Karapetjans par režisoru nolēma kļūt pēc "Lubenes" noskatīšanās
Latvijas kinoteātros skatītāko filmu augšgalā šobrīd turas Latvijā dzīvojošā armēņu izcelsmes režisora Aika Karapetjana filma „Cilvēki tur”. Tā ir spēcīga un neparasta, ne tikai tāpēc, ka pirmā valsts finansētā filma neatkarīgās Latvijas laikā, kas uzņemta krievu valodā.
Pastāsti, kā tu nonāci kino. Sāki taču ar kaut ko citu – ar mākslas vēsturi.
Jā, bakalaurus es pabeidzu Mākslas akadēmijā, Mākslas zinātnes nodaļā. Ļoti banāls
stāsts – man skolā bija sliktas atzīmes. Laba atzīme man bija tikai kultūras vēsturē, jo mans tēvs ir gleznotājs, un par mākslas vēsturi man bija kaut kāda nojausma. Es gribēju braukt uz ārzemēm mācīties režiju, Latvijā tajā laikā pat Kultūras akadēmijā vēl nebija tādu iespēju, bet tas bija pārāk dārgi. Paliku šeit un izdomāju iestāties, mākslas vēsturi pētīt. Sanāca tā, ka tad, kad es pabeidzu bakalaura studijas, man pastāstīja – Kultūras akadēmijā maģistratūrā ir Režijas nodaļas iestājeksāmeni. Es biju ļoti priecīgs un aizgāju uz turieni. Pēc Kultūras akadēmijas studijām aizbraucu uz Parīzi, gadu tur pamācījos, pabeidzu kinoskolu.
Nosacīti bērnības draugs. Mana tēva darbnīcai kaimiņos dzīvoja čigānu ģimene, bet es vairāk ar viņa brāli draudzējos. Tur bija tāds pagalma „tusiņš”. Par lietām no dzīves... Ir situācijas, dialogi, pat varoņu vārdi, kurus es no realitātes paņēmu. Piemēram, bija džeks vārdā Krekers, bet citu iemeslu dēļ nekā filmā. Viņam seja izskatījās pēc cepuma, tāpēc viņu par Krekeru sauca.
Nē, nē, es esmu centra bērns. Es visu mūžu esmu pavadījis centrā un vispār neorientējos ne Pļavniekos, ne Purvciemā. Kā to var redzēt filmā, tā arī nav par nevienu no šiem rajoniem. Tas ir stāsts par cilvēkiem, nevis par rajonu. Arī ne par kriminālo pasauli, kā cilvēki bija izdomājuši vēl pirms filmas iznākšanas uz kinoekrāniem, no „YouTube” treilera. Sāka stāstīt, ka tas ir kaut kāds kriminālais bojeviks.
Es domāju, ka nē. Kino un māksla vispār nevar atbildēt uz jautājumiem, citādi tā būs moralizēšana. Kino var uzdot jautājumus, un cilvēkam pašam jāatrod atbildes. Es neticu tam, ka kino var mainīt cilvēka dzīvi. Piemēram, uz Tarkovska filmām iet cilvēki, kuri jau ir mainījušies. Vienkāršs cilvēks, kurš tirgū par pārdevēju strādā, diez vai ies uz Tarkovska filmu.
Kino var izklaidēt, kino var sabojāt noskaņu, kino var visu ko, bet tas ir tikai laicīgs notikums, kas ilgst pusotru stundu, un (labākajā gadījumā) pēc tam vari vēl nedēļu domāt. Bija filma, kuru es noskatījos un sapratu, ka es gribu kļūt par režisoru, ka es arī gribu taisīt kino. Bet nav tā, ka es kaut ko sapratu par sevi globālā ziņā.
Jā, man bija kādi 13 gadi, un, lai cik tas triviāli neizklausās, pirmā filma, no kā es biju šokā, bija Tarantīno „Lubene”. Es noskatījos un vienkārši nespēju ticēt savām acīm, ka tādu kino var taisīt. Bet mazliet vēlāk bija Godāra „Līdz pēdējam elpas vilcienam” un „Trakais Pjero”. Tās bija filmas, pēc kurām es sapratu, ka kino var darīt visu ko, un tas bija ļoti iedvesmojoši.
Es domāju, tas ir jautājums par izglītību. Piemēram, Parīzē vidusskolās ir priekšmets, kas saucas kinovēsture. Jau no bērnības viņiem veidojas gaume kinojomā, un tāpēc arī Francijā ir ļoti attīstīta autorkino industrija. Fon Trīrs un Vudijs Allens pelna visvairāk tieši Francijā. Es ļoti gribētu, lai blakus mākslas vēsturei mums būtu arī kinovēsture, jo kino ir visur. Tad arī parādīsies izvēle, kādu kino skatīties. Latvijā diemžēl nav liela izvēle. Ja es šodien gribētu Vudija Allena vai Bergmana klasisku filmu, piemēram, „Faniju un Aleksandru” aiziet noskatīties... (Noplāta rokas.)
Lai izveidotos industrija, valstij jāiegulda nauda atsevišķā budžetā valsts pasūtījumam, par ko arī nesen bija sarunas. Ja tas nebūs uz tā rēķina, ko Kinocentrs tagad dara – tur vairāk finansē tieši autorfilmas, ja valsts varēs saglabāt šo budžetu un blakus izveidot valsts pasūtījumu, es esmu par. Tas būs pirmais solis kinoindustrijas attīstīšanai, jo bez komerckino nevar pastāvēt autorkino. Bet tas, ko tu teici par depresīvu un černuhu... Ja tu man saki, ka tā ir černuha, tad es saku – labāk černuha nekā seruha. (Vārdu spēle ar krievu vārdiem „melns” un „pelēks”, t.i., labāk filma melna, drūma nekā pelēcīga, viduvēja. – S.G.).
Tajā pašā laikā es gribu aizstāvēt citu latviešu autoru filmas. Tās atspoguļo tendences, kas ir sabiedrībā. Ja mēs gribam cilvēkiem mākslīgā veidā radīt labu noskaņojumu, tad tiešām ar atsevišķu budžetu ir jāveido valsts pasūtījums, kur būtu patriotisms, labs noskaņojums, pseidovēsture... Bet ar to nevajag aizrauties, jo tas var aizvest propagandas virzienā. Tā ir ļoti sarežģīta tēma, jo tiem cilvēkiem, kuri runā par šādām lietām – viņiem pašiem būtu jārada ekonomiski labi apstākļi sabiedrībā, lai cilvēki autobusā ar drūmām sejām nesēdētu. Ja es taisu tādas filmas, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Montekarlo vai Monako taču tādas filmas netaisa. Nevajag no tā baidīties, vienkārši jādomā, ko darīt tālāk.
Nē, to var darīt, bet saglabāt arī to, kas ir, lai būtu izvēle. Lai taisa žanra kino, patriotiskas filmas, bet lai blakus ir Poškus, Nords, citi režisori, kuri runā par lietām, kas viņiem ir svarīgas, nevis valstiski ir svarīgas.
Tu par sevi vienmēr atstāj ļoti pašpārliecināta cilvēka iespaidu. No kā tu baidies, kas tevi satrauc?
Viss! Es no visa baidos, un viss mani satrauc. Esmu ļoti nervozs cilvēks, kurš ļoti šaubās par sevi un par to, ko viņš dara. Tas ir normāli. Taču režisoram ir jābūt pārliecinātam par sevi, jo viņš savāc apkārt sev daudz cilvēku, kuri mēģina īstenot viņa fantāzijas. Tā ir liela atbildība. Ja cilvēki, ar kuriem es kopā strādāju, atnāktu un pateiktu – „žēl man to 25 dienu no savas jaunības, kuras es pavadīju pa tukšo”, tas ir visbriesmīgākais, ko es varētu dzirdēt. Skatītāji var pateikt – filma man nepatika, es to pieņemtu ļoti mierīgi. Bībele arī ne visiem patīk, protams, ka filma nevar patikt visiem. Taču, ja cilvēki, kuri bija iesaistīti, sāktu kritizēt, man tas būtu ļoti sāpīgi.
Ja tas ir briesmīgākais, kas būtu labākais, ko tev varētu pateikt tavi kolēģi, filmēšanas grupa?
Visi vēl nav redzējuši uz lielā ekrāna galarezultātu, bet tie, kuri ir, – es redzu, ka viņiem arī ir lepnums par to, ko viņi ir izdarījuši, un es esmu laimīgs par to.
Filma ir ļoti drūma, esmu droši vien pesimists, bet es, piemēram, arī uztaisīju Operā komēdiju, kas nebija nekāds drūms gabals. Tas vienkārši ir jautājums par to, ko tu gribi ar konkrēto darbu panākt.
Tas notika diezgan strauji un negaidīti. Mani Andrejs Žagars vispirms uzaicināja taisīt mazu izrādi, bet pēc kāda laika piedāvāja „Seviljas bārddzini” uz lielās skatuves – ja es izdomāšu mēneša laikā tādu koncepciju, kas patiks Operas direkcijai. Es atnācu ar savām idejām, un visiem ļoti patika. Protams, es redzēju tādas sejas izteiksmes – kā viņš to izdarīs, vai viņš ar to tiks galā, bet man Operā bija ļoti viegli strādāt.
Par jauniem žanriem – tagad man ir pārrunas ar Nacionālo teātri.
Vai tu skaties arī seriālus?
Es zinu, ka ir ļoti daudz labu seriālu, bet es cenšos distancēties, jo zinu, ka „saslimšu” ar to, un es negribu vienu filmu skatīties 70 stundas. Labāk 60 filmas tā vietā noskatīties. Visi draugi, paziņas, kolēģi mēģina mani pierunāt, bet es – ne!
Ko tālāk pēc „Cilvēkiem tur”? Vai tu jau strādā pie kādas jaunas idejas?
Oktobrī, es ļoti ceru, ja viss mums aizies labi, būs filma, kurā mans producents Roberts Vinovskis iegulda finansējumu. Tā būs eksperimentāla psiholoģiska šausmene, mēs tagad to montējam. Man ir kaut kādas idejas nākamajām filmām, bet viss atkarīgs no tā, cik labi aizies „Cilvēki tur”. Mans liktenis ir atkarīgs no filmas likteņa.
Ja tev izdosies pabeigt šausmu filma, tad tu arī būsi pirmais cilvēks Latvijā, kurš ir uzņēmis šāda žanra filmu. Vai varam no tevis kādreiz sagaidīt vēl kādu citu žanru? Varbūt kaut ko pavisam līksmu un dzīvespriecīgu, kādu mūziklu, pieņemsim?
„Lokomotīvē” (studija „Locomotive”, kurā tapusi Aika filma „Cilvēki tur” – S.G.) tagad tieši top viens mūzikls, bet es neesmu ar to saistīts. Es pats ļoti gribu uztaisīt romantisku melodrāmu. Gribas kaut ko tādu par vīriešu un sieviešu attiecībām.
Filmas „Cilvēki tur” pirmizrādes ballīte
