Kā Jauno gadu sagaidīja pirms 100 gadiem
Pirms gadsimta Jaunā gada svinības Latvijā daudz ko neatšķīrās no pašreizējā laika. Sniegs vēl nebija parādījies decembra beigās, ekonomiku traumēja būvniecības bums un inflācija, bet kāvās, ballējās un dzēra tieši tāpat kā šodien.
Pāršķirstot gadsimtu vecus laikrakstus, nākas secināt, ka 1912. gadu latvieši sagaidīja ar tādām bažām un rūpestiem, priekiem un cerībām, kā 2012. gadu. Lūk, daži 1912. gada janvāra pirmo dienu avīžu kliedzošākie virsraksti: Rīgā celtniecības buma rezultātā sacelts lērums glaunu akmens namu, kuriem grūti atrast īrniekus, jo īres cenas sasniegušas griestus; pēdējo dažu gadu laikā pārtikas cenas kļuvušas ievērojami dārgākas, iedzīvotājus smacē nost inflācija; vēl decembra beigās daudzviet Latvijā nebija uzsnidzis sniegs, dīvainās dabas parādības un milzīgos tempos norisošā sabiedrības industrializācija daudziem liek domāt par briestošo globālo katastrofu. Ķīnā revolūcija, Vāciju satricinājusi sociāldemokrātu uzvara reihstāga vēlēšanās, somi ceļ trauksmi par rusifikācijas draudiem un krievu imperiālistu pasaules iekarošanas plāniem.
Politikā nekas nemainās, bet vai šo simts gadu laikā mainījušās Jaunā gada sagaidīšanas tradīcijas? Pēc visa spriežot ne. Kristieši kaujas ar žīdiem un baznīcās rāda kumēdiņus, kā arī nolād moderno zinātni. Policija Jaungada naktī nespēj savaldīt pašdarināto petaržu un spridzekļu gaisā laidējus. Kasjauns.lv ieskatījās par ko tieši pirms 100 gadiem – 1912. gada pašā janvāra sākumā rakstīja latviešu laikraksti.
Žīdi kaujas ar kristītiem
Vislielākais Jaunā gada nakts skandāls toreiz izraisījās pašā Rīgas centrā – Vērmanes dārza ziemas restorānā. Par to rakstīja ne tikai Rīgas laikraksti, bet arī teju vai visi provinces laikraksti. Limbažu laikraksts „Auseklis” ziņo:
„Liela izplūkšanās jauno gadu sagaidot izcēlās Vērmanes parka „ziemas dārzā” starp žīdiem un kristītiem. Dzirdēti pat izsaucieni „Sitat žīdus!”. Stipri iesilušie skandālisti sāka laist darbā ne vien dūres, bet ķērās arī pie krēsliem. Ķelneri un pāris policistu nevarēja nekā darīt, kamdēļ izsauca vairāk policijas, kas nodibināja kārtību. Pie atbildības sauks kādas 20 personas. Vairākiem saskrambātas rokas un ģīmji, saplēsti un saburzīti svētku svārki.”
Pamatīgas sirdsklauves Jaunā gada priekšvakarā piedzīvoja arī Suntažu kristieši. Viņi kāvās nevis ar žīdiem, bet gan ar „sarkano gaili”. Suntažnieki bija sapulcējušies vietējā baznīcā, lai tur baudītu īpašo svētku kinoizrādi (toreiz kinoteātri vēl nebija sacelti un televizori pat sapņos nerādījās, tā kā kino rādīja dievnamos). Tomēr no tās nācās bēgt pa galvu, pa kaklu. Limbažu „Auseklis” ziņo:
„Suntaži. Ziemas svētku vakarā vietējā baznīcā tika rādītas miglu bildes. Rīkojoties ar aparātu, aizdedzās benzīns. Baznīcēni ļoti uztraucās, sāka kliegt un bēgt iz baznīcas ārā. Uguni drīz apdzēsa un izrādi turpināja.”
Savukārt pašos Limbažos vis notika mierīgi un „Auseklim” pat īsti nebija ko rakstīt par vietējiem notikumiem: „Jaungada sagaidīšana šogad Limbažos pagāja puslīdz mierīgi. Aukstā laika dēļ pusnaktī uz ielām bij maz publikas un arī šāvieni gaisā bij pavisam reti.”
Arī pirms simts gadiem Latvijas ļaudis bija satraukušies un simtprocentīgi pārliecināti, ka globālā sasilšana, ekoloģiskā vienaldzība, milzīgā jaunatnes izvirtība, ekonomiskās krīzes un pārmērīgā industrializācija drīz vien cilvēci novedīs pie globālas kataklizmas. Par to, ar kādām noskaņām jaunais gads tiek sagaidīts Rindā, Ventspils „Jaunā Avīze” raksta:
„Kalendārnieki jau sen pareģo ziemu, bet pie mums no sniega vēl nava ne vēsts. Kamēr citos gados mūsu mežos pa šo laiku bija manāma ļoti rosīga kustība, tagad mums atliekas tikai sapulcēties pie viena vaj otra biedra, pasūkāt kaļķīšus, palasīt „Jeruzalemes Kalendaru” un norunāt par tuvo pasaules galu. Vaj tad neatgadās arī visādi brīnumi un pārgrozības? Pasaulīgie pat nespēj vairs gada laikus noteikt, kungus neviens neklausa, saticība ļaužu starpā pavisam izzuduse, tīri vaj jābeidzas malkas trūkuma dēļ vien u.t.t.”
Tā kā tagadējā Lemberga pilsētā pirms 100 gadiem sniega nebija, tad uzņēmīgākie pilsētnieki nolēma papikoties baznīcā, kur 1. janvārī ritēja ne tikai vārdu kaujas, bet skanēja arī nolādējumi. „Jaunā Avīze” ziņo:
„Baptistu baznīcā Jaunā gada dienā bij jauniešu svētki, kur tika nesti priekšā dažādi gabali un runas, kurās tika nonicināta zinātne.
Ievērību pelna tas, ka sludinātājs K. izteica lāstus, kādam tautskolotājam ar kuru K. sarunājies. Skolotājs esot teicis: „Ah, saprotu gan, jūs esat garīdznieks, mums gar tādām lietām nav vaļas nodarboties, mums ir zinātne un citi mērķi.”
Ka šādiem „lāstiem” kādreiz ir „dabīgas sekas”, par to nevar šaubīties. No tiem vīriem visu ko var sagaidīt, jo viņi tās „lietas” labad strādā...”
Lielajos svētkos mēs atceramies par mūžīgām vērtībām. Latviešu kultūrā šāda vērtība noteikti ir brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”. Pirms 100 gadiem Reinis un Matīss Kaudzītes joprojām mita savā dzimtajā Vecpiebalgā un vēl nebija nodēvēti par nemirstošiem klasiķiem, bet „Mērnieku laiki” jau bija popularitātes virsotnēs. Tā kā ne vienmēr var teikt, ka klasiķi un talanti savā tēvzemē netiek atzīti. Vismaz uz Vecpiebalgu tas neattiecas. Par to var spriest pēc Rīgas laikraksta „Jaunā Dienas Lapa” ziņojuma no Vecpiebalgas:
„No Vecpiebalgas. Ar lielu interesi mēs, piebaldzēni, gaidījām otro ziemas svētku – „Mērnieku laiku” izrādes. Un tiešām, nebijām vīlušies. Šoreiz mēs vēl reiz dabūjām iepazīties ar tik plaši daudzinātiem „Mērnieku laikiem”. Teātrī varēja redzēt pat tādus, kuri varbūt pirmo reiz spēra kāju pār biedrības nama slieksni. Aktieri savas lomas veica teicami. Sevišķi labi tēloja Ķenča lomu. Šādu tautisku lomu tēlošanā piebaldzēni pārspēj pat pilsētas teātrus. Arī kostīmi bij laikam gan vēl „Mērnieku laikos” gatavoti. Vispāri, vakars atstāja tādu iespaidu it kā „Mērnieku laiki” notiktu tagad. Apmeklēts bij visai daudz.
Savukārt Rīgā svētku svinētāji rāmi vis nepulcējās teātru un biedrību zālēs, bet gan labprātāk meklēja, kur var pašaudīties. „Jaunā Dienas Lapa” ziņo:
„Jaunā gada sagaidīšanā šāva uz ielām, laida raķetes un trokšņoja šogad vairāk kā jebkad, lai gan bija izdota policijas pavēle, ka tas aizliegts. Jaungada sagaidīšanas izrīkojumi dažādās izpriecu vietās bija visur ļoti kupli apmeklēti.” Un:
„Jaungada šaušanas upuris. Ejot pa ceļu gar Šmerli, Jaungada rītā tika vārīgi vēderā sašauts no Jaungada sagaidītājiem 20 g.v. Vasils Krūze. Viņu aizgādāja uz pils. slimnīcu un viņa stāvoklis ir bīstams.”
Toties Rīgas „Jaunākās Ziņas” par šaudīšanos un kaušanos Jaunā gada naktī raksta:
„Petardi izmeta vecā gada vakarā, ap plkst. 11, uz Suvorova ielas, pie Aleksandra ģimnāzijas, viens no trijiem jauniem cilvēkiem, kuri brauca fūrmanī uz iekšpilsētas pusi. Policijas kārtībnieks braucējus apturēja un aizgādāja uz policijas iecirkni, kur pret viņiem sastādīja protokolu.”
„Ar pārsistu galvas kausu un izdauzītu kreiso aci vakarā pilsētas slimnīcā ieveda no Ķīpsalas 33 gadus veco Kārli Dūni. Viņam iznākusi pie kādas žūpotavas kaušanas ar citiem krogus brāļiem, kuri viņu pagalam sakropļojuši, tā kā uz viņa izveseļošanos nav nekādu cerību.”
„Sašauts skandālists. Uz Pēterburgas šosejas iepretim mājai Nr. 76, 22 gadus vecam Ernestam Heidemaņam, viņa brāļam un kādai viņu paziņai uzbruka ar vaļējiem nažiem bars iereibušu vīriešu. Ernests Heidemans izrāva savu revolveri un gribēdams uzbrucēju baidīšanas nolūkā izšaut gaisā, izšāva un ķēra vienu no uzbrucējiem, pēc tam tie, paņemdami līdzi savu ievainoto biedri, iebēga tuvējā mežā.”
„Par svētbildes nolamāšanu ar nepieklājīgiem vārdiem, Rīgas apgabaltiesa sodīja 30 gadus veco cēsinieti Kārli Pučuru ar 1 mēnesi aresta.”
Elle Āgenskalnā
„Rīgas Avīze” vēsta, ka 1912. gada pirmo dienu Pārdaugavas iedzīvotāji pat gribēdami nevarēja nepamanīt:
„Velnišķīgs troksni jaunā gada naktī traucēja miermīlīgus Āgenskalna iemītniekus. Lai gan pa avīzēm bij iepriekš izsludināts, ka aizliegts jaunā gada naktī šaut, raķetes laist gaisā un uguņot; bet trokšņa mīļotāji, domājams, nebija lasījuši dienas pavēles un pielika visus spēkus, lai cits citu it kā pārspētu ar jo lielāku troksni. Mans dzīvoklis atrodas it kā klusā ielā, un tomēr arī tur notika tik tuvi un satraucoši šāvieni, - it kā no maziem lielgabaliem šaujot, tā ka visas logu rūtis likās būtu no ielas puses sadragātas. Šim troksnim vēl pievienojās visu Daugavas tvaikoņu dūkšana dažādos toņos, ka pat nevarēja sadzirdēt svinīgas baznīcas pulksteņu skaņas. Tiešām, iedomājos par pasaules galu, kad visi ļaunie elementi sacēlušies kājās un pūlas iznīcināt visu jauku un cēlu radību.”
Mulsinošais laikmets
Kuldīgas avīze „Kurzemnieks” Jaunā gada ievadrakstā apcer to mulsumu, ar kādu kurzemnieki sagaida 1912. gada izaicinājumus:
„Dzīve topa sarežģītāka caur savu padziļināšanos un jaunām prasībām. Tehniskais un tautsaimnieciskais progress nāk ar lieliem jautājumiem, problēmām, kuri mūsu pašu labā prasa atrisinājumus, noskaidrošanu. Tā ir mūsu laikmeta ievērojamākā īpašība, ka tas zaudē savu pastorālo vienmuļību, un notiek – zinātnē liela specializācija, sabiedrībā – masas nošķirošanās. Zinātne un dzīve katra steidz uz savu speciālo mērķi un abas reizā – uz vienu kopējo mērķi: cilvēka atsvabināšanu no katra spaida un atkarības.”
Vienlaikus „Kurzemnieks” novērojis, ka katrā Latvijas vietā jaunais laiks tiek sagaidīts savādāk. Gluži tāpat kā mūsdienās – zemnieku sētās rāmāk, bet lielpilsētās – skaļāk un trakāk. Tam ir arī savi iemesli:
„Lielpilsetā darbojas milzīgi rūpniecības uzņēmumi, strādā neskaitāma darba armija, neapklus telefoni, telegrāfi, lokomotīvu un fabriku svilpieni. Cilvēks ņēmis tvaika un elektrības spēku savā kalpībā, bet šie spēki kalpina arī cilvēku.
Lēnāki rit dzīve mazā pilsētā, vēl rāmāki uz laukiem.”
