Pasaulē pats pirmais Ziemassvētku vecītis apglabāts Itālijā

Itālijas dienvidu pilsēta Bari ir nozīmīgs kristietības centrs un to ik gadu apmeklē tūkstošiem svētceļnieku, lai Svētā Nikolasa bazilikā atdotu godu mūsdienu Santa Klausa jeb Ziemassvētku vecīša prototipam – Svētā Nikolasa relikvijām (pīšļiem).

Santa Klauss dzima ap 270. gadu

Svētais Nikolasss, kā vēsta leģendas, ir dzimis ap 270. gadu, bet miris 343. gada 6. decembrī. Svētais Nikolass jeb Nikolajs ir leģendārs kristiešu svētais, Miras (tagadējā Demres pilsēta Turcijā) bīskaps 4. gadsimta sākumā. Krievu pareizticīgajā tradīcijā viņš biežāk tiek dēvēts par Nikolaju Brīnumdarītāju. Daudzās Eiropas tautu tradīcijās šis kādreizējais Miras bīskaps tiek uzskatīts par Ziemassvētku vecīša, dažkārt saukta par Santa Klausu (angļu: Santa Claus, nīderlandiešu: Sinterklaas, vācu: Nikolaus, itāļu: Babbo Natale), prototipu.

Svētā Nikolaja dzīvesstāsts pamatojas uz tradīcijām un leģendām. Piedzimis turīgā ģimenē Romas impērijas Pataras pilsētā (mūsdienu Turcijā). Dzīves laikā veicis dažādus brīnumus, kā arī, būdams bīskaps, materiāli palīdzējis ļaudīm. Dažkārt to veicis slepeni, no kā radusies Ziemassvētku dāvināšanas tradīcija. Vadījis vairāku pagānu tempļu, arī Artemīdas tempļa Efesā (viens no septiņiem brīnumiem) nopostīšanu. Esot piedalījies Pirmajā Nīkajas koncilā (pirmais vispārējais kristīgās baznīcas koncils, kurš notika 325. gadā), kaut arī koncila dalībnieku sarakstā viņa nav. Miris Mirā, kur kalpojis par bīskapu. Viens no relatīvi retajiem agrīnajiem kristiešu svētajiem, kuri miruši dziļā vecumā.

Svētais Nikolajs tika apglabāts Mirā. 1071. gadā pēc Bizantijas sakāves Mancikertas kaujā un sekojošās politiskās neskaidrības, itāļu jūrnieki no Bari 1087. gadā, pretēji vietējo pareizticīgo mūku gribai, pārveda Svētā Nikolaja pīšļus no musulmaņu okupētāss Miras uz Bari, kur tie atrodas joprojām.

Visi Bari iedzīvotāji 9. maijā sāka atzīmēt gadadienu, kad pirms 940 gadiem Svētā Nikolaja mirstīgās atliekas nonāca šajā Itālijas pilsētā. Toties 17 gadus vēlāk – 1088. gadā toreizējais Romas pāvests Urbāns II, kas pasaules vēsturē ievērojams ar to, ka uzsāka Krusta karus, 9. maiju noteica par dienu, kad katoļu baznīcās ieviešama īpaša dievkalpojuma kārtība – liturģija par godu Svētajam Nikolasam. Svētajam par godu Bari tika uzcelta Svētā Nikolasa bazilika un kopš tā laika toreiz ar neko neievērojamā Bari pilsētiņa kļuva par simtiem tūkstošu Eiropas kristiešu svētceļojumu galamērķi. Katoļu tradīcijā Svētais Nikolass jeb Nikolajs tiek godāts arī kā bērnu un jūrnieku aizbildnis un aizstāvis.

Svētā Nikolasa svētkus svin arī viņa nāves dienā – 6. decembrī. Kāda sena leģenda vēsta, ka senajos laikos pa ceļu gājuši divi svētie – Svētais Kasiāns (Rietumu baznīcas klosteru dzīves tēvs) un Svētais Nikolass. Abi svētie tēvi bija tērpti baltās drānās un gāja tikties ar Dievu to Kungu. Pa ceļam viņi sastapa zemnieku, kura rati bija iestiguši pamatīgā dubļu lāmā. Kasiāns negribēja nosmērēties, lai Dieva priekšā nebūtu jārādās netīrās drēbēs, un zemniekam nepalīdzēja. Toties Nikolass palīdzēja zemniekam izstumt ratus no dubļu peļķes un no ausīm līdz kājām nosmērējās ar dubļiem. Tā nu abi svētie – viens tīrs, bet otrs ar mēsliem aplipis – nostājās Dieva priekšā. Kad Dievs tas Kungs uzzināja, kāpēc Nikolass ir notašķījies kā sušķis, Viņš Nikolasam par godu katoļu baznīcā noteica divas svētku dienas gadā – 9. maijā un 6. decembrī. Savukārt Svētā Kasiāna dienu katoļi svin tikai reizi četros gados, jo viņa piemiņai noteikts 29. februāris. Tā Dievs sodīja cilvēku, kas negribēja palīdzēt grūtības nonākušajam zemniekam un apbalvoja labdari.

Bīskaps izglābj trīs nabadzīgas māsas no negoda

Latvijas Pareizticīgās baznīcas interneta mājas lapā atstāstīta vēl kāda leģenda, kura vēsta par to, kā Svētais Nikolass, būdams bīskapa matā, no negoda paglābis kāda nabadzīga tēva trīs meitas:

„Patarā dzīvoja kāds nabadzīgs cilvēks, kuram bija trīs skaistas meitas. Viņš bija tik nabadzīgs, ka viņam nebija par ko izdot savas meitas pie vīriem. Nelaimīgo tēvu vajadzība noveda pie briesmīgas domas – upurēt savu meitu godu un no viņu skaistuma dabūt līdzekļus viņu pūram.

Bet par laimi, pilsētā bija labais gans, svētītājs Nikolajs, modri sekojošs sava ganāmpulka vajadzībām. Saņēmis no Kunga atklāsmi par tēva noziedzīgajiem nodomiem, viņš nolēma atbrīvot viņu no miesīgās nabadzības, un tādējādi glābt viņa saimi no garīgās bojāejas. Viņš nolēma izrādīt labdarību tā, lai neviens par to nezinātu, kā par labdari, pat tas, kam viņš dara labu.

Paņēmis lielu saini ar zeltu, pusnaktī, kad visi gulēja un neko nevarēja redzēt, viņš piegāja pie nelaimīgā tēva būdas un caur logu iemeta zeltu, bet pats steidzīgi atgriezās mājās. No rīta tēvs atrada zeltu, un nevarēja uzminēt, kurš bija viņa noslēpumainais labdaris. Nolēmis, ka Pats Dievs sūtījis viņam palīdzību, pateicās Kungam un drīz varēja izdot vecāko meitu pie vīra.

Svētītājs Nikolajs, redzēdams, ka viņa labdarība ir nesusi augļus, nolēma to novest līdz galam. Kādā no nākošajām naktīm viņš tāpat slepeni caur logu būdā iemeta citu maisu ar zeltu.

Tēvs drīz apprecināja otru meitu, stiprā cerībā, ka Kungs tādā pat veidā izrādīs žēlastību arī trešajai meitai. Bet viņš, lai ko tas arī maksātu, gribēja uzzināt savu slepeno labdari un pienācīgi viņam pateikties. Tādēļ viņš naktīs negulēja, gaidot viņa atnākšanu.

Viņam nenācās ilgi gaidīt: drīz arī trešo reizi atnāca labais Kristus gans. Izdzirdējis nokritušā zelta šķindoņu, tēvs steidzīgi izgāja no mājas un panāca savu slepeno labdari. Atpazinis viņš svētītāju Nikolaju, viņš krita pie viņa kājām, skūpstīja tās un pateicās viņam par glābšanu no garīgās bojāejas.”

Svētā Nikolasa svētki Bari: 2011. gada 9. maijs

Pirmā Ziemassvētku vecīša bazilika Bari un viņa relikvijas (pīšļi)