Mūžībā aizgājusi dzejniece Broņislava Martuževa

Atvadīšanās no dzejnieces sestdien, 18. februārī, plkst. 12 Lubānas katoļu baznīcā, no kurienes viņu izvadīs uz Lubānas Jaunajiem kapiem.

No 2009. gada dzejniece savas dienas vadīja Lubānas sociālās aprūpes centra aizvējā, bet mūža miegā aizmiga Madonas slimnīcā, kur ievietota ar bronhītu, sirds mazspēju un citām kaitēm, kas pasliktināja pašsajūtu.

Martuževa dzimusi 1924.gada 8.aprīlī Abrenes apriņķa Domopoles, tagad Bērzpils, pagasta Slavītu sādžā, bet jau 1928.gadā vecāki pārcēlās uz dzīvi Lubānas pusē. Pavisam šajā ģimenē piedzima deviņi bērni, no kuriem izdzīvoja pieci.

Dzejnieces dzīves redzējuma pamati ir veidojušies Latvijas brīvvalsts laikā, un tos veidoja ne tikai ģimene, bet arī skolas. Pastāvīgu algotu darbu viņa nav strādājusi, jo kā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece un atbalstītāja no 1946.gada līdz 1951.gadam slēpās pagrīdē savās "Lazdiņu" mājās, sekoja apcietinājums un soda izciešana Sibīrijā, dažādās nometnēs (1951.-1956.), pēc atgriešanās ilgstoša, daudzkārtēja ārstēšanās slimnīcās un sanatorijās.

Izdoti deviņi Martuževas dzejoļu krājumi, no kuriem pirmie divi ar Evas Mārtužas vārdu, "Kopotas dzejas", divas izlases.

Dzejniece bijusi tautas teicēja, pati sacerējusi dziesmām gan vārdus, gan melodijas. Kinorežisors Zigurds Vidiņš par dzejnieci ir uzņēmis dokumentālo filmu "Gaismas lāse".

Kaut arī dzīvodama tālu no centra un nebūdama ikdienas savstarpējā apritē, viņa ir saņēmusi vairākus apbalvojumus - Triju Zvaigžņu ordeni (1995.), Rakstnieku savienības Gada balvu par dzejoļu krājumu "Nopūtas" (1999.) un Kultūras fonda Spīdolas balvu par dzejas krājumu "Kā putni dzied" (2004.).

Apgāds "Mansards" 2011.gadā pirms Jāņiem izdeva Martuževas pēdējo dzejoļu krājumu "Deg uguntiņa".

Žurnāls „Patiesā Dzīve” 2008. gada augustā, īsi pirms Dzejas dienām, ciemojās pie dzejnieces Broņislavas Martuževas viņas mājās Lubānā. Par karu, slēpšanos pagrīdē, dzīvi lēģerī, mīlestību, Latviju un savu Jāni – šajā intervijā.

LETA /Foto: Aigars Hibneris