Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Brīvmūrnieka Andra Ruģēna pārsteidzošā dzīve 46

Ziņas
2012. gada 26. februārī 07:18 2012. gada 26. februārī 07:18
 
Bērnībā par Andri Ruģēnu prognozēja, ka viņš ilgi neizvilks. Ārsti kļūdījās. Pusaudža gados viņš gatavojās spridzināt padomju armijas ešelonu, bet tas neizdevās. Jaunībā studēja filozofiju un strādāja humora žurnālā „Dadzis”. Bija naktssargs un apslēpto mantu eksperts. Tagad – pensionārs un brīvmūrnieks.

Andrim Ruģēnam piemītošā erudīcija un zināšanas ļauj paskatīties uz notikumiem vēsturiskās kopsakarībās. „Esmu mācījies pat no tiem, kurus esmu uzskatījis par ienaidniekiem,” saka Ruģēns, būdams konsekvents padomju varas ienaidnieks.

­ 2005. gadā Andris Ruģēns atjaunoja padomju laikā tik ļoti populārā humora un satīras žurnāla „Dadzis” darbību. Kādu laiku tas iznāca, bet diemžēl atkal nozuda no kiosku plauktiem. Jautāts, kas noticis ar žurnālu, viņš teic: “„Dadzis” nav likvidēts, bet tikai apturēts. Faktiski es vēl joprojām esmu „Dadža” galvenais redaktors un paredzu, ka mēs atjaunosim tā izdošanu. Lai izdotu žurnālu, nepieciešama finansiāla piešprice, kuras mums tagad nav. Tomēr esmu pārliecināts, ka „Dadzis” atkal iznāks, kad valstī uzlabosies ekonomiskā situācija.”

Varbūt pie Dadža nedienām vainojama latviešu humora izjūta?

Es gan nedomāju, ka latvietim būtu problēmas ar humoru. Par to nevajadzētu spriest pēc komentāriem internetā, kur tik tiešām nav humora. Tur ir viss, tikai ne humors – ir lamāšanās, gānīšanās un kategoriski spriedumi. Taču internetā raksta ne jau visa sabiedrība, bet tikai daļa. Ļaudis, kam ir laba humora izjūta, prot arī pasmieties par sevi un savām neveiksmēm.

Ja kāds apvainojas par jokiem, viņš nav sevišķi gudrs. Manuprāt, tas saistīts ar mazvērtības izjūtu, kad cilvēks joku uztver kā personīgu apvainojumu. Tas nozīmē, ka savā dziļākajā būtībā viņš par sevi nav drošs. Tāpēc jau arī notiek lamāšanās internetā – tas viss mazvērtības kompleksa dēļ. Es gan piekrītu, ka katrai tautai ir citādāks humors. Šajā ziņā mēs esam pat labākā pozīcijā nekā citi, jo spējam saprast gan krievu, gan angļu, gan ebreju humoru, kas reizēm ir pat nesavienojami.

Tomēr nereti humors sanāk samocīts.

Es domāju, ka daļa vainas jāuzņemas bijušajam Dailes teātra galvenajam režisoram Eduardam Smiļģim. Agrāk latviešiem teātris bija baznīcas vietā, bet aktieri – elki. Pēckara gados, kad tika deldēta latviešu inteliģence un tautas atmiņa, cilvēki meklēja atelpu, un daudzi to atrada teātrī. Smiļģis ieviesa sistēmu, ka uz skatuves nevis jādzīvo, bet jātēlo. Tāpēc daudzi mūsu aktieri ir pārspīlēti patētiski un teatrāli.

Latviešu publika tik ļoti ietekmējās no teātra, ka tas atstāja ietekmi arī uz humoru. Kad ieslēdzam televizoru un radio, bieži vien varam manīt, ka cilvēki humoru nevis izdzīvo, bet notēlo. Un tad skatītāji secina – latvietim ar humoru laikam ir problēmas. Šī tēlošana attiecas ne tikai uz humoru, bet arī uz citām jomām. Mēs esam pārņēmuši teatrālu formu arī savstarpējās attiecībās. Tāpēc latvietim reizēm pārmet divkosību, ka viņš nerunā tieši un atklāti. Pārmet, ka viņš baidās, kaut patiesībā viņš nemaz nebaidās. Viņš vienkārši tēlo.

Pirmā grāmata, ar kuru Andris Ruģēns apguvu lasītprasmi, bija Aleksandra Grīna „Pasaules vēsture” četros sējumos, otrā – Grīna „Kultūras un tikumu vēsture” divos sējumos, trešā – Staļina „Ļeņinisma jautājumi”.
Tie ir jūsu secinājumi?

Jā, tie ir mani. Pēc savas pamatizglītības taču esmu filozofs.

Žurnāla raibā kompānija

Pieminējāt Eduardu Smilģi, kas daudziem ir gluži kā ikona. Jums pašam ir elki?

Budisma klosteros ir uzraksts: “Netici pat Budam, kamēr neesi pārbaudījis viņa sacīto.” Vienmēr esmu ievērojis šo principu. Elku man nav, bet Skolotāji – gan. Pirmais un galvenais – mans mātes tēvs un vienlaikus audžutēvs Aleksandrs Jaunbērzs. Vecāsmātes brālis mācītājs Arvīds Perlbahs, vecais strēlnieks un fotogrāfs Jānis Rieksts un daudzi citi. Bet esmu mācījies pat no tiem, kurus esmu uzskatījis par ienaidniekiem.

Ko ienaidnieki var iemācīt?

Ļoti daudz. Pēc savas iekšējās pārliecības vienmēr esmu bijis konsekvents padomju varas ienaidnieks. Tomēr esmu mācījies arī no padomju varas apoloģētiem un dedzīgiem aizstāvjiem – un iemācījies izprast, ja arī ne attaisnot. Piemēram, esmu mācījies no sava bijušā „Dadža” kolēģa – čekista, ģenerālmajora Kārļa Šmita – īstajā vārdā Franča Jansona.

Viņš bija revolucionārs, kas 1913. gadā emigrēja uz ASV, bet 1917. gadā ar Leibu Bronšteinu-Trocki un citiem tādiem pašiem biedriem atgriezās Krievijā. Bija Fēliksa Dzeržinska operatīvās brigādes štāba priekšnieks, tika iesūtīts pie Mahno, bija izlūkošanas dienesta rezidents Ķīnā un Japānā, kā arī Tālo Austrumu un Kabardas–Balkārijas čekas priekšnieks. Kara laikā dienēja izlases vienībā, kas čekas uzdevumā slepkavoja cilvēkus ārzemēs. Uz viņa sirdsapziņas bija arī Čehoslovākijas prezidenta Edvarda Beneša slepkavība pēc kara.

Latvijas čekā viņš vadīja cīņu pret Latgales nacionālajiem partizāniem. Pēc Ņikitas Hruščova slavenās runas viņu aizsūtīja pensijā kopā ar pārējiem, kuru noziegumi bija par skaļu, lai notušētu, – ar Vēveri, Bunduli un citiem. Vispirms Šmits nokļuva Rīgas kinostudijas direktora amatā, vēlāk strādāja par „Dadža” ārštata nodaļas vadītāju. Toreiz „Dadzī” bija tikai divi ārštatnieki – vēlāk labi pazīstamais rakstnieks Andris Kolbergs un es. Mani uz „Dadzi” atvilka žurnāla darbinieks Rafaels Blūms, ar kuru iepazinos, diskutējot par Nīčes filozofiju pēc operācijas slimnīcā.

Vai čekistam Kārlim Šmitam bija labs humors?

Es neteiktu, ka labs. Viņš bija profesionāls slepkava. Reiz biju pie viņa mājās, un mēs daudz runājām. Viņa dzīvoklī mani ieinteresēja kāda glezna, es teicu, ka esmu redzējis tās reprodukciju kādā no žurnāla Atpūta numuriem. “Jā, tā varētu būt,” atteica Šmits. “Kad nošāvu vienu aizsargu pulka komandieri, es no viņa šo gleznu paņēmu.”

Šmits savā nozarē bija profesionālis, ārzemēs bija veidojis aģentu tīklu, veicis izlūkošanas un slepkavošanas uzdevumus. Viņam bija talants uz to, viņam bija pavisam citi morālie kritēriji. Tiesa, mūža beigās arī šo vīru sāka grauzt sirdsapziņas tārps.

Kā profesionāls slepkava varēja būt noderīgs žurnālam „Dadzis”?

Kā žurnālists Šmits bija nulle, toties viņš labi prata vākt materiālus. Šmitam kabatās vienmēr bija ļoti daudz apliecību sarkanos vāciņos. Atceros, reiz devāmies intervēt kādu rūpnīcas direktoru, kas bija tiešā pakļautībā Maskavai. Tādi direktori ar vietējiem žurnālistiem nemaz nerunāja, pasūtīja trīs mājas tālāk. Direktors paziņoja, ka viņam esot tikai divas minūtes laika.

Tad Šmits sāka vilkt laukā no savām kabatām visādas apliecības. Lūk, darbinieka apliecība no Tautas kontroles, Iekšlietu ministrijas, Valsts drošības komitejas, LKP CK, laikraksta „Pravda”... “Bet tās nav īstās,” skaidroja Šmits. Beigās viņš izvilka „Dadža” apliecību un stādījās priekšā. Direktors aiz bailēm stāvēja kājās, intervijas laikā viņš tā arī neapsēdās. Mēs dabūjām atbildes uz visiem jautājumiem, norunājām stundas divas, tas bija ļoti pacilājoši.

Tomēr nesaprotu – kāpēc viņš strādāja „Dadzī”?

Šmits pēc savas būtības bija aktīvs cilvēks, viņam patika darboties. Agrāk viņš cilvēkus šāva un sēdināja cietumos, tagad, strādājot „Dadzī”, varēja vismaz kādu atmaskot. „Dadzī” viņš saskatīja iespēju turpināt sabiedrības attīrīšanu – ar satīras palīdzību.

Vispār redakcijā bija novākusies savdabīga komanda. „Dadža” galvenais redaktors Igors Palkovs bija sarkano partizānu brigādes izlūkrotas komandieris, atbildīgā sekretāre Millija Līmane – partizāņu radiste, nodaļas vadītājs Rafaels Blūms – partizānu brigādes komisārs, galvenā redaktora vietnieks Īzaks Livšics – armijas pretizlūkošanas apakšpulkvedis.

Tajā pašā laikā „Dadzī” pieņēma karikatūristu un latviešu komiksa aizsācēju Jāni Dresleru, kas padomju laikā bija kritis nežēlastībā, jo vācu laikā bija strādājis policijā. Bijis izsūtīts uz Sibīriju, kur sakropļots. Viņam raustījās labā roka. Kad viņš zīmēja, uz labās rokas uzlika kreiso un pieturēja. Pie mums strādāja arī bijušais izsūtītais – vācietis, dzejnieks Harijs Heislers, kas negāja uz kompromisu ar savu sirdsapziņu un pārliecību.

Bija arī mākslinieks Gunārs Bērziņš, kas 15. latviešu SS divīzijas sastāvā piedalījās Berlīnes ielu cīņās, vācu daļās bija dienējis mākslinieks Imants Melgailis. Karikatūrista Edgara Ozoliņa tēvu, policistu, nošāva boļševiki. Karikatūrists Dzerko bija čigāns, Andris Kolbergs bija sēdējis cietumā. Arī man bija izcili „netīra” biogrāfija – tēvs bija dienējis SD Sonderkommando R, 16. armijas 212. frontes izlūkošanas daļā (Abvērā), SS Jagdverband Ost, kā arī karojis nacionālajos partizānos, māte bija tiesāta un izsūtīta.

1991. gadā ar kundzi Laimdotu un Tibetas Dalailamu. Tikšanās notika tibetiešu kopienas trimdas vietā Indijā, Dharamsalā.
Ļoti raiba kompānija. Kā varējāt sadzīvot?

Mēs no ideoloģiskiem jautājumiem izvairījāmies. Bija vienīgi obligātās nodevas – uz aizmugures vāka tika zīmēti „sliktie kapitālisti”, bet uz priekšējā – „laimīgie padomju cilvēki”. Tāpēc konflikti, ja tādi radās, bija vairāk personisko īpašību, nevis ideoloģijas dēļ. Mēs jau nerakstījām politiskus feļetonus un nevajājām disidentus. Vairāk vērsāmies pret blēdībām un nesaimnieciskumu.

Interese par Austrumiem

Vai padomju laikā varējāt realizēties kā filozofs?

Ko tas nozīmē – realizēties kā filozofs? Es pabeidzu Rīgas 2. vidusskolu, tad iestājos fizmatos, sapņoju par astronomiju, bet vēlāk pārgāju uz filozofiem. Manu izvēli ietekmēja arī apkārtējā vide. Skolas gados biju viens no Rīgas kafejnīcas „Kaza” organizētājiem un ideologiem, liela daļa mūsu paaudzes savu dumpīgumu veidoja tieši tur. Tie bija mani vidusskolas gadi, pēc skolas – „Kazā”, bet vakaros – mājas disputos par mākslu, dzīves jēgu, vēsturi, filozofiju un neparasto.

Filozofijas studijās specializējos mani interesējošās tēmās – jogā, budismā, lamaismā, masonu un rozenkreiceru kustībā. Disertāciju rakstīju par teosofu kustību un Helēnu Blavatsku. Par šo tēmu man piedāvāja aizstāvēt doktora disertāciju, bet ar vienu noteikumu – man jāiestājas komunistu partijā. Es atteicos un darbu atliku malā. Par filozofu nekad neesmu strādājis, vienīgi esmu bijis saistīts ar PSRS budologu asociāciju, jo pastiprināti interesējos par budismu.

Ne tikai interesējāties, bet arī organizējāt Dalailamas vizīti Latvijā.

Pie Dalailamas es ciemojos kopā ar dzīvesbiedri 1991. gadā, tas bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes uzdevumā. Atradām daudz ko kopīgu un ilgi nosēdējām draudzīgā sarunā. Aicināju viņu uz Latviju, oficiālo ielūgumu deva Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis. Esam tikušies arī vēlāk.

Par Austrumu mācībām bija tikai teorētiska interese?

Arī pats nodarbojos ar jogu, lasīju lekcijas un skaitos pat filozofijas goda doktors jogā. Šis goda tituls piešķirts tikai trijiem – Dalailamam, akadēmiķim Andrim Buiķim un man. Sākums bija ļoti vienkāršs – septiņu gadu vecumā man no jauna bija jāiemācās staigāt. Es izaugu bez tēva un mātes, mani izaudzināja mātes tēvs. Tēvs kā nacionālais partizāns bija mežā un vēlāk arī pagrīdē, bet māte dabūja 25 gadus lēģerī.

Man bija traumēta labās kājas gūžas locītava, un ārsti nesaprata, kas par vainu. Mediķi prognozēja, ka palikšu uz gultas, būšu resns un dumjš. Aptaukošos un ātri nomiršu. Labi, ja novilkšu līdz 21 gadam. Protams, pagalmā dzenāt bumbu es nevarēju. Locītava sabruka, kauli rīvējās viens pret otru.

Toties vectēvam bija lieliska bibliotēka. Pirmā grāmata, ar kuru es apguvu lasītprasmi, bija Aleksandra Grīna „Pasaules vēsture” četros sējumos, otrā grāmata bija Grīna „Kultūras un tikumu vēsture” divos sējumos, trešā – Josifa Staļina „Ļeņinisma jautājumi”. Starp citu, interesanta grāmata, iesaku izlasīt arī citiem, lai nelolotu ilūzijas.

Vēl kā bērns gāju vectēvam līdzi uz meža bunkuriem, viņš nesa nacionālajiem partizāniem pārtiku un dokumentus. Vectēvs bija viens no latviešu strēlnieku pulku dibinātājiem, bija štāba kapteinis Daugavgrīvas bataljonā kopā ar Rūdolfu Bangerski, Frīdrihu Briedi un Ludvigu Bolšteinu, vēlāk – Satversmes Sapulces deputāts, kā arī pirmais Rīgas apriņķa valdes priekšsēdētājs. Viņu uzraudzīja čeka, tomēr viņš rīkojās izlēmīgi un droši.

Atceros epizodi piecdesmito gadu beigās. Abi ar vectēvu staigājām pa Rīgu un Ģertrūdes–Tērbatas ielas krustojumā satikām kādu vīru. Viņš sveicināja un sniedza roku. Vectēvs sveicienu neatņēma, tikai atteica: “Es nodevējam roku nedodu.” Tad pagriezās un aizgāja. Kad vēlāk prasīju, kas tas bija par vīru, vectēvs atbildēja, ka Latvijas Republikas pēdējais ārlietu ministrs Vilhelms Munters.

Kā radās interese par Austrumiem?

Viens no vectēva draugiem bija strēlnieku pulku fotogrāfs Jānis Rieksts, kas bija budists. Vecāsmātes brālis bija luterāņu mācītājs Arvīds Perlbahs, bet vectēvs bija pievērsies panteisma filozofijai. Reizēm mājās bija filozofiski disputi un debates par reliģiju. Tas bija interesanti, arī es kā puika piedalījos ar saviem jautājumiem. Rieksts mani ieinteresēja par Austrumu filozofiju, turklāt vectēvam bija daudz grāmatu par šo tēmu. Tā arī viss sākās.

Tagad domāju, ka veselības problēmas mani paglāba no daudz lielākām nelaimēm, jo man bija pārāk straujš raksturs. Reiz ar brālēnu vasarā mežā atradām lielu nesprāgušu šāviņu, kas bija gājis cauri stobram. Netālu bija Rīgas–Saulkrastu dzelzceļa līnija, un man radās ideja uzspert gaisā padomju kara ešelonu. Jau biju piefiksējis, ka ešelons ar tankiem un karavīriem uz Lilastes poligonu iet garām katru dienu pulksten divos dienā.

Kamēr vectēvs pa dienu gulēja, ar kruķiem aizklimperēju uz mežu un ar slimo kāju aizripināju šāviņu līdz uzbērumam. Tad negaidīti ieradās vectēvs, jo brālēns viņam bija pateicis, ka tas dullais Andris aizgājis spridzināt krievu vilcienu. Vectēvs novērsa manu akciju un izskaidroja, ka tādas lietas dara ar galvu. Tie zaldātiņi, kas iesaukti obligātajā dienestā, jau nav vainīgi.

Tā bija mana pirmā skola politikā Carnikavas mežā pie Laveru mājām. Toreiz pirmo reizi no vectēva uzzināju, ka viņš ar Briedi un Bolšteinu kopā bijuši Borisa Savinkova pretizlūkošanas grupā, par to, kā 1919. gadā vectēvs palīdzējis bēgt rīdziniekiem no Stučkas terora un slēpis Andrievu Niedru, kad tas slepeni ieradies Rīgā, un vēl daudz ko citu, par ko pat visvarenajai čekai nebija ne jausmas.

„Man vienmēr bijis tuvs nevis zinātniski materiālistiskais, bet gan netradicionālais pasaules uzskats. Pasaulē viss ir vienots un savstarpēji saistīts noteiktā sistēmā. Var arī teikt, ka brīvmūrniecība ir netradicionālā pasaules uzskata rietumnieciskais aspekts,” savu piederību brīvmūrniekiem skaidro Andris Ruģēns.
Kā tikāt galā ar savu fizisko kaiti?

Tolaik Latvijā vienīgā homeopāte prata noteikt pareizo diagnozi – locītavas somiņas iekaisums. Viņa izrakstīja zāles ar kompresēm, un slimība pēc pieciem gadiem beidzās. Bet vienalga – viena kāja bija īsāka par 10 centimetriem, locītava bija jāveido no jauna ar vingrošanas palīdzību. Lai varētu pārvietoties, labās kājas zābakam tika pielikts liels papēdis.

Līdz 7. klasei es mācījos mājās. Lielākoties mani skoloja vectēvs, bet tautas izglītības nodaļa atsūtīja arī skolotāju. Kad viņš pirmoreiz ieradās mani mācīt, pirmais jautājums bija, vai es vispār protu lasīt. Es atbildēju, ka protu gan. “Un ko tu esi lasījis?” viņš tincināja. “Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus?” Es viņam nokrāvu priekšā vēstures grāmatas.

Pārliecinājies, ka es tik tiešām tās esmu lasījis, skolotājs uzdeva nākamo jautājumu, vai es spēlējot šahu. “Protams!” Tā nu viņš ieradās divas reizes nedēļā, un katru reizi mēs spēlējām šahu. Ar to un norādījumiem, kādi mājasdarbi man jāizpilda, manas pirmās sešas klases arī aprobežojās.

Kad studēju fizmatos, izlasīju avīzē, ka ārsts Viktors Kalnbērzs piedāvā veikt eksperimentālas operācijas – kājas pastiept garākas. Es pieteicos un kļuvu par pirmo eksperimentālo trusīti. Manu kāju sazāģēja, ielika stieņus un katru dienu – divus mēnešus bez narkozes! – vilka garāku. Sāpes bija milzīgas. Kopš tā laika mani svētā inkvizīcija un čekas pagrabi vairs nebaida. Tomēr rezultāts tika sasniegts, kāju izstiepa par desmit centimetriem. Sāku valkāt normālus apavus. Faktiski varēju arī iemācīties staigāt bez nūjas, tomēr savu štociņu saglabāju.

Jocīgi, ka man bija katru gadu jāiziet veselības pārbaude kara komisariātā. Reiz ar mani bija kāds krievu puisis, kuram atšķirībā no manis bija tikai viena kāja. Kad bijām izgājuši visus ārstus, komisija mums kārtējo reizi paziņoja, ka esam derīgi ārrindas dienestam un pēc gada atkal jānāk pārbaudīties. Tas krievu čalis bija nedaudz iedzēris un kļuva pikts: “Jūs, ko, maķ...?! Vai tiešām domājat, ka pēc gada man tā kāja izaugs?!” Komisijā iestājās kapa klusums. Tad brīdi visi apspriedās un vīram izrakstīja „balto biļeti”, kas viņu pavisam atbrīvoja no karaklausības. Es, protams, paliku kā „soldat rezerva sovetskoj armii”...

1960. gadā pēc 8. klases beigšanas ar vectēvu Aleksandru Jaunbērzu Bauskas pilsdrupās.

Brīvmūrniecības aspekti

Ko darījāt pēc universitātes beigšanas?

Strādāju Latvijas Televīzijā, tiešajā ēterī intervēju valdības večus. Tad kāds pamanīja, ka neesmu partijā, turklāt man ir šausmīga biogrāfija, tēvs – pretpadomju elements, māte – izsūtītā, mātes tēvs – cara virsnieks, buržuāziskās Latvijas valstsvīrs. Mani palūdza aiziet.

Lai cik paradoksāli tas būtu, esmu strādājis arī milicijā. Un te jāsaka paldies „Dadža” čekistam Kārlim Šmitam. Reiz man un Kolbergam viņš teica: “Ko jūs te ņematies ar tām „Dadža” apliecībām! Neviens ar jums nerunās. Es jums izgādāšu milicijas ārštata apliecības.” Es toreiz vēl brīnījos: “Kādas milicijas apliecības?! Man taču ir nepareiza biogrāfija.” Šmits mani mierināja: “Tas nekas, es tavu biogrāfiju zinu. Tu esi kārtīgs puika, feini raksti. Es par tevi galvošu, un viss būs kārtībā!” Un tiešām – milicijas apliecību dabūju, to dabūja arī Andris Kolbergs, kaut viņš bija sēdējis. Tā mēs, divi blēži, kļuvām par miličiem.

Strādāju ārpusresoru apsardzes daļā, faktiski – par naktssargu. Tā kā milicijā daudzus pazinu, vīri man teica: “Tev taču ir augstākā izglītība. Ko tu te māžojies, nāc pie mums strādāt par psihologu.” Mani iesaistīja interesantā daļā – speciālā Iekšlietu ministrijas ekonomisko noziegumu apkarošanas grupā, kas bija izveidota korupcijas apkarošanai politiskajā elitē, protams, zem VDK kontroles. Skaitījos psihologs un apslēpto mantu eksperts. Bija interesanti, es pat dabūju prēmiju Raimonda Paula lietas izmeklēšanā.

Kas tā bija par lietu?

Kāds krievu puisis no Raimonda Paula centās izspiest naudu, un komponists par to informēja savu paziņu Anrī Kavalieri, kas tobrīd bija iekšlietu ministra vietnieks. Milicijā tika izstrādāts plāns, kā noziedznieku aizturēt, notikumi norisinājās Mežaparkā. Paula dubultnieks naudas portfeli nometa pie žoga, un drīz vien no taksometru pieturas rindas atdalījās kāds puisis. Viņš piegāja pie žoga, paņēma portfeli un iegāja trepju rūmē. Atverot portfeli, tas uzsprāga, noziedzniekam sejā iešļācās krāsa. Uzreiz klāt bija milicija, puisim rokas izgrieza uz muguras.

Pratināšanā viņš visu noliedza. “Piedodiet, es ne pie kā neesmu vainīgs,” viņš teica. “Ne es Paulu pazīstu, ne es viņu šantažēju. Mierīgi stāvēju taksometru pieturā un gaidīju savu rindu. Tad ieraudzīju, kāds pie žoga nomet portfeli. Gāju skatīties, kas tur iekšā. Notika sprādziens, pieskrēja miliči.” Divas dienas viņu mēģināja piespiest pie sienas, bet nekas nesanāca. Tad palūdza mani parunāt ar viņu. Iespējams, man kā psihologam izdosies viņu ietekmēt. Un tiešām – pēc ļoti ilgas sarunas man izdevās panākt viņa atzīšanos.

Aizturētais izstāstīja ļoti interesantu versiju, ka arī viņš ticis šantažēts, lai draudētu Paulam un izspiestu no viņa naudu. Apliecinot savas versijas pareizību, puisis izdeva pistoli, kas viņam it kā esot piemesta. Kā izrādījās, ar to pistoli bija nošauti trīs cilvēki, divi bija saistīti ar valsts drošības struktūrām, trešais vācu laikā bija dienējis policijas bataljonā. Šo lietu pārņēma VDK, dzirdēju, ka puisis ielikts trako mājā. Manuprāt, tā lieta nebija tīra, tā netika atšķetināta. Kā vēlāk runāja, tas puisis miris Ļeņingradas psihiatriskajā slimnīcā, bēdīgi slavenajos Krestos.

Cik ilgi strādājāt milicijā?

Gadus divus, trīs. Kādu laiku strādāju par sociologu, bet astoņdesmitajos gados jau biju štata darbinieks „Dadzī”. 1989. gadā kļuvu par pirmo BBC Baltijas zonas korespondentu, vēlāk Eiropas Savienības jautājumos konsultēju Albertu Kaulu, kas tobrīd bija PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova padomnieks. Vēlāk, Augstākās Padomes un 6. Saeimas laikā, konsultēju Imantu Daudišu. Tagad esmu pensionārs, pašnodarbināta persona, darbojos dažādos projektos.

­

Jāņa ložas „Enkurs” Godājamais Meistars Andris Ruģēns ar Brāli no ārzemēm ložas telpās Rīgā.
Kā kļuvāt par brīvmūrnieku?

Man vienmēr bijis tuvs nevis zinātniski materiālistiskais, bet gan netradicionālais pasaules uzskats. Pasaulē viss ir vienots un savstarpēji saistīts noteiktā sistēmā. Var arī teikt, ka brīvmūrniecība ir netradicionālā pasaules uzskata rietumnieciskais aspekts.

Kad 1989. gadā es Lībekā satikos ar pazīstamiem cilvēkiem, viņi mani iepazīstināja ar kādu brīvmūrnieku. Par šo tēmu biju interesējies jau agrāk, un es viņam nolasīju veselu lekciju par brīvmūrniecību. Mēs ilgi runājām, un viņš man piedāvāja pašam kļūt par brīvmūrnieku. Un tad es padomāju – kāpēc ne?

Iestājos kopā ar draugiem Vācijas brīvmūrniecības ordenī, vēlāk ar profesoru Valdi Pīrāgu tika izveidota vienota struktūra – Latvijas Lielloža, kuru ar Valdi vadījām sešus gadus. Tagad es vadu atjaunoto ložu „Enkurs”, kas pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados darbojās Liepājā. Jau deviņus gadus esmu arī Vācijas Apvienoto Lielložu lielpārstāvis Latvijā.

Vai šodien brīvmūrniecība vispār reāli darbojas?

Padomju laikā par brīvmūrniecību tika kultivēti divi uzskati. Pirmais – ka tās ir buržuju teatrālas rotaļas, kurām nav dziļākas jēgas. Otrais – ka brīvmūrniecība iesaistīta vispasaules sazvērestībā. Gan viens, gan otrs uzskats ir maldīgs. Cilvēki, kuri tā apgalvo, neko nejēdz no šīm lietām. Brīvmūrniecību var definēt kā sava veida rietumu jogas sistēmu, kā morālo un garīgo vērtību sistēmu, kā sevi pilnveidot.

Tās pamatā ir senie iniciāciju rituāli, kas laika gaitā spēcīgi transformējušies caur viduslaiku kristiānismu. Daži, ieraugot brīvmūrnieku regālijas, satrūkstas, ka tur ir liela ebreju ietekme. Visa Bībele ir ebreju radīta, un galu galā, ja gribam būt godīgi, mums jāatzīst, ka kristietība ir radusies kā jūdu sekta. Citādi, ka pats jūdaisms ļoti daudz ko ir aizguvis no Ēģiptes un Babilonijas kultūrām un reliģijām, un tādā ziņā jūdaisms nepavisam nav ebreju monopols.

Protams, ja brīvmūrniecības rituālus uztversim formāli, tie arī būs formāli. Arī jogā mēs varam izpildīt kaut kādas pozas bez jebkādas sajēgas, bet varam to darīt, kontrolējot savu prātu un ķermeni. Kā liecina vēsture, brīvmūrniekiem bijusi liela loma politikā, bet ne jau tāpēc, ka politika tiktu veidota brīvmūrniecības ložās.

Brīvmūrnieki parasti bijuši sabiedriski aktīvi un ietekmīgi cilvēki, kas ar saviem ideāliem un pārliecību pauduši atbildīgu attieksmi pret valsti un sabiedrību. Viņiem nav bijuši sveši jēdzieni brīvība, vienlīdzība un brālība. Kaut daudzi brīvmūrnieki bijuši revolucionāri, ne jau ložās plānotas revolūcijas. Brīvmūrniecībā liela nozīme ir godavārdam un savstarpējai uzticībai. Ja mēs esam ložā, mēs esam droši cits par citu. Piemēram, es tev dodu savu godavārdu, ka tas cilvēks, ar ko tev ir darīšanas, melo. Un tu atbildi – man viss ir skaidrs, nav vajadzīgi pierādījumi, es tev ticu.

Arvien uzstājīgāk tiek pausts, ka iestājies degradācijas laikmets. Kā jums šķiet, tā ir?

Ir acīm redzama Rietumu kultūras lejupslīde, kad devalvējas daudzas vērtības, kļūstot par masu produkciju vai pat perversitātēm. Par to rakstīja vācu filozofs Osvalds Špenglers savā grāmatā „Rietumeiropas noriets”. Esmu dziļi pārliecināts, ka Rietumu civilizācijai būtiski jātransformējas, bet patlaban nav alternatīvas arī Austrumos, kas spētu iezīmēt civilizācijas turpmāko attīstības gaitu.

Ir vairāki attīstības scenāriji, viens no tiem tiešām ir – katastrofa. Globāla, cilvēku izraisīta katastrofa, piemēram, trešais pasaules karš vai arī finanšu krīzes izprovocēti daudzi lokālie militārie konflikti, kad Austrumi karos pret Rietumiem un Dienvidi pret Ziemeļiem.

Ne mazāk bīstama ir noteiktas sabiedrības daļas tieksme radīt jaunu vergturu iekārtu, kurā vieni būtu izredzētie, bet pārējie – bioroboti, kurus kontrolētu ar elektronikas un gēnu tehnoloģijas palīdzību. Es nemaz nerunāju par apkārtējās vides problēmām un daudz ko citu. Tas viss tuvākajā nākotnē izraisīs lielas izmaiņas, līdz radīsies jaunas patiesības, kurām ļaudis sekos. Protams, sabiedrības transformācija iespējama arī daudzmaz kontrolētā veidā un bez miljoniem cilvēku upuru, tomēr skaidrs viens – globālas pārmaiņas ir neizbēgamas.

Tāpēc ar nožēlu skatos uz mūsu pašmāju politiķiem, kuri vēl joprojām krampjaini turas pie neoliberālisma, kas savos pamatos jau ir sapuvis un sabrucis. Mūsu politiķi turpina ar globālisma lozungiem muļķot cilvēkus. Tiesa, esmu optimists – visa cilvēces attīstība jau ir pierādījusi, ka murgainās pasaules kundzības idejas pašas sagrauj sevi.

Esat ģimenes cilvēks?

Jā. Mans vecākais dēls – arī augstas pakāpes brīvmūrnieks – bija klinšu kāpējs un industriālais alpīnists. Piedalījās daudzu Latvijas dievnamu atjaunošanas darbos, viņš arī uzlika Pēterbaznīcas gaili. Diemžēl pirms pusotra gada viņš nomira. Vidējais dēls izstudēja Londonas universitātē, aizstāvēja Oksfordā maģistra grādu un ar pseidonīmu Vilis Lācītis nesen izdeva otro grāmatu. Jaunākais dēls vada seno cīņu klubu „Ugunszīme”. Meita cīnās pret ģenētiski modificētās pārtikas izplatīšanu, sieva rīko dažnedažādas izstādes. Piemēram, par brīvmūrniecību, „Dadzi”, Satversmes sapulci un citas. Kā redzat, mēs visi esam aktīvi cilvēki.

Andris Bernāts/Foto: Aigars Hibneris, no Andra Ruģēna arhīva

Citi šobrīd lasa

Kurā zodiaka zīmē dzimušās ir vislabākās sievas 5
"Beidzot visu dienu varu pabūt mājās," - hokejists Kaspars Daugaviņš savā paradīzē bauda ģimenisko idilli
Kad sāksies meteoroloģiskā vasara? Jaunākās sinoptiķu prognozes
Skatīt visus komentārus

Брэд Питт и Анджелина Джоли объединились, чтобы устроить Шайло незабываемое 14-летие

Герцогиня Меган обратилась в полицию: она чувствует себя в опасности в новом доме