Bijušais Jūrmalas mērs atklāti par dzīvi cietumā

Aiz restēm pēdējos gados ir pabijis ne viens vien bijušais ierēdnis, deputāts, valsts uzņēmuma vadītājs. Šie cietumnieki atšķiras no citiem ieslodzītajiem. Brīvībā viņu ikdienas apģērbs bijis uzvalks, nevis treniņtērps, viņi prot uzvesties sabiedrībā un nelieto cietuma slengu. Kā šādiem cilvēkiem klājas starp laupītājiem un slepkavām?

„Trīs gadi, pieci mēneši un trīs vai četras dienas,” Hlevickis aplēš ieslodzījumā pavadīto laiku. Viņam piesprieda piecus gadus par kukuļdošanu skandalozajā Jūrmalgeitas lietā — balsu pirkšanu pilsētas mēra vēlēšanās, bet par labu uzvedību atbrīvoja agrāk. Tiekamies ārsta kabinetā — bijušais mērs atgriezies mediķa profesijā un Jūrmalas slimnīcā vada Diagnostikas bloku. Vainu Hlevickis neatzīst un uzskata, ka notiesāts netaisnīgi, tikai izrādes labad.

„Nebija ne zobu birstes, ne skuvekļa, paņēma no tiesas zāles uzvalciņā,” atceras Hlevickis. Viņš gan nojautis, kā tā varētu notikt. „Pirmajā brīdī bija apstulbums, bet vienmēr ir cerība, un tā cilvēku baro. Sākumā liekas, ka pēc pāris mēnešiem atbrīvos. Tad gaidi otrās instances tiesu, apelāciju.”

Vispirms viņš atradās īslaicīgās aizturēšanas kamerā Jelgavā, tad sekoja karantīnas laiks izmeklēšanas cietumā, kopumā pirms tiesas sprieduma aiz restēm pavadot gadu un astoņus mēnešus. „Pēc tam „zona”. Man, paldies Dievam, viss gāja pēc grafika, minimāli atļautos termiņos. Es arī labi uzvedos, centos nepieļaut nekādus pārkāpumus,” saka Hlevickis. Cietuma vadība viņa uzvedību atzina par priekšzīmīgu, tas ļāva pēdējos soda mēnešus izciest atklātā režīma cietumā Vecumniekos, viņš pat drīkstēja pa dienu doties uz darbu Jūrmalas slimnīcā.

Cietuma slengu dakteris Hlevickis nav apguvis, brīvībā atgriezies bez kriminālas iesaukas un ar smaidu iesaka, ja interesē, paskatīties krievu seriālus: „Tur valoda ir pietiekami autentiska. Pie mums „feņā” nemaz tā vairs nerunā. Nu, izplatīts vārds ir „strjom”, ko nebiju dzirdējis, — trauksme.”

Atceroties ieslodzījuma apstākļus, Hlevickis teic: „Izmeklēšanas cietumā ir gan savi plusi, gan arī diezgan skarba padarīšana. 23 stundas atrodaties kamerā, viena stunda dienā ir pastaigai, kas notiek desmit līdz 16 kvadrātmetru lielā sētiņā.” Tikai griestu vietā ir restes — skats uz „rūtainām debesīm”.

Reiz, dodoties uz pastaigu, Hlevickis redzējis Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Runājuši gan nav, ieslodzītos no dažādām kamerām kopā nelaiž, Hlevickis vien ievērojis, ka Lembergs nopietni uzmanīts, viņu uz pastaigu veduši četri apsargi. Kamerā var būt gan viens pats, gan četratā. Pārdesmit kvadrātmetros ir divas divstāvu gultas un tualete, Hlevickis ar roku pārlaiž savam kabinetam, salīdzinot izmēru. 

Reizi nedēļā var apmeklēt tuvinieki un draugi. „Satikšanās „caur stiklu”. Tad vēl kapela, advokāta, varbūt ārsta apmeklējums — tās ir visas aktivitātes. Cilvēkiem ar lielu brīvības mīlestību ir ļoti grūti,” atzīst Hlevickis, kurš tomēr spējis izturēt un nenotrulināties.

Hlevickis atradās bijušajā Matīsa cietumā, tajā Centrālcietuma daļā, kur ievieto kukuļņemšanā vai citos noziegumos pieķertus policistus, muitniekus, robežsargus, prokurorus, ierēdņus, — šķirti no īsteniem kriminālās pasaules pārstāvjiem. Šai solīdajai cietumnieku kategorijai gan jāsamierinās ar vēl vienu ieslodzīto klātbūtni, ar tiem, kuri citur var arī neizdzīvot, — ar pedofiliem.

„Likums ir diezgan vienkāršs — esi pats normāls cilvēks un pret tevi izturēsies normāli,” uzsver Hlevickis. Cietumā ir arī citāda attieksme pret gados vecākajiem — bijušajam mēram ir pāri piecdesmit. Viņš bijis pārsteigts, ka ieslodzītie, arī īstenie kriminālisti, bijuši labi informēti: „Mani citās drēbēs, ar citu frizūru atpazina cilvēki, tikai pakāpjoties pār žogu, kur neko daudz nevar redzēt, — ā, bijušais Jūrmalas mērs! Es pilnīgi šokā.”

„Tikai ar savu uzvedību vari provocēt citus,” Hlevickis apguvis, ka tas, par ko parastajā dzīvē daudz nedomājam, nebrīvē var dārgi maksāt. Piemēram, verot durvis ar atsperēm, jāskatās, lai tās aizcērtoties nevienam netrāpītu. „Tu vienmēr pieturi, paskaties, citādi, ja durvis iesitīs kādam, kurš varbūt tajā brīdī nes šķīvi, sekas var būt diezgan traģiskas. Lielākoties tā arī notiek — viens mirklis, un kāds jau ir cietis.”

Tagad par to var pasmaidīt, bet cietumā var gadīties visādi un labāk pārdomāt katru vārdu. Pastaigas laikā Hlevickis, labu gribot, brīdinājis cietuma biedru — ej uzmanīgi, ir slidens. „Cilvēks nopauzē, sāk domāt, ko es ar to esmu gribējis teikt. Ar citu domāšanu visu citādi izprot. Ar jokiem vispār uzmanīgi, labāk paklusēt.”

Nekādi īpaši cietuma likumi gan neesot jāievēro, vismaz ne „policistu un ierēdņu blokā”. Pārējā Centrālcietuma daļā gan, kā Hlevickis raksturo, ir nopietni cilvēki, un pie viņiem ir nedaudz citādi. Bijuši vīri jau ar 25 gadu stāžu, sēdējuši vēl PSRS laikos un zinājuši, kā ir doties „pa etapu” uz Vorkutu.

Tik bargi kā padomju laikos ar pirmo, otro, trešo galdu gan vairs neesot, taču skarbāka situācija esot pie nepilngadīgajiem. „Viņi ir izolēti no pārējiem, es viņus redzēju, kad spēlēju kapelas ansamblī un sniedzām koncertus. Šī ir citāda publika, kā jau bērniem, viņiem tas viss ir „hiperultra”, tiesa piespriež desmit gadus, viņi ar to lielās,” stāsta Hlevickis. Jāpiebilst, ka desmit gadi ir maksimālais sods, ko nepilngadīgajam vispār var piespriest, tātad arī par slepkavību.

„Neaizskaramie” gan cietumā joprojām ir, un to visi strikti ievēro — mazgadīgo izvarotāji un pedofili. Arī „gaiļi” turpina pastāvēt — cietumnieki, kurus citi seksuāli izmanto. Kā pret viņiem izturēties, pēc Hlevicka vārdiem, ir vesela zinātne: „Sevišķi, ja viņš ir kopējā kamerā, man, paldies Dievam, nav gadījies. Ja tu īsti nezini un, piemēram, iedod viņam žurnālu palasīt, un pēc tam paņem atpakaļ, tad tas ir nopietni.” 

Šie ieslodzītie dzīvo izolēti, ievērojot sarežģītu kodeksu, piemēram, ūdeni paši nedrīkst ņemt, to viņiem ielej kāds cits. Arī pie galda viņi sēž atsevišķi. Vienīgi cietuma medpunktā šie noteikumi nav tik strikti.

Lasīja, spēlēja ansamblī, cilāja svarus

„Var izdarīt daudz lietu, ko neesi paspējis,” dzīvi aiz restēm raksturo Hlevickis. „Ir bibliotēka, nav spīdoša, bet ir. No mājām sūta žurnālus, mainās savā starpā, tajā laikā man bija stipri vairāk informācijas.” Viņš lasījis gan kolēģu sūtītos medicīnas žurnālus un brošūras, gan dabūjis vārdnīcu un uzlabojis angļu valodas zināšanas, ķeroties pie romāniem oriģinālvalodā.

„Izmeklēšanas cietumā laika ir ļoti daudz, ko citu darīsi — sēdi vai guli un lasi, vai skaties televīziju,” pasmaida Hlevickis. Ar televizoru gan var būt visādi, jo jāspēj vienoties ar citiem kameras biedriem. „Ja labi grib, par to arī var sastrīdēties. Vienam interesē futbols, otram ne.” Reiz dūres aizgājušas pa gaisu diviem futbola faniem — sastrīdējušies, kas bijis gada labākais uzbrucējs Krievijas augstākajā līgā. Un runa jau vairs nav bijusi par futbolu, bet principu.

Senāk Hlevickis spēlējis ērģeles un ģitāru un cietumā iestājies kapelas ansamblī: „Spēlēju kopā ar ļoti nopietniem cilvēkiem — nopietni panti un ne pirmo reizi, daži vēl atcerējās trakos deviņdesmitos.” Ģitāristu pietika, Hlevickis muzicēja pie sintezatora. Bija iespēja pabeigt datorkursus, arī to viņš izmantoja. Ar datoru gan Hlevickis bija strādājis arī brīvībā, taču tikai cietumā viņš sāka apmeklēt sporta zāli — cilāja svarus blakus īsteniem „kačokiem”.

Strādāja par sanitāru

Būdams diplomēts ārsts, Hlevickis strādāja cietuma medpunktā par sanitāru. „Konsultācijas gan sniegt nedrīkstēju, ja redzēju, ka ir nopietni, teicu, lai sauc ātro palīdzību.” Nekādi simulanti nav gadījušies, laikam kādreizējā „mode” rīt dažādus priekšmetus, lai nokļūtu slimnīcā, ir pārgājusi. Hlevicka laikā bijis vien kāds ieslodzītais, kurš sev griezis vēnas. Pārējie — tuberkulozes un AIDS slimnieki, kāds lauzis kāju, citam iesists par stipru.

Gadu pirms apcietināšanas Hlevickis uzsāka diētu un turpināja to arī cietumā: „Biju jau nometis 17 kilogramu, un man bija žēl zaudēt šo formu. Neēdu maizi, kartupeļus, makaronus. Toties tur iemācījos ēst putru, bērnībā ciest nevarēju, bet iegaršojās. Pārējo pirku veikalā.”

Vienmēr jau kāds sūdzoties par cietuma ēdienu, bet Hlevickis kašķi nemeklējis. Cietuma ēdienkartē ir tikai rupjmaize, tomēr ir ieslodzītie, kas ar ārsta ziņu par kuņģa vainām tiek pie baltmaizes — ārstnieciska diēta.

„Zirgs”, „antena” un mobilie

Cietumā eksdeputāts uzzinājis jaunus vārdus. „Zināt, kas ir „zirgs”? Ierīce preču un pasta nodošanai, smagums ar virvi galā. Lejā nolaist nav nekāda māksla, bet labākie meistari met pa diagonāli gar sienu uz augšējo logu. Pretī uzstāda „antenu” — izbāž slotu, tā ir vesela zinātne — uzmest „zirgu” uz slotas.”

Kārotos labumus slepus ienes cietumā vai met pāri žogiem. Lai arī tie ne reizi vien paaugstināti, Hlevickis dzirdējis, ka labam metējam arī piecstāvu māja nav šķērslis, viņi izmanto lingas tipa ierīces. „Tur met pavisam nopietnas lietas, mobilie telefoni ir štrunts. Domāju, nākotnē šī problēma būtu jāatrisina. Kad es iesāku izciest sodu, nedrīkstēja pulksteņus nēsāt, pildspalva drīkstēja būt, bet, ja tajā bija pulkstenis, nē,” Hlevickis to uzskata par aizliegumu, palikušu no padomjlaika.

Līdzīgi, viņaprāt, ir ar telefoniem. Oficiāli atļauts piezvanīt reizi nedēļā, vēlāk, vieglākā režīmā, arī divas reizes. „Bet reāli visi runā pa mobilajiem,” slāpēšana traucējot tikai mazliet. Ja kāds pa tālruni kārto kriminālus darījumus, to taču varot noklausīties.

No rīta uz darbu, vakarā uz cietumu

Brīvībā Hlevickis ir iedzīvojies ātri, lai arī smejas: „Pirmoreiz pēc tā visa ieej lielveikalā, acis skrien apkārt.” Pēdējos trīs soda mēnešus viņš pavadīja Vecumnieku brīvā režīma cietumā un laiku velti nezaudēja — iekārtojās darbā brīvajā pasaulē — Jūrmalas slimnīcā. Sešos no rīta varēja cietumu atstāt, jāatgriežas bija katru dienu septiņos vai astoņos vakarā. Trīs dienas nedēļā viņš strādāja par klīnisko fiziologu, izmeklēdams pacientiem sirdi. Pārējā laikā dakteris pieķēra klāt cietuma noliktavas pārziņa pienākumus. Arī atgriezies brīvībā, Hlevickis uzreiz steidza uz darbu, nekādu īpašu dzērienu kā citi brīvlaišanas svinībām viņš nebija pietaupījis.

Vecumniekos ieslodzītie jau sajūt brīvības garšu, un ne visi noturas atlikušos mēnešus — kāds neatgriežas noteiktajā laikā, cits pārrodas jautrā prātā. Un par to var atgriezties stingrākā režīmā. Hlevickim uz „nedarbiem” prāts nenesās.

Vēl mēnesi pirms atbrīvošanas viņš tika īsā atvaļinājumā — nosvinēja Jāņus, bet alus kausu necilāja. „Tieši pēc trīs gadiem un trīs mēnešiem ieraudzīju mājas — Līgo vakarā. Alkoholu nelietoju, visu nakti nosēdēju ar vīriem, kas izdzēra litru šņabja katrs, un klausījos sarunas par dzīvi. Man visu laiku pūlējās iestāstīt — tikai turies! Teicu, ka man nekur nav jāturas, drīzāk varu tevi pabalstīt.”

Gaida atbildi no Eiropas

Ir ieslodzītie, kas aizraujas ar sūdzību rakstīšanu, bet Hlevickis iesaka izvērtēt, vai vienmēr tas ir labākais: „Jebkura sūdzība par cietuma priekšnieku atgriezīsies pie viņa. Vienmēr esmu teicis — ja tu to apzinies un dari, labi. Bet, ja neapzinies un dari daļēji aiz muļķības, tas nav pareizi.”

Viņš pats gaida atbildi no Eiropas Cilvēktiesību tiesas, kurai sūdzību iesniedza pirms diviem gadiem. Cietumā Hlevickis kā angļu valodas pratējs tulkojis citiem likteņa biedriem atsūtītās atbildes un zina teikt, ka termiņš gala lēmumam parasti ir četri vai pieci gadi.

Nekādu vainu bijušais pilsētas galva neatzīst: „Tiesas gaitā nebija neviena vārda, neviena pierādījuma, ka es būtu piedalījies tajā naudas došanā vai ņemšanā. Pirmā tiesu instance visklasiskāk darīja: aprakstīja trīs cilvēku darbības un secinājumu daļā parādās ceturtais — es.”

Augstākās tiesas spriedumā par Hlevicka noziegumu atzīta amata piedāvāšana domniekam Ilmāram Ančānam — viņš par balsu pirkšanu mēra vēlēšanās vērsās KNAB. „Latvija pieņēma Eiropas Pretkorupcijas konvenciju, un tur ir skaidri un gaiši rakstīts — amats ir kukulis tikai tādā gadījumā, ja ir piedāvāts personai, kurai tas nepienākas,” uzsver Hlevickis. Turklāt skandalozajās Jūrmalgeitas telefonsarunās viņš nekādus amatus neesot piedāvājis.

Uz Ančānu ļaunu prātu netur

Lai nu kā, Ančāns arī bez šīs „epopejas” ir Jūrmalas slimnīcas valdes loceklis. „Mums ar viņu ir labas attiecības, kafiju kopā dzeram,” smejas Hlevickis, kurš Ančānu savās nedienās nevaino. „Labi, viņš pie manis atnāca ar [slēpto] mikrofonu, bet viņš neprovocēja mani. Iesniegumā KNAB viņš atdalīja kukuli no amata. Viņš arī to amatu tagad pilda, cita lieta, ja es būtu viņa sievai piedāvājis. Ja es būtu teicis — nobalsosi par mani un būs amats —, bet es tā neteicu.”

Jebkurā gadījumā Hlevickis piecu gadu cietumsodu uzskata par nesamērīgu, saprotams būtu aizliegums būt par deputātu. Tagad smagāks noziegums esot, ja ceļu policists paņem piecus latus, nevis laupīšana, atņemot tālruni un iegāžot pa galvu tā, ka cietušajam pēc tam ir „paliekoši runas defekti un viena roka tirpst visu mūžu”, dakteris spriež pēc paša pieredzētā.

„Tautai jau vienkārši, interneta komentāros ieraksta — šito nošaut, ja nevar, vismaz cietumā. Un vai tikai cietumā nav pārāk labi apstākļi — siltumā un ir ko ēst,” nopūšas Hlevickis. Un ir labāk nekā pensionāriem? Ir gan, to nu viņš kā zinātājs nenoliedz — vismaz vientuļiem pensionāriem noteikti, pajumte un ēdiens ir, arī ārsta palīdzība garantēta.

Atgriešanos politikā un pilsētas pārvaldē Hlevickis pašlaik neapsver, lai arī „nekad nesaki nekad”. Lielākais gandarījums — neviens no bijušā ieslodzītā nav novērsies: „Aizeju uz domi, runāju ar darbiniekiem, neredzu starpību.”

Cietumos pašlaik ir vairāki bijušie augsta ranga ierēdņi, „rindas kārtībā” ir citi vēl neseni valsts darbinieki, kurus reiz aicināja pat uz Valsts prezidenta 18. novembra pieņemšanu. Kādu padomu viņiem var dot Hlevickis?

„Pats galvenais ir spēja pielāgoties. Jebkurā kolektīvā ir cilvēki, kas ne ar visiem spēj veidot kontaktus, ne visi aizdomājas, vai kāda rīcība netraucē vai nekaitina citus, kaut vai pavisam banāli — nečāpstina ēdot. Kā sieva stāsta, nodzīvojusi ar vīru visu mūžu, bet kaitina, ka kājas šļūkā. Jāuzvedas atbilstoši videi, kur esi nokļuvis,” iesaka Hlevickis. „Ne tikai kameras biedri, arī apsargi pārbauda, vai neiedomājies, ka tu te būsi liels priekšnieks. Man tas nav raksturīgi, tā ka problēmu nebija.”