2011. gads Latvijā. Kasjauns.lv svarīgāko notikumu TOPS
Aizvadot 2011. gadu, Kasjauns.lv izveidoja notikumu TOP 12 – mūsuprāt, gada nozīmīgākos 12 notikumus mūsu valstī. Tāpat kā gads sastāv no 12 mēnešiem, tas sastāv arī no 12 visnozīmīgākajiem notikumiem.
Šogad vēl var paspēt atslēgt Zinātņu akadēmijas seifu, kurā glabājas slavenais Dainu skapis, lai tajā ieliktu jaunu folkloras zīmi jeb teicienu: „rīkojums numur divi”.
Zatlera slavenais rīkojums par 10. Saeimas atlaišanu, kas pirmo reizi Latvijas vēsturē izraisīja Saeimas ārkārtas vēlēšanas, latviešiem šovasar neļāva vaļoties, bet gan lika nodarboties ar lielo politiku, kā arī piedalīties vēsturē piedalīties referendumā par Saeimas atlaišanu, kurā 94% plebiscīta dalībnieki viennozīmīgi pateica „nē” 10. Saeimai.
Rīkojuma nr. 2. izdošana tika argumentēta ar cēliem un dižiem mērķiem. Jāatzīst, ka pāris dienu pirms prezidentūras termiņa beigām Zatlera varoņdarbs nemaz pēc nesavtīgas pašuzupurēšanās tautas labā neizskatījās. Tomēr viņš savu mērķi panāca – no Saeimas tika izdzīti divi no trim oligarhiem – Andris Šķēle un Aivars Lembergs, bet viņš pats tajā iekļuva. Tauta uzgavilēja rīkojot Oligarhu kapusvētkus.
Šovasar Latvija tika pie jauna prezidenta. Visus mulsināja ne tikai viņa dīvainā izvirzīšanas kampaņa, bet arī jaunā prezidenta vārds un uzvārds, kuram priekšā nācās likt visdažādākos titulus, lai vienkāršais latvietis spētu saprast, par kuru īsti ierindas Andri Bērziņu tad ir runa.
Ar lielu blīkšķi aizgāja iepriekšējais prezidents Valdis Zatlers, kurš aiz atriebes pret savas personas nicināšanu atlaida 10 Saeimu un tagad joprojām cīnās par savām privilēģijām – gan meklējot dzīvokli, gan izvēloties sev pieskaņotu spēkratu. Katrā ziņā mēs vēl arī nākamgad, visticamāk, daudz dzirdēsim, kā Valdis un Lilita cīnās par savu godu un sirdsapziņu.
Kaut kas abu prezidentu tēlā gan ir stipri līdzīgs. Abi pirmo svētību kāpšanai Rīgas pils tornī saņēma no zaļzemniekiem. Pirmais zaļo kūrētajā zvēru dārzā, bet otrais – zaļzemnieku Jēkaba ielas frakcijas gaiteņos. Iespējams, Bērziņš pat nebūtu kļuvis par Rīgas pils saimnieku, ja Zatlers nepacenstos uz darba biržu aizsūtīt simts Latvijas gudrākās galvas.
Šogad pamatīgu starpnacionālu spriedzi radīja divas parakstu vākšanas, kas bija veltītas valodu jautājumiem. Vasarā fiasko piedzīvoja Nacionālās apvienības iniciētā parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē, kas valsts skolās nodrošina tikai mācības tikai latviešu valodā. Nepieciešamo 153 232 parakstu vietā netika savākti pat 115 tūkstoši.
Savukārt novembrī triumfēja biedrība „ Dzimtā valoda”, kura panāca to, ka notiks referendums par grozījumiem Satversmē, lai tajā krievu valodai piešķirtu valsts valodas statusu. Par šo priekšlikumu parakstījās 183 046 Latvijas pilsoņi. Lai arī jau iepriekš ir paredzams, ka referendumā netiks saņemts vismaz puses pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos balsotāju atbalsts, un grozījumi Satversmē netiks akceptēti, referendums 2012. gadā vēl sagādās pamatīgus „skandālus”.
Visu maiju notika kārtējā tautas skaitīšana, kura norisinās reizi desmit gados. Šoreiz tā bija sevišķi aizraujoša, jo veselu pusgadu demogrāfi, statistiķi, politiķi un pārējie interesenti mēģināja saprast, ir vai nav Latvijā divi miljoni iedzīvotāju. Puslīdz droši bija zināms, ka Latvijā ir saskaitīti 1,9 miljoni iedzīvotāju, bet pāris simts tūkstošu no Latvijas emigrējuši vai arī vienkārši izmiruši.
Kad jau gandrīz bijām samierinājušies, ka neesam vairs divu miljonu tauta, decembra vidū Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) Sociālās statistikas departamenta vadītāja Maranda Behmane nāca klajā ar sensacionālu paziņojumu – CSP saskaitījusi vairāk nekā divus miljonus iedzīvotāju! CSP bija atraduši trūkstošos cilvēkus starp tiem, kuri bija bēguļojuši no tautas skaitītājiem, bet dažādos valsts reģistros tomēr ir ierakstīti.
Tagad vienīgi atliek gaidīt tautas skaitīšanas oficiālos rezultātus, kuri tad nākamā gada vasarā skaidri pateiks, cik mūsu patiesībā ir.
Gada pēdējais pusotrs mēnesis pierādīja, ka Latvijas banku uzraugi, naudas kases turētāji, Finanšu ministrijas ierēdņi un citas baltās apkaklītes Latvijas tautu uzskata par pēdējiem stulbeņiem.
Kad novembra beigās krahu cieta „Latvijas Krājbanka”, kurā tieši vai pastarpināti cieta simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju (viņu starpā arī Raimonds Pauls ar saviem 700 000 latiem), gudrie naudas skaitītāji tautai kratīja bargi ar pirkstu – vajag ta’ atbildīgi izvēlēties, kur glabāt naudu, un vētīt banku akcionārus, lai nenokļūtu nepatikšanās! Latvijas valsts banku neglābs un jūs paši esat vainīgi, ka uzticējāties „Latvijas Krājbankai”. Valstsvīri, protams, bija piemirsuši, ka paši savulaik – deviņdesmito gadu sākumā – bija radījuši vispozitīvāko, kādu vien var vēlēties, „Latvijas Krājbankas” tēlu, to pārvērsdami par visu Latvijas iedzīvotāju sertifikātu glabātuvi.
Dažas nedēļas vēlāk, kad sākās histērija ap „Swedbank” un ļaužu pūļi no bankomātiem svētdienas vakarā steidza izņemt savu grūti sūri pelnīto naudiņu, baltās apkaklītes atkal rāja tautu – kas jūs ta’ stulbi, ka skrienat izņemt naudu! Vai tad nesaprotat, cik drošā bankā naudu glabājat?
Tā nu iznāk, ka Finanšu ministrijā mūs par stulbeņiem uzskata gan gadījumos, kad naudu glabājam bankā, gan gadījumos, kad to no tās gribam izņemt. Bet, kad prasām, kurā bankā tad naudu īsti glabāt, amatpersonu ģīmji ir tādi, it kā viņu mutē nule kā kāds būtu iebāzis duci karstu kartupeļu.
Uz šī fona gluži vai nemanāmi it kā pēc pašas vēlēšanās no amata aizgāja Finanšu kapitāla un tirgus komisijas vadītāja Irēna Krūmane. Varējām tik brīnīties, cik filigrāni „augšas” aizbildinājās un atrada „patiesos iemeslus”, kāpēc Krūmane atvadījās no sava amata, lai tikai tas neizskatītos pēc pilnīga šī kantora fiasko un vainīgās personas patriekšanas no amata.
Kā jau uz katrām Saeimas vēlēšanām, arī 11. Saeimas vēlēšanās ienesa pamatīgas izmaiņas Latvijas politisko partiju sarakstos.
No politiskās skatuves pazuda Tautas partija un „mācītāju partija” jeb LPP/LC. Abas līdzi kapā „aiznesa” arī pusotru miljonu latu, kuri partijām bija jāatmaksā par pārkāpumiem iepriekšējās priekšvēlēšanu kampaņās (TP – miljons, bet LPP – pusmiljons). Līdz ar LPP aiziešanu nebūtībā aizgāja arī kādreiz varenais „Latvijas ceļš”.
Ar pamatīgu blīkšķi aizgājušais Rīgas pils saimnieks Valdis Zatlers ar lielu pompu nodibināja savā vārdā nosaukto Reformu partiju un tikpat ātri arī zaudēja tautas uzticību, bet Saeimā tomēr tika. Joprojām arī sekojam līdzi, kā beigsies ZRP ievārītā ķeza gan ar partijas nosaukumu, gan neveiksmīgo Sarkanā krusta logo.
Vienā politiskā spēkā no politiskām apvienībām apvienojās „Vienotība” („Vienotība”, „Sabiedrība citai politikai” un „Jaunais laiks”) un Nacionālā apvienība („Visu Latvijai!” un TB/LNNK).
Līdz ar TP un LPP pazušanu „gaisā karājoties” palika vairāku pašvaldību vadītāji – pilsētu un novadu domju priekšsēdētāji, kuri nu prāto par jaunu reģionālu partiju izveidi (Rīga, Daugavpils). Katrā ziņā šīs jaunās reģionālās partijas nākamgad liks sevi manīt, jo 2013. gadā plāno uzvarēt gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās.
Šogad Latvijas politiķi var lepoties ar diviem īpašiem ilgdzīvotājiem. Nebūtu atlaista 10. Saeima, vēl lielāku triumfu piedzīvotu vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS), kurš ministra postenī pabijis Latvijas valdību vēsturē neparasti ilgu laiku - astoņus gadus - un šajā laikā strādājis piecu premjeru vadītajās valdībās.
2002. gada novembrī Vējonis kļuva par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru, bet kopš 2003. gada janvāra viņš pildīja vides ministra pienākumus.
Otrs fenomens ir mūsu premjers Valdis Dombrovskis („Vienotība”), kurš ministru prezidenta krēslā nav vis nosēdējis visilgāko laiku (šis gods pienākas Ivaram Godmanim un Aigaram Kalvītim), bet gan pēc kārtas saņēmis trīs Saeimas sasaukumu uzticību. Vispirms viņu par premjeru 2009. gadā ievēlēja 9. Saeima, pērn – 10. Saeima, bet šogad – 11. Saeima.
Sava veida šoka terapija visiem, kuri pārvietojas pa Latvijas ceļiem, bija to „apdarināšana” ar fotoradariem. Visi cītīgi sekojām līdzi peripetijām ap to uzstādīšanu un izmaksām, studējām radaru kartes policijas mājaslapā un, pārvietojoties pa šosejām, rūpīgi izpētījām katru ceļmalas grāvi un krūmu, meklējot izslavētos radarus.
Šī gada beigās braukšana auto vadītājiem palielināja adrenalīna līmeni un, domājams, turpmāk tas būtiski ietekmēs braukšanas kultūru un valsts budžetu, jo finansisti jau rēķina, cik lielu pienesumu valsts kasei dos iekasētā soda naudu.
Pirmajā darbības mēnesī 15 pārvietojamie fotoradari jau fiksēja 4663 ātruma pārkāpumus, par kuriem uzlikta soda nauda 84 845 latu apmērā.
Kopumā Latvijā uzstādīs 160 fotoradarus un 30 to imitācijas, lai autovadītājus pabiedētu un iedvestu viņiem likumpaklausību.
Tieši pirms gada mūsu nacionālā lidsabiedrība „airBaltic” uz Rīgu atlidināja tūkstošiem ceļotāju, kuri šeit vēlējās apmīļot tieši 500 gadus senā svētku koka dzimteni, un aviosabiedrība mums tika pasniegta kā iedvesmojošs veiksmes stāsts krīzes pārņemtajā Latvijā. Taču šī gada beigās stāsts beidzās ar šokējošu atklājumu, ka „airBaltic” strādājusi ar milzīgiem zaudējumiem, ka valstij (kā kontrolpaketes īpašniecei!) par to aviokompāniju nav nekādas teikšanas. Tāpat ar aizgrābtu elpu sekojām līdzi, kā pa gaisa telpu, bēguļojot no latviešu premjera, laidalējās nu jau bijušais lidkompānijas šefs, vācietis Bertolds Fliks. Tagad Fliks ir veiksmīgi nomainīts pret citu vācieti - Martinu Gausu - un Latvijas valsts tāpat kā pirms pāris gadiem glāba banku „Parex”, tagad no nokļūšanas gaisa satiksmes mēslainē glāba „airBaltic”, tajā ieguldot miljonu miljonus.
Lai būtu vēl jautrāk, mūsu baltu sābri latviešus pamatīgi kacināja, stāstīdami, ka īstenībā jau Viļņas valdībai pieder „airBaltic” ar visām lidmašīnām, jo to kreditēja „Latvijas Krājbanka”, kas piederēja lietuviešu „Snoras” bankai, par kuras pārvaldniekiem pēc tās kraha kļuva Viļņas kungi.
Ziemassvētkos valdība tautu apsveica nevis ar Kristus piedzimšanu, bet gan gluži vai ar jaunas neatkarības atgūšanu. Ir beigušās visas konsolidācijas un starptautiskie aizdevēji turpmāk mums vairs nediktēs savus noteikumus – tagad mēs paši varēsim spriest par savas valsts budžetu!
No vienas puses, tas ir labi, ka pār mums vairs nekarāsies aizdevēju Damokla zobens. No otras puses, tā kā mazliet piemirsās, ka mums vēl gadu gadiem vajadzēs ņemt aizņēmumus, lai varētu atdot starptautisko aizdevēju dotācijas. Pie tam nākamajā gadā izjutīsim šīs pēdējās konsolidācijas sekas.
Latviju šogad visur pasaulē slavēja kā lielu finanšu disciplīnas pirmrindnieci, bet tai pašā laikā arī minēja kā slikto piemēru citām valstīm, lai tās, skatoties uz Latviju, saprastu, kā nav jādzīvo.
Makroekonomiski pozitīvi ir tas, ka Saeima pieņēmusi nākamā gada budžetu ar aptuveni 140 miljonu latu konsolidāciju, ar prognozi 2,5% iekšzemes kopprodukta kāpumam - pirmo reizi astoņos gados nevis ar deficītu, bet ar plusu pamatbudžetā.
2011. gads iesākās traģiski - Jēkabpilī tika asiņaini aplaupīta spēļu zāle, nošaujot policistu. Kad izrādījās, ka starp laupītājiem ir tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, kuri pie tam jau agrāk bijuši ne tie labākie kārtības sargi, amatu nācās atstāt policijas priekšniekam Intam Ķuzim un specvienības „Alfa” vadībai.
Bojā gājušo varonīgo policistu guldīja zemes klēpī ar milzu godu un tautas cieņu. Pēc tam to visu aizēnoja bojā gājušā policista Andra Znotiņa tantes un viņa draudzenes konflikts par to, kurai tad īsti pienākas kompensācija.
18. februārī ne tikai Latviju, bet visu pasauli pāršalca traģēdija Rīgas kinoteātrī „Citadele”, kur pēc „Melnā gulbja” kinoseansa beigām sapsihojies jurists Nikolajs Zikovs pusaudzes meitas acu priekšā nošāva viņas tēvu – bankas „Citadele” augsta līmeņa darbinieku, četru bērnu tēvu Aigaru Egli.
Egle dzīvību zaudēja tāpēc, ka Zikovam bija aizrādījis, ka viņš seansa laikā pārāk skaļi uzvedas un čabina popkorna paku. Tik stulba un cietsirdīga slepkavība Rīgai pievērsa visas pasaules uzmanību.
Šobrīd Rīgas apgabaltiesa ir sākusi lietas izskatīšanu un tā turpināsies arī nākamgad. Janvārī ieplānotas vairākas tiesas sēdes – 3.,4., 16., 17., 18. un 19. janvārī, bet 31. janvārī varētu pasludināt spriedumu.
