Kā rodas baumas. Reāli stāsti
Baumas pārsteidz un pārņem savā varā ar viesuļvētras spēku. Tās ne tikai izprovocē traģēdijas ģimenē, bet pat gāž valdības un iztukšo banku kontus.
Vēl pavisam nesen bijām liecinieki, kā baumas par „Swedbank” krahu radīja paniku un piespieda ļaudis masveidā ņemt ārā naudu no bankomātiem.
– Jāni, klīst baumas, ka tu loterijā vinnēji automašīnu. Vai tā ir taisnība?
– Pirmkārt, nevis automašīnu, bet 100 latu. Otrkārt, nevis loterijā, bet kārtīs. Treškārt, nevis vinnēju, bet zaudēju.
Tā ir anekdote. Bet vai tikai...
Kādudien amerikāņu studenti nolēma paši pārliecināties, kā darbojas un izplatās baumas. Pēc jauniešu ballītes viņi izplatīja runas, ka viņu studiju biedrene pārgulējusi ar vienu ballītes dalībnieku. Ātri vien šīs baumas apauga ar visādām pikantām detaļām un sasniedza arī pašu meiteni. Turpmākie notikumi izvērsās daudz dramatiskāki, nekā bija iecerējuši paši baumu izplatītāji.
Tā kā meitene tovakar bija pamatīgi iereibusi un maz ko atcerējās, viņa bija pārliecināta, ka notikusi izvarošana. Meitene uzrakstīja iesniegumu policijā, un puisi, kas it kā bija veicis vardarbību, apcietināja. Vēlāk studenti gan centās iestāstīt likumsargiem, ka tas bijis nevainīgs joks un apzināta tenku izplatīšana, taču viņiem neviens vairs neticēja. Briesmīgi, vai ne? Tas ir sižets no 2000. gadā Holivudā uzņemtās filmas „Tenkas”.
Kā apliecina pati dzīve, realitātē baumas var nostrādāt daudz lielākos mērogos, radot sociālas un finansiālas katastrofas, kad upuru skaits mērāms pat daudzos tūkstošos. Baumu raksturs atkarīgs no konkrētās auditorijas un tās interesēm. Turklāt baumas rodas ne tikai stihiski, bet arī apzināti, un tiek izmantotas dažādiem mērķiem.
Bieži tiek palaistas baumas, lai kādu diskreditētu, kā tas nereti notiek pirms vēlēšanām. Piemēram, par partiju „Visu Latvijai!” palaida baumas, ka to sponsorē čečenu kopiena. Šo lietu pat izmeklēja Drošības policija, bet neko neatklāja. Pieminēšanas vērts ir ASV prezidents Tomass Džefersons, par kuru pirms vēlēšanām baumoja, ka viņš ir tētis vairākiem melnādainiem bērniem. Tāpat baumo, lai izraisītu nemierus, lai radītu ažiotāžu un ļaudis izpirktu kādus konkrētus produktus.
Latvijā vispieprasītākās baumas
Skaidrs, ka vīrieši vairāk nekā sievietes gatavi radīt un izplatīt baumas, kas saistītas ar politiku, biznesu, futbolu vai hokeju, savukārt sievietes labprātāk tenkos par produktu padārdzināšanos un rindām bērnudārzos, jaunieši – par mūzikas elkiem, bet veci ļaudis – par iespējamo pensiju samazināšanu.
Latvijā vienas no iecienītākajām baumu tēmām ir situācija lielveikalos un valsts finanšu stāvoklis. Piemēram, izplatoties baumām par lata devalvāciju, daudzi skrēja uz valūtas maiņas punktiem un mainīja latus pret eiro. 2004. gada pavasarī pirms iestāšanās Eiropas Savienībā iedzīvotāji masveidā izpirka vārāmo sāli, jo tika palaistas baumas, ka to aizliegs lietot Eiropas Savienībā. Rīgas lielveikalos pieprasījums pēc vārāmās sāls pieauga pat 40 reižu (!), un vienas dienas laikā no noliktavām tika izņemta mēneša norma!
Gadu vēlāk kāds palaida tenkas, ka veikalos trūkst cementa, un tiešām – pēc kāda laika tā sāka trūkt. Visi sāka pirkt cementu, un tas kļuva par deficīta preci. Pirms četriem gadiem vairākās Latvijas pilsētās tika izpirktas parastās spuldzītes, paklīda runas, ka 2009. gada 1. janvārī tiks aizliegta tradicionālo kvēldiegu spuldzīšu tirdzniecība, aizstājot tās ar dārgajām enerģiju taupošām spuldzēm. Jāprecizē, ka Eiropas Savienība tik tiešām pieņēma šādu lēmumu, taču tas stājas spēkā pakāpeniski – līdz 2012. gada septembrim.
Reizēm baumošana izraisa ne tikai publiskus skandālus, bet arī krimināltiesiskus procesus. 2008. gada beigās Drošības policija aizturēja un nopratināja Ventspils augstskolas lektoru Dmitriju Smirnovu un mūziķi Valteru Frīdenbergu, kuri publiski apšaubīja un jokoja par lata stabilitāti. Smirnovs kādā intervijā aicināja ļaudis neglabāt naudu bankās un neglabāt naudu latos, bet Frīdenbergs kādā koncertā neveiksmīgi pajokoja – ja nu kāds grib skriet un ņemt ārā naudu no bankām, tad vismaz lai sagaida koncerta beigas.
Jāatzīst, runas par lata devalvāciju nebija nevainīgi joki. Baumas par lata nestabilitāti tika izplatītas apzināti, izsūtot īsziņas ar jauno lata kursu un pat minot datumus, kad tiks pieņemti attiecīgie lēmumi. Un te pat zirgam skaidrs, ka bija konkrēti cilvēki, kas bija ļoti ieinteresēti lata krišanā.
Kad pērn decembrī uzvirmoja baumas par „Swedbank” finanšu problēmām, tās ātri vien ieguva lavīnas spēku. Baumas gluži kā cunami brāzās pa Latviju, un astoņu stundu laikā no bankas kontiem izslaucīja 24 miljonus latu. Ažiotāža turpinājās arī nākamajā dienā, un pavisam no bankas izņēma, precīzāk būtu teikt – izrāva, vairāk nekā 30 miljonu latu.
Jāatzīst, baumām bija ļoti labvēlīga augsne. Nesen bijām piedzīvojuši Krājbankas krahu, kas runām par „Swedbank” fiasko piešķīra vēl lielāku ticamību. Turklāt neviens vairs nepaļāvās uz banku uzraugiem – Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, kas jau bija smagi izgāzušies ar Krājbanku.
Kad tika paziņots par Lietuvas „Snoras” bankas atklāto iztukšošanu un tai sekojušo nacionalizāciju, mūsu banku uzraugi vienā balsī apgalvoja – tikai mieru, ar Krājbanku viss ir kārtībā, uztraukumam nav pamata. Tagad vien atliek cerēt, ka smagu izgāšanos nepiedzīvos Drošības policija, kam vēl joprojām nav izdevies noskaidrot, kur šīm baumām izauga kājas. Vienīgais, ko mēs zinām, ka Drošības policija izvērsusi izmeklēšanu starptautiskā mērogā, bet pagaidām pozitīvu rezultātu – ne čiku, ne grabu.
Gribi būt slavens – ciet!
Ar interneta ēras sākumu būtiski palielinājies baumu ātrums un apjoms, kas vēl vairāk un īpaši skar sabiedrībā populārus cilvēkus. Tāda nu viņiem karma. Par viņiem runāja un runās, baumas pieder pie slavenību lomas obligātās paketes. Tiesa – spozmes blaknes ne vienmēr ir patīkamas. Pirms kāda laika Krievijas un Latvijas medijos izskanēja informācija, ka 56 gadus vecā latviešu dziedātāja Laima Vaikule ir mātes cerībās, un šo informāciju it kā apstiprināja ģimenes draugs mūziķis Boriss Moisejevs. Gluži citādās domās bija dziedātājas dzīvesbiedrs Andrejs Latkovskis, kas šīs runas nosauca par absolūtām muļķībām.
Nākamais piemērs. Ne tikai dzeltenajā presē, bet arī nopietnajos Eiropas medijos izplatījās informācija, ka Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī un viņa sievai Karlai Bruni ir ārlaulības sakari. Mediji vēstīja, ka Francijas pirmajai lēdijai esot nodibinājušās romantiskas attiecības ar dziedātāju Benžamēnu Bjolē, savukārt piekrāptais Sarkozī esot atradis mierinājumu franču politiķes un karatē čempiones Šantālas Žuano skavās. Francijas prezidents kategoriski noraidīja šo informāciju, un skandālā pat iesaistījās Francijas izlūkdienests, lai noskaidrotu baumu avotu. Kā izrādījās, tas bija kāds blogeris, kas šo informāciju publicēja savā interneta blogā.
Ik palaikam interneta portālos tiek iesviestas baumas, ka bijušajam premjeram Ivaram Godmanim ārvalstīs pieder cukurfabrika un lepna villa. Tiek piesauktas dažādas valstis – Spānija, Grieķija, Itālija, Dānija, Īrija un Lielbritānija. Baumo, ka pie īpašumiem Godmanis ticis, kad valsts viņa valdības laikā pārņēma „Parex banku”. Jāteic gan, ka vēl neviens nav spējis uzrādīt konkrētu adresi ne villai, ne cukurfabrikai.
Tomēr nekas nav salīdzināms ar baumām, kas skar populāro cilvēku privāto dzīvi. Cik veca ir pasaule, tik ļaudis pastiprināti interesējas, kas ar ko guļ vai izšķīries. Lūrēšana pa atslēgas caurumu, izrādās, ir pārsteidzoši lielas sabiedrības daļas vājība un izprieca.
Pērn Holivudas zvaigznes Andželīna Džolija un Breds Pits iesūdzējuši tiesā Lielbritānijas tabloīdu „News Of The World”, jo tas publicējis baumas par viņu iespējamo šķiršanos. Turklāt šo nepārbaudīto informāciju bija pārpublicējuši daudzi mediji visā pasaulē.
Secen nav gājusi arī Krievijas premjera Vladimira Putina slepenā ģimenes dzīve. Pirms pāris gadiem Krievijas laikraksts „Moskovskij korrespondent” ziņoja, ka Putins šķiras no savas sievas Ludmilas, lai precētos ar olimpisko čempioni mākslas vingrošanā Aļinu Kabajevu. Tūlīt pēc šā raksta publicēšanas avīze tika slēgta, bet Valsts dome drīz pieņēma partijas „Vienotā Krievija” ierosinātus grozījumus mediju likumā, ļaujot slēgt preses izdevumus par apmelojošas un nepatiesas informācijas izplatīšanu.
Nesen Rietumu bulvārprese vēstīja, ka Kabajevai no Putina piedzimis puika, bet Krievijas prese šo faktu uzkrītoši izvairījās pieminēt. Pat tajos dažos interneta portālos, kas bija publicējuši kādu rindiņu par Kabajevas mazuli, informācija drīz vien pazuda. Te nu tiešām nevar saprast – informācija ir patiesa vai nav. Putins tik cieši sargā savu privāto dzīvi, ka viss miglā tīts.
Viņa sieva Ludmila sabiedrībā vai oficiālos pasākumos parādās ļoti reti, bet abas meitas Marija un Jekaterina dzīvo ļoti noslēgti. Viņas nav manītas ne ballītēs, ne diskotēkās, ne koncertos, medijiem pieejama tikai viena fotogrāfija, kurā iemūžinātas Putina meitas. Vienīgais Putina ģimenes pārstāvis, kas regulāri gozējas preses uzmanības lokā, ir Krievijas premjerministra labradora šķirnes kucīte Konija.
Baumu galvenie principi – noīsināt un dramatizēt
Baumas lielākoties tiek pakļautas divu veidu transformācijai, proti, nolīdzināšanai un saasināšanai. Procesā baumu fabula kļūst arvien īsāka, un pazūd detaļas, kas ļaudīm nešķiet svarīgas. Ja runa ir par kādu avāriju, laika gaitā no stāsta tiek izmesta automašīnas krāsa, marka, šofera apģērbs, laika apstākļi, datums. Viss novienkāršojas līdz īsam stāstam.
Savukārt saasināšanas procesā tiek palielināta atsevišķu detaļu nozīme, kuras šķiet īpaši būtiskas. Piemēram, avārijas izraisītāja tautība vai radniecība ar kādu ietekmīgu politiķi, kas tiek īpaši uzsvērts un akcentēts. Transformācijas dēļ detaļas bieži vien tiek pārspīlētas un piepušķotas, notiek stāsta dramatizēšana. Ja tiek palaistas baumas, ka populāram māksliniekam ir nozagta automašīna, tad vēlāk šis stāsts var pārtapt fabulā par bruņotiem bandītiem, kas ielauzušies mākslinieka darbnīcā, piesējuši viņu pie krēsla un iznesuši visus mākslas darbus.
Baumu izplatīšanās ātrums ir ārkārtēji augsts, tāpēc, ja tās ir palaistas, tās novērst vai apstādināt vairs nav iespējams. Baumu dzīvotspēja ir dažāda, tiek uzskatīts, ka kompromitējošas baumas ir aktuālas nedēļas divas un tad pamazām izplēn. Daži eksperti baumas salīdzina ar ēdienu. Ja izsalkušais metas pie pirmā ēdiena, kas viņam patrāpās ceļā, un remdē izsalkumu, tad kaunināt viņu par šādu uzvedību ir bezjēdzīgi, bet ēdināt – par vēlu. Tāpat notiek ar baumām. Ja valda informatīvs bads, tad pat visnejēdzīgākās baumas remdē badu, un interese par patiesu informāciju samazinās.
Baumu nozīmi labi saprata slavenais Čingishans, kurš izplatīja runas par savu neticami lielo armiju, kas krietni pazemināja pretinieka kaujas garu un radīja šaubas par pretošanās lietderīgumu.
Arī baumas par Sadama Huseina nāvi bija galvenais iemesls, kas krasi samazināja irākiešu kareivju cīņas sparu un palīdzēja amerikāņiem ātri okupēt Irāku. Baumu spēku novērtēja padomju specdienesti, kas astoņdesmitajos gados izvērsa savu darbību okupētajā Afganistānā. Praktizējot dezinformāciju, viņi bija spiesti atzīt, ka baumas nav kontrolējamas. Piemēram, izplatot afgāņu vidū melīgu informāciju, ka jūnijā notiks padomju karaspēka pārdislokācija, baumas drīz vien transformējās, un jūnijs nomainījās pret jūliju un pat uzradās konkrēts datums. No šā piemēra var secināt, ka ne vienmēr var garantēt apzināti melīgas informācijas efektivitāti.
Kāpēc vajadzīgas baumas?
Kā skaidro speciālisti, sabiedrībā pēc baumām ir pieprasījums, kad ir nenoteikta vai pat draudoša situācija un trūkst informācijas. Tādā gadījumā baumas aizpilda informācijas vakuumu, izveidojot savu situācijas vērtējumu.
Interesanti, ka arī patiesa informācija var strauji pārvērsties par nejēdzīgu tenku. Piemēram, stāsts par to, ka ministram N. uz pleca ir uztetovēts auseklītis, laika gaitā var pārtransformēties, un auseklītis var pārtapt par ugunskrustu, bet vēlāk ļaudis jau runās, ka ministram uz muguras uztetovēts Hitlera portrets. Un tas var notikt pavisam nejauši, bez jebkādas speciālas apmelošanas. Ļaudis bieži vien pārklausās. Katrs taču bērnībā ir spēlējis klusos telefonus un zina, cik nejēdzīgs reizēm ir rezultāts. Tieši šā iemesla dēļ daudzu valstu parlamentos ir aizliegts pieņemt likumus vai likumu labojumus, tos tikai noklausoties. Ir noteikts, ka ar likumiem jāiepazīstas rakstiskā veidā.
Protams, ne visas baumas ir dzīvotspējīgas, tas ir atkarīgs no publikas intereses par konkrēto tēmu. Mums nebūs aktuālas runas par gaidāmo kamieļu cenu kāpumu, toties būs saasināta uztvere par apkures un pārtikas produktu cenām. Reizēm gan sabiedrībā var mierīgi aizrullēt pašas neticamākās baumas, ja vien tās ir aktuālas un pēc tām ir pieprasījums.
Eksperti uzskata, ka baumu process atbilst šādam vienādojumam: baumas = cilvēku interese x informācijas deficīts. Tas nozīmē – jo lielāka ir sabiedrības interese par kādu konkrētu jautājumu un mazāk ir oficiālas, pārbaudītas informācijas, jo intensīvākas un spēcīgākas būs baumas. Ja kāds no reizināmajiem (cilvēku interese vai informācijas deficīts) ir līdzvērtīgs nullei, nebūs arī baumu.
Latvijā mēs nekad nebaumosim par Papua–Jaungvinejas valdības iespējamo krišanu. Tāpat grūti iedomāties, ka masveidā baumotu par Salacgrīvas voblu ceha strādnieka Valērija intīmo dzīvi. Baumu dzīvotspēju balsta arī katra cilvēka individuālie psihes mehānismi. Piemēram, cilvēks, kas pārstāstījis kādas neticamas baumas, sāk izdomāt argumentus attiecībā uz tās patiesīgumu. Viņš ir gatavs iesaistīties strīdā, lai tikai pierādītu savu taisnību. Tā notiek, jo stāstītājs ļaužu uzticēšanos baumām saista ar uzticēšanos viņam pašam. Ja cilvēkam netic, viņš jūt diskomfortu.
Turklāt – izplatot baumas, izlādējas negatīvi pārdzīvojumi. Cilvēks baumojot saņem emocionālu atbalstu no klausītajiem, un tas samazina viņa spriedzi. Cilvēks zemapziņā gūst atvieglojumu no tā, kā adresāts reaģē – ar izbrīnu, pārsteigumu, sajūsmu, pateicību vai bailēm. Lai pastiprinātu klausītāju reakciju, viņš vēl pamatīgi piepušķo savu stāstu. Tāds psiholoģiskais mehānisms ir ietrenēts cilvēkiem, kas nav apmierināti ar savu sociālo statusu, kad baumu galvenais izplatīšanas iemesls ir aizvainojums pret citiem.
Ko no tā varam secināt? Ka it visam baumām ir gan plusi, gan mīnusi. Svarīgākais, ko der likt aiz auss, visbiežāk baumas speciāli tiek safabricētas un izplatītas dezinformējošu ziņu veidā, lai panāktu kādu noteiktu mērķi. Tāpēc, izdzirdot kādas baumas, vispirms derētu padomāt, vai tur nav paslēptas kādas personas vai personu grupas merkantilās intereses un vai mums vajadzētu tās atbalstīt.
