Radošā inteliģence: valdībai jārūpējas par mākslinieku sociālajām garantijām
Valdībai būtu jārūpējas par mākslinieku sociālajām garantijām, intervijā apgalvo Latvijas Radošo savienību padomes (LRSP) valdes priekšsēdētāja Ieva Struka.
LRSP apvieno 3000 radošo profesiju pārstāvju, liela daļa no kuriem ir brīvmākslinieki. Viņi nav pastāvīgās darba attiecībās kā darba ņēmēji, bet realizē individuālus projektus, kas balstās uz autoratlīdzības līgumu. Tie ir literāti, mākslinieki, kino nozarē strādājošie, liela daļa mūziķu un citi kultūras darbinieki. Viņu ienākumi ir tik neregulāri un nelieli, ka šie cilvēki nevar atļauties vēl paši maksāt sociālo nodokli, apgalvo Struka.
Patlaban zināmā valsts aizsardzībā ir tikai 260 pensionētām kultūras un mākslas izcilās personības, kuras saņem Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) mūža stipendiju - 100 latus mēnesī, tomēr jau trešo gadu mūža stipendiju programma ir apturēta un jauni pretendenti netiek pieņemti.
237 profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka māksliniekiem tiek maksāta izdienas pensija. Papildus valsts pensijai Latvijas baleta māksliniekiem, kuri ir atbrīvoti no darba baleta mākslinieka profesijā laikposmā līdz 1998.gada 31.decembrim, tiek maksāta piemaksa par veikto radošo darbu.
Pirms gadiem desmit jau bija sagatavots likumprojekts par profesionālajām biedrībām un sociālajām garantijām māksliniekiem, bet Saeima to jau pirmajā lasījumā noraidīja. Pirms nepilna gada šī tēma atkal tika izcelta dienas gaismā. LRSP valdes priekšsēdētāja atzīst, ka kādu laiku bija ilūzija, ka viss nokārtosies - valsts ekonomika ies uz augšu, augs arī mākslinieku honorāri un cilvēki jutīsies aizsargāti un vajadzīgi. Bet lielā mērā jau notiek pretējais. Grūti klājas pat visizcilākajiem kultūras darbiniekiem.
Jebkurš mākslinieks - rakstnieks, gleznotājs, pašnodarbināts aktieris, dizainers, amatnieks - ir saskāries ar to, ka ieņēmumi atsevišķos periodos var būt relatīvi lieli, bet citos - mazi vai pat nekādi. Mākslinieks šajā laikā nevar pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu vai kādu citu valsts piešķirtu sociālo nodrošinājumu. Tāpat pensiju sistēma lielākoties vērsta uz darba ņēmējiem, nevis pašnodarbinātajiem. Turklāt māksliniekiem nereti trūkstot informācijas par esošajiem nodokļu atvieglojumiem un iespējām.
Brīvmākslinieku, kuri strādā no honorāra uz honorāru, ienākumi ir ļoti neregulāri. Honorāru summas ir ļoti plašā amplitūdā, bet, kad sāc šos gadā saņemtos honorārus sadalīt pa mēnešiem, sanāk, ka brīvmākslinieki saņem no 150 līdz 300 latiem mēnesī uz rokas. Un no šīs summas parasti netiek veikti sociālā nodokļa maksājumi. Tas nozīmē, ka tad, kad viņiem pienāks pensijas gadi, viņiem pensija būs apaļa nulle, un vienīgais, uz ko viņi var cerēt, ir valsts sociālais pabalsts 45 latu apmērā.
Ja brīvmākslinieki no saviem 200-300 latu honorāriem sāks maksāt sociālo nodokli, tad tā pensijas summa, kuru viņš sakrās pa atlikušajiem gadiem, būs apmēram 60 lati. "Godīgi sakot, labāk ir nomirt. Tā aina ir ļoti bezcerīga," apgalvo Struka.
LRSP iniciatīva sazarojas divos virzienos. Pirmais ir panākt nodokļu atvieglojumus un atlaides radošo profesiju pārstāvjiem. Ideālais variants būtu, ja daļa no mākslinieka maksātā ienākuma nodokļa tiktu noformēta kā sociālais nodoklis. Tas ļautu viņus kaut vai daļēji pasargāt pensijas vecumā. Struka cer, ka situācija valstī mainīsies un izcilie mākslinieki varēs saņemt solīdu mūža stipendiju - kaut vai 200 latus. Tad pie 60-80 latu pensijas pieliekot 200 latu mūža stipendiju, cilvēks varētu segt savus izdevumus un vecumdienās nenonāktu nabagmājā.
