Ziemas peldētāju līmeņi: pingvīni, roņi un baltie lāči
Normāli cilvēki vispirms pasēž pirtī un pēc tam metas ūdenī, bet ziemas peldētāji dara otrādi – sākumā nopeldas ledusaukstā ūdenī un tikai pēc tam dodas uz pirti.
Ziemas peldētāju saietā Sauleskalna atpūtas kompleksā „roņi” bija ieradušies no visdažādākajām Latvijas vietām. Vecākajam peldētājam bija 71, jaunākajam – 11 gadu.
Ir teikts, ka cilvēkam gluži kā augam ik palaikam nepieciešams atsvaidzināties vējos, lietū un aukstumā, citādi tas kļūst vājš un savītis. Kā uzskata zinātāji, visradikālākā atsvaidzināšanās iespējama, bezbailīgi metoties āliņģī. Katram iesācējam gan der aizdomāties – vai es to spēšu, vai pietiks uzņēmības? Nepieciešams pārlēkt psiholoģiskajai barjerai, jo iemesties ledainā ūdenī – tas ir liels emocionāls satricinājums.
Ūdens brīnumainās īpašības
Indijas gudrie apgalvoja, ka peldes ledainā ūdenī dāvā desmit īpašības – prāta skaidrību, svaigumu, mundrumu, veselību, spēku, skaistumu, jaunību, tīrību, patīkamu ādu un panākumus pie sievietēm. Norūdīšanās propagandētājs bija arī filozofs un matemātiķis Pitagors, kas Grieķijā popularizēja ēģiptiešu ūdensdziedniecības metodes. Arī senajā Spartā cieņā bija peldes aukstā ūdenī.
Ūdens procedūrām lielu uzmanību pievērsa sengrieķu ārsts Hipokrats – gan slimību ārstēšanā, gan veselības nostiprināšanā. Hipokrats bija izstrādājis īpašu ūdens dziedniecības sistēmu, viņam pieder apgalvojums, ka auksts ūdens uzmundrina, bet silts – nomierina. Nostāsti liecina, ka romiešu ārsts Antonijs Muza ārstējis gan imperatoru Augustu Oktaviānu, gan dzejnieku Horāciju, izmantojot karstas smiltis un ledainu ūdeni. Arī romiešu ārsts Kornēlijs Celzs atzinis ūdeni par universālu līdzekli – gan iekšķīgai, gan ārējai lietošanai.
Par vienu no mūsdienu ziemas peldēšanas teorijas pamatlicējiem uzskata bavāriešu katoļu mācītāju Sebastjanu Kneipu. 1886. gadā viņš izdeva grāmatu „Mana ūdens dziedniecība”, kurā slavināja peldes ledainā ūdenī. Mācītāja sacerējums iemantoja plašu popularitāti, to tulkoja un izdeva vairākās valstīs. Kneips apgalvoja, ka auksts ūdens norūda cilvēka organismu un ārstē teju vai visas slimības.
Kā novērots, cilvēkam iegrimstot ledainā ūdenī, virsnieru dziedzeri izmet organismā stresa hormonu – adrenalīnu. Tas samazina jutību pret sāpēm, paātrina sirdsdarbību, sašaurina asinsvadus un rada citas izmaiņas orgānu darbībā, lai nodrošinātu organisma funkcionēšanu stresa apstākļos, un sniedz papildu enerģiju organisma vajadzībām.
Ziemas peldētāji ledainā ūdenī atrodas īslaicīgi, tāpēc organisms nepaspēj nosalt. Pavadot dažas minūtes āliņģī, „roņi” pat izjūt iekšēju siltumu, jo visas organisma sistēmas virzītas uz enerģijas izstrādi. Tādā veidā peldētāji trenē imūnsistēmu, termoregulāciju, gatavo sevi stresa apstākļiem. Ja procedūru paildzina, piemēram, līdz minūtēm trīsdesmit, cilvēkam izsīks siltuma resursi un viņš vienkārši nosals.
Turklāt svarīgi ir pozitīvi noskaņoties uz peldēšanu, jo tikai tad var gūt baudu. Apzinoties ziemas peldes efektus, smadzenēs izstrādājas labsajūtas viela – endorfīni. Tie rada apmierinājuma sajūtu, optimismu un pacēlumu. Tāpēc „roņi” labāk pārvar ne tikai ziemas aukstumu, bet arī sadzīviskas grūtības.
Pirms peldes vēlams sasildīt muskuļus un paskriet 10–15 minūtes. Pirmajā reizē nebūtu vēlams atrasties ūdenī ilgāk par 10–15 sekundēm. Uzvilkt peldcepuri vai pat divas, lai palīdzētu saglabāt ķermeņa siltumu. Ieiet ūdenī lēnām, lai ķermenis spēj pielāgoties aukstumam. Apskalot rokas, kājas un krūtis un tikai tad iegremdēties ūdenī.
Pēc peldes nepieciešams norīvēties sausam, sākot ar rokām un kājām. Lai izvairītos no saaukstēšanās, vēlams īpaši silti saģērbties. Protams, ziemas peldei ir savi riski. Ja ir šaubas par peldes lietderīgumu, vēlams vērsties pie ārsta. Peldēšanās ledainā ūdenī nav ieteicama sirds slimniekiem un arī tiem, kam ir asinsrites traucējumi un smagas formas astma. Ātra ķermeņa atdzišana dod momentānu slodzi sirdij un sašaurina elpošanas ceļus, paaugstinās asinsspiediens un paātrinās pulss. Asinsspiediena maiņa var radīt arī galvas reibšanu.
Tomēr nenovērtējami ir pozitīvie rezultāti, ko sniedz pelde aukstā ūdenī. Procedūra pastiprina asinsriti, novērš sāpes plecos, locītavās, mugurā, mazina depresiju, astmu un bezmiegu. Palīdz reimatisma slimniekiem. Paši „roņi” apliecina, ka regulāras peldes palīdz pārvarēt stresu ikdienas situācijās un paaugstina noturību pret aukstumu.
Var arī palēnām pieradināt sevi pie aukstuma. Piemēram, sākt peldes vasaras beigās un turpināt tās rudenī. Vai arī skaloties vēsā dušā, pakāpeniski pazeminot ūdens temperatūru. Kad iestājas ziema, var sarīkot īsus skrējienus pa sniegu un sagatavošanās posma beigās sevi apliet ar aukstu ūdeni. Ja ledains ūdens āliņģī jums vairs nerada šausmas, uzskatiet, ka esat gatavs ziemas peldei. Parasti „roņi” neslapina galvu, lai to neatsaldētu. Pirmajā sezonā nav vēlams uzturēties ūdenī ilgāk par pusminūti. Otrajā un trešajā sezonā – līdz minūtei, bet vēlāk, kad iegūtas iemaņas un rūdījums, var mierīgi līdz divām minūtēm vai pat ilgāk.
Tas ir mīts, ka „roņi” nekad nesaaukstējas. Tiesa, viņi slimo daudz retāk. Ledainā ūdenī nav vēlams doties iereibušam un slimam. Katrā ziņā neviens īsts ronis nelieto alkoholu pirms peldes, jo tas kaitē ķermeņa dabiskajai termoregulācijai. Daži roņi gan iemalko ko stiprāku pēc peldes, bet tas, protams, nav obligāti. Vairākums peldētāju tomēr atturas no stiprāka malka, jo gan aukstā pelde, gan alkohols paplašina asinsvadus, tāpēc – kā par daudz, tas par skādi.
Pirms un pēc peldes nav ieteicams lietot aukstus dzērienus, jo tie vēl vairāk pastiprina elpošanas ceļu atdzišanu. Protams, ar aukstuma peldēm var nodarboties ne tikai ziemā, bet arī pavasarī un rudenī. Tiek uzskatīts, ka ūdens ir pietiekami auksts un ledains no nulles līdz astoņiem grādiem.
Interesanti, ka vairākās valstīs pavisam dažādi sauc ļaudis, kas ziemas salā peldas. Latvijā ir „roņi”, Krievijā – valzirgi (моржи), Ziemeļamerikā – baltie lāči (polar bear). Ņujorkā ziemas peldētāji no oktobra līdz pavasara vidum katru svētdienu peldas okeānā.
Aukstās ūdens procedūras var veiksmīgi savienot ar pirti. Nav stingru recepšu, cik reižu jāiet pirtī un jāpeldas ledainā ūdenī. Galu galā var iztikt arī bez pirts, katram pašam jāizlemj, kas der vai neder. Arī bērni var nodarboties ar ziemas peldēšanu, tikai tas jādara ļoti uzmanīgi, jo bērniem ķermeņa atdzišana notiek straujāk.
Ziemas peldes populāras ir Krievijā un it sevišķi Somijā, kur tās ietvertas pirts tradīciju sistēmā. Kopš 1989. gada Somijā regulāri notiek ziemas peldēšanas čempionāti. Pirmais norisinājās Tamperē, un tajā piedalījās 110 dalībnieku. 2000. gadā Varkausā jau bija 1250 dalībnieku. Arī pirmais pasaules čempionāts notika Somijā – 2000. gadā Helsinkos. Par somu apsēstību ar ziemas peldēm liecina arī kāda anekdote. Proti, daudzās zemēs bērnus atrod kāpostos, bet tikai ne Somijā. Tur bērnus izvelk no āliņģiem.
„Patiesā Dzīve” noskaidroja, ka ziemas peldēšana ar katru gadu kļūst populārākā arī Latvijā. Peldētājus kopīgā pasākumā pulcināja biedrības „Ogres roņi” vadītājs Raitis Gultnieks. Pie pirts tuvējā dīķī bija ievietotas divas bojas, nospraužot distanču garumu. Līdz pirmajai bojai un atpakaļ bija 25 metri, līdz otrajai un atpakaļ – 50 metru. Pasākumā arī pasniedza Raita Gultnieka balvu – stikla roni uz marmora pamatnes.
Par ziemas peldēšanas attīstīšanu, pilnveidošanu un popularizēšanu to saņēma Kristīne Vētra, kura „Raganās” izveidojusi savu ziemas peldētāju klubu. Vienīgi jāpiebilst, ka pasaules čempionātos peldētāji tiek iedalīti savdabīgās kategorijās. Tie, kas tikai iegremdējas ledainajā ūdenī, ir pingvīni, tie, kas nopeld 25 metrus, – roņi, savukārt tos, kas veic garākas distances, sauc par polārlāčiem.
Raitis ziemas peldēm pievērsies pirms gadiem trīspadsmit, un tas sācies pavisam nejauši. “1998. gada decembra beigās sniegainā un vējainā dienā aizbraucu uz Bulduriem pastaigāt gar jūru un izvēdināt galvu. Pie manis pienāca vecs onkulītis un jautāja, vai dodos uz „roņu” eglīti. Atbildēju, ka neeju vis, bet vecītis neatkāpās un tikai mudināja – aizejiet gan, ziemas peldes ir tik veselīgas! Es brīnījos, kāda tur peldēšana, man visas malas sāp, bet viņš uzstāja, ka tieši tāpēc jānāk līdzi. Tā es gāju, bet viņš tikai runāja un runāja, līdz abi nonācām līdz „roņu” pasākuma vietai. Viņi bija sakūruši sniegā ugunskuru un gatavojās peldei jūrā. Aicināja arī mani. Es nedaudz paskraidīju gar krastu, ātri noģērbos un iemetos ledainajā ūdenī. Vēlāk sāku vākt informāciju un interesēties par ziemas peldēšanu. Tā es kļuvu par roni.”
Viņš piebilst, ka Latvijā ir tādi „roņi”, kas spēj ledainā ūdenī uzturēties pat 20 minūtes, un faktiski tā esot galējā robeža, kuru nebūtu vēlams pārkāpt. “Pēc 20 minūtēm cilvēks var vienkārši nosalt. Protams, rūdīti cilvēki aukstā ūdenī spēj uzturēties daudz ilgāk nekā nerūdīti, tomēr šim procesam ir kaut kādas robežas. Gadās arī pārsteigumi. Piemēram, Krievijā kāds vīrs āliņģī nosēdēja 70 minūtes. Gaisa temperatūra bija mīnus 2, bet ūdens – plus 1 grāds. Lai kaut ko tādu paveiktu, nepieciešama īpaša sagatavošanās un ilgstoši treniņi. Blakus āliņģim atradās ārsti, kas nemitīgi uzturēja sarunu. Ja vīrs vairs nespētu sakarīgi atbildēt uz jautājumiem, viņu vilktu ārā. Mūsu ķermenis ir ļoti gudrs un gadās, ka ekstremālo apstākļos tas atslēdz vairākas funkcijas, lai saglabātu enerģiju. Piemēram, atslēdz runas spējas, jo faktiski, lai sēdētu āliņģī, runāšana nav vajadzīga. Kad pirmoreiz ziemā nopeldēju 450 metrus, man bija ierobežotas līdzsvara spējas. Kas es izkāpu no ūdens, es kādu laiku šūpojos.”
Viņš uzskata, ka ziemas peldes optimālā regularitāte – divas vai trīs reizes nedēļā. “Rudenī tuvējā upītē es peldos vai katru dienu, bet ziemā – vairs ne. Vienkārši nav laika katru rītu tumsā cirst āliņģi. Turklāt ziemā katru dienu peldēt nav īsti labi – var rasties visa organisma, sevišķi nervu sistēmas, pārkairinātība.”
Viņš piebilst, ka ziemas pelde relaksē un sakārto domāšanu. “Reiz darbā man radās lielas problēmas, bija pamatīgs stress. Pametu darbu un aizgāju līdz upei, kas toziem nebija aizsalusi. Stabā pakabināju uzvalku un nopeldējos. Un ziniet – stress pazuda kā nebijis, pagaisa visas drūmās domas.”
Jezga pie jūras
Pasākumā piedalījās arī Latvijas ziemas peldētāju kustības aizsācējs, 83 gadus vecais Evalds Liepiņš, kurš atceras, ka pirmais „roņu” saiets noticis 1975. gadā Bulduru jūrmalā. Evalds teic, ka viņš norūdīties sācis jau bērnībā un to darījis pakāpeniski.
“Vienā gadā peldējos līdz septembrim, otrajā – līdz oktobrim un tā tālāk. Vēlāk sāku organizēt citus. Agrāk mums bija tikai ziemas peldēšanas skates, nevis sacensības. Kad orientējas tikai uz ātrumu, tas vairs nav labi. Tas jādara savam priekam, nevis rekordiem. Tāpēc visiem novēlu mierīgu startu un veselīgu finišu.”
Tagad savos 83 gados viņš tikai retu reizi iegremdējas aukstā ūdenī. “Regulāru peldēšanu ziemās es pārtraucu 2005. gadā, jo katram vecumam ir savas iespējas. Es uzskatu, ka ap 70 vai 80 gadiem cilvēka fizioloģiskais stāvoklis vairs nav piemērots ledainam ūdenim. Tad vajag pāriet pie gaisa peldēm, ko es arī veiksmīgu daru.”
Evalda kolēģe, 68 gadus vecā Līga Saulīte stāsta, ka 2000. gadā pasaules čempionātā Helsinkos Evalds pamanījies sev pievērst ļoti plašas publikas uzmanību. Uz starta viņš izgājis ar dziesmu un distanci veicis ar hūti galvā. “Vakarā skatījāmies somu ziņas, kurās Evalds bija centrālā persona. Domāju, daudzi somi apvainojās, ka rāda tikai Evaldu, bet viņus – ne.”
Līga arī piemin kādu īpatnēju gadījumu, ko piedzīvojusi, peldot Rīgas jūras līcī. “Pagājušajā ziemā es slēpoju gar jūras malu un nolēmu nopeldēties. Mierīgi novilku slēpes, noģērbos un gāju peldēt. Kad vēlāk bridu ārā, pamanīju, ka pludmalē sākusies pamatīga jezga. Slēpotāji skraidīja pa kāpām un kaut ko kliedza. Izrādījās, viņi meklēja mani. Viņi bija slēpojuši garām un pie kāpām pamanījuši slēpes un drēbes. Pirmā doma – notikusi slepkavība! Līķis izģērbts un kaut kur sniegā paslēpts! Nevienam nebija ienākusi doma paskatīties jūrā, vai tur kāds nepeldas. Tas viņiem šķita neiespējami.”
Pasaules ziemas peldēšanas čempionāts Jūrmalā
Bez drēbēm un apaviem
Nobeigumā vērts pieminēt vienu no spilgtākajiem un pārliecinošākajiem „roņu” dzīvesveida apliecinātājiem – leģendāro krievu dīvaini Porfīriju Ivanovu, sauktu arī par krievu jogu. Viņš izstrādāja savu atveseļošanās sistēmu, kas balstījās uz morālo disciplīnu, ķermeņa norūdīšanu un dabas likumiem. Jaunībā viņš dzīvoja diezgan izlaidīgi – dzēra šņabi, pīpēja un spēlēja kārtis.
Radikāls lūzums viņa dzīvē notika, kad viņam bija pāri trīsdesmit. Porfīrijam piemetās ļaundabīgs audzējs, kas paralizēja roku. Neviens nespēja viņam palīdzēt, un slimība turpināja progresēt. Kad viņš saprata, ka lēni un neglābjami iet bojā, izmisumā nolēma paātrināt sev galu. Izģērbās un pastaigājās ziemas salā, cerot pamatīgi saaukstēties un nomirt. Taču cerēto rezultātu nebija.
Viņš atkārtoja ekstrēmo pastaigu, turklāt ziemas salā uzlēja uz galvas spaini auksta ūdens. Atkal – bez rezultātiem. To atkārtoja vairākas reizes un sev par lielu pārsteigumu atklāja, ka slimības vietā uzradies spēks, enerģija un vēlme dzīvot. Turpinot eksperimentus ar ķermeņa norūdīšanu, slimība pamazām sākusi atkāpties.
Notikušais atstāja fundamentālu iespaidu uz visu turpmāko Porfīrija dzīvi. Viņš nonāca pie paradoksāla secinājuma, ka tiekšanās pēc siltuma un sāta noved pie slimībām, toties – mazāk ēdot un atrodoties aukstumā, cilvēks kļūst vesels un mundrs. Vienkārši izsakoties, ja cilvēks tiecas pēc labuma, viņš iegūst sliktumu, bet, drošsirdīgi uzņemot sliktumu, iegūst labumu. Tā Porfīrijs pakāpeniski sācis norūdīties un satuvināties ar dabu.
Kopš 35 gadu vecuma viņš pakāpeniski atteicās no drēbēm un apaviem, līdz cauru gadu staigāja basām kājām un tērpās tikai garās biksēs vai šortos. Viņš arī varēja ilgstoši iztikt bez ēšanas un dzeršanas. Protams, ar savu neparasto dzīvesveidu un mācības sludināšanu Porfīrijs pievērsa lielu apkārtējo uzmanību. Redzot puspliku dīvaini cilpojam apkārt ziemas salā, varas pārstāvji viņu vairākas reizes ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, taču krievu jogs savu pārliecību nemainīja un savus principus ievēroja līdz pat dzīves galam.
Viņš drosmīgi uzņēma visas dabas stihijas, nebēga ne no puteņiem, ne vējiem. Pieņēma visas dabas izpausmes ar mīlestību un bez bailēm. Viņš uzskatīja, ka daba viņu māca, pārbauda un norāda uz kļūdām. Porfīrijs rakstīja: “Es izpētīju visu, kas cilvēku vājina un sagrauj, un visu, kas stiprina un attīsta. Esmu atradis zināšanas un metodes, kā attīstīt un vadīt šo enerģiju.”
Viņš sasniedza stāvokli, ka ziemas laikā varēja uzturēties nedēļām ilgi stepē gandrīz vai pilnīgi kails. Kā apliecināja laikabiedri, Porfīrijs nekad neesot slimojis, turklāt uzņēmies ārstēt arī citus un atgriezis dzīvē pat neglābjami slimos. Krievu jogs sludināja, ka viņa norūdīšanās sistēma ļauj atveseļoties ikvienam, neraugoties uz viņa fizisko sagatavotību. To var darīt pat slimie un vājie, vienīgi svarīgi noticēt savām spējām un atvērties dziedinošajiem dabas spēkiem.
Sasniedzis 85 gadu vecumu, 1983. gada 10. aprīlī Porfīrijs devas aizsaulē. Savu mācību viņš atstāja pierakstītu daudzās burtnīcās, kuras gan tolaik palika bez īpašas ievērības. Toties tagad viņa mācībai Krievijā ir tūkstošiem sekotāju, kas apzina un apgūst krievu joga īpatno mantojumu.
