Latvijā jāveicina dzemdību tūrisms. Šeit dzimst ģēniji!

Borovkovs teic, ka latviešiem ir jābeidz nodarboties ar mazohismu, jābeidz sevi apsaukāt par bāreņu tautu un kalpu pēctečiem.

Viņš kopā ar domubiedru, IT speciālistu Ainaru Brūveli veido virtuālās nekropoles interneta vietni, kurā būs iespējams atrast ne tikai tautas gara un prāta zvaigznes, bet arī pavisam vienkāršus cilvēkus, iepazīt viņu dzīvi, atrast tuviniekus un kapavietu. Iepazīstoties ar cilvēku likteņgaitām, kuru dzīve bija saistīta ar Latviju un mūsu vēsturi, Borovkovs ir pārliecināts, ka Latvija un latvieši ir vareni.

„Izziņas vietne Vikipēdija ir par zvaigznēm, savukārt mūsu portālā www.nekropole.lv ikviens cilvēks ir svarīgs, ikviens ir zvaigzne,” „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” teic Borovkovs.

Pamudinājumu veidot šādu virtuālo piemiņas grāmatu abi domubiedri, kuri sevi dēvē vienkārši par privātpersonām, guva, iepazīstoties ar internetā jau sastopamajiem resursiem, kuros ir gan biogrāfijas, gan fotoattēli, gan cita informācija, taču šādā apjomā un tik pilnīgi nav nekur

„Latvija ir ģēniju valsts. Kas tik pie mums nav dzimuši! Piemēram, četri Krievijas Zinātņu akadēmijas prezidenti, karavadoņi, aktieri, mākslinieki, izcili valsts darbinieki... Ar smaidu (bet varbūt ar nopietnību?) jāveicina tūrisma bizness: dzemdēt bērnus Latvijā, jo te bieži dzimst ģēniji un izcilnieki. Taču mēs lielākoties nepazīstam savus izcilniekus. Lai apjaustu Latvijas dižo cilvēku patieso vēsturi, 2010. gada oktobrī sākām būvēt nekropoli – mirušo valstību. Tas viss sākās ar Latviju, taču aizgāja plašumā – pasaulē.

Protams, tava vai mana omīte plašu publiku varbūt neinteresēs, taču tas nenozīmē, ka viņa būtu aizmirstama. Pasaulē ir milzum daudz pazīstamu latviešu, par kuriem Latvijā pieejamajos informācijas resursos nav nekādu ziņu. Piemēram, aktieris Jānis Grantiņš, kas savulaik spēlēja Raini. Savukārt Krievijas saitos mēs atrodam: „vidajuščijsja latišskij aktjor” (izcils latviešu aktieris – kr.). Tas ir mūsu kurbulis: pieminam! Slavenais Aktieru kalniņš Meža kapos, pārcelts uz internetu, būs īsts ceļvedis teātra, mūsu kultūras un nacionālo sasniegumu vēsturē,” saka Borovkovs.

Ainars Brūvelis piebilst: „Zinām, ka 19. gadsimta beigās, arī pēc 1905. gada revolūcijas daudzi latvieši emigrēja – gan uz Krieviju, Ameriku, gan citām pasaules malām. Un mums faktiski nav nekādu ziņu par viņiem. Piemēram, Mežlauks. Reti ir latvieši, par kuriem krievi raksta: „dvorjaņin” (muižnieks – kr.). Par viņu raksta, apzinoties šā vārda juridisko jēgu. Mežlauki bija ķoniņu pēcteči, kuru senči bija izceļojuši, beiguši universitātes Vācijā un Krievijā. Vecajam Mežlaukam bija pieci dēli, visi arī bija ieguvuši augstāko izglītību cara laikā. Divi no viņiem bija PSRS tautas komisāri, milzīgas valsts ministri, bet Latvijā par viņiem nav ziņu.”

Vietnē nekropole.lv ikviens var ievietot datus par sev zināmiem un pazīstamiem cilvēkiem, kā arī papildināt arī jau esošos ierakstus. Var pat uzaudzēt dzimtas koku un savstarpēji sazināties. Līdz šim brīdim portālā ir ziņas par aptuveni 25 000 personām. Tiek piedāvāti ne tikai sausi fakti, bet tuvinieki tur var piedāvāt arī emocijas.

„Mums, latviešiem, beidzot vajadzētu saprast, ka mēs neesam nekādi bārenīši, pa kaktiem staigātāji un mūžīgie raudātāji – mums ir sava vēsture, savi dižie cilvēki un līdz ar to arī nākotne. Bet latviešiem piemīt drausmīgs pašnoliegums. Skatos, kā jaunieši saliek sev kaut kādus angliski skanošos skatuves vārdus – visādi džoistiki, dženīmejas... Latviski saukties – tas ir apkaunojums,” saka Borovkovs.

„Visām okupācijas varām, arī krieviem, bija izdevīgi stāstīt, ka šeit, Latvijā, pirms viņiem nekas nav bijis, aizmirstot, ka jau 1580. gadā tika izdota pirmā grāmata latviski. Mums jārāpjas ārā no citu uzspiestās apziņas bedres, ka mums, lūk, nekā nav. Mums bija gan lepni cilšu vadoņi, gan varonīgi karavīri, gan brīva tauta. Ne velti bija jāizsludina krusta karš pret baltu tautām: ja šeit dzīvoja mežoņi, kāpēc pāvestam vajadzēja uz šejieni aicināt pusi Eiropas, lai karotu par šo nelielo teritoriju gandrīz 100 gadus,” piebilst Brūvelis.