Dziedātāja Ieva Kerēvica dzird suņa frekvenci

Viņas balss un enerģijas izpausmēs no skatuves var iegrimt, pat neko par viņu nezinot. Dažs cilvēks jau piedzimst ar tādu bagāžu, un viņam nākas tikai vēl pamatīgi apdauzīties, lai pārliecinātos, ka tiešām – visas tās sāpes un prieks uz šīs zemes ir iespējami. Ja šo Dieva doto nebūtu, mums nebūtu tādu dziesmu. Un, ja nebūtu tādu, kas sev iemauktus uzliek paši, mums šo dziesmu būtu daudz mazāk. Jo trakie aiziet. Pat neatvadījušies.

Kāds tev bija šis, ziemas, laiks?

Man šī ziema ir darba pilna. Visu laiku strādāju, joprojām neesmu atpūtusies. Tas ir labi, tikai sāku iekšēji degt. Zūd rezerves.

Maizes darbi. Sirds darbu varētu būt vairāk. Bet visam savs laiks. Varbūt nāks.

Tu savus sirds darbus parasti izdomā pati? Vai gaidi, kad tie pie tevis atnāk, citu izdomāti?

Es tos iedomājos pati! Kā būtu, ja būtu.

Jā, esmu vizuāliste, redzu bildes. Visu laiku – kā filmā. Un tad tas kaut kā notiek.

Un sanāk līdzīgi kā tavā iedomu filmā?

Tajā brīdī pat nedomāju, vai ir līdzīgi. Esmu komandas cilvēks, nevis solists. Man patīk partnerība, improvizācija, dialogs.

Tas vairāk ir par stāstu kā tādu – tas mani blūzā aizrauj. Liekas, tas ir mans stāsts, iekšējā skumja, ilga (intervijā saglabāta Ievas Kerēvicas valoda un izteiksmes stils – Red.). Blūzs man ir ļoti privāts stils, kurā vairāk fascinē doma. Protams, skanējums un mūzika arī.

Tevi aizrauj un saista stāsts?

Jā, un sajūtu gamma! Ir vārds – taščīties. Man patīk izšķīst, iztaščīties tai gammā. Bet stāsts ne vienmēr ir tikai par skumjām! Dažreiz mans draugs, grupas „Keksi” pianists Romāns Vendiņš, vienkārši spēlē klavieres, es dziedu, un tas ir tāds... taščījiens! Ieplūšana, saplūšana!

Kas tevi veidojis par to, kāda esi?

Formula varētu būt – gēns, kas nāk no vecākiem, plus dzīves pieredze. Esmu cilvēks, kas mācās tikai no savām kļūdām.

Nezinu, bet, ja pamanu – aha, šī lieta sāk atkārtoties, tad esmu dabūjusi no dzīves pa pakaļu.

Māki nekāpt uz grābekļiem?

Cik vien ātri varu, cenšos nokāpt nost. Esmu uzkāpusi, protams. Pavisam nesen dzīvē bija situācija... Un ir tāds diskomforts, tāda dusma... Vajag sist piecreiz pa pauri, lai ieraudzītu, ka esi uzkāpis! Bet man dažreiz vajag iedot ar smago artilēriju, lai saprastu – šis aplītis jau ir iziets. No citu kļūdām nekad nemācos. Kad nesaprotu, kāpju vēlreiz. Dievs jau nav mazais bērns.

Protams! Kaut kas gāja uz riņķi, bet es iekšēji stingri nolēmu, ka gribu dzīvot tā, kā gribu, justies laimīga ar to, kāda esmu, gribu labāku dzīvi! Tas ietvēra daudz ko.

Iemācījies nekalpot citu priekšstatiem, vēlmēm?

Jā. Protams, bijušas visādas konfliktsituācijas. Traki jau ir, kad kļūsti visiem neērts. Draugiem, tuviniekiem. Tikai tāpēc, ka sāc celties... atkal stāties uz savām kājām. Tie grūdieni dara stiprāku, bet tādas seklas rētu vagas sirdī un dvēselē bišķiņ paliek.

Jā, lai visam, ko saki, ir pamatojums. Man nepatīk ūdens liešana, ne mūzikā, ne citur. Es traka palieku! Jo laiks skrien nenormāli ātri! Dažreiz izklausās cietsirdīgi pret tuviniekiem, tuvāko cilvēku, kad saku – man tam nav laika, tam nav nekādas nākotnes. Jā, manī ir tas skarbums. Bet, ja to saturu sevī, iekšēji smoku nost. Arī fiziski. Kā atombumba, nezinu, kurā brīdī uzsprāgšu. Tāpēc labāk balansēju. Ir daļa cilvēku, kas no manis distancējas tikai tāpēc, ka saku, ko domāju. Tam ir daudz plusu, bet ir arī mīnusi. Visi nesaprot, dažreiz kādu aizvainoju. Tāpēc mēģinu limitēt. Tā vietā ir sporta zāle.

Sporta zālē tevi grūti iedomāties. Vēl varētu pieļaut, ka mācies tango vai vēderdejas.

 Jā, tas arī man patīk. Bet īstenībā esmu sportisks bērns. Bija laiks, kad biju to atstājusi novārtā.

Bērnībā slēpoji pa Madonas puses mežiem?

Jā! Uz Cesvaines pusi ir Rēķu kalns, kas nesen sācis strādāt. Tas, protams, nav tas, kas Šveicē, Austrijā vai Itālijā, kur esmu slēpojusi... Tā ir pilnīgi sirreāla sajūta. Tur iztērēju un saņemu nenormāli daudz enerģijas, kalni, svaigs gaiss, miera sajūta.

To īpaši neafišēju, bijām abi ar draugu, strādājām kopā. Kad aizbrauc pastrādāt tur, saproti, ko nozīmē, ja tev adekvāti maksā, tu neesi pārpūlējies, nesities ar galvu pret sienu, neņem 20 darbus, lai tikai varētu samaksāt rēķinus un justies daudzmaz komfortabli. Tam nav jēgas, ja tevī vairs nav rezervju, esi nekāds. Tad uz kādu laiku aizbrauc prom. Darbs bija tāds, kurā nevarēju izpaust savas ambīcijas un radošumu, bet tas, protams, atkarīgs no uztveres. Ir daudz citu plusu – cilvēki, kontaktēšanās. Tu kādu laiku tur padzīvo, ir šausmīgi forši, vari nomaksāt rēķinus, aizsūtīt vecākiem naudu, dzīvot, redzēt pasauli...

Pēc tam nav grūti atgriezties?

Atgriezāmies novembra beigās, pēc mēneša man bija sajūta, ka esmu šeit jau pusgadu. Nepatīk tā sajūta. Nogurums...

Grūti teikt. Ja mani šeit, mājās esot, jāpierunā uz darbu, ko patiesībā labprāt nedarītu...

Rēķinu dēļ?

Jā. Otrs – es nevaru neko nedarīt, tad traka palieku. Bet es sevi uzlieku uz tāda dedzinoša pjedestāla. It kā pati vainīga. Bet ko – sēdēsim mājās, cerēsim, ka būs? Tur, aiz robežām, ir skaidrs, ka ir.

No vienas puses tīk par tevi domāt kā par Latvijai piederīgu cilvēku, ar tavu Zaļo kori, no otras puses – tevī ir tāds labs kosmopolītisms, ka var tevi iedomāties arī tur – varbūt gan ne uz lielākajām skatuvēm...

Tām esmu par vecu! Man liekas, tas ir gēns. Esmu lauku bērns, man patīk daba, plašums, plaši dzīvokļi, daudz gaismas. Nevis lauku mājas cita pie citas, bet – nostāk. Pamatskolā ejot, domāju – kā es gribu ceļot! Un lēnā garā tas salikās. Man patīk cilvēki.

Protams, sajūtu mentalitātes, kultūras atšķirības – Brazīlija, Dienvidāfrika. Mani baigi saista viņu kultūra, siltums, kas no viņiem nāk. Pilnīgi Dienvidi! Absolūti, arī domāšanā – saule spīd, karsē. Tas šķiet bezgalīgs stāsts. Es nevaru ilgi vienā vietā nosēdēt, tad mani šausmīgi jānoslogo, lai nav laika domāt. Man patīk pasaules elpa, bet nezinu, vai varētu 20 gadus ar čemodāniem ceļot no vienas valsts uz otru. Man liekas, es gribētu nobāzēties. Tā māja, Latvija, mani lauki – tā ir nemainīga vērtība.

Jā. Un es gribu, lai tas viss paliek bērniem, mazbērniem, lai nekas nemainās... Mēs, latvieši, īstenībā esam ļoti gudri cilvēki. Dzīves gudri. Vēsture un dzīve ir mūs situsi, klapējusi kā žurkas, mēs izdzīvosim visur. Man tas šķiet nenormāli forši. Sieviete no Dienvidāfrikas vai Anglijas nevar nošūt sev kleitai maliņu – es nesaprotu, kāpēc! Mums tas ir elementāri! Bet viņi nezina, nemāk, nesaprot.

Es izdzīvošu jebkurā variantā, un mani tas baigi ceļ. Varbūt tieši tāpēc to vienu mazo kājas pirkstu gribas tā... Te ir mājas. Un mājās vienmēr ir forši. Arī tad, kad grūti. Ir draugi, ģimene, tas, kas velk atpakaļ. Ne valsts, bet zeme. Par pārējo nav vērts runāt. Vismaz kādu laiku. Tas ir pats skumjākais. Jābūt stipram, lai izturētu visu šo ārprātu.

Runājot par tām skatuvēm... Ja par popmūziku, skaidrs, es tur vairs neietilpstu, jo man vecums zināms. Trīsdesmitgadnieki uz lielās skatuves – nu?... Bet domāju, ka man vēl viss priekšā džeza mūzikā, tur viss kas var sanākt. Mani interesē komanda. Saliec galvas kopā, katram sava pasaule, dažreiz redzi – otram tādas fīčas nāk! Baigi laba sajūta, kā narkotika. Man to vajag.

Esi sasniegusi vecumu, kad džezs piestāv ar katru gadu vairāk. Bet, šķiet, tas tevī bijis jau kopš dzimšanas. Vai tā dēļ kādreiz nejuties kā autsaiders?

– Tieši otrādi. Autsaiders, bet ar pozitīvu... vērtību. Tā vienmēr bijusi milzīga priekšrocība. Es labprāt gribētu izdziedāt visu ko. Man liekas, kaut kas tieši mans visu laiku briest, lēnā garā. Un tas kaut kad nāks. Dievs mani ir apveltījis ar milzīgu dāvanu – improvizācijas spēju, es varu radīt uz vietas. Tas nav dots visiem, šķiet muļķīgi to neizmantot. Protams, varētu izmantot vairāk, esmu slinka kā jebkurš normāls mākslinieks, bet tā jau ar tiem talantīgajiem vienmēr. Kad vajag, noslinkojam... Bet viss ir balansā.

Nezinu! Dabiska... Neesmu domājusi, jocīgs jautājums, pat nezinu, ko atbildēt. Otra dāvana, kas piešķirta no augšas, ir manas ausis, mana dzirde.

Absolūtā?

Nezinu. Liekas, ne. Man ir harmoniskā, man saka – tu dzirdi mūziku jau uz priekšu. Biju sīka, kad mamma dziedāja ansambļos, koros, es līdzi uz mēģinājumiem. Ņēmu notis, varēju nodziedāt jebkuru balsi. Vienkārši lasīju no lapas, kaut kāda uztvere. Automātiski...

Jā, man bija četri gadi, kad sāku iet mūzikas skolā, es ātri apgūstu visu ko – līdz brīdim, kad man apnīk. Tas ir mīnuss. Pirmās notis bija treniņš, ķēru otrās, trešās balsis. Nav interesanti visu laiku dziedāt vienu un to pašu melodiju. Man gribas iet uz priekšu, visādi apvīt, apdziedāt, apspēlēt skaņu. Kas ir džezs? Improvizācija. Man liekas smieklīgi, ja popdziedātājas sāk sevi saukt par džeza dziedātājām. Viņas ir apguvušas pāris tēmas, iemācījušās konkrētas melodijas, iestudētu improvizāciju. Man ir bijušas sajūtas no sērijas ‘nav godīgi’. Tāpēc, ka iemācās pāris tēmas, meitenes ir džeza dziedātājas. To var jebkurš! Tad man ir atklāta škrobe.

Es braucu pie sava meistara uz Ķelni, un viņš apstiprināja manu sajūtu, parādīja video ar kādu mākslinieci, sakot – lūk, piemērs! Skaista meitene iemācījusies džeza melodiju, nots notī iestudējusi improvizāciju (diezgan švaki), un pasludināta par pasaules džeza dziedātāju. Es stāvēju – aleluja, neesmu vienīgā, kas tā domā! Es sevi pieskaitu pie mūziķiem. Esmu instrumentāliste – vijole, saksofons... Kā man teikusi skolotāja Inga Bērziņa – džezs sākas no trīsdesmit. Jo tu nevari to dziedāt, ja vēl neko nesaproti no dzīves!

Reizēm dzīve belž tā, ka tu gandrīz novelies, bet var jau sevi aizvērt ciet, uzvilkt bruņas, lai tik stipri nesit...

Man liekas, cilvēks pats ap sevi uzorganizē, ka viņu kāds bliež. Tas ir kā rezultāts. Pats esi izprovocējis apstākļus...

Varbūt, jā. Neesmu par to domājusi... Divdesmit līdz trīsdesmit gadu vecumā man bijis diezgan dramatisma – visādu peripetiju, atklājumu, kas saistās vienīgi ar mani pašu, manu būtību. Īstenībā laikam tie 10 gadi mani ir izveidojuši tādu, kāda esmu.

Vai tika salauzts arī tavs ideālisms?

Jā! Tiku salauzta, un pēc tam sāku vākties atpakaļ.

Droši vien. Kodols, pamats. Pārējais ir mainīgs. Ir visādas lietiņas, kas man iedod pa pakaļiņu bišķiņ, ar žagariņu... Teiksim tā, man ir nešpetns raksturs.

Tas jau forši!

Kā nu kuram! Man dažreiz pašai ar sevi ir pietiekami sarežģītas attiecības, lai tādas negribētu ar citiem. Vienreiz biju aizgājusi pie astrologa – bija situācija, kad gribēju saprast, vai mana vieta mūzikā. Jo varu darīt visu, toreiz strādāju restorānā „Čarlstons” par viesmīli. Un man patika! Cilvēki un tā... Pirmais, ko astrologs teica – ā, jūs esat puse uz pusi! Vīrišķā un sievišķā enerģija. Tāpēc mūžīgais iekšējais konflikts, diskusijas. Viņa saka – dvēsele – Mēness, personība – saule. Nu, kur vēl vairāk!

Droši vien. Kaut kāda skumja... Jā.

Un saproti, ka ar to jāsadzīvo visu mūžu.

Jā, ir lietas, kas manā dzīvē nekad neatrisināsies, tās jāpieņem tādas, kādas tās ir. Tas vairāk saistīts ar privāto dzīvi, ģimenes ietvaros. Tas ir atstājis sekas manā uztverē par pasauli, cilvēkiem, attiecībām. Es neieslīgšu tajā. Tas ir ļoti personiski. Bet, domāju, tas... pulsē kā tāds zieds, ik pa laikam. Domāju, bez tās skumjas es nevarētu. Man vajag pa bišķim to skumju, pa bišķim pieredzēt ciešanu, visu pa bišķim – lai ir ko teikt! Redzēt citu ciešanas. It sevišķi, ja tās ir pazīstamas man pašai.

Man ir tāds „čuiņiks”

Man mazliet ir tāda tendence. Esmu tā audzināta – uzņemties atbildību par citu. Bija arī tendence – es tavā vietā nodzīvošu dzīvi. Gribi, uztaisīšu plānu, tev būs kolosāla dzīve! Jā, vienu brīdi tas bija ļoti izteikti. Droši vien tāpēc, ka sevi noliku malā. Tagad es vairs tā ne. Dažreiz nevaru saturēt personisko viedokli, jo man ir ļoti stipra intuīcija. Kā teica Inga Graudinga – tev ir labs čuiņiks. Es čuiņīju, ka tā būs. Dažreiz man ir problēma saturēt savu viedokli, kaut cilvēks nav gatavs to dzirdēt. Jo liekas – tas ātrāk aizies, process beigsies, ātrāk būs labi! Bet man ir čuiņiks – notikumus vai to, kā šī problēma varētu atrisināties, redzu uz priekšu, bet tad padomāju un saprotu, ka cilvēkam tas process jāiziet pašam!

Bet kā tu savam tuvākajam nepateiksi?

Esmu atradusi veidu – nevis teikt tiešajā, bet iedot mazu grūdieniņu ar jautājumu – kā tev liekas? Mani tuvākie šo metodi jau ir perfekti atkoduši. Saku – jā, bet es nevaru saturēties. Jūtu, ka zinu par 200 procentiem! Mēs mājās pārrunājam ar draugu, arī viņam ir laba sajūta uz cilvēkiem. Vismaz ir, ar ko par to parunāt.

Dažreiz traucē. Bet viņam ir arī puse sievišķā! Mēs tādā balansā… Viņš ir jaunāks par mani, apbrīnojami, ka viņam ir tāds iekšējs viedums. Es vienkārši palieku uz pekām. Viņš ir gudrs, viens no retajiem vīriešiem, kurš spēj, vismaz tā līdz šim ir teicis, pieņemt mani ar visu manu nešpetno raksturu.

Viņš jūt tavu nešpetnumu?

Jāāā… Jūt, dažreiz pat no skatiena. Tas ir smalki, enerģētiski.

Tā gluži ne. Viņš neļauj manu nīgrumu pēc sliktas darbadienas gāzt virsū sev. Kādreiz varbūt tā bija, un viņš nezināja, kā ar to tikt galā. Bet nu viņš saprot, ka tas uz viņu neattiecas. Pa lielam jau neattiecas! Protams, man arī trāpās, tāpat kā visiem normāliem cilvēkiem – izgāzt uz tuvāko ne pa tēmu. Bet ir forši, ja pretī ir cilvēks, kurš paprasa – kas tad ir? Kāds apvainoja? Izbesīja? Dusmīga esi? Par ko? Es saprotu, ka tas nav par mani...

Tu uzreiz saprati, ka viņš ir tavs cilvēks?

Es viņu satiku pēc lielas šķiršanās un daudz sāpēm. Izdīrātu dvēseli bišķiņ.

Nē, viņš nāca labu laiku pēc tam. Divus trīs gadus dzīvojos viena, liku sevi kopā. Viņš, kā izrādās, visu laiku bija kaut kur tuvumā. Viņš gaidīja... uz mani. Viņš nezināja, ka man kaut kam jākārtojas, ka man ir vesela bagāža ar visu ko, bet viņš ļoti smalki pieslīdēja. Nevis ar tradicionāliem, lētiem tekstiem, lai iekarotu sievieti, bet ar vienkārši jautājumu – nu, sveika! Kā tu jūties? Pirmo reizi vīrietis man prasīja, kā es jūtos! Nevis – kā man iet, kā mani sauc... Tolaik abi kopā strādājām. Nezinu, kas tas ir! Viņš manī radīja ļoti lielu mājas sajūtu. Laikam zemapziņā kaut kā. Tāds milzīgums siltums no viņa nāca! Nāk joprojām... Viņš ir ļoti gaišs un viegls cilvēks.

Vai sieviete attiecībās tomēr nemeklē uguni?

Es pati esmu uguns. Ja man pretī ir bijusi uguns, tā novedusi pie sprādziena!

Nezinu... Tu par kaislībām droši vien runā? Jocīgi. Jau labu laiku man tā nav bijis. Varbūt negribas. Man ir sajūta, ka jau esmu atkodusi... Ir bijis TĀĀĀ, ka... neprasās. Par to, kāda esmu uz skatuves, ģitārists no Pēterburgas teica – tu kā tāda ķēve, tevi turēt grožos visu laiku! Varbūt skatuve, mūzika ir tā, kur pēdējā laikā izlieku to kaisli. Protams, ja kompānijā ir kādi nepazīstami vīrieši, es jūtu, kāds kurš ir cilvēks, kuram karstāka uguns, kāds kuram enerģētiskais lādiņš. Bet to pieņemt vai novērst ir tikai mana izvēle un atbildība.

Jau vairākus gadus izvēlos mieru. Jo gribu, lai man izdodas! Tas saposta daudz ko. Esmu kaislīgs cilvēks, zinu sevi. Kādreiz bija – nedomā ne par ko, viss super, iztaščies tajā! Tagad domāju – labi, un ko tālāk? Pēc tam jātiek galā ar savu sirdsapziņu, kura kauc... Ir bijuši pāris momenti, kad viņa manā galvā ir TĀ aurojusi... Negribu to sajūtu. Tie saucamie moraļņiki ir bijuši smagi, varbūt tāpēc mēģinu sevi kontrolēt. Man ir instinkti, kurus nedrīkstu atklāti laist. Jo tie visu... pilnīgi visu. Man tāda pieredze ir bijusi, un es neļaujos instinktiem. Tie ir traki, traki, traki...

Vai tev nav bail, ka, ar savu labo cilvēku dzīvojot, tev varbūt būs ģimene, bērni, bet tu vienu brīdi nespēsi stāvēt pretī šiem instinktiem?

Māja, bērni un ģimene... Tuvākajām draudzenēm jau ir, atkal paliek stāvoklī. Tomēr tas nav tikai mans lēmums, un es nekādā gadījumā negribu uz savu cilvēku izdarīt spiedienu. Bet saprotu arī, ka nevarēšu 11 gadus gaidīt, būs brīdis, kad instinkts pēc bērniem un ģimenes varbūt mani baigi pārņems. Dažreiz ar draugu runājam par manu mīlestību uz suņiem. Viņš saka – to pat es nevaru izkonkurēt... Zini, kas ir interesanti? Viņš atrada savā telefonā frekvences, kādas dzīvnieki uztver.

Un es uztveru suņa frekvenci – augstumu, kas cilvēkam nav normāls, bet ko sadzird suns. Es saku – jā, kaut kur te, aiz galvas, baigi skan. Viņš bija šokā. Bērnībā man pirmais kontakts bija ar suni. Ar viņu var runāties, tas nekas, ka neatbild! Tagad arī – Mārtiņa Freimaņa Pepes pirmdzimtais ir manos laukos. Tas ir pilnīgi... Nevaru izskaidrot. Es tā dzīvnieka dēļ... Viss noiet nost. Un draugs saka – redzot, kāda ir tava mīlestība uz suņiem, nespēju iedomāties, kas būs ar tavu bērnu! Protams, ir arī kāda deva manu pašas baiļu par to, vai tas nebūs tādā pakāpē, ka vairs nespēšu kontrolēt. Tas nav OK – tā pārmīlestība mātēm, ka viņas bērnus tur līdz pēdējam, nepārrauj to nabassaiti.

Šķiršanās un atlaišana ir smaga. Es negribu tā! Gribētos, lai man tajā brīdī ieslēdzās racionālisms, kāds piemīt manai mammai. Viņa ir mediķe, dzīvi uztver citādāk. Nu, tā ir diagnoze. Mediķi vispār ir... Apbrīnojami. Viņai ir 40 gadu stāžs medicīnā, viņas rokās dzimuši bērni, miruši cilvēki... Viņai tas ir pilnīgi citādāk. Reiz viņa teica savām draudzenēm – mīļās meitenes, par ko jūs satraucaties! Mēs dzemdējam bērnus, un viņi aiziet! Mēs paliekam. Mums viņi ir doti uz laiku. Forši, ja es arī varētu kādreiz tā uz to skatīties.

Es pieļauju.

Vecāki bieži vien nemāk novilkt un atstāt koridorā savus profesionālos mētelīšus.

Klausos un domāju, kā man bija bērnībā. Mamma dažreiz lauku slimnīcā rāva pa 48 stundām, tēvs arī strādāja ilgi un daudz. Visu laiku, protams, bija cīnīšanās par naudu, esmu astoņdesmito gadu bērns. Protams, vienmēr nebija tā baigi mierīgi, viņi reizēm pakašķējās kā jebkuri vecāki. Māksla ir tajā neielaist bērnus. Ar visu to, ka ir grūti, nav naudas, varbūt dažreiz īsti nav ko ēst, un ir kašķis, lai tomēr vecāki ir tik gudri, ka neielaiž šajā aplī sīkos! Lai bērniem ir sajūta, ka viss ir kārtībā, lai viņi jūtas droši.

Drīzāk uzplūdos. Man bija mīlestības okeāns no vecātēva, mammas tēva, ar kuru mums bija gandrīz 70 gadu starpība. Kad gāju 1. klasē, viņš jau bija ļoti vecs. Sibīrijas cilvēks, satraumētām kājām, ļoti stipru garu, saimnieks pēc būtības. Viņam bija milzīga mīlestība uz mani. Bet tas izpaudās ne tikai apčubināšanā, dēvēšanā par duduku un bubuku un vakarā iedotu končiņu (ko nedrīkstēja darīt), bet arī stingrībā – ja tu iesāc darbu, pabeidz līdz galam. Divu gadu laikā es viņam uz ceļiem apguvu trīs klašu vielu. Viņš man iemācīja lasīt, rakstīt, rēķināt. Man pirmās trīs klases skolā nebija, ko darīt. Sēdēju un garlaikojos.

Jā, tā mīlestības gūzma un okeāns bija no vecvecākiem. Arī manas vecāsmātes māsas, tantes, kas nāca ciemos. Pīrādziņi, iešana pie dzīvniekiem uz kūti, viss bērnam – uh! Sarunas. Vakaros ziemā pie krāsns pasakas stāstīja, lasīja man dzeju, mācīja dziesmas. Neesmu izjutusi baigu kinestētisku mīlestību, kad tevi mīca pa rokām. Mēs, manas dzimtas bērni, esam audzināti būt patstāvīgi. Pats, pats. Neviens tavā vietā to ne! Audzināšana bija ar labestību, mīļa, bet stingra. Zināmiem noteikumiem un disciplīnai jābūt, es par to nesūdzos.

Šoziem pasaule atvadījās no Vitnijas Hjūstones. Vai tas liek domāt par kādu nodevu, talanta ēnas pusi?

Domāju, tā ir katra cilvēka izvēle. Bēgt no pamatproblēmas, peldoties naudā, narkotikās, alkoholā, izlikt sevi pa malām un pēc tam lēnā garā vākt kopā. Tikpat labi varētu runāt par Eimiju Vainhausu – 27 gadi, kāpēc tieši jānarkojas? Un tādās devās! Tajā pašā laikā – fenomens – tad varbūt nerastos tas skaudrums viņas dziesmās. Nezinu. Katram savs. Teiksim, pēc sava rakstura zinu – ja mani kas aizrauj, tad...

Jā. Varbūt tāpēc ir kāda iekšējā bremze, ko – jā, ko – nē. Mani aizrauj mūzika – tad lai ir par divsimts. Nedod Dievs, ja kas cits...

Esi pabijusi bohēmas vidē?

Vīns, cigaretes, varbūt šad tad zāle – jā. Man ar to pietiek. Uzskatu, ka tālāk aiziet tāds, nezinu, absolūts melnums, krievu valodā – čerņa.

Man nav bijis sakara ar smago narkotiku, heroīna lietotājiem. Bet ļoti izplatīts starp māksliniekiem, šovmeņiem un mūziķiem ir kokaīns. Arī visos Rīgas klubos tas ir pieejams. Būsim godīgi.

Sevišķi viegls jau tas nav...

Sevišķi viegls nav. Bet, jā, ir visādi sintētiskie, ja nemaldos... tur gan neesmu speciāliste, bet cilvēki ir stāstījuši, ka tīra manta esot viens, bet ar sintētisku varot arī aiziet pie dieviem. Uzskatu, ka tam vispār nav jāķeras klāt! Jo tu kļūsti neadekvāts – arī tad, ja liekas, ka esi adekvāts. Personīgi man vairs nav ticamības momenta cilvēkam, kurš regulāri lieto.

Droši vien bēg no realitātes, grib ilūziju. Es vienu brīdi šausmīgi bieži gāju uz filmām. Sēdēju ķinītī un skatījos pat pa divām filmām dienā. Bēgu no realitātes. Negribējās aiztikt kaut ko...

Arī zināmā mērā narkotika.

Bet protams! Tā jau tāda ilūziju pasaule – viss man labi, viss man forši, super, es visu varu! Otrā dienā tev tas aizkars krīt nost.

Pieļauju, ka varbūt tās situācijas cilvēkiem ir tik smagas un skaudras, ka viņi negrib to redzēt. Man nav tas, esmu sačakarējusi to un to... Pa lielam alkoholiķi jau ir tas pats. Zāle. Staigājam mākonītī, viss ir baigi forši. Es pret to ļoti skeptiski izturos un distancējos, ļoti. Man tas nav saprotams, tāpat kā nav saprotams, ka tuvi cilvēki viens otru lamā. Nu, kā viņš tev var būt tuvs, ja tu viņu ar latviešu vārdiem sūti dirst? Kā tu vispār vari to savam cilvēkam pateikt? Var taču atrisināt problēmu, parunāt.

Cilvēki bieži to dara tikai tāpēc, ka otrs ir savējais, var atļauties. Tur jau tā fiška! Bet tieši pret tuvāko nevajadzētu atļauties. Tur sākas ķēdes reakcija. Mēģinu arī savās attiecībās, ģimenes lokā nepieļaut šitās lietas. Zinu, ka daudzi to uztver kā normu. Es nevaru to pārvārīt. Redzēju, kā uz Jāņa Asara ielas jaunieši kaujas. Kam jānotiek, lai tu kādam dotu pa muti? Cik lielai agresijai jābūt (kas, protams, ar to cilvēku nemaz nav saistīta), lai tu ietu kādu sist? Man no tā fiziski kļūst slikti! It kā man vajadzētu saprast, meitene no laukiem, varbūt pirmo reizi zaļumballē redzēju – puiši sadzeras un dod džekam ar pudeli pa galvu. Vienkārši tāpat! Varbūt tas tāds tupisms? Un agresija krājas. Visiem krājas, arī man.

Jūtos kā starpnieks

Man kādreiz bijis tā, ka varētu ar beisboleni pa stikla burkām tā riktīgi!... Ka iet viss pa gaisu! Vah! Tagad tādas agresijas vairs nav. Tagad, ja daudz sakrājies, kļūstu skeptiska, ciniska, ļoti. Ja esmu atšķirtībā, ja nav iespēju būt attiecībās. Teiksim, divus gadus draugs pa pusgadam, astoņiem mēnešiem bija prom, un tad jutu, ka kļūstu... pašai nepatika, kāda. Ciniska. Tas trūkums, ilgas, tu neko nevari darīt! Tu gribi, lai ne tikai tu mīli, bet arī tevi mīl. Un tas galina nost. Domāju, tas ir primārais, kāpēc vispār rodas agresija un neapmierinātība. Ne tikai mīlestības trūkums starp diviem cilvēkiem, bet mīlestības kā tādas. Valstij pret cilvēkiem, ha-ha. Valdībai pret cilvēkiem. Ļoti svarīga mīlestība. Nav, diemžēl nav.

Varbūt tāpēc, uzturoties šeit mēnesi, jūties kā nodzīvojusi pusgadu – droši vien aiz nemīlestības.

Ja skatāmies filozofiski, jā. Nebiju gaidījusi, ka tā būs. Man gan nekādas saistības ar valdību nav un ceru, ka nebūs...

Nē, jo ir absolūti neadekvāti nodokļi. Visi zari, lai augtu un attīstītos, tiek zāģēti nost! Par ko mēs vispār runājam? Tāpat ir skaidrs, ka tā nauda aiziet ne tur, kur vajag. Visi to zina, neviens neko nedara. Mūsu mentalitāte ir tāda, ka neiesim pliki pie valdības un neprotestēsim diennaktīm ar uzrakstiem, nekliegsim. Īstenībā žēl.

Ar to jau arī manipulē.

Jā, jo zina, ka nekā jau nebūs. Pieliks, nogriezīs... Mēs sakām nevis “nē, es nevaru vairs ar tādu algu dzīvot, mani tas neapmierina”, bet sakām “gan izdzīvosim, ir bijis sliktāk”. Tas skumdina. Tāda bezcerība.

Kad stāvu uz skatuves, man ir tāda nedaudz ezoteriska sajūta, ka gribu atvērt sajūtas – vai acis sajūtām. Man gribētos panākt līdzpārdzīvojumu – lai kādam, klausoties mūzikā, ieklausoties vārdos, atnāk vaļā problēmas kodols, lai viņš atrod atbildes... Lai izjūt milzīgu prieku vai lai raud, attīrās, lai kļūst labi. Lai saredz cerību, risinājumu, gaismas staru – gadījumā ja viņi atrastos kādā tumšā telpā. Ja visi cilvēki dzīvotu tā, kā jūt, mēs dzīvotu citā pasaulē.

Baznīcās cilvēki raud. Kuram vairāk, tas bimbo vairāk, kuram mazāk, tas beigās sāk izjust prieku. Tāpēc, ka Dieva enerģija viņus attīra. Es sevi vairāk jūtu kā starpnieks, kas nes kādu vēstījumu. Bet tas ir kaut kādā tik smalkā sajūtā, enerģijas līmenī... Es izklausos pēc psihoterapeita, man liekas. Nē?

Man, klausoties, kā tu dziedi, vēstījums ir – paskaties, cik bagāta, skaista ir pasaule, un tur ir gan uguns, gan skumjas...

Jā! To priekškariņu tev pavelk no acīm nost. Ka nav tikai tas, kur esam...

Jā, protams. Domāju, man šis būs normāls darba gads.

Ar maizes darbiem?

Ceru, ka ne tikai. Gribu, lai tas ir pilns ar projektiem, līgumiem, visādiem darbiem. Gribētos vairāk strādāt ārzemēs.

Jā, marta vidū atkal dodos prom. Augustā būšu atpakaļ, jo tad Zigmaram Liepiņam ir jubilejas koncerts. Viņš man ir mīļš komponists, uzaicināja piedalīties. Interesants cilvēks. Kā sakām draugu lokā – pa manu līniju! Vienmēr sakām, ko domājam. Tāds pazīstams gars. Patīk!