Marija Bērziņa: atklāti par teātri, ģimeni un salsu

Ko tur liegties – daudzi uz Marijas veikumu raudzījušies ar sarauktu pieri. Nav viegli būt tik izcila aktiera, kāds ir Andris Bērziņš, meitai. Aktrise bijusi arī Marijas mamma, tagad tulkotāja Lenvija Sīle. Ne reizi vien Marija ir stāstījusi par skaisto intelektuālo bohēmu, kurā viņa augusi. Ar dzeju, vīnu, ģitāras spēli un sarunām līdz rītam. Iemācījusies lasīt jau trīs gadu vecumā, kad vecāki viņu vienu ar ābeci ieslēguši mājā, bet paši aizgājuši uz jūru...

Šķiet, tikai tagad Marija beidzot ir kārtīgi izspurojusies. Parādījusies. Pierādījusi sevi – vispirms pati sev, tagad arī citiem. Panākumi ir neizbēgami. Mēs sarunājamies neilgi pirms Teātra dienas.

Vai tu vispār atceries slavenās padomju laika Teātra dienas – tu taču piedzimi 1980. gadā.

Es tiku vilkta līdzi visur, uz visiem pasākumiem. Man patika, tas bija lielākais prieks. Kad kļuvu vecāka, man ļāva vakarā neiet gulēt. Pieaugušie, sarunas!

Sēdēji maliņā un uzsūci to sevī kā sūklis.

Jā. Kā sūklis – tā, starp citu, ir interesanta tēma. Esmu brīžiem uzsūkusi arī...

Slikto?

Nu, dabīgi. Bet par to teātra dienu man Rita Melnace teica: “Tu tikai uzsver, ka tas nav nekāds boļševiku pasākums!” Pēdējā laikā esot pavīdējusi līdzīga informācija. Domāju, tas ir tāds miera simbols. Arī viduslaikos, kad pilsētā iebrauca komediantu rati, bija skaidrs, ka uz kādu brīdi iestājies vismaz relatīvs miers. Ar to datumu interesanti – viss norāda, ka tas nācis no Grieķijas, kad ap 27. martu bija pirmā pilnmēness nakts, sākās trīs dienu dionīsijas – sākumā rādīja traģēdijas, pēdējā dienā – komēdiju. Un tas ir starptautiski, sākās pēc Otrā pasaules kara – Prāgā, Parīzē...

Šeit pirmais gājiens bija 1978. gadā ar Valdi Lūriņu priekšgalā, kurš tajā laikā bija jauns un revolucionārs. Jā, to visu sāka Nacionālais teātris! Daile pirmajā gadā nepiedalījās. Viņi taču, redz, bija pārvākušies uz jauno māju, viņiem jau bija bijis viens slavens gājiens, no kura mums mājās joprojām ir vesela kaudze bilžu. 1978. gada gājienā visi, protams, bija teatralizētos kostīmos, gāja uz Doma laukumu, uzrunu tautai teica Kārlis Sebris Kihnu Jena kostīmā.

Kad pārcēlās uz telpām, vairāk rādīja izrādes, katrs teātris centās darīt kaut ko netradicionālu. Teiksim, Nacionālais esot braucis ciemos uz Daili skatīties „Īsu pamācību mīlēšanā”. Pieļauju, ka toreiz bija drusku cits vēstījums, bija tāds maskētais protests, kas tagad drusku zudis. Protams, tajā dienā ir īpašāka sajūta. Tāpat kā „Spēlmaņu naktī”.

Jūs viens otru teātrī apsveicat?

Jā! Mums tajā dienā būs Teātra dienas koncerta pirmizrāde – „100 grami žurkas”. Uz pirmizrādēm ir tāda paraža. Protams, ansamblis milzīgs, pilnīgi visiem dāvaniņas nevari pagūt nopirkt, bet vismaz tuvākos, ģērbtuves kolēģus noteikti apdāvinām ar kādiem suvenīriem.

Suvenīriem!? Lāčplēsīšiem un laimdotiņām?

Kungi pārsvarā dāvina dāmām ziedus vai saldumus, šampanieti. Vēl atkarībā no izrādes kaut ko pievelk tēmai.

Riekstiņus žurkai?

Aptuveni tā... Ja bijis kas ļoti smags, tad vitamīnus, augļus – pamelo, greipfrūtus... Ļoti personiskas dāvanas arī. Ir bijuši visādi brīnumi – mīkstās rotaļlietas, piparkūku formiņas uz Ziemassvētku koncertiem. Uz „Ādama stāstu” pirmizrādi Uldiņš Anže, kurš ir galvenajā lomā, visām dāmām pasniedza savu brīnišķīgo portretu, fotografētu salonā, ar citātu no izrādes. Reizēm ir pastkartes ar konkrētām frāzēm, kuras tev asociējas tieši ar to partneri, izrādi. Ļoti jauka tradīcija.

Par kleitām un grāmatām

Ko, tavuprāt, tavs teātris, arī citi teātri, pašlaik maina sabiedrībā? Ko vēlaties pateikt? Šķiet, jūsu teātra koncepcija pēdējos gados kļūst ļoti stingra, pamatīga, bagāta. Nezinu, kam pateicoties – teātra direktoram, mākslinieciskajam vadītājam vai stipriem režisoriem, kas atlasa pamatīgu materiālu.

Viss kopā! Domāju, daudz kas atkarīgs arī no trupas, un tā ir ļoti spēcīga. Vēl arī nenobīšanās, iešana ārpus rāmjiem. Visiem zināms, ka par Nacionālo teātri sabiedrībā valda stereotipi, bet, kad šiem cilvēkiem uzprasu, kad jūs paši pēdējo reizi te bijāt, neviens nevar atbildēt. Man prieks, ka ir jaunie spēki. Ka viņiem tiek dota iespēja. Kļūdu, protams, ir daudz, tāpat kā veiksmju, bet tā ir attīstība. Ja par teātra sociālo nozīmi – kad ir ēnu dienas, jaunieši nāk...

Tev bija ēnas?

Jau trešo gadu. Šogad – trīs, pagājušo – septiņas. Tad sapratu – nē, tas nav iespējams. Tu nevari tam cilvēkam kvalitatīvi veltīt laiku. Bet meitenes bija gatavojušās, ar ļoti nopietnu attieksmi. Lai gan – smieklīgi... Viņām ir jautājumi, kas jāuzdod, pēc tam skolā jāraksta atskaite. Kad prasīju parādīt man tos jautājumus, izrādījās, ka, protams, viņas man bija uzdevušas visus iespējamos par smukām kleitām un atpazīstamību, bet divus, manuprāt, ļoti svarīgus, atstājušas... Viens no tiem – kā jūs domājat, kāda šobrīd ir teātra loma sabiedrībā? Sajūtu līmenī man liekas, ka viss būs kārtībā. Teātris nepazudīs. Protams, ir apdraudējums – daudz ērtāk ir iet uz kino un visu to pašu noķert tur, arī biļetes lētākas...

It kā jau nevar noķert to pašu...

Tieši to gribēju teikt... Tas pats ar grāmatām. Cik ilgi grāmatas būs, vai lasīsim tikai internetā. Tas ir stāsts par šito (Marija pieskaras sev, pieskaras man – Aut.), par vielisko, par šeit un tagad, par klātbūtnes pārdzīvojumu. Man patīk grāmatu paņemt rokās, ielīst dīvānā, satīties pledā, ar tēju... Interesanti, ka viss tā cikliski atkārtojas. Bija laiks, kad teātrī dominēja forma (brīžiem bez satura), kaut kādi trīsdimensiju ekrāni, instalācijas, kas tik vēl... Tas aiziet, un ir sajūta, ka nāk atpakaļ kas cits.

Manuprāt, nav nekā smukāka par divu cilvēku saskarsmi uz skatuves. Tu vari slēpties aiz nez kādām lietām, bet... vai nu tur kaut kas rodas, vai nerodas. Tam, ko redzu, jāliek līdzpārdzīvot, domāt, raudāt vai smieties. Vissliktākā ir vienaldzība! Tas ir mans absolūti subjektīvs mākslas vērtējums, vai nu mani paķer prātā un sirdī, vai nepaķer. Protams, nevaru teikt, ka tas, kas nepaķer, ir slikti, bet tas nav man.

Pēkšņi ienāca prātā Ziedonis. „Unisonam” astoņdesmito gadu sākumā bija programma ar Ziedoņa dzeju, „Poēmu par pienu”. Ziedonis pats izdomāja koncerta nosaukumu – „Attīstību veicinās cilvēki, kas sveicinās”. Man tas šķiet ļoti gaumīgi. Atceros, pirmizrādē viņš bija klāt, uznāca uz skatuves un teica: “Paskatieties, kas sēž zālē!” Protams, kautrīgie latvieši lūr pa stūriem... Viņš saka: “Jūs domājat, ka visi tādi veci veči kā es? Nē – re, cik daudz jauniešu!” Un tā tiešām bija. Varbūt nobraucu no tēmas, bet stāsts ir par to, ka vārdam ‘romantika’ un ‘sentiments’ lēnām tiek atņemta lamuvārda piegarša, cilvēki pie tā atgriežas. Šajā pārsātinājuma laikā, kad ir tik daudz iespēju izvēlēties visu ko, ka tu beigās neizvēlies neko, visam brauc pa virsu, tā ir tāda laba zīme.

Darbs, darbs, darbs... Panika

Tu piedāvājumus šķiro vai arī dzīvo pēc principa, ka būtu grēks atteikties no darba? Esi darba zirgs?

Darba zirgs esmu, šajā profesijā tas vienkārši ir nepieciešams. Jo, redzi, beigt Kultūras akadēmiju nozīmē tikai to, ka ir iedots virziens.

Tas nenozīmē, ka esi gatavs.

Domāju, šajā profesijā vispār nav iespēju būt kādreiz gatavam, jo katra loma taču sākas no nulles! Bet man ir ļoti laba mācība, ko dabūju jau gana agri. Kad mācījos 4. kursā, man bija ārprātīga slodze, nebija nevienas brīvdienas no Jaungada līdz Jāņiem. Pirmkārt, visi četri diplomdarbi, otrkārt, man brīnišķīgi režisori iedeva divas nopietnas lomas – vienu Māra Liniņa „Skatuvē”, bērnu izrādē „Par sunīti un kaķīti”, kas man ir ļoti mīļa, otra bija Svetlanas Kometovas loma Nacionālā teātra izrādē „Galka Matalka”, kuru man uzticēja Regnārs Vaivars.

Es izturēju, bet fināls bija tāds, ka augustā, kad viss bija cauri, man sākās panikas lēkmes. Rāvos naktī augšā – kur man jāskrien, ko kavēju? Marij, tev ir atvaļinājums, tu esi lauku mājā pie jūras! Tad sapratu – aha, sākas... Izdomāju, ka negribu ķīmiskus preparātus, un aizgāju pie homeopātiem. Viņi to nosauca par trauksmes depresiju pēc milzīgas slodzes. Man bija arī drusku ar sirdi slikti, elpas trūkums, tad ļoti skaidri sev pateicu – šādas situācijas neatkārtosies. Izdomāt ir viens, bet, protams, slodze ir milzīga. Bet es sāku šķirot piedāvājumus.

Atsaki?

Mācos. Formula nav sarežģīta – jo vairāk tev ir projektu, jo vairāk kaut kas neizbēgami zaudē. Nevar visu izdarīt simtprocentīgi kvalitatīvi. Tagad sāku izvērtēt prioritātes. Ne jau bieži, bet atsaku. Ja mani tas interesē un liekas, ka varētu būt forši, piekrītu. Sākot no pagājušā gada, man ir daudz tādu izaicinājumu. Un tiem gan es piekrītu! Pēdējais – labdarības akcija ar salsas dejošanu, kas man pilnīgi norāva jumtu! Tas bija tāds lidojums, ka vēl tagad neesmu pilnīgi atpakaļ uz zemes! Tik šausmīgi feins adrenalīns, cita veida... Nekad pirms tam nebiju dejojusi salsu, būtībā sākām no pamatiem. Pusotru nedēļu, ļoti nopietni, katru dienu, divas stundas dienā.

Kādas emocijas ir iekodētas šajā dejā? Kaisle?

Arī, bet, domāju, tāds sulīgums, brīvības sajūta. Salsas būtība, protams, ir seksīga meitene un mačo tipa vīrietis, bet, tā kā pasākums bija veltīts bērniem, mēs to uztaisījām citādāk, ar komiku, ar mūziku no „Rozā panteras”, es biju rozā pantera, kura savāra ziepes, un Kaspars (Zlidnis – Aut.) – izmeklētājs. Deja bija kā cīņa – viņš mani ķer, es bēgu! Tāds baigais azarts tajā visā! Protams, daudz deva tas, ka sapelnījām krietni vairāk, nekā paredzēts. Vajadzēja 35 tūkstošus, mēs nopelnījām gandrīz 89 tūkstošus. Tā sajūta... Naktī, braucot mājās, pusvienos vēl kādam zvanu, kolēģe saka: “Marij, pulkstenis ir pusviens naktī. Normāli cilvēki guļ! Tas nekas, ka mēs te visi esam šitādi.”

Kam tu zvani pusvienos naktī?

Draugiem! Kuri, zinu, skatījās. Bet tie jau arī bija aizgājuši gulēt!

Tev ielu vingrotājs Kaspars mācīja salsu – es pareizi sapratu?

Kaspars ir mācījies salsu ļoti nopietni, dejojis šovgrupā, vienu brīdi pats tā kā pasniedzis, pēc tam mērķtiecīgi aizgājis prom. Bet īstenībā mūs mācīja cits brīnišķīgs cilvēks, Kaspara pirmais pedagogs, Rolands Šteinbergs. Mēs visi kopā to numuru uztaisījām. Otrs neprātīgais pasākums bija mana piedalīšanās TV3 „Trakajā ceļojumā”, kad jozām pa vairākām valstīm, izpildot pilnīgi nereālus uzdevumus. Kopš tā brīža man ir sajūta – ja tev ir divas rokas, divas kājas un mēle mutē, tu nepazudīsi...

Tas pats, ko teici par skatuvi, – galvenais ir divu cilvēku saskarsme. Tas projicējas arī ikdienā.

Jā. Un, ja nemāki valodu, vari taču parādīt ar žestiem! Un vēl, vēl... Smējos, ka Pūķa gads ir ideāls jauniem izaicinājumiem. Jo pūķis pieprasa būt radošiem, darīt to, ko nekad neesi darījis. Nebaidīties. Svarīga ir drosme kļūdīties, jo nav garantijas, ka viss izdosies. Viens no maniem sapņiem bija lielais kino, tas tagad ir piepildījies. No trim projektiem pabeigts un skatāms ir viens.

Man pagājušogad bija lieliska izdevība filmēties pie krieviem, četru sēriju filmā „Zabitije” (Aizmirstie – krievu val.). Maza epizodīte, bet šausmīgi forša, smuka lomiņa, un es to uzskatu par fantastisku pieredzi! Krievu skola ir krievu skola – komanda, režisors, operators... Ir milzīga bauda tā strādāt. Pilnīgi cits ritms, iekšējie uzdevumi ārkārtīgi precīzi.

Otrs projekts vēl ir tapšanas procesā. Una Celma vienlaikus taisa divas filmas – vienu tā kā pabeigusi, otrs būs dokumentālais kino, bet ar aktieru piedalīšanos. Par latviešu likteņiem dažādos laikmeta griežos, kādās pasaules malās mūsu senči un mēs esam nonākuši. Trešais man ir ļoti mīļš (tagad gan šī ideja vispirms būs rezultējusies teātra izrādē Krievu teātrī) – Ilona Brūvere taisa filmu par Oskaru Stroku.

Pat nezinu, kas viņš tāds.

Ļoti daudzi nezina. Oskars Stroks ir dzimis Daugavpilī, protams, ar krievu ebreju saknēm. Komponists, Eiropā dēvēts par tango karali. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados guvis fenomenālu atzinību Prāgā, Parīzē, Berlīnē. Fjodors Šaļapins ar viņu ir dziedājis savās koncertturnejās. „Melnās acis” („Oči čornije”) komponējis Stroks.

Nevis Aznavūrs?

Jā! Pilnīgs avantūrists, ar ārprātīgi fantastiskām biznesa idejām par ģeniāliem restorāniem un „dancing” zālēm, kuras gandrīz visas bankrotēja. Viņš Eiropā bija saskatījies visus smalkos jauninājumus kafejnīcu modēs un gribēja tos ieviest šeit. Zāles pat tika izveidotas, bet ļoti ātri nogāja uz grunti. Ārkārtīgi interesanta personība, Krievu teātrī pašlaik iet izrāde par Oskaru Stroku, un galveno lomu spēlē tas pats aktieris, kas filmā, – Jakovs Rafalsons. Filmā Jakovs ir Stroks brieduma gados, bet Gints Grāvelis – Oskars jaunībā. Vēl esmu es...

Mūza?

Ne tikai, arī likumīgā sieva Luīze, kas Strokam bija līdzās visu mūžu. Luīze ģimenē bija praktiskā puse, Stroks bija mākslinieks. Luīze kārtoja finanšu lietas, audzināja bērnus, piecieta vēl šo to, jo Oskaram mūzas bija dažādas. Viņš nekad nemēdza to atzīt publiski, bet bija, jā... Vasarā turpināsim filmēšanu, bet, kad būs rezultāti, nav zināms. Tas atkarīgs no naudas. Tik un tā ir ļoti laba sajūta. Jo Ilona ir cilvēks mākslinieks, prot radīt ļoti labu gaisotni. Tas par izaicinājumiem. Ko vēl dzīve šogad piedāvās? O, tad jau redzēs! Galvenais – būt vaļā pret to visu. Man liekas, cilvēks ļoti bieži aiz bailēm „ai, nē, šito es nevarēšu” neiziet no savas komforta zonas. Es tagad cenšos sevi izmest no tās ārā. Bail ir, bet tas jāpārvar. Visu mūžu jau no kaut kā ir bail.

Kas ir tur – dziļāk?

Tevī ir daudz no tango un salsas, visas dzīves garšas. Lai neiešļūktu fiziskos un mentālos grāvjos, tev vajadzīgs balanss, miers un stabilitāte, turēšanās pie zemes tiešā un pārnestā nozīmē?

Protams! To jau es tagad daru. Var teikt, ka tieši pēdējo gadu, kas man ir milzīgu pārmaiņu laiks, velku sevi pie zemes. Jo būtībā esmu absolūts gaisa cilvēks, pilnīgi! Daži teiktu – svētku cilvēks. Ka ir vai nu tur, vai nu tur (rāda augšā un lejā – Aut.), bet pa vidu nav. Tagad cenšos... Šī profesija prasa daudz nervu, tāpēc jābūt kādam atsvaram, jāliek sevi režīmā. Bez disciplīnas neko daudz nevar izdarīt. Aptuveni pirms mēneša biju vienā sanatorijas tipa pasākumā, kur gavēju, drusciņ badojos... Tiešām brīnos par sevi, biju par simt punktiem pārliecināta, ka neko tādu neizturēšu!

Sulu kūrē?

Nē, drusku skarbāk. Sulu kūre tomēr ir tāds kā luksusa pasākums, bet šis bija ar ārstiem, ļoti nopietni. Visu mēnesi turpināju ievērot norādījumus. Protams, primārā ideja ir attīrīšanās. Svars – tas ir sekundāri, bet arī tur sasniedzu diezgan iespaidīgu rezultātu. Protams, palīdzēja salsas dejošana, baigā fiziskā aktivitāte. Un man ļoti vajag savu telpu, laiku ar sevi, vienai. Aktieri brīžiem tā drusku koķetē – tā kā esmu aktieris, varu atļauties visu... Mazliet pārspīlēju, bet viņi it kā izbauda kaut kādu trakumu vai ko tamlīdzīgu. Es aizvien vairāk...

Pieslēdz prātu?

Nē. Prāta tieši ir stipri par daudz. Esmu baigais funktierētājs, mudrītājs. Var teikt, ka mēģinu saslēgt prātu un sirdi. Tie man... kaut kā atsevišķi darbojas, bet es cenšos panākt kopsakarību. Man nav pazudusi vēlme pēc kāda salūta, bet tas vairs nav pašmērķis. Gribu cerēt, ka eju dziļumā. Tas ir diezgan egoistiski, bet ļoti svarīgi – satikt sevi, saprast, iepazīt.

Vēl neesi satikusi?

Esmu, bet pieļauju, ka virspusēji. Domāju, tagad tas process ir apzināts, padziļināts. Lai nebūtu tā, ka es daru to, ko no manis gaida, bet to, kas ir saskaņā ar mani, manu sirdsapziņu. Tas ir process mūža garumā. Cilvēkam prioritātes dzīves laikā mainās vai cik reižu!

Esi aizgājusi dzīvot atsevišķi no vecākiem?

Sen jau. Šis ir vēl viens faktors. Kādreiz baigi cemmējos, bet tagad tā ir tikai fakta konstatācija – nez kāpēc visiem liekas pašsaprotami, ka joprojām esmu kopā ar vecākiem. Tātad cilvēki apziņā mani nav atdalījuši no viņiem. Droši vien arī es pati līdz galam ne. Jau gadus septiņus nedzīvoju ar vecākiem. Bet tas nav svarīgi, jo šo spēcīgo personību ietekme manā dzīvē ir milzīga. Un no tā es šobrīd eju prom. Emocionāli. Viņi abi tiešām ir tik spēcīgi... Sākumā, kā bērns, esmu pieņēmusi daudz ko no viņu vērtību sistēmas. Tas kļuvis par pašsaprotamu, par manējo. Tagad tomēr jāizvērtē – kur ir viņu, un kur mans. Normāls pieaugšanas process.

Tev jau ir pāri trīsdesmit.

31, jā. Protams, brīžiem ir skarbi un asiņaini, bet ļoti pamatīgi un ļoti vajadzīgi.

Tu domā par savu ģimenes dzīvi?

Kura sieviete tad nedomā par savu ģimenes dzīvi? Jā, jā.

Tev ir plāns, kā tu to savienosi, kāds būs modelis?

Oi... šitā tēma... Kā sieviete aktrise var savienot skatuvi ar ģimenes dzīvi... Mēs taču redzam, ka daudzas jaunās kolēģes to dara. Man pret to ir ļoti godbijīga attieksme. Slavenais teiciens – ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti par saviem plāniem. Cerēt un gribēt es varu daudz ko, bet būs tā, kā būs lemts. Kad būs ģimene, prioritātes mainīsies, kad būs bērns, viņš būs galvenais. Patlaban strādāju daudz, jo man ģimenes nav. Bet būs – zinu! Tā ir mana septītā sajūta, un intuīcija man piemīt. Tā man vienmēr teikusi priekšā, ko vajag, ko nevajag. Beidzot tai uzticos daudz vairāk nekā kādreiz. Stipri bieži esmu to apslāpējusi. Reizēm tu būtībā tik ļoti saplūsti ar to, kas tev ir pretī, ka...

Nav veselīgas distances.

Tas ir fakts. Ar to pašlaik strādāju. Divu cilvēku attiecības var būt pilnvērtīgas, ja ir tiešām divi cilvēki, nevis viens, kurš ieplūdis otrā. Tev jāspēj gan pietuvoties, gan saglabāt sevi. Domāju, sievietēm tā ir veca vaina – viņas tik ļoti grib tajā...

Izšķīst.

Jā, jā!

Un pēc tam pašas cieš.

Dabīgi... Tiešām domāju, ka pārāk daudz esmu bijusi teicamniece, atbildīgā, pareizā meitene. Tagad sāku sevī atklāt diezgan draņķīgas īpašības. Bet sāku tās arī pieņemt.

Tu ar tām necīnies?

Pirms sākt cīnīties, jāsaprot, kas tas ir. Protams, ir lietas, kas bijušas gadu gadiem. Tās bāl pamazām, tāpēc tas iet lēni un smagi. Kopumā pieļauju, ka tagad esmu neērtāka citiem, bet...

Lielākā komfortā ar sevi.

Saspringums sāk zust! Ir tāds brīdis, kad tev galvenais uzdevums vairs nav kaut ko pierādīt, drusciņ iestājas atslābums, un tu tā mierīgi... Interesanti, ka manī parādījies tāds rotaļīgums, ko novēroju ar lielu prieku. Man liekas, ļoti bieži esmu bijusi pārnopietna, pāratbildīga par nez ko. Tagad sāku daudz vairāk priecāties. Parādās tie ikdienas prieki, un tur ir tā cita garša, tu sāc novērtēt tādus sīkumus! Ir ne tikai lielais teļa prieks, bet tāds... Tam ir cits smagums, tas ir tāds medus. Silts un mierīgs. Bez izrāvieniem...

Tie, kas nemācēja sevi pārdot

Tu droši vien esi domājusi arī par savu vecāku kā mākslinieku likteņiem. Ar ko viņi maksājuši par iespēju kalpot, būt teātra vidē, elpot to gaisu.

Tas stāsts ir vispār tāds... Padomju laikā bija drusku cita shēma. Tu beidzi skolu, tev bija darba vieta. Būtībā viņi zināja, ka būs tur, kur arī bija. Bet milzīgā krīze deviņdesmito gadu sākumā aktieru rindās, es teikšu, radīja vairākas zudušās paaudzes. Vairāki kursi vispār aizgājuši nebūtībā – sākot ar Jaunatnes, Dailes teātri.

Protams, tas lauziens ir smags. Ja tā primitīvi, prasti – tagad jaunā paaudze ļoti labi māk sevi pārdot. Nedomāju, ka mani vecāki un viņu laikabiedri bija gatavi kapitālisma konveijeram. Līdz ar to bija ļoti daudz personīgu traģēdiju. Taču es viņus balti apskaužu par viņu pedagogiem, leģendārajām personībām. Mātei – Ādolfs Šapiro, tēvam – Arnolds Liniņš. Nesaku, ka tagad nav spējīgu pedagogu. Viņi ir, un man viņi ir mīļi, bet viņiem bija brīnišķīga teātra skola. Manai mammai pašas tētis gandrīz aizlika kāju priekšā, jo ļoti negribēja, ka viņa ir aktrise.

Bet viņa taču izmācījās un spēlēja.

Jā, bet iestājās pa kluso. Mans tēvs gribēja būt jūrnieks, un tikai tāpēc, ka viņš uz pieciem gadiem bija „ņevijezdnoj” (cilvēks, kam aizliegts izbraukt no valsts – Red.), aizgāja aktieros. No manis, protams, netiek prasīts vērtējums, bet domāju, ka viņi izbaudījuši ļoti... Skatuve ir kaut kas maģisks. Viņi no tā ir ņēmuši visu, ko var paņemt, un tas, ko viņi katrs tagad dara... Piemēram, mamma noteikti izbauda to, ka var tulkot, rakstīt, tēvam atkal ir skatuve. Tā ir baigā skola – ne tikai profesionālā, bet arī dzīves skola. Nezinu, vai atbildēju uz tavu jautājumu.

Es drīzāk domāju – tas, protams, ir intīms jautājums – vai tu esi izlaidusi caur sevi, iespējams, sāpi, ar kādu mamma aizgāja no skatuves? Mēģinājusi saprast, kā viņa jutās. Arī pēdējo gadu notikumus ar tēti. Vai tu velc to kopā ar kalpošanu, ar sava talanta apziņu? Domāju, cilvēkam ar savu talantu ir ļoti intīmas attiecības.

Protams! Domāju, tā kalpošana vairāk attiecas uz laikiem, kad viņi bija teātrī. Neuzskatu to ne par labu, ne sliktu, bet šī vājprātīgā gadsimta iezīme ir tāda, ka tu varbūt nevari tik pamatīgi būt tajā visā iekšā, kā viņi varēja toreiz. Viņi visi būtībā bija viena liela ģimene! Es nekad nevarēšu saprast, kādas viņiem bija sajūtas. Protams, viņi man ir stāstījuši, bet ne līdz galam, jo nav iespējams līdz galam izjust otra cilvēka pārdzīvojumus.

Es varu mēģināt iedziļināties, bet – tas nav tas, katram tas stāsts ir atšķirīgs. Domāju, viņi gandrīz droši zina, kāpēc tā notika. Turklāt viņi abi aizgāja it kā pēc paša vēlēšanās. Tas noteikti ir citādāk nekā tad, ja pasaka paldies, kā tajā laikā tika izdarīts ar daudziem. Bet par to kalpošanu... Tas ir jautājums, par ko es neieredzu visas šīs dīvu tēmas. Nezinu, vai mūsdienās tas ir iespējams.

Ja man jautā par dīvām, man ir prātā Dītriha, Grēta Garbo, Odrija Hepberna, Sofija Lorēna. Tur ir kas mītiski maģisks, kam netika ļauts pieskarties. Kam netika pielaista dzeltenā prese. Tik tuvu, cik viņiem varbūt gribējās. Tieši tāpat par kalpošanu. Lai kalpotu, jābūt izcilai personībai, aiz kuras tu ej. Kad tev trāpās fantastiski režisori...

Taču – lai nesanāk mākslas sajaukšana ar dzīvi. Nez kāpēc daudziem šķiet, ka aktieri ir īpašā statusā. Un arī viņi paši tam ļoti viegli notic... Jo skatītāju labvēlība – vai, dieviņ... Vienmēr taču atradīsies kāds, kuram tu patiksi! Un, ja uz to iekrīt, tad ir tā... Bet, manuprāt, tas ir nepārtraukts sevis pilnveidošanas process. Ir forši, ka tieši to arī profesija pieprasa. Tajā ziņā, ka ar katru lomu tev ir jāiziet pašanalīze.

Tavam tētim ir, kā viņš pats stāstīja, daži burvju pirksti, dziednieka spējas.

Ā, jā!

Tev arī?

Man? Nē. Tas, kas, man liekas, ir visai mūsu ģimenei – labas rokas masāžai. Nopietni! Mamma to un akupunktūru ir studējusi pastiprināti. Mani bērnībā masēja riktīgi, jo man bija problēmas ar gūžu. To viņa ar masāžu tīri dabūja kārtībā. Ome man masēja pēdas, atceros, biju drausmīgi izlaista. Tēvam arī ir ļoti labas rokas. Un man arī! To teikuši cilvēki, kurus masēju. Es kaut kā intuitīvi jūtu. Masāža ir arī mana vājība. Esmu jau publiski paziņojusi – kad būšu miljonāre, man būs personīgais masieris. Varu gulēt stundām. Esmu traka, visu Rīgu esmu izjozusi, ejot pie dažādiem masieriem, lai atrastu īsto.

Puisi vai meiteni?

Rokas kungiem ir stiprākas.

Bet enerģētika?

Enerģētika... Man tomēr labāk ir veicies ar dāmām. Bet arī kungi ir brīnišķīgi.

P.S. Par jūru

Vai tu, ejot pa ielu, kad uz tevis līst saule, domā par jūru?

Ļoti. Es gribu, gribu, bet zinu, ka tagad netikšu līdz...

Jāņiem?

Nu nē, tik ilgi „nedavilkšu”. Ceru, ka Lieldienās varēšu tikt uz Košragu.

Tas ir pilnīgs elfu ciems.

Rūķu ciems! Tādu nosaukumu vēl nebiju dzirdējusi, ir labs!

Sūnas ir pagalmā, priedes un kadiķi... Tāda zilgana gaisma starp kokiem.

Jā, to tu atstāj. Elfu ciems, man patīk. Tā ir mūsu mazā paradīzīte zemes virsū. Jūra ir kas tāds... Vispār ūdens. Esmu traka uz ūdeni! Pilnīgi traka. Tā ir mana stihija – ne man bail, nekā, man patīk gan peldēt, gan vingrot, gan vienkārši gulēt ūdenī. Zemūdens masāžas arī! Bet, redzi, kas ir jocīgi. Tas droši vien atkarīgs no tā, kur tu nonāc kā mazs bērns. Zinu, ka vidzemniekiem jūra nepatīk. Viņiem ir upe.

Sandra Landorfa/Foto: Georgs Viljams Hibneris