Mārtiņš Vilsons filmējās Jaroslavļā, kad nokrita hokejistu lidmašīna
Kultūra
2012. gada 26. februāris, 06:23

Mārtiņš Vilsons filmējās Jaroslavļā, kad nokrita hokejistu lidmašīna

Jauns.lv

Pirmdienās pulksten 21.55 kanālā „Ren TV Baltija” skatāms jauns 40 sēriju Krievijas seriāls „Če komanda”, kurā galvenajā lomā filmējies mūsu tautietis Mārtiņš Vilsons. Aktieris atklāj, ka vairākas seriāla epizodes uzņemtas Jaroslavļas apkārtnē brīdī, kad avarēja hokejistu lidmašīna…

Mārtiņ, kāds ir jūsu varonis seriālā „Če komanda”?

Pēc būtības mans varonis ir ļoti labsirdīgs, taču ar asu raksturu. Azartisks, principiāls un kaut kādā mērā naivs, kas dzīvē bieži nav sastopams. Viņš patiesi tic tam, ka labajam vienmēr jāuzvar, kaut arī dzīvē tā ne vienmēr notiek, un uzskata – ja jau tu dzīvo uz šīs pasaules, tad tev ir jāpalīdz citiem un ar visiem spēkiem jācenšas pataisīt dzīvi labāku. Process, ko sauc par darbu, manam varonim sagādā gandarījumu.

Kā jums šķiet – vai jūsu raksturi ir kaut kādā mērā līdzīgi?

Man šķiet, ka tas, kas bija aprakstīts scenārijā par manu varoni, viņu pārāk idealizēja, jo dzīvē tā nemēdz būt, ka ir tikai pozitīvais. Tas kļūst nedabiski. Tāpēc manā izpildījumā viņš labo savus trūkumus. Tas ir pat svarīgāk, nekā vienkārši būt drosmīgam, nesatricināmam un ar dzelzs raksturu. Es pats esmu tāds – man ir svarīgi nestāvēt uz vietas, bet gan turpināt attīstību. Lai arī esmu jau padzīvojis vīrs, nekad nesaku – „es visu zinu”, „esmu vairāk pieredzējis un tāpēc labāk zinu” un tamlīdzīgi. Mans varonis nav tāds, un es neesmu tāds. Ar to mēs arī esam līdzīgi.

Šis seriāls esot slavena poļu televīzijas projekta krieviskā versija. Vai tā ir taisnība?

Tieši tā!

Jūs esat to redzējis?

Zināt, es nolēmu to neskatīties, jo man patīk visu veidot pašam, nevis būt uz kaut ko orientētam. Negribēju, lai oriģināla noskatīšanās kaut kādā mērā ietekmētu manu iztēli. Poļu versijai bija lieli panākumi, un tika uzņemts daudz sēriju, ceru, ka krievu versijai būs tādi paši panākumi un tiks filmēts arī turpinājums.

Kā jūs sastrādājāties ar kolēģiem filmēšanas laukumā?

Man bija ļoti lieliski partneri – Anastasija Gorodenceva un Aleksandrs Paškovs. Filmēšanas procesa sākumā vienmēr starp kolēģiem notiek pieslīpēšanās. Mēs esam dažādi, un ir jāsastrādājas. Esmu pateicīgs, ka viņi mani pieņēma ar smaidu, neraugoties uz to, ka mentalitātes un valodas barjera sagatavošanās process radīja nelielas grūtības.

Vai turpināt ar viņiem uzturēt kontaktus joprojām?

Mēs tikai nesen šķīrāmies! Atvadījos no viņiem kā no draugiem, tā, it kā rīt atkal gaidītu tikšanās. Man tiešām ir tāda izjūta, ka tiksimies citos projektos.

Zinām, ka filmēšana notika Jaroslavļā – pilsētā, kas nesen nosvinēja savu tūkstošgadi. Vai jums sanāca izbaudīt vietas senumu?

Pirms Jaroslavļas esmu bijis tikai lielākajās Krievijas pilsētās. Jaroslavļas skaistums mani patiešām satrieca. Ļoti ātri sajutos kā mājās. Sākumā strādājām 12 stundas diennaktī, tāpēc apskatīt pilsētu nemaz nebija laika. Jā, dažas reizes vienkārši pavizinājos ar sabiedrisko transportu, pavēroju cilvēkus. Daži mani atpazina un smaidīja. Ļoti atsaucīgi cilvēki! Un pilsētas vēsturi var „nolasīt” ik uz stūra. Tas sajūsmināja arī manu ģimeni, kas bija atbraukusi ciemos. Domāju, ka Jaroslavļā varētu atgriezties. Es tur nodzīvoju piecus mēnešus, tāpēc daudz kas tajā ir kļuvis tuvs. Nekad neaizmirsīšu māju, kurā dzīvoju, un skatu no balkona, ko vēroju, no rītiem dzerdams kafiju... Tā ir emocionāla piesaiste.

Vai ģimene jūs viegli palaida tik tālu un uz tik ilgu laiku?

Zināt, man ir ļoti laba un gudra sieva. Kad ģimene lidostā mani pavadīja, pirms pašām atvadām skatījos, ka bērnu acīs iemirdzas asariņas. Teicu: „Kas tad nu! Es taču ne uz visiem laikiem dodos prom.” Bet sieva raudot atsmēja: „Es raudātu daudz stiprāk, ja tu nekur nelidotu!” (Smejas.) Tā ka man ar to nav problēmu. Mēs visi dzīvē pēc kāda laika nonākam pie dažādām atklāsmēm attiecībās. Un, ja gadās kāda pauze, tad labāk novērtējam to, kas patiesi tev ir dārgs. Tā ir tava pārbaude. Es, piemēram, kad trīs nedēļas neesmu redzējis savus tuviniekus, sāku nervozi raustīties. Tātad ir radusies nepieciešamība ar kaut ko padalīties. Projekta pēdējie divi mēneši bija paši grūtākie. Mums nācās iekļauties grafikā, un mēs strādājām uz spēku izsīkuma robežas.

Kāda, jūsuprāt, ir seriāla „Če komanda” galvenā atšķirība no citiem projektiem?

Krievijai tas ir pavisam kas jauns. Jau pēc savas uzbūves un būtības – kā tas tika veidots. Tas nav seriāls agresijas tīkotājiem – tajā netiek rādītas apšaudes, vardarbība kā vairums seriālos. Pilnībā izslēgt asinis detektīvā, protams, nevar, taču tur nav klasisko kriminālattiecību. Šajā ziņā tas ir daudz intelektuālāks. Tajā ir labs intrigas un detektīva stāsts. Ir tieksme uz labu – caur kaut kādiem „mēsliem”, caur izmeklētāja rutīnu ir vēlme sajust mīlestību pret dzīvi, pret apkārtni, pret darbu...

Katra sērija ir kā atsevišķs stāsts ar savu sižetu. Vai kāda no tām jums palikusi atmiņā visspilgtāk?

Seriālā ir 40 sēriju, un katrai ir sava rozīnīte. Man vairāk atmiņā palika atmosfēra, kas valdīja dažās filmēšanās reizēs, lielākoties – ārpus pilsētas. Viena sērija tika filmēta mežā, mazos un omulīgos ciematiņos – šajā sērijā pati atmosfēra tuvojās šausmu filmai. Cita sērija tika filmēta ārpus Jaroslavļas – it kā mēs ar draugiem aizbrauktu pacopēt, atpūsties, bet pēkšņi mūsu redzeslokā nonāktu noziegums, kurš jāizmeklē, neraugoties uz brauciena sākotnējo mērķi.

Emocionālajā ziņā īpaši atmiņā palika tās sērijas, kuras tika filmētas brīdī, kad nogāzās lidmašīna „Jak 42” ar „Lokomotīves” hokeja komandu un Kārli Skrastiņu... Tieši netālu no Jaroslavļas. Mēs tobrīd atradāmies 20 kilometru no notikuma vietas. Kad atgriezāmies no filmēšanas, redzējām tikai asaras, mašīnas, ziedus... Tas bija ļoti smagi. Sajūtas bija tādas, it kā kāds tev vilktu laukā dvēseli... Šādos brīžos domāju, ka nāve sagaida mūs visus, tikai laika jautājums, kad... Un aizgājēji šādos brīžos mūs atstāj pārdomās par savu dzīvi un tās piepildījumu.

Jūs esat septiņu bērnu tēvs. Sakiet, vai ir grūti? Kādas ir jūsu audzināšanas metodes?

Ja godīgi, man nav ne jausmas, kā aug bērni. Man viņi visi ir līdzvērtīgi, un nav svarīgi, vai esam kopā vai viņi ir tikai sirdī. Man obligāti ir katram jāpalīdz, par katru pārdzīvoju, bet audzināt viņus neprotu. Es vienkārši vēlos, lai viņi augtu brīvi savos spriedumos un lai būtu atbildīgi. Gribu, lai viņi vienmēr zinātu, ka var izvēlēties pirmo, otro vai trešo un ka jāmāk atbildēt par savu izvēli. Man ir svarīgi, lai viņi vadītos tieši pēc tādiem principiem. Es pats arī pie tādiem cenšos pieturēties. Tā ka bērni aug. Es viņus ļoti mīlu. Domāju, viņi to jūt. Reizēm man šķiet, ka esmu pārāk labsirdīgs. Reizēm vajag viņiem kādu bargāku vārdu pateikt, bet man ir tik dīvaini un smieklīgi to darīt. Viņi man sāk aizrādīt, ka es neprotu bārties. Lai gan vienu reizi man tas izdevās. Viņi bija nobijušies ne pa jokam. Tā tomēr nedrīkst. Bērnus neuzlūkoju kā savu īpašumu, bet gan kā personības, kurām ir tas gods palīdzēt kaut ko saprast un izaugt.

Tā ir pareizi?

Iespējams. Es ar savu draugu mācītāju reiz par to runāju. Viņš man teica, ka pēc pedagoģijas grāmatām ir daudz un dažādu metožu, kā audzināt bērnus. Tādas kā – „es visu zinu, un tu darīsi, kā es teicu”. Taču pati prātīgākā esot audzināt bērnus ar personīgo grēksūdzi. Grēksūdzes būtība ir tajā, ka, pirmkārt, audzini pats sevi – ja tu esi kritisks pret savu rīcību un tas ir manāms. Bērni redz visu un paši sapratīs, ka tieši tā arī jādzīvo. Ja sanāca nokļūdīties, piecelies, izdari secinājumus un ej tālāk. Bļaušana – tā nav metode. Kāpēc tad bļaut?

Ar ko nodarbojas jūsu bērni?

Vienam no dēliem ir jau savi bērni, es jau sen esmu vectētiņš. (Smejas.) Viņš ir uzņēmējs, un viņam ir sava firma. Mani trīs jaunākie tagad apgūst mūziku. Vecākais no viņiem Gustavs (kurš spēlēja „Mazajos laupītājos”) mācās labākajā Latvijas mūzikas skolā, kurā sagatavo tikai profesionāļus, otrais jaunākais tiecas turpat. Vēl man ir divas meitas. Viena maziņa, bet otrai jau 23 gadi. Vecākā mācās Vācijā par operdziedātāju. Tā ka es ļoti priecājos, ka varēšu iet uz operu ar ziediem rokās. Vēl viens dēls universitātē mācās par pārvaldnieku. Saka, ka dzīvē var noderēt.

Vārdu sakot – sevis meklējumos.

Taču atrast nav tik viegli. Reizēm liekas, ka te jau esi atradis, bet pēc tam izrādās, ka vēl te ir durvis, un tur... Tas nav tik viegli.

Ko jūs novēlētu tiem, kuri seko līdzi seriālam „Če komanda” kanālā „Ren TV Baltija”?

Ļoti ceru, ka seriāla skatītāji gūst pozitīvas emocijas lādiņu. Kaut vai tāpēc, ka šis seriāls ir ne tikai par kriminālistiku un slepkavībām, bet nes līdzi labsirdīgu vēsti.


Teksts: žurnāls „Rīgas Viļņi”, pēc „Ren TV” materiāliem / Foto: „Ren TV”