Krievijai netīk metropolīta Aleksandra Latvijas patriotisms
Maskavas patriarhs Kirils, kuram pakļauta arī Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB), nule kā žēlojies par PSRS sabrukumu. Savukārt Pareizticīgās misijas enciklopēdijas izdevēji rauc degunu par to, ka LPB metropolīts atļāvies dziedāt Latvijas himnu.
Pareizticīgās misijas interneta enciklopēdijā, ko uztur laikraksts „Pravoslavnij” („Pareizticīgais”), informācija par 18. novembra svētku ekumenisko dievkalpojumu, kurā piedalījās visu Latvijas lielāko kristiešu baznīcu vadītāji, ievietota zem visnotaļ skandaloza un LPB vadītājam metropolītam Aleksandram neglaimojoša virsraksta: „Metropolīts Aleksandrs lūdzās par no Krievijas neatkarīgu Latviju”.
„Īstenajam krievu pareizticīgo” lasītājam tas liek saraukt pieri grumbās un būt niknam uz Latvijas pareizticīgo vadītāju, jo viņš, lūk, kā krievu baznīcas vadītājs ir atļāvies milzīgu ķecerību – lūgt ne tikai par neatkarīgu Latviju, bet arī piedalīties dievkalpojumā luterāņu dievnamā – Rīgas Domā un vēl dziedāt himnu „Dievs svētī Latviju”. Pats ziņas teksts ir visnotaļ korekts, vienīgi šī pareizticīgā interneta vietne to ietērpusi kliedzošā virsrakstā, kas lasītājiem liek domāt, kā metropolīts Aleksandrs ir izdarījis kaut ko sliktu.
Arī pats ziņas teksts, kas ir neitrāla ziņu aģentūras informācija, sākas ar visnotaļ tendenciozu ievirzi: „18. novembrī Latvijā svinēja 93. gadadienu kopš tā pasludināja neatkarību no Krievijas.” Tātad, it kā tika pieņemta nevis valsts neatkarības deklarācija, bet tikai kādas teritorijas pašpārvalde paziņoja, ka tai vairs nav saistoši Krievijas likumi.
Maskavas patriarhs ilgojas pēc Padomju Savienības
Krievzemes ticīgajiem tagad ir jājūt ilgas pēc „gaišās un saulainās” PSRS, kad visas brālīgās padomju tautas bija mātes Krievijas auklētas. Tāds vismaz varētu būt Maskavas patriarha Kirila uzstādījums.
Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils pavisam nesen – 11. novembrī nāca klajā ar skandalozu paziņojumu, ka Padomju Savienības sabrukums ir „negatīvs notikums”. Vārdu sakot, Kirils par nelaimi uzskata tā režīma sabrukumu, kurš savulaik līdz ar pamatiem nolīdzināja simtiem pareizticīgo baznīcu un klosteru, noslepkavoja tūkstošiem pareizticīgo garīdznieku, mūku un draudžu locekļu.
„Šogad mēs atzīmējam Padomju Savienības sabrukuma divdesmitgadi. Šai sakarā es labprātāk runātu par vēsturiskās Krievijas sabrukumu,” tā patriarhs Kirils teica Krievijas baznīcas zinātniskā centra „Pareizticīgā enciklopēdija” sēdē Maskavā.
„Dod Dievs, ka mūsu tauta uz visiem laikiem būtu garantēti aizsargāta no tādiem kārdinājumiem un netikumiem, caur kādiem esam gājuši cauri zaudējot vēsturisko dzimteni,” turpināja patriarhs.
Viņš uzskata, ka vieni no galvenajiem iemesliem, kāpēc sabruka PSRS, nenoliedzami bija nacionālās pašapziņas apsīkums, vēstures neizprašana un cilvēciskās kopienas nozīmes ignorēšana materiālās un garīgās izaugsmes nodrošināšanā.
Jāteic, ka patriarhs Kirils varētu arī skumt pēc padomju laikiem, jo padomju laikā viņš dzīvoja cepuri kuldams un bija viens no tiem nedaudzajiem padomju pilsoņiem, kurš bez ierobežojumiem šurpu turpu varēja braukalēt pa imperiālistiskā kapitālisma zemēm.
1970. gadā beidzis Ļeņingradas Garīgo akadēmiju viņš strauji sāka kāpt par garīdznieka karjeras kāpnēm. Pēc studijām uzreiz kļuva par Ļeņingradas metropolīta Nikodema personisko sekretāru, bet pēc gada jau par Krievijas pareizticīgās baznīcas pārstāvi Pasaules Baznīcu padomē Ženēvā.
1976. gadā viņš jau kļuva par Maskavas patriarhāta Rietumeiropas draudžu pārraugu, bet 1978. gadā - par Somijas pareizticīgo draudžu pārraugu. Protamas, tas viss tolaik nevarēja notikt bez padomju varas atbalsta un Kirils tiek dēvēts par uzticīgu PSRS Valsts drošības komitejas uzticīgu un uzcītīgu aģentu.
Vienīgais viņa kļūmīgais solis bija 1980. gadā, kad nākamais patriarhs Kirils parakstīja (iespējams, ka Kirils šo dokumentu pat parakstīja ar VDK ziņu un atbalstu) Vispasaules Baznīcu padomes nosodījumu PSRS valdībai par padomju karaspēka iebrukumu Afganistānā, kas viņa kāpšanu pa karjeras kāpnēm apturēja tikai uz pāris gadiem. Viņš tika atsaukts no Rietumeiropas draudžu pārvaldīšanas uz Smoļensku, kur Gorbačova perestroikas laikā kļuva par arhibīskapu un visai ietekmīgās Baznīcas ārējo sakaru nodaļas priekšnieku. 2009. gada pēc patriarha Alekseja II nāves Kirils kļuva par jauno Maskavas patriarhāta vadītāju.
Zibeņi pār metropolīta galvu
Jāteic, ka Kirila valdīšanas laikā LPB vadītājam Aleksandram nav klājies viegli. Latvijā viņu apsūdz gan izšķērdībā, gan nemākulīgā baznīcas vadībā, gan arī autoritārismā. Tai pašā laikā viņš saņem zibeņus arī no Maskavas.
Tā 2009. gada augustā LPB saņēma niknu Maskavas patriarhāta nosodījumu par to, ka tā 2009. gada augstā Rīgas latviešu pareizticīgo Debesbraukšanas baznīcā un Daugavpils katedrālē atļāvās noturēt aizlūguma dievkalpojumus par Krievijas Federācijas agresijas upuriem pirms gada notikušajā Krievijas – Gruzijas karā.
Toreiz Maskavas patriarhāta pārstāvji norādīja, ka „Maskavas patriarhāta kanoniskās teritorijas (kurā ietilpst arī Latvija) draudzēs nenotur aizlūgumus par Krievijas agresijas pret Gruziju upuriem, jo Krievu pareizticīgā Baznīca neuzskata, ka Krievija būtu veikusi agresiju pret Gruziju.”
Toreiz LPB nokaunējās un ātri vien laboja savu „kanonisko kļūdu”, no baznīcas interneta portāla dzēšot rakstus par Gruzijai veltītajiem dievkalpojumiem.
