Berlīnes patversmēs latvieši kļūst par pastāvīgiem klientiem

Berlīnes naktspatversmes vadītājs: „Baltija ir ļoti ievērojami pārstāvēta”

Piemēram, Berlīnes lielākajā - Šarlotenburgas - nakts patversmē kopš pērnā gada maija no ap 6000 pabijušajiem iemītniekiem ap 2000 bijuši ārzemnieki, starp kuriem bija 126 saldākas dzīves meklētāji no Latvijas, raksta „Latvijas Avīze”.

„Pēdējā gada laikā sācies īsts bums,” stāsta patversmes vadītājs Jurgens Marks. 479 pajumtes lūdzēju ieradušies no Polijas, no Rumānijas 242 un no Bulgārijas 138. Ceturtajā vietā ir Lietuva ar 128 klientiem, pēc tam nāk Latvija ar 126, Slovākija ar 74 un Igaunija ar 71.

„Baltija ir ļoti ievērojami pārstāvēta, it sevišķi, ja ņem vērā salīdzinoši nelielo iedzīvotāju skaitu šajās valstīs,” teic Marks. Iebraucēji no Latvijas parasti esot par četrdesmit gadiem jaunāki vīrieši ar ne visai augstu izglītības līmeni, nereti vispār bez profesijas, ļoti reti zina vācu valodu un uz Berlīni visbiežāk devušies „uz labu laimi” bez jelkādas priekšizpētes – tikai ar ilūzijām galvā.

„Latvijas Avīze” atgādina, ka bezdarba līmenis Berlīnē pērn bija 13,3%, kas ir ievērojami vairāk nekā Rīgā, kur 2012.gada februāra beigās tas ir 7,8%. Tādēļ bez vācu valodas zināšanām ielauzties jau tā saspringtajā darba tirgū ir grūti, dažkārt pat neiespējami.

Marks slavējis Latvijas vēstniecības darbu: „Mums ar Latvijas vēstniecību Vācijā ir brīnišķīga pieredze. Vēstniecības darbinieki ir ļoti atsaucīgi un dara visu, kas viņu spēkos. Taču viņi var palīdzēt tikai tad, ja atbraucēji, kas Berlīnē nonākuši grūtā situācijā, ir gatavi doties mājās.” Tomēr par spīti bezperspektīvajam stāvoklim patversmes klienti nemaz nevēlas atgriezties dzimtenē, bet gan grib, lai palīdz ar līdzekļiem un darba atrašanu.

Arī Vācijas tiesās bieži vien uz apsūdzēto sola nonāk Latvijas pilsoņi. Starp Vācijā noziegumus pastrādājušajiem latviešiem rūdītu kriminālistu nav daudz – biežāk uz apsūdzēto sola sēžas ar atkarībām sirgstoši neveiksmīgi darba un laimes meklētāji, raksta „Latvijas Avīze”.

Lielākā daļa Latvijas valstspiederīgo, kuri nonāk tiesas priekšā Berlīnē, ir cilvēki, kuriem nākotni grūti iedomāties ne vien Vācijā, bet arī Latvijā, atzīst tiesu tulces Iveta un Eiženija. Lielākoties tie esot jauni cilvēki vecumā no divdesmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem, pārsvarā vīrieši un atkarīgi no apreibinošām vielām. Vistipiskākie noziegumi ir sīkās zādzības no tirdzniecības vietām, pārsvarā zogot kafiju un alkoholu, kā arī ekskluzīvas preces, piemēram, dārgus parfīmus, losjonus, elektroniku. Tās tiek pastrādātas ar vienu un to pašu mērķi – lai šīs lietas vēlāk pārdotu un iegādātos alkoholu vai narkotikas. Narkotiku lietotājiem nozieguma vietā parasti līdzi ir šļirce, kurš tiek atzīts par bīstamu priekšmetu, kas teorētiski varētu tikt izmantots, lai nodarītu miesas bojājumus. Tādēļ viņiem draud bargāks sods nekā par vienkāršu zādzību. Latviešu zagļi to nezina un tāpēc Vācijā iekuļas lielās nepatikšanās un nopelna bargus sodus.

Ir arī ļaužu kategorija, kam zagšana ir dzīvesveids. „Tīri, labi ģērbušies. Tādus ieraugot veikalā, reti radīsies aizdomas, ka viņu nolūks ir kaut ko nozagt. Reiz kāds apsūdzētais, tiesneša vaicāts, no kā viņš pārtiek, tā arī gluži atklāti atbildēja: no zagšanas,” stāsta tulce Eiženija.

Vēl daļa ir profesionāli cietumu klienti: „Reiz kāds, tuvojoties ziemai, neslēpjot paziņoja, ka zagšot tik ilgi, kamēr tikšot cietumā. Jo tur viņam esot labāk nekā uz ielas. Tur ir siltums, televīzija, guļvieta, sava – krievu – valoda un sabiedrība. Un tieši tā arī notika: pēc divām dienām šis cilvēks atkal bija klāt tiesā.”

Mūsējie „nelaimes putni” Vācijā

Vairākums tiesās nonākušo, pēc tulku vārdiem, ir ļaudis, kurus varētu dēvēt par „nelaimes putniem” jeb „likteņa pabērniem”. Pamats zem kājām viņiem zudis jau Latvijā. Piemēram, palīgstrādnieki būvniecībā, kuri krīzes gados zaudējuši darbu un devušies laimi meklēt ārzemēs. Dažiem no viņiem amatnieka vai namdara diploms, bet daudziem nav it nekādas profesijas.

Berlīnē viņi it kā meklējuši darbu, neesot atraduši, nonākuši uz ielas un ķērušies pie zagšanas: „Diemžēl daudzi izskatās kā jau noslēguši rēķinus ar dzīvi. Jūtams, ka nekādu mērķu viņiem vairs nav. Varbūt kādreiz ir uz ko cerējuši, sapņojuši, bet tad nākusi krīze un noslīdējuši uz viszemākā pakāpiena. Tālāk par šo brīdi – kur dabūt ko ēdamu vai alkoholu – viņi vairs nedomā, vienkārši veģetēdami no dienas uz dienu,” saka viena no tulcēm.

Daži tāpat – uz ielas un patversmēs – dzīvojuši jau Latvijā: „Viņi ir dzirdējuši, ka Berlīnē bezpajumtniekiem ir labākas iespējas, ir daudz palīdzības misiju, kur var par velti paēst un nakšņot, un tad ierodas Vācijā tieši ar šādu mērķi.”

„Latvijas Avīze” atgādina, ka bezdarba līmenis Berlīnē pērn bija 13,3%, kas ir ievērojami vairāk nekā Rīgā, kur 2012. gada februāra beigās tas bija 7,8%. Tādēļ bez vācu valodas zināšanām ielauzties jau tā saspringtajā darba tirgū ir grūti, dažkārt pat neiespējami.