Traģēdija kaimiņos virs Dimitera. Dziesminieks par notikušo slepkavību

„Virs mūsu galvas tāds notikums. Pirms dažām dienām trīs naktis pēc kārtas nabaga dzerstīgo kaimiņu pāris aizdzērās zvērīgi. savā blogā „krustaskola.lv” raksta Dimiters. Līdz tam viņi to bija darījuši salīdzinoši rāmi. Rāmi, kā ēnām, slīdot uz točkām, fekālijām birstot pa bikšu starām. Rāmi nokārtojoties kopējās tualetes durvju priekšā. Rāmi rāpojot pie kaimiņiem pēc sērkociņiem. Kad viņus tādus redzēju, ļoti bēdājos, jo viņi taču totāli nodzērušies letiņi, turklāt, skaidrā prātā lāga būtnes, pat kautrīgi, pieklājīgi. Reiz redzēju tos autobusā no kādas Getliņu tūres atgriežamies. Tā bija saģērbušies, ka, likās, kā mans padomju laiku dzīvē mani apciemojušais onkulis ar tanti no ārzemēm. Pie mūsu mājai tuvējiem konteineriem viņi piestaigāja regulāri.

Pirms mēneša bija signālgadījums. Dienas garumā viss mūsu divstāvu koka nams pildījās ar asu gāzes smaku. Parāvu vaļā kāpņu telpas logu un parādenes. Apošņāju visas kaimiņu durvis, āra skapjus. It kā nekā. Tad vēl un vēl, līdz nolēmu un saucu gāzes avārijas večus. Jā, tie konstatēja gāzes noplūdi tieši no dzerstošamies letiņu pāra durvīm. Klauvējām, dauzījāmies, kamēr knapi elpojošais vīrietis atvēra. Sarkanais balons draudīgi šņāca. Tā nestipri, bet bez apstājas. Un to jau tas, acīmredzot un nāsīm jūtot, bija darījis visu dienu.

Nošermuļojos bailēs, jo mitekļa dzīlēs tikpat kā uz grīdas tupēja apdullušais saimnieks, rokā turēdams neaizdegtu cigu. Bailes bija pamatotas, jo rīta pusē pie manis kāpnēs pierāpoja dzerstošamies sieviete un palūdza sērkokus. Iedevu taču, neprātīgais. Avārijas vecis sauc: tikai nesmēķējiet, nekādus slēdžus neslēdziet! Es saku avārijas vecim: izmet to balonu pa logu. Šis saka: man tas nav jādara, jo es neesmu no balonu gāzes kantora, bet no tā kantora, kas atbild par gāzi trubās. Sacīju: truba taču pilnīgākā un tu taču esi spečuks, ne es. Viņš tomēr rīkojās pēc likuma un balonu izmest aicināja mani.

Smakas un monotonās šņākoņās pavadījumā bailes bija reālas. Satvēru avārijas veča tomēr laipni atkabināto briesmekli un iznesos uz āra kāpņu laukuma. Piemirsu pateikt, ka pirms šīs iznešanās pārmetu krustu. Tas līdzēja, jo galvā ieslēdzās režīms “tu glāb visus šī nama ļaudis”. Bailes atkāpās. Nedaudz iekšas tricināja skrobe, taču mazītiņa glābēja pašapziņa vismaz atdzīvināja muskuļus.

Avārijas vecis, vērojot manas mērķtiecīgās kustības, iebļāvās: tika nesvied, var sprāgt! Ar iekšēju pārliecību un vien iekšup skanošu “ej taču tu…”, balonu no visa spēka lidināju pagalmā. Nesprāga. Trubu gāzes vecis aizbrauca. Gāze turpināja savu šņākuļošanu. Nebija vēja un tā sēdās lejup. Bijājoties no gāzes nonākšanas nama pagrabtelpās, saucām ugunsdzēsējus.

Atbrauca lielā, sarkanā mašīna un izkāpa 5 milži speciālajos apģērbos un pat maskās. Nopietni. Visi ielenca salīdzinoši nelielo balonu un stāvēja. Tad mazākais no tiem pielēca tam klāta, aši atgrieza krānu riktīgi vaļā un tūlīt pat no jauna riktīgi ciet. Šņākšana apklusa, kā mazā auguma uzgunsdzēsējs būtu šo metāla monstriņu nožmiedzis. Kāpēc man neienāca prātā izdarīt šo pašu veiklo manipulāciju? It kā pat smieklīgi, ja turpinājums nebūtu traģisks.

Pirms dažām dienām kaimiņiem atkal bija sācies pilnas cukas dzerstiens. Naktīs tie sāka uzvesties paskaļi. Parasti bija klusāki. Trīs naktis virs mūsu galvām skanēja visādi būkšķi, saucieni, vaidi. Divas naktis pēc kārtas saucām policiju. Kopumā kaimiņus līdz viņu ārdurvīm tā apciemoja trīs reizes. Saukt kārtības uzraugus izlēmu pēc tam, kad cauri griestiem stundas garumā bija lauzušies vieni un tie paši monotonā apdulluma transā raidītie vārdi “nu, celies taču augšā, celies taču augšā…” Iedomājos, ka viens no būkšķiem varēja būt bijis liktenīgs viņa dzerstniecei.

Kad policija atbrauca jau trešo reizi un atkal bez iedvesmas paklauvēja, un atkal kaimiņi neatvēra, un atkal policija grasījās doties prom, neizturēju un, panācis bēgošos policistus pagalmā, tiem vaicāju: vai nebūs drošāk, ja tomēr uzlauzīsiet durvis un pārliecināsieties, vai viņš savu sievieti nav nositis? Policisti drosmīgi atbildēja: ja mūs iekšā nelaiž un ja trokšņu līmenis un citas pazīmes ir normas robežās, mums nav tiesību durvis uzlauzt. Uzlauzt drīkstot tikai ugunsdzēsēji un arī tad ar īpašu atļauju, kas izsniegta uz īpašu pazīmju pamata. Vaicāju: vai tad, kad būs notikusi traģēdija un aiz tām durvīm, pa kurām tik likumpaklausīgi klauvējāt, būs līķis, varēs durvis uzlauzt? Policisti atbildēja, ka tad gan varēs uzlauzt.

Atcerējos, ka līdzīgu atbildi biju saņēmis, kad sūdzējos par gāzes noplūdi, nez kuro reizi aizdzerstījušos kaimiņu dēļ. Laipna balss policijas klausulē toreiz man vēstīja: nekas taču vēl nav uzsprādzis vai nodedzis un policijai tur nav ko darīt. Vēl promejošajiem policistiem paguvu uzsaukt: varbūt ir vērts kaut logu izsist un palūkoties, kas tur iekšā notiek? Policisti atbildēja, ka arī to neļauj likums. Nevilšus nokaunējos, jo pirms tam vairākkārt biju ar slotu ievilcis pa kaimiņu rūtīm, tādi cenšoties apklusināt viņu nakts ņemšanos. Būtu izsitis logu, būtu noziedznieks.

Nākamajā dienā mana sieva aizgāja uz vietējo policiju un uzrakstīja iesniegumu par regulāri dzerstīgo draudiem pārējiem nama iemītniekiem. Pēc tam trīs dienas īpaši lūdzu Dievam, lai apžēlojas par nabaga dzerstīgajiem un par mūsu koka nama iemītniekiem, kas taču dzīvojam, kā uz pulvera mucas. Viena liktenīga aizmigšana ar nenodzēstu cigu un viss. Protams, pateicībā apjautu, ka vēl nenosmēķētais un gāzēšanas dienā gaisā neuzgājušais nams jau pasargāts brīnumainā veidā.

Pirms divām dienām satikām kaimiņu, kas bija izslīdējis no sava dzīvokļa, un pagalmā apturējām. Vairāk ēnai līdzīgajam stāvam lūdzām, lai atver durvis un varam paraudzīties, kā jūtas viņa sieviete. Viņš jaudīgi mūs atgrūda, promtinoties norūcot, ka tam neesot atslēgas, un izslīdēja pa vārtiņiem.

Pagājušo nakti pie mājas bija ātrā palīdzība un divas policijas mašīnas. Pagalmā uz asfalta vēl šorīt mētājās vienreizējas lietošanas caurspīdīgie mordzenieku cimdi. Dzerstīgo kaimiņu miteklī tika atrasts vairākas dienas gulējis sasists sievietes līķis. To aizveda. Savāca arī vīru. Kad šodien zvanījām uz policiju, saņēmām tikko minēto faktu konspektu un ziņu, ka galvenais aizdomās turamais guļot pie viņiem bezsamaņā. Tā nu šim stāstam, kādas sievietes dzīvībai un kāda vīrieša brīvībai pienācis gals.

Apziņā plīvo smeldzīgas domas par mūsu valsts ikviena cilvēka tiesību uz dzeršanu līdz nogalināšanai ievērošanu un neviena līdzpilsoņa brīdinošo sūdzību neievērošanu. Kas notiek ar mūsu valsti?”