Vides aizsardzības klubs svin 25. gadu jubileju. FOTO

Vides aizsardzības klubs dibināts vēl padomju laikā 1987. gada 22. februārī Rīgā pie Tramvaju un trolejbusu pārvaldes (TTP). Toreiz aiz zaļo piesega tā bija politiska organizācija, ļoti neērta pastāvošajai totalitārajai iekārtai, tomēr Gorbačova atkušņa periodā teorētiski šādas demokrātijas izpausmes bija atļautas un VAK pasteidzās pirmais to izmantot.

Pirmais pieteiktais mītiņš „Par tīru gaisu” notika pie VEF kultūras pils un tur VAK konfrontēja ar milicijas spēkiem. Rīgas mērs tolaik bija Alfrēds Rubiks.

VAK priekštecis – kopš 1984. gada pusoficiāla entuziastu grupa „Pieminekļu aizsardzības centrs”, kas galvenokārt veica pussagruvušu Latvijas baznīcu atjaunošanu, jumtu likšanu tām.

Nosaukums Vides aizsardzības klubam radās kādā talkā, iespējams 1986. gadā, sakopjot Zemītes baznīcu. „No viena sagāzta šķūņa vāca dēļus priekš baznīcas derīgos. Atpūšoties pļavā, redzēju milzīgu pieneņu lauku, un es skatos - nav nevienas bites. Ar vietējo traktoristu parunājot, viņš saka: jau te neesot vairākus gadus, visas noindētas. Tad es pēkšņi domāju - glābjam to un to, bet te ZEME MIRST!” atceras Arvīds Ulme.

Atmodas gados 1987. -1991. VAK kļuva par vienu no galvenajiem politiskajiem spēkiem Padomju impērijas sagrāvē un Latvijas neatkarības atjaunošanā. Toreiz VAK bija vairāki desmiti tūkstoši aktīvu biedru. Bija sazarota, labi strukturēta organizācija.  

VAK rīkotās masu akcijas, lai arī vērstas uz neatkarības atjaunošanu, tāpat kā pārējām toreizējām nevalstiskajām organizācijām kā Helsinki 86, LNNK, tomēr atšķīrās ar to, ka priekšplānā izvirzījās nevis tīri politiski mērķi, bet dziļāk ar vidi saistīti, dažkārt pat tīri eksistenciāli jautājumi.

VAK rīkotā akcija pret metro Rīgā (ko bija iecerējusi Maskava, lai palielinātu Rīgas kapacitāti uzņemt vēl vairāk imigrantu no austrumiem) izgāza šo projektu.   Bija vēl daudz citu akciju, piemēram, mītiņu par Kompartijas aizliegšanu 1988. gadā. Uz šo pasākumu Vides aizsardzības klubs beigu galā ieradās pilnīgi viens, lai arī piebiedroties bija solījušās arī citas neformālās organizācijas.

Padomju gados nebija iedomājams publiskos, jo sevišķi televīzijā translētos pasākumos lietot sarkanbaltsarkano karogu. Vides aizsardzības klubs sagādāja daudz aizkustinājuma mirkļu televīzijas skatītājiem, kad melnbaltajos ekrānos cilvēki atpazina it kā sarkanbaltsarkano karogu. Patiesībā tie bija zaļi-balt-zaļie vides aizsardzības kluba karogi, pēc krāsu proporcijām identiski Latvijas karogiem un toņos, kas melnbaltajos televizoros izkatījās kā sarkanbaltsarkanie. Padomju milicijai un čekistiem nebija argumentu, lai šos karogus neatļautu.