Aktiera Buļa sieva ir greizsirdīga uz to, ko izlasa viņa dzejā
Par ko tikai Andris Bulis ir apsmaidīts – par to, ka no modeļa izlēmis kļūt par aktieri, par to, ka no aktiera – par režisoru, tagad – par to, ka no aktiera par dzejnieku... Viņš iet pacietības ceļu un cer. Ka tomēr izlasīs.
Viņš nudien ir modelis – tik sakoptu dzejnieku vēl redzēt nav gadījies. Rīta agrumā „Berga bazāra” franču kafejnīciņā pie jau izdzertas kafijas tases. Viņš laikam mājās ir daudz domājis, jo viņam nav jāgudro atbildes uz jautājumiem, kuri, kā šķiet, bijuši paredzami. Buļa garajās atbildēs reizēm tiešām iespīdas atblāzma no garām slīdoša dzejas mākoņa. Bet vēl vairāk – viņa spēlētajā Mammā izrādē „Kā kļūt slavenai”.
Kādā žurnālā zem manas fotogrāfijas bija rakstīts – aktieris un dzejnieks. Kad ieraudzīju, sadrūmu. Likās, ka saraujos maziņš, jo nezinu, kurā brīdī... Manuprāt, visi ir savā veidā dzejnieki, bet, lai to rādītu publiskajā telpā, jābūt trakam un drosmīgam. Vai arī tiešām kaut kam jābūt. Ticu, ka Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis ir pateikuši – esmu dzejnieks. Pie vārda ‘dzejnieks’ uzreiz prātā nāk Kārlis Vērdiņš, Pujāts un tādi, kas sevi definē kā dzejniekus. Nezinu, vai Goran Gora vai Renārs Kaupers sevi tā dēvētu.
Taču sēdēju un domāju – nu, kā tā drīkst! Vai tad no šā nosaukuma jābēg? 1999. gadā, kad iestājos modeļu aģentūrā un pateicu ‘modelis’, visi skatījās kā uz jukušu. Tagad ir līdzīgi – kad pasaki, ka esi dzejnieks, visi smīn. Bet man patīk! Īpaši tagad, kad tās referenduma un valodas lietas, gribas, lai vārds ‘dzejnieks’ nekļūtu tikai par literatūru skolā, lai jaunieši raksta, lai kaut ko dara. Mans mērķis ir uzrunāt jauniešus. Esmu braukājis pa skolām, spēlējis izrādes, stāstījis par profesiju.
Esam aizrunājušies līdz hobijiem. Interesanti, kad klasei prasu, vai kāds raksta dzeju, vispirms ir klusums, tad kāds saka – jā, mums Jānis raksta. Bet Jānis pats neteiks. Pēc brīža izrādās, ka raksta ne tikai Jānis, bet vēl trīs. Bet viņi raksta mājās, klusumā un nekad nav atļāvušies kādam to dzejoli parādīt. Man liekas, mēs nedaudz aplaupām savu kultūru, kas mūsu pašu dēļ kļūst maza. Sāku domāt – kāpēc tu kaunies, ja tevi nosauc par dzejnieku? Nesauc jau par filozofu!
Pirms diviem gadiem Rundāles novads uzaicināja tikties ar literatūras pulciņa jauniešiem. Bija iznākusi mana pirmā grāmatiņa „Mans ego”, un jaunieši, pēc izvēles paņēmuši dzejoļus, lasīja – kā viņi saprot. Sēdēju, sākumā nosvīdis, tad nosarcis, bet beigās ar absolūtu lepnuma apziņu, klausījos un domāju – kad citi lasa tavu dzejoli, varbūt nav nemaz tik slikti. Kad pats lasi, sāc domāt – priekš kam, kāpēc...
Bija laiks, kad rakstīji atvilktnei?
Man tas veidojās kā tāda dienasgrāmata... Tur tu jūti...
Šķiet, pirmo sarakstīju, vēl dzīvodams Salacgrīvā, vidusskolā, 11. klasē. Tāds normāls vecums.
Pirmās mīlas iespaidā?
Nezinu, kura mīla tā bija. Varbūt tā bija prelūdija pirms mīlas sagaidīšanas. Uzrakstīju un nometu.
Drīzāk jānotīra nost, jā. Kad tās lapiņas bija jālasa kopā, nevarēju atcerēties, kur esmu iemetis, uz kura klades stūra uzrakstījis. Atceros, vidusskolā bija jāraksta par Andreja Pumpura „Lāčplēsi”. Uzrakstīju 12 lielas četrrindes, dzejā – ko domāju par Pumpuru. Skolotāja par saturu ielika 8, bet par kļūdām nevarēja ielikt pat vieninieku. Nezinu, kas man bija uznācis, varbūt tā darīju tādēļ, lai izceltos, varbūt tāpēc, ka Pumpurs arī rakstīja garajos pantos.
Ir nominācija – jaunais skatuves mākslinieks. Cik gadiem jāpaiet, lai kļūtu par skatuves mākslinieku? Un par dzejnieku? Man jau gribētos, lai katrs cilvēks varētu bez liekuļošanas teikt – es arī esmu dzejnieks! Rakstīt dzeju, filozofēt, strīdēties par literāriem darbiem – tas nozīmē, ka cilvēkā ir kultūra, viņš ir pozitīvs. Man liekas, jāraksta tikai tad, kad ir pārdzīvojums. Tikai tad tie nāk ārā.
Pēc trešās vīna glāzes
Esmu mēģinājis. Droši vien nevar. Ar dzeju ir grūti, tā ir viļņveidīga. Pēdējo mēnesi neko neesmu uzrakstījis. Vairāk pārlasījis, šaubījies, vai vispār vajag. Ļoti gaidu pavasari. Pēkšņi ir plus 3 grādi, un tu jūti sevī laimi. Ne pasaulīgu, bet dvēselisku – pavasaris tuvojas! Īpaši, ja pēc mīnus 25, kad bija aizsalušas trubas, pēkšņi ir plus 3 un putniņi čivina! Domāju, to izjūt jebkurš.
Uzburšu ainiņu – pēc kādas pirmizrādes jūs iedzerat vīnu, un pēc trešās glāzes tu saki – es, starp citu, esmu uzrakstījis dažus dzejoļus, izvelc no kabatas lapiņas, iedod, piemēram, Gaļinai Poļiščukai, un viņa saka: “Andri, kāpēc turēt sveci zem pūra? To vajag parādīt kādam izdevējam!”
Tas agri vai vēlu notiek. Jaunajā grāmatā man ir sadarbība ar Tomu Juhņeviču, viņš dzejoļiem sarakstīja oriģinālu mūziku, instrumentālu. Mums ir doma par atsevišķu „treku” katrai nodaļai, kas jāklausās. Jā, sēžam pie vīna glāzes, jo nekā citādi tas nevar notikt (smejas), un tiešām – pēc trešās viņš sāk spēlēt, tā ir mirkļa sajūta, es vairāk koncentrējos uz klavierēm, viņš klausās, ko es saku, cenšamies notrāpīt... Režisora nav, tas notiek ex promptum, un trakākais, ka to nevar atkārtot.
Atceros, man jau bija iznākusi grāmata, un kāds teica – palasi dzejoļus! Sākumā to uztvēru kā mazu ironiju, bet tad ņēmu un skaļi lasīju. Daži ironizē, nesaprot... Ir tādi, kas klusē, prasa vēl, un tu nonāc tādā kā atkarībā. Man vienmēr bijusi doma uztaisīt programmu ar dzejas lasījumiem. Zinu, ka Paukštello, Ēriks Vilsons lasa. Tas ir grūts žanrs. Tekstam ir ļoti liels spēks. Kad paklausos „Pērkona” dziesmas, vienkārši ģībstu, kāds kods tur ielikts! Kāpēc mans tēvs klausījās, kāpēc es klausos...
Tagad vairs nav tāda koda, jo nav nepieciešamības. Uzskatīt sevi par dzejnieku – jā, tur jābūt diagnozei, pareizai diagnozei. Agrāk vīrietis sievietei skaitīja dzejoļus. Tagad pajautājiet, cik vīriešu, uz randiņiem aizejot, zina dzejoļus. Nevar jau pārmest, dzīvojam citā laikā, bet agrāk, iedomājies, sieviete un vīrietis sēdēja kafejnīcā, un viņš skaitīja dzejoli. Fantastika... Bet mēs esam tur, kur esam.
Jā... Kilbloka Vija.
Viņa ir tavs draugs? Sarunu biedrs?
Parasti teicu kādam draugam – es tev noskaitīšu dzejoli. Nu, skaiti, draugs! Forši, labi, tālāk. Es neuzbāzos ar – ko tu domā? Arī tad, ja ir slikti, viņš neteiks, jo ir taču draugs. Labāk, lai kāds cilvēks, kurš saprot, bez liekuļošanas pasaka, ko domā. Vija Kilbloka izlasīja pirmās grāmatiņas melnrakstu un teica – Vācietis vai Ziedonis no tevis nesanāks, bet pamēģināsim. Tajā brīdī domāju – priecāties vai raudāt. Tu domā – cilvēks ir akceptējis. Un viņš nav draugs, kurš vienmēr teiks – jā.
Ļoti godīgi! Pārlasot pirmo grāmatiņu, smejos un domāju – nu jā... Ir pagājuši pāris gadi, vēlāk droši vien tāpat smiešos par šo. Es pat nezinu... Citādi, ja man sāp dvēsele. Tad atrodu draugu, kam izstāstīt, viņš sapratīs un teiks – brauksim, es tevi vedu pie psihoterapeita, uz jūru vai uz mājām. Bet šādām lietām vajag atrast godīgu, radošu kritizētāju. Lai pasaka, kā ir. Tā ir liela kļūda dzīvot ilūzijās, ka esmu ģeniāls. Visi cilvēki domā, ka viņi visu dara labi. Tāpēc paldies Vijai. Viņa iedrošināja, sākumā piedāvāja rakstīt dienasgrāmatu par kultūru, bet tur būtu daudz tādu vārdu – slikts, nevajag, nedrīkst, kāpēc, vai tiešām, muļķi, tāpēc sapratu, ka labāk nevajag, un pārgāju citā formā. Jautājums – kas cilvēkiem vajadzīgs.
Mēs nedzīvojam laikā, kad topa desmitniekā būtu kāda dzejas grāmata. Nav nevienas, nekad. Varbūt jāteic paldies Dievam, ka laukos Māru Svīri lasa. Tagad internetā, „feisbukā” vai „draugos”, vari ielikt savus dzejoļus. Grāmata skaitās greznība. Bulis izdod grāmatu, kas viņš par dzejnieku? Droši vien Kilbloka sponsorējusi. Tas ir tikpat riskanti, kā paziņot, ka Latvijā uzņems vēl vienu seriālu. Tu zini, kas iznāks, ka viss ir tāds sūds, latvieši vispār neko nemāk... Ja noslēgtu visus kanālus uz Krieviju un Ameriku, tu redzētu, kā mēs skatītos latviešu seriālus! Vienkārši esam izlepuši. Bet talantu noteiks laiks. Imants Ziedonis vienmēr paliks Ziedonis, Ojārs Vācietis – Vācietis, bet to, kas no pašreizējiem rakstniekiem paliks skolu programmās, noteiks laiks.
Bet vai arī Ziedoņa jaunības dienu dzejoļi atšķiras no pēdējiem? Tu saki, tiem ir uzrakstīta mūzika. Bet tie jau paši ir mūzika. Līdz tādai meistarībai, dvēseles smalkumam noslīpēti, ka skan paši par sevi.
Jā. Tur ir kāds kods – tajā ritmā vai vārdu salikumā. Ja romānā saliksi teikumu krustām šķērsām, cilvēki domās – kāpēc? Bet dzejā vārdi var būt salikti neritmā, gramatiski nepareizi, tu lasi, nesaproti, kā, bet tas iedarbojas. Tāpēc, man liekas, dzeja mūžam būs dzīva, jo tai nekad nav pabeigtības. Kāpēc ekranizējums gandrīz nekad nepārspēj grāmatu? Lasot tu spēj attīstīt savu fantāziju līdz maksimumam. Bet filma principā dod gatavu.
Strādājot ar „Zvaigznes” grāmatām, redzu, ka daudzi izvēlas tā saukto kabatas formātu mīkstos vākos. Ja kāds man vidusskolā teiktu, ka es darīšu kaut ko tādu, es viņu droši vien pasūtītu divas mājas tālāk. Kad stājos akadēmijā, runāju ar akcentu. Trešajā kursā bija jāliek eksāmens, kā diktoram jālasa laika un sporta ziņas, un es skaļi paziņoju Rutai Vītiņai un Zanei Daudziņai, savām pedagoģēm, ka man nekad nevajadzēs neko tādu lasīt. Pirmais darbs man bija Latvijas Televīzijā. Kā nu man tur gāja, tā gāja. Tāpat nevarēju ciest lasīšanu.
Lai noliktu visus eksāmenus vidusskolā un iestātos augstskolā, izlasīju trīs grāmatas, teicu, ka nekad nelasīšu, jo cilvēkam vajag ņemt no dzīves. Sāku strādāt „Zvaigznē” – pirmais raidījums bija par grāmatām, un tā iet vēl līdz šim brīdim. Pats izdevu grāmatu. Lūk, pierādījums – nekad nesaki nekad! Man mājās ir pietiekami daudz grāmatu, kuras nekad neizlasīšu, bet man patīk, ka tās ir. Atceros interviju ar kādu krievu klasiķi, kurš teica, ka agrāk bijis tā – kad iegāji kādā dzīvoklī, paskatījies plauktos, kādas grāmatas cilvēki lasa, varēji pateikt, ar ko tu runā.
Skaidrs, ka visiem pirmie plaukti bija ar enciklopēdijām zaļajos vākos, kas bija visiem jānopērk...
Un kopotie raksti, uz kuriem varēja parakstīties. Rainis, Balzaks.
Jā. Viena brīnišķīga kundze pārvācās uz citu dzīvokli un nevarēja aizvest savu grāmatu kolekciju, prasīja, vai gribu paņemt. Tā es dabūju Dikensu, Šekspīra kopotos rakstus, man tie mājās stāv. Nu, nevajadzēs jau, tagad var izprintēt, bet fakts, ka tev tā grāmata ir...
Kad jārēķinās ar mazumiņu
Par Merilinu Monro saka, ka viņa esot trausls bērns sekssimbola čaulā. Vai ar tevi nav līdzīgi? Jau kopš taviem modeļa laikiem daudzi gribējuši tevī izcelt smukulīti. Bet dzeja prasa atkailināšanos – parādīt trauslumu, vājības. Lasām Āriju Elksni un jūtam viņas sāpi, traģēdiju, ar ko beidzās viņas dzīve.
Es par to esmu daudz domājis. Par to pašu Rembo – akadēmijā bija jālasa franču literatūra, bet man nešķita saistoši. Sarežģīts teksts, slavenais „Piedzēries kuģis”... Bet pirms pusotra gada noskatījos filmu par Rembo „Pilnīgs saules aptumsums”, tad izlasīju viņa biogrāfiju, un tad, kad zini to stāstu, sāc lasīt viņa tekstu vēlreiz, bet lasi citādāk, ar attieksmi, ar viņa acīm. Tad sāku domāt – cik lielā mērā man bija jāuzķeras uz leģendārajiem stāstiem par viņa čurāšanu uz galdiem, pīpēšanu, homoseksualitāti, lai ķertos klāt tam, ko viņš sarakstījis.
Jā, aiz tās bravūras varbūt tiešām ir šis mazais bērniņš, kurš ir nelaimīgs... Vai otrādi. Raidījumā esmu pieteicis vairākus autorus, kuri raksta ar pseidonīmu, jo vienā brīdī sapratuši, ka varbūt tik daudz kritikas saņem tāpēc, ka viņiem ir nepareizs vārds vai tautība. Bet, piedaloties konkursā ar pseidonīmu, viņš iegūst pirmo vietu un saprot, ka laikam ir uz pareizā ceļa. Jo, neatpazīts kā Landorfa vai Bulis, viņš uzvar.
Varbūt, ja pēkšņi paziņotu, ka esmu saņēmis Pulicera prēmiju par novatorismu... Ja Latvijā pēkšņi teiktu – viņā kaut kas ir... Bet, tā kā vismaz pagaidām tas nenotiks, jārēķinās ar mazumiņu. Lai gan Krievijā izdod tūkstošiem grāmatu dienā, un katrai no tām ir savi seši tūkstoši lasītāju. Jo tur cilvēki lasa – metro, visur kur...
Cits tirgus, to nevar salīdzināt.
Bet šeit, Latvijā, pirms tirgus ir viedoklis. Ar to jārēķinās. Nezinu, cik grāmatu jāizdod, kam jānotiek, lai... Atceros, kad izdevu pirmo grāmatu, biju izdomājis vāku – ar ēnām... Vija Kilbloka teica – Andri, Imants Ziedonis uzliktu pirkstu nospiedumus, uzrakstītu Imants, un – pietiek. Uzliec pagaidām savu bildi. Bet es ar to rēķinājos, baidījos. Man ir 29 gadi, esmu pietiekami daudz dabūjis par to, ka esmu bijis modelis, par to, ka esmu spēlējis galvenās lomas.
Jā, tajā ne viss ir mans, bet to jau cilvēki negrib dzirdēt. Esmu saņēmis daudz pārmetumu, bet Latvijā tos var dabūt jebkurš. Aiz visiem tiem, rupji sakot, akmeņu metējiem, tiem kritizētājiem, ir daļa cilvēku, kas paņems pa kluso, palasīs. Man ir viena brīnišķīga fane, kundze gados. Izrādēs viņu laiž iekšā bez maksas, viņa nāk uz katru. Viņa runājas, stāsta, visam seko, ir lasījusi jauno grāmatu. Nezinu, varbūt es visu daru viņas dēļ. Jo zinu, ka vismaz viens cilvēks lasīs un priecāsies.
Bet sieva? Viņa taču arī ir ar literatūru saistīts cilvēks?
Nē, viņa strādā audita firmā. Viņa no tulkošanas pārgāja uz mārketinga daļu. Tā teikt, uzkāpusi pa karjeras kāpnēm.
Ja viņa klusē, tad tajā brīdī kritizē, bet ļoti bieži viņa uzdod jautājumus – par ko konkrēti šis ir, kādēļ?
Viņa ir greizsirdīga uz to, ko izlasa tavos dzejoļos?
Es domāju – jā. Viņa bieži uzdod jautājumus. Viņa ir konkrēti pateikusi, kurš dzejolis viņai nepatīk. Subjektīvu iemeslu dēļ, bez liekiem jautājumiem.
Nezinu... Vienkārši pasaka, ka nepatīk. Šobrīd jaunā krājuma darba nosaukums (un ceru, ka tas apstiprināsies) ir „Pieturas”. Manuprāt, tas ir līdzīgi vārdam ‘lidojums’. Ir taču dažādi lidojumi – lidojums pagātnē, lidojums dvēselē, mīlestības lidojums... Savukārt dzīve rit no sākumpunkta līdz galapunktam, bet pa vidu – pieturas. Vienā satiekam to cilvēku, nākamajā citu, kāds no mūsu dzīves aiziet... Daudzi dzejoļi nav ne par ko konkrētu. Tie vienkārši ir. Kā lai saka, tie krīt. Nokrīt.
Vasarā ļoti daudz laika pavadīju lidostās, sēžot divas stundas, četras, skrienot... Tur var fantastiski vērot cilvēkus! Tu saproti, ka dzejoli nevar uzrakstīt, ja neesi dzejolim gatavs. Kā runājām – tagad aiziešu mājās un uzrakstīšu. Nekad tā neesmu varējis! Tagad ar pieteikumu mokos trīs dienas, saprotu – jāapsēžas un jāraksta! Bet nevaru. Tam jāsakārtojas galvā. Protams, ja cilvēks par to domā, viņam Dievs, šķiet, atsūta galējo variantu.
Varbūt īstais darbs ar dzeju un tekstu notiek zemapziņā.
Man liekas, ka dzeja vispār ir zemapziņa. Tas, kas iznāk ārā, izlaužas pa kādām plaisiņām, kas tajā zemapziņā ir.
Meitene ar sarkaniem matiem
Vai tu vari pastāstīt par dažiem impulsiem, no kuriem radušies dzejoļi? Tu ej pa ielu, ieraugi meiteni ar sarkanu lietussargu...
Man būs viens dzejolis, saucas „Kupeja”. Vasarā arī ar vilcienu braukāju daudz, ar tādu īstu krievu vilcienu kā filmā – tur pa restorānvagonu tiešām pārvietojas kundzīte ar matos iespraustu mežģīni, tu esi kā atmests atpakaļ laikā... Vienu dzejoli sarakstīju lidostā, bija muļķīga situācija ar filmēšanu. Armēnijā nofilmēties nepaguvu, jo bija jāskrien uz Rīgu, Rīgā nokavēju, lidmašīnas nebija, pavadīju sešas stundas lidostā.
Vismuļķīgākā situācija ir, ka tu aizskrien, netiec, gaidi un principā zini – kad aizlidosi uz mājām, tev jau būs jābūt citur. Un tu sēdi, vari raudāt, vari smieties, bet saproti, ka neko nevari izdarīt! Kājām aiziet nevari. Paskaties pulkstenī – principā visa nakts. Un tad tu izej cauri visām emocijām. Sākumā simts tūkstošiem atvainojies, tad ar simts tūkstošiem salamājies, tad paprasi piedošanu, tad piezvani draugam, kurš tajā brīdī nevar runāt... Un pie visa klāt tev vēl nokrīt telefons. Muļķīgi nokrīt.
Viss, kas tev ir – soma un tajā kāda lapiņa. Kad viss ir beidzies, cilvēks izraudas. Tāpēc saka – ja ir grūti, vajag raudāt. Kļūst vieglāk. Es ticu, ka asarās ir enerģija. Prieka asarās arī. Un tu sēdi, un tiešām atnāk dzejolis, tu jūti, ka esi uzrakstījis... Mēģini atvainoties pats sev, mēģini uzbrukt citiem, tad garām paiet puisis sarkanā jakā, meitene sarkaniem matiem, un viņi kaut kā ienāk tajā dzejolī, un tad pēkšņi, kad ir galīgi slikti, tu sagribi mājās pie ģimenes, jo tajā brīdī tikai viņi var pažēlot tevi...
Domādams par ģimeni, tu esi aizslīdējis bērnībā un labprāt gribētu būt Salacgrīvā pie jūras, kā vidusskolas laikā sēdēt kāpās un ne par ko neuztraukties. Kad tu atbrauc uz Latviju, cilvēki ir dusmīgi, seko izrunāšanās, apvainošanās. Bet viss ir atrisinājies! Izrādās, arī tajā trešajā vietā, kur tev bija jābūt, var pagaidīt, izrādās, citur var nofilmēt vēlāk. Bet tajā brīdī kāpinājums bijis ļoti emocionāls, un viss, kas pēc tā paliek, – atkal pieturas. Kādā cilvēkā paliks aizvainojums, kādā vēl kaut kas. Bet principā paliek dzejolis.
Ziedonis teica – tiklīdz dzejoli uzraksti, tas nomirst. Es sev to formulēju nedaudz citādāk – situācija izdziest, cilvēki aiziet, dzejolis paliek. Spēlējot lidojumu, apzināti izvēlējos to, kas mums visiem ir garantēts. 1. septembris, pirmā mīlestība, ģimene, filozofija par ikdienu. Labākas vai sliktākas atmiņas, bet tās ir visiem. Savukārt dzejolis ir uzbāšanās caur manu pasauli tavai. Ja saskrienamies, tu saki – foršs dzejolis. Ja nē – kaut kā tur nav.
Tāpēc, domāju, mani lasa tik maz, jo tā ir – viens griež vēnas, otrs mēģina griezt līdzi vai šūt ciet. Sanākam pulciņš, kopā un – šņik-šņak. Protams, ir gaiši dzejoļi – par ģimeni. Man patīk, ka latviešiem ir daudzi skaisti vārdi pamazināmajā formā – spilventiņš, durtiņas. Protams, kad viņi rediģē, tad ņem nost, jo ir par daudz. Mums jebkuram vārdam var pielikt mīlināmo formu, kas nes kādu siltumu. Lai gan saka, ka mums, salīdzinot ar krievu, ir skopa valoda, bet tajā mūsu nabadzībā ir daudz kā tāda, kā krieviem nav. Nav citām valodām.
Ir, jā! Lielākais kompliments bija Baltkrievijā, kur man iedeva skatītāju simpātiju balvu. Arī Latvijā ir sajūsmā. Man neveiksmīgi trāpījās... Bet tā atkal ir tāda pietura. Kad nāca pirmizrāde, Dailes teātrī bija iznākusi „Manu sievu sauc Moriss”, kur arī puiši spēlē sievietes, Jaunajā Rīgas teātrī bija „Prezidentes”, kurā puiši spēlēja tantiņas, nu es spēlēju mammu. Protams, tas nav nekāds jauninājums, drīzāk teica – nu, šitie arī tagad sāks...
Bet tas bija pavisam citādāk.
Jā, citā formā, citā kontekstā. Bet tāds ārējais viedoklis. Baltkrievijā, jā, man iedeva balvu. Kolēģi smējās – „narodnij artist Belorusiji prišol” (Baltkrievijas tautas mākslinieks ienācis – krievu val.). Latvijā nekas, bet Krievijā – zvaigzne. Reiz nākamajā dienā pēc izrādes kāda sieviete atnesa puķes. Mani izsauc ārā no grimētavas, iznāku, es viņu nepazīstu, viņa man ir atnesusi maijpuķītes. Saka – tās manai mammai! Es apmulsu – jūs pazīstat manu mammu? Viņa saka – nē, ko jūs vakar spēlējāt! Mana mamma ir ļoti līdzīga. Vārds pa vārdam... Es viņai piedāvāju noskatīties „Ilgu tramvaju”. Viņa saka – nē, nē. Sak’, padzīvošos ar mammu kādu laiku... Viena paziņa atsūtīja man uz e-pastu bildi, viņa atradusi savas tantes fotogrāfiju – viens pret vienu ar mūsu bildi, kas bija uz vāka, ar parūku...
Tipiska, jā! Sākumā cilvēki šūmējas, daži smejas, ķiķina, bet kas notiek izrādes beigās – kāds varbūt pārdzīvo, kāds dzied līdzi, kādam vienmēr būs vienalga, kāds ir raudājis. Nu, tas ir tas divu stundu darbs ar vēnām. Tur gan jāgriež citādāk, bet principā tas ir tāds darbs uz līdzpārdzīvojumu, tas ir ļoti svarīgi. Dzejā ir līdzīgi. Prozā, kriminālromānā, tu mēģini vest lasītāju, ieintriģēt, taču dzeja ir aicinājums pēc līdzpārdzīvojuma. Un tas ir ļoti grūti. Sevišķi tagad, kad cilvēki ir samērā imūni. Likt pārdzīvot līdzi ir liels riska faktors. Hokejā ir vienkārši – ja ir pagarinājums, visi pārdzīvo par katru metienu. Pilnīgi jūti to enerģiju.
Bet dzeja nav sports. Tas kā Senajā Romā – Kolizejs, Romas rakstnieki, filozofi un pārējie. Cik vieni bija piepildījuši zāli, cik otri. Visi iet uz hokeju, bet arī grāmatu veikalā ir ļoti daudz. Cik no tām nopērk, nezinu, bet, skatoties pēc piedāvājuma, laikam jau pērk. Var teikt, ka latvieši ir diezgan specifiski lasītāji. Ne vienmēr tas, kas ir bestsellers Amerikā vai Eiropā, tāds būs arī Latvijā. Latvieši, es pat teiktu, ir inteliģenti lasītāji. Izvēlīgi. Grāmatas ir dārgas, bet cilvēki lasa. Protams, ir kulta rakstnieki. Vonnegūti... Atceros, kad mācījāmies akadēmijā, visi lasīja Kafku. Dažiem patīk, dažiem ne, bet kā tu neizlasīsi un nepiedalīsies sarunā? Ir klubiņi, kur visi izlasa grāmatu un tad analizē. Tur brīnišķīgas lietas nāk ārā. Domāju, autors pat nav ielicis tik daudz, cik vari izlasīt. Jo visi jau lasa ar savu pieredzi.
Tava grāmata būs uz astronomisko pavasara sākumu.
Jā. It kā tur jūtamas ziemas atskaņas, bet, manuprāt, pavasarī cilvēki ir atvērtāki jebkam, nav svarīgi, par ko tu raksti – par rudens dienu vai sauli. Ir ļoti svarīgs tas emocionālais, kā sakrīt tas... mans. Grāmatā būs ieteikumi, ka vēlams to lasīt, klausīties mājās, vakarā, kad nav dienas dunas, vai tikpat labi no rīta, kad apkārt nav skaļu trokšņu.
Mēs gribējām eksperimentu, ka dzejai ir pievienota instrukcija – pie šā dzejoļa jāklausās šī mūzika. Cik lielā mērā tas izdosies, nezinu, tā ir tāda ampelēšanās ar to, ko redzi un dzirdi. Nu, garšu, smaržu vēl nevaram iedot, tikai jūtas pielikt klāt. Es pat neteiktu, ka grāmatas izdošana būs galamērķis, tas atkal būs pieturas punkts. Cerams, ka tajā modes, mūzikas un dzejas autobusā līdzi brauks vēl kāds...
