Kā rit dzīve bijušajos kolhozos Latvijas pierobežā
Vasaras beigās medijus aplidoja sēru vēsts – pirmo reizi no Latvijas kartes svītrots ciems. Oficiāli aprēķini rāda, ka tādu – mirušu – ciemu īstenībā ir simtiem. Tāpēc dodamies ekspedīcijā pa Zemgales līdzenumu ciemiem pie Lietuvas robežas, kur kādreiz ir bijuši bagāti kolhozi.
Zeme tur plakana kā pazole, govis melnbaltas kā ikdiena, dzīvei uzspiesta aprūsējusi, izbalējusi padomju kvalitātes zīme, bet puspamestās mājās mīt veci cilvēki, kas Rīgā nav bijuši kopš laikiem, kad ziepes dalīja pret taloniem.
449 tukši ciemi
Ievadam vispirms nedaudz ielūkosimies Latvijas kartē, lai redzētu kopējo depopulācijas ainu. No vairāk nekā septiņiem tūkstošiem Latvijas ciemu statuss būtu jāpārskata aptuveni trim tūkstošiem, bet 449 ciemos nav neviena pastāvīgā iedzīvotāja. Tās ir tiešas sekas tam, ka cilvēki pārceļas dzīvot uz pilsētām un pavisam brauc prom no Latvijas. Divdesmit gadu laikā esam zaudējuši ap 500 000 cilvēku, patlaban iedzīvotāju skaits nepārsniedz 1,9 miljonus.
Kas tad vispār pēc likuma burta ir ciems? Administratīva vienība ar plānotu, koncentrētu apbūvi, pastāvīgiem iedzīvotājiem un infrastruktūru, vārdu sakot, vieta, kur jāvirmo dzīvei un jāšķiļas dzīvības dzirkstīm. Nesen Daugavpils novads aizsaulē aizraidīja Degļu ciemu, un tāds pats liktenis tuvākajā laikā sagaida divpadsmit Tabores pagasta, vienpadsmit Demenes un astoņus Ambeļu pagasta ciemus. Āmen!
Tomēr liksim mieru Latgalei, palūkosimies kas notiek citur Latvijā. Valsts zemes dienesta mājaslapā redzu, ka arī Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē netrūkst ciemu, kur ir trīs, četras mājas. Ko tas īsti nozīmē man, tev, mums visiem kopā, nācijai, valstij? Valdība un politiķi parausta plecus un noplāta rokas, jo ne teritoriju apdzīvotība, ne lauku iztukšošanās ietekme uz tautsaimniecību un valsts nākotni nav tikusi analizēta. Statistikas datus apkopo tikai pašvaldības, līdz ar to reālo kopainu katrs var iztēloties un interpretēt pēc sava prāta.
Galvenā problēma jau nav administratīvie iedalījumi, bet gan reālā aina – lauku teritorijās paliek aizvien mazāk ģimeņu un jaunu cilvēku. Demogrāfs Ilmārs Mežs saka, ka Latvijā ir simtiem ciemu, kur dzīvo tikai daži pensionāri, un viņiem nav pat 65, bet gan visi 85 gadi.
Aptaujātie Latvijas Pašvaldību savienības ļaudis vēsta, ka depopulācija skar ne vien Latgali, bet arī Latvijas vidieni, kur nav ne interneta, ne telekomunikāciju, bet esošie ceļi neizbraucami. Tā tas esot, piemēram, Vītiņos, Aucē, Ukrē. Līdzīga depopulācija skar arī Lietuvas pierobežu.
Zvanu Bauskas novada vadītājam Valdim Veipam. Viņš klausulē nopūšas un lēni diktē ciemu nosaukumus, kur reiz bijušas plaukstošas saimniecības, bet tagad aizmirstībā grimstošas drupas. Mēs ar fotogrāfu zīmējam kartē maršrutu un dodamies uz Zemgali – dēvētu par Latvijas maizes klēti, kas draud pārvērsties par zemi bez maizes. Mūsu ceļojumu zelta rudenī caurvīs skumja nolemtības stīga.
Ceļš vijas cauri Gailīšu pagastam, kur aiz krūmos un nezālēs ieauguša veikala drupām mūs patīkami pārsteidz apstrādāti lauki. Re, viss notiek! Lielākais vietējais uzņēmums SIA „Uzvara – lauks” ir kādreiz slavenā 1947. gadā dibinātā kolhoza „Uzvara” mantiniece.
Tagad jaunās „Uzvaras” lauku ar modernu tehniku apar puisis, vārdā Jānis. Viņš zina, ka žurnālistiem jāsmaida un par dzimto pusi jāsaka labi vārdi: maizi te pavasarī sēs! Tā jau nav, ka viss tik uz galu, arī laukos dzīvo uzņēmīgi jauni cilvēki. Darbs ir arī „Mūsā”, kas ražo kombinēto lopbarību. Tikko uzartā zeme saulē spīd bieza un mīksta kā rupjmaize ar medu – arī vārnām savs prieciņš pa vagām dzīvojoties. Patiesi – cerību lauks!
Tomēr atliek tikai pagriezt galvu, paskatīties sāņus, un dūša sašļūk – ceļa otrā pusē klusi mirst liels, pēc skata nopietns uzņēmums. Ejam lūkoties! Iztēlojos, kā kādreiz steidzīgi soļi no rītiem klaudzējuši gar caurlaidi, bet pie liela galda pašā centrā, lepni izslējusies, sēdējusi dāma ar īsiem, skruļļainiem matiem, biezi krāsotām skropstām, pa lielā loga stiklu lietišķi nolūkojoties uz maiņas strādniekiem. Paceļos pirkstgalos un skatos iekšā – uz galda palikusi atvērta burtnīca, tajā kaut kas sarakstīts, blakus pildspalva. Un ja nu rīt atsākas darbs?
Paraustu durvis, tās padodas, un es esmu 20. gadsimta deviņdesmito gadu kafejnīcas intīmajā gaisotnē ar tumši brūni lakota koka bāru, kurā slīpi un koķeti iestrādāti spoguļi. Nošķind glāzes, no virtuves atklīst kafijas aromāts, kam piejaucas cepti kartupeļi ar kotleti un tie lielie dārza tomāti ar krējumu. Virtuvē divas izlietnes – viena netīrajiem traukiem, otra skalošanai, švammīte un savītis ziepju gabaliņš. Pie ēdiena izsniegšanas lodziņa puslitra burciņa ar rupjo sāli, turpat gāzes plīts.
Eju tālāk – teritorija ir labā kārtība – ne izsistu logu, ne izdemolētu telpu. Kaut kādas sliedes, ejas, šauras dzelzs kāpnītes un nedrošas pārejas, nelieli baseini, pilni ar ūdeni. Ielavos lielākajā ēkā, un man top skaidrs, ka šeit ražotas un pakās pildītas sulas. Milzīgas cisternas un neizlietotu, saplacinātu sulas paku grēdas. Tagad te ir baložu karaļvalsts – putnu teātris. Tie plakšķina spārnus, sarunājas, iztraucēti šaujas griestos. Betona grīda ir pilna ar spalvām, it kā te būtu notikušas spilvenu kaujas. Vēlāk mums pastāstīs, ka vietējie te kādreiz nodevuši ābolus, ražotas sulas, konservēti zaļie zirnīši.
Braucam cauri Gailīšiem – paraugkolhoza centrs, kurā viegli iedzīvināt ainas no dažas desmitgades senas pagātnes – smukās rindās daudzdzīvokļu mājas, asfaltēti ceļi, parks ar soliņiem, puķu dobes, veikals, kur izmet un pa blatu var dabūt žāvētas desas, galantēriju, putna pienu, čehu zābaciņus. Tagad buržuāzisko kolhoznieku pārticība un plātība pārvilkusies ar mūslaiku nevienlīdzības caurumaino lupatu – vairākas mājas pamestas, pa celiņu šļūc panīkuši stāvi „second hand” drēbītēs, bet centrs – gods un slava – sakopts. No līkuma izbrauc melns, dārgs džips ar spožu apdari. Lūk, ar tādiem mēs, laucinieki, te braukājam! Ceļi labi, paldies kolhozam!
Šaujamies cauri uzblīdušiem arumiem un nonākam skumjā ciematelē. Te viss – mājas, šķūnīši, dārziņi un pat suņu būdas ir kā atraugas no senākiem un labākiem laikiem, no tiem, kad tev, strādnieku cilvēkam, šis tas pienācās tikai tāpēc, ka esi. Pie vienas mājeles lēnām rosās divi darba rūķi – pa gabalu nepateiksi, kurš vīrs, kurš sieva.
“Kā klājas jūsmājās?” “Nu, pa bišķam,” plati smaida dūšīga sieva, Valentīna viņai vārdā. “Sūdīgi, ar darbiem galīgi sūdīgi,” saka Kazimirs un apraujas – Valentīna biksta sānā, lai beidz lamāties. “Kā tad tā – skatos, lauki aparti, traktori dudina,” iebilstu. “Ei, ko tur, lauki lielsaimniekam pieder. Te nekā vairs nav, uzņēmumi un fermas izdemolētas, ābeļdārzi aizlaisti. Ābolus nepieņem, nevienam neko nevajag. Kādreiz te bija konservu cehs – sulas, vīnu, zaļos zirnīšus taisīja. Dzērvenes varēja nodot... ai, ko tur,” bēdājas Kazimirs.
Māja no sarkaniem ķieģelīšiem, divos stāvos. Tādai Rīgas tuvumā cenas nebūtu, bet te Zemgales plašumos Kazimiram un Valentīnai saimnieks māju izīrējis par baltu velti – sak, ejiet un dzīvojiet, remontējiet, ja gribat. Tikai viena nelaime – mājā nav ūdensvada, bet akā govs iekritusi un noslīkusi. Kazimirs un Valentīna degunu nenokar – kā ir, tā jādzīvo.
Ziemā kausē sniegu, bet vasarā ūdens ar šļūteni tiek ņemts no kaimiņiem. Re, nekāda vaina, veļas mašīna iet rūkdama, virtuvē sienas nokrāsotas, plīts iekurta, jumtam caurajās vietās šīferis uzlikts. “Tā mēs te dzīvojam, katrs turas pie kāda saimnieka, zeme auglīga, bet pērn viss vienā ūdenī slīka. Kādreiz te piecas ģimenes dzīvoja, tagad mēs divi vien saimniekojam. Kartupeļus iestādi, bet koki lieli, aizēno dārzu, tāpēc raža mazāka, nekā ieliekot zemē. Burkāni arī kā pirksti, nekādas jēgas. Zaļie kokus neļauj zāģēt,” turpina Kazimirs. Lopus neturot, jo neesot kūts. Rīgā ilgi nav būts, jo tur jau nauda vajadzīga, ar pieciem latiem neaizbrauksi.
Milzīgs, plušķains suns rausta ķēdi ar visu šķībo māju. Tas ēdot tikai kartupeļus, bet spēks milzīgs – varot teļu nokost. Vienreiz norāvies un nokodis kaimiņienes vistu. Par tādu zaudējumu šī vēl neko, bet, ja būtu to dārgo, balto zosi noēdis, tad gan nāktos maksāt. “Atbrauciet pēc gada, būs cits šīferis,” saka Kazimirs. Viņš piemiedz ar aci un rāda uz augu ar lielām lapām – tā ir tabaka. Nopērk tikai cigarešu papīru, uztinamo mašīnu un pīpē nost. “Jāved uz tirgu, šitā jau nav kontrabanda,” smej lauku vīrs.
Miķelīši – spoki tādi – šauj gaisā violetu puķīšu salūtu.
Fotogrāfs saka, ka jūtas kā agrā jaunībā, kad pa kolhoziem braukājis. Garām paslīd mūslaiku vēsture – deviņdesmitajos gados pamestas, vandaļu izpostītas fermas, lielu saimniecības ēku drupas, pirms gadiem diviem, trim pamestas dzīvojamās mājas, nesen ar sparu un naudu būvēt sāktu jaunceltņu karkasi. Draugi mīļie, zagt arī jāprot! Ķieģeļi sabiruši zemē kā cepumu drupačas, jo garnadži brutāli izrāvuši betona pārsedzes virs durvīm. Sapurinu sevi – nav ko vilkt kā neizglītotai tirgus sievai – blā, blā, lauki izmirst, latviešiem zūd zemnieka tikums.
Dzīve mainās, nekas nestāv uz vietas – tā šī pasaule iekārtota. Lauku iztukšošanās un vēsturisko ciematu izzušana nav gājusi secen arī Eiropas valstīm. Pagājušā gadsimta sākumā pasaulē pilsētās dzīvoja tikai 13% iedzīvotāju, mūsdienās pilsētās dzīvo vairāk nekā puse iedzīvotāju. Latvijā divas trešdaļas iedzīvotāju nu jau ir pilsētnieki, un kā ulmaņlaikos, kad laukos dzīvoja 70% iedzīvotāju, pārredzamā nākotnē vairs nebūs. Ciemu iztukšošanās nozīmē vienīgi to, ka mainās saimniekošanas formas, sabiedrības aktualitātes un dzīvesveids.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ciemu izzušanā neko ārkārtēju nesaskata – vecie ciemi izzūd, veidojas jauni – ja neticat, pabraukājiet pa jaunajiem ciemiem Rīgas pievārtē. Jā, taisnība, tikai diez vai uz Pierīgas „trīs sivēntiņu” ciemiem ir pārcēlušies Latvijas austrumu, vidienes un Lietuvas pierobežas iedzīvotāji.
Mūsu ceļā nākamais spoku ciems – Krievgaļi. Izskatās, ka dzīve te neiet ne kalnā, ne lejup pa stāvām nogāzēm, bet lēni, nekurnot klunkuro pa bezgalīgajiem līdzenumiem tik uz priekšu, lai gan – kurš viedais gan te spētu pateikt, kur ir uz priekšu, kur atpakaļ. Sendienās celts, garens šķūnis kokgriezumiem rotātiem maziem lodziņiem. Tajā ir kaut kas cēls, tāpēc man ienāk prātā – baznīca. Nekā nebija, „krievu laikos” tajā smagās mašīnas remontētas.
Centrā ķieģeļu celtne, kas reiz bijis šiks veikals, aprūsējuši burti kirilicā veido daudzsološu, garšīgu vārdu: magazin. Izdrupušas sienas, melnas logu ailes. Vilks?! Nē, vecs vilkam līdzīgs suns ar sirmu purnu un blāvu, tukšu skatienu iet maziem, bailīgiem soliņiem, it kā šaubītos, vai maz vairs piederīgs pie šīs pasaules. Kopā ar spoku suni apeju apkārt mājai. Otrs gals ir apdzīvots, blakus izdemolētai garāžai un izspārdītiem priekšmetiem glītās kaudzītēs sakrauta malka, no biežas lietošanas apdrupušas bļodas un spaiņi ar kartupeļiem, uz balkona izžauta veļa.
Sirmais suns nokārtu galvu ved mani ap nākamo stūri, kur paveras pavisam cita aina – jaunas durvis un logi, aiz kuriem laistās eiropeiska sterilitāte, žilbinoši balti aizkari, puķu podi kāpņu telpā. Lūk, tā, apejot vienai mājai, var nonākt trīs dažādās pasaulēs. Lauka vidū kāds dibens gaisā. Brienam pa garu zāli garām mazītiņai rūķu pirtiņai pie sievas, kas aizrautīgi ņemas pa dobēm. Biešu laksti lido uz visām pusēm.
“Ko jūs brīnāties? Tā nav nekāda melisa, bet nešķīsta rudens zāle, nāk un nāk ārā,” smejot sieva rāda uz augu, ko mēs saudzīgi apčamdījām, domājot, ka tā reiz būs zāļu tēja.
Spodra stāsta: “Kādreiz te mums nopietns centrs bija, kolhoza laikā liels veikals, visu ko varēja nopirkt. Tagad sādžā jauniešu vairs nav, cilvēkus uz pirkstiem var saskaitīt, a ko mēs vecie vairs. Kādreiz veikala mājā piecas ģimenes dzīvoja, a tagad tas viens kakts privatizēts, paši strādā Vācijā un tikai naudu sūta uz šejieni. Tagad autoveikals svētdienās un trešdienās atbrauc. Es esmu pensijā, šad tad bērni no Rīgas atbrauc, mazmeita piepalīdz, tā mēs te ņemamies. Ir cūciņa, vistiņa, citādi jau ar to pensiju nevar. Es te kopš 1959. gada dzīvoju. Bērnu dienās manu audžutēvu atsūtīja par traktoristu uz kolhozu „Nākotnes ceļš”. Kas tikai te nākuši un gājuši, tad Vorošilovs bija, tagad lielsaimnieks labību audzē. Malkas krava pāri par simts latiem maksā, bet ziemai nepietiek. Man dēla klasesbiedrs atveda, tad es tā cilvēcīgi, pa daļām maksāju.”
Braucam garām vēl nesen apdzīvotām vietām – tukšums biedējošs. “Pamatīgu triecienu laukiem deva administratīvi teritoriālā reforma, 600 attīstības centru vietā palika sešpadsmit,” saka reģionu eksperts Māris Pūķis. Pēc viņa domām, tā tika iznīcināts pašvaldību ieguldījums teritoriju labiekārtošanā un veicināta ātrāka lauku „attīrīšanās” no iedzīvotājiem.
“Teritoriju attīstību bremzē valdības neuzticēšanās pašvaldību lemtspējai,” Tā savukārt pikti runā Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe. Naudas pārdale centrā novedusi pie tā, ka dažas pašvaldības tikušas lutinātas, citās gadus piecpadsmit nav realizēts neviens projekts. Sniedze stāsta, ka skolu un slimnīcu likvidēšana no laukiem padzinusi pēdējos mohikāņus.
Tomēr, salīdzinot ar dziļu Latgali un nomalēm Sēlijā, Lietuvas pierobežu var uzskatīt par biezi apdzīvotu un vietām pat plaukstošu. Latgales ciemu daži atlikušie iedzīvotāji Rīgā nav bijuši gadus trīsdesmit, bet tuvākajā lielpilsētā – Daugavpilī – desmit. Tur māju, kas pirms dažiem gadiem pamestas tā, it kā cilvēki būtu devušies bēgļu gaitās, ir veseli puduri. Pie sienām vecu tapešu driskas, svētbildes un koka glezniņas, „samovars” un fotogrāfijas. Lauki mirst lēni.
Zvirbuļiem mūžs īss, izdzīvošana smaga, bet dzīvot tiem patīk – uh, cik jauki būt siltam, dzīvam spalvu kamolam ar knābi un spārniem! Mazi, plušķaini tie sasēdušies uz veļas šņorēm līdzīgiem elektrības vadiem un triec savā nodabā. Govis – raibaļas – Zemgales lauku ainavu pārvērš banāli saldā bildītē. Lūk, arī iekopti lauki, glītas mājiņas un puķu dobes.
Un arī te nav no debesīm nokritusi naudas plūsma, var manīt, ka katra saimniecība meklē savu tirgus nišu, sitas, kā māk. Vienam bišu drava, citam govis un cūkas, vēl kādam zosu ganāmpulks, lauks ar bietēm, kartupeļiem, burkāniem un zirņiem. Sirdsmieram jau daudz nevajag – lai pagrabs pilns ar ievārījuma un kompota burkām, marinētiem gurķīšiem un tomātiem želejā, lai žurkas kartupeļus un bietes pa ziemu nesagrauž, lai sausa malka šķūnītī un vistas ražīgi dēj, un kaimiņos labi cilvēki.
Pa ceļu iet jauna ģimene – tievs, garš vīrietis tumsnēju seju stumj vecu velosipēdu, blakus bāla sieviete ar puiku pie rokas. Viņi no Īslīces dodas uz Pastališķu ciemu. Aivars ir no tiem, kas mūžīgi meklē un neatrod darbu, bet par dzīvi nežēlojas – uz četrpadsmit kilometru attālo Bausku var aizmīt ar velosipēdu, dārzā izaug viss nepieciešamais, skolas autobuss vecāko bērnu aizved un atved no skolas, arī sociālo palīdzību pašvaldība neatsaka.
Liene pieskata mazo Adrianu un saimnieko pa mājām. Garus ceļa gabalus kājām mērot šie ļaudis pieraduši un pēc pilsētas neilgojas. Atņem viņiem dārzu, ruksi, uzticamo kranci, malkas šķūnīti, izkapti un cirvi – beigas klāt, nodzersies. Tie ir līdzenumu, zemes ļaudis. Pilsētas rosīšanās, konkurence, asfalts, centrālā apkure, kaimiņi, kas neatņem labdienu, automašīnas un neona gaismas atņem viņiem spēku, izsūc dzīvības sulu.
Pa zemes ceļu joņojam tālāk. Redzētais manī raisa asociāciju ar Luisa Bunjuela dokumentālo fikciju „Lasurdesa, zeme bez maizes”. 1932. gadā spāņu klasiķis, tolaik vēl nebūdams klasiķis, bet nabadzīgs autsaiders, uzņēma filmu par apgabalu Spānijas rietumos, attēlojot to kā nabadzības, bada, slimību, neprāta, neveiksmīgu vīriešu un priekšlaicīgi novecojušu sieviešu zemi. Patiesība bez kautrēšanās tika jaukta ar atklātiem izdomājumiem, līdz parādīja, ka jebkurš objektīvs vēstījums ir mīts.
Te, Zemgalē, es neticu, ka zeme ir apaļa. Paskatieties paši: zeme ir plakana kā karaša, kā maizes rieciens, skatiens ilgi slīd pa līdzenumu, līdz atduras pret strīpiņu, kur zemi kā rupjmaizes šķēli noziež balti putukrējuma mākoņi, un pat tur pie horizonta vēl saskatāmas sīciņas koku galotņu formas.
Te var sajust dullā Daukas vilinājumu paskatīties, kas ir aiz līnijas, aiz robežas, līdz kurai mums ļauts redzēt. Ceļa malā kuplo nātres, zied kumelītes un koši sarkanas zīdpapīra magones. Visapkārt nojaušams Lietuvas tuvums – daudzie tukšie veikaliņi, vietu nosaukumi, mājas zaļu sētiņu ieloki, kas uzrunā ar svešas gaumes piesprici. Ceļam pārskrien vista, pēc brīža mašīnai uzbrūk jauns suņuks – negudrie, tie nebūs dzīvotāji.
Un tomēr dzīvojam...
Skatienu saista divas sievietes brūni pelēkās, ar zemi notrieptās drēbēs. Vecākā stumj ķerru, jaunākā bērnu ratiņus, viņām pakaļ steberē bērns – izspūris, melnu muti. Jaunākā sieviete ar apaļo seju ir Sandra, vecākā – viņas mamma – lietuviete Vida. Laura un Līga ir Sandras meitas.
Trīs paaudžu sievietes nāk no darba saimnieka biešu vagās. Veselu nedēļu rāvušās, nu darbs padarīts. Smaidīgas. Saimnieks maksājis 2,70 latu par vagu, sievietes novākušas trīsdesmit četras, tātad nopelnījušas 92 latus. Nav slikti, žēl tikai, ka tas tāds vienreizējs darbiņš. Sandra saka, ka jāsteidz mājās lopus apkopt, un piebilst, ka viss jau būtu labi, ja vien darbs pašai un vīram atrastos. Zeme auglīga, trekna, cilvēki strādīgi, sirsnīgi, atklāti – viņi pelnījuši mazliet vairāk laimes un iespēju dzīvot vietā, par kuru nesaka, ka tā izmirst.
Zvanu pie Pašvaldību savienības durvīm. Man saka: lauku iztukšošanos varot apturēt, mainot finansējuma sadales principus. Māra Pūķa domas – ir jāatjauno vietējo iedzīvotāju tiesības izlemt, ko tieši par Eiropas naudu realizēt. Izeja no šaurās bezizejas esot efektīva, uz vietas balstīta ekonomika, inovatīva uzņēmējdarbība un jauni pārvaldes paņēmieni. “Jautājumi par naudas sadali nav risināmi centrā, kur neviens nezina, kādi konkrētajā ciemā ir cilvēki un ko viņi gatavi darīt. Ar varu laukos nevienu neiesēdināsi,” pūš Pūķis.
Pirms dodamies mājupceļā, ielūkojamies kartē, lai izvēlētos ceļu, pa kuru traukties uz Rīgu. Traukties... Uzņemam ātrumu, un vienmuļā, skumji skaistā Zemgales rudens diena paliek aiz muguras. Kas vēl? Varbūt – ka man ļoti gribētos šurp atbraukt pēc dažiem gadiem un redzēt plaukstošas saimniecības, turīgas mājas, laimīgus cilvēkus un zemi – tikpat plakanu un tuvu debesīm.
