski, bet bijis noprotams, ka jāsteidz palīgā. Aptuvenā vieta bija zināma, helikoptera apkalpe uztvēra signālu un saprata, ka nelaimē nokļuvušie runā arābiski. Misijā piedalījās vairāku valodu pratējs, Somālijas kaimiņvalsts Džibuti virsnieks, kurš devās otrajā lidojumā.
Kapteinis pēdējā reisā naktīs sāka pamazām izlaist degvielu, līdz tvertnes bija tukšas un kuģis vairs nebija vadāms. Laimīgā kārtā pirāti nevienu nenošāva, varbūt neiedomājās par „sabotāžu”, taču paņēma visu ūdeni un pārtiku, iesēdās skifos un aizbrauca, pametot zvejniekus likteņa varā. Vismaz 35 grādu karstumā, bez ūdens, labi, ka rācija nebija sasista. „Kad mēs ieradāmies, bija pagājusi diennakts,” glābēji paspēja pēdējā brīdī.
Timofejevs satikās arī ar jūrniekiem no četrus mēnešus gūstā turētā „Hannibal II”, kas kuģo zem Panamas karoga. Kuģi ar 31 jūrnieku un augu eļļas kravu pirāti sagrāba pērn novembrī un atbrīvoja par divu miljonu dolāru izpirkuma maksu.
Apkalpē bija 23 vīri no Tunisijas, četri filipīnieši, marokānis, horvāts, gruzīns un krievs. Abi pēdējie bija īpaši laimīgi, izdzirdot no Timofejeva krievu valodu, garastāvoklis uzreiz uzlabojies. Bijušie ķīlnieki tad nu izstāstījuši, kā un kas notiek. Daļa šīs informācijas gan ir klasificēta — slepena, teic kapteiņleitnants.
Timofejevs piedalījās helikoptera izlūklidojumā pāri Somālijas krastam, pārsteigusi zemes spilgti sarkanā krāsa. „Viss krasts ir līdzens, nav nekādas problēmas piebraukt ar laivu, atšķirt no zvejniekiem viņus nevar.” Nolaupītos kuģus gan noslēpt nav iespējams, tad nu militāristi fotografē un salīdzina ar saviem sarakstiem.
Tomēr, ja arī kuģis pamanīts, to atgūt ar spēku ir problemātiski. Ķīlniekos saņemto ekipāžu sadala, tos, kuri nav vajadzīgi kuģa uzturēšanai, pirāti pārved uz krastu. Specoperācija īsti nav iespējama, jo tad jāzina, kur atrodas visi ķīlnieki, un atbrīvošanai jānotiek ļoti precīzi un vienlaikus.
Tā kā valdība Somālijā ir būtībā vien „vārda pēc” un neko daudz nekontrolē, pirāti jūtas ļoti brīvi. „Tur nekā nav, ne dimantu, ne zelta, ir tikai klani, kam viss sadalīts,” piebilst Timofejevs. „Atrisināt pirātisma problēmu var, tikai atrisinot Somālijas problēmu. Tā kā esam demokrātiski cilvēki, neizmantojam Staļina metodes, varam tikai reaģēt, šie pasākumi ir atturošs faktors.”
Ar visu karakuģu patrulēšanu uzbrukumu skaits ir tikai palielinājies. 2008. gadā Somālijas pirāti veica 111 uzbrukumu, un veiksmīgi bija 42 — sagrābjot kuģus. Pērn, kā jau minēts, 445 uzbrukumi, mierinājumam — uz šo aktivitāšu fona sagrābti 53 kuģi, nevis četrreiz vairāk. Toties, kopš 2008. gada decembra, kad sākās misija ATALANTA, nav nolaupīts neviens Pasaules Pārtikas programmas kuģis. Vai varbūt pirāti saprot, ka arī krastā palicēji grib ēst...
Timofejevs ne tikai pirātus vien tvarstīja, bija arī laiks stiprināt Francijas un Latvijas draudzību. Uz kuģa ierīkots viss vajadzīgais sportošanai, latviešu jūrnieks pats nodarbojas ar Austrumu cīņām un šo to nodemonstrēja kolēģiem. Priekšstatam par Latviju Timofejevs frančiem parādīja Prāta vētras klipu Welcome to my country.
Starp citu, pusdienās un vakariņās glāze vīna, kaut vai divas, franču jūrniekiem arī uz kuģa nav nekas aizliegts, tas piederas pie viņu kultūras, tikai mērs, protams, jāzina. Timofejevs uz kuģa ieradās sestdien, turklāt ietrāpīja dienā, kad uz kuģa notika svinīgās vakariņas par godu kāda virsnieka, galvenā mehāniķa dzimšanas dienai. „Mana franču valoda ātri „salauza ledu”, sēdējām un ēdām omārus. Biju aizlidojis prom no mīnus 15 grādiem un pēc diennakts ieradies plus 35 grādos,” pasmaida Timofejevs.
