Latvijas labākā grimētāja atklāj kino aizkulises

Ne velti viņa šogad ieguva Labākās grima mākslinieces balvu Latvijas Nacionālā filmu festivālā „Lielais Kristaps”. Viņas devums ir veselas trīs filmas – „Rūdolfa mantojums”, „Dancis pa trim” un (kopā ar Tamāru Fridu) „Golfa straume zem ledus kalna”. Žurnāls „Stella” tikās ar Dzintru Bijubenu īsi pirms „Kristapa” balvas uzvarētāju paziņošanas.

Filmējot „Zītaru dzimtu”, vienā pasēdēšanā nācu klajā ar kādu uzlabojumu savam darbam. Uz to viens no uzņemšanas grupas aizrādīja: „Ko tu tik ļoti ņemies, tu tāds kriksis vien esi!” Un esmu jau arī – metrs piecdesmit divi centimetri. Bet dūša man liela.

Kā nokļuvāt kinostudijā?

Aiz dusmām. Izmācījos par frizieri un mierīgi strādāju Juglas frizētavā. Mani izvirzīja uz pilsētas konkursu, kur ieguvu otro vietu. Gribēju dabūt augstāku kategoriju, tātad arī lielāku algu, bet mani „atšuva”: „Tev jau tāpat plāns izpildīts gandrīz par simts procentiem, kam tev vēl kategorija?!” Apvainojos un gāju prom no darba, bet kinostudijā tobrīd vajadzēja grimētāju, kurš prastu veidot arī matus. Tātad tieši mani! Kopš 1978. gada no kino vairs neesmu šķīrusies, ja nu vienīgi uz brīdi deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā vispār neuzņēma nevienu filmu. Manuprāt, katram cilvēkam vispirms jāapgūst kāds amats, tad vari iet un darīt jebko, kaut vai par priekšnieku, bet zināsi, ka notes gadījumā varēsi atgriezties pie sava pamatamata.

Kursi bija. Mēs tos saucām – „pie kājas”. Tas nozīmēja, ka vismaz gadu staigāju līdzi grima māksliniecei, nesot viņas krāsu somu un ķeblīti, uz kā viņai apsēsties. Mana darbaudzinātāja bija Rasma Prande, saukta par Šarlu. Pār plecu vēroju, ko viņa dara, un padevu otiņas. Tobrīd uzņēma filmu „Teātris”. Īsts mākslas darbs, tam tādu iesācēju klāt laist nedrīkstēja. Ar laiku man atļāva grimēt aktieriem rokas, tad – arī sejas masu skatu dalībniekiem. Tagad ir vienkārši: pabeidz kaut kādus grimēšanas kursus un jau skaities liela māksliniece! Man viss noritēja lēnām un pakāpeniski. Par grima mākslinieci kļuvu tikai pēc filmas „Zītaru dzimta”, kurai režisors Aloizs Brenčs paņēma mani par galveno grimētāju. Ai, biju tā pārbijusies! Filmas darbība notiek XX gadsimta sākumā, tātad jāmeklē vēstures grāmatās, kāda tolaik bija mode, kādas frizūras nēsāja dāmas, kādas vīriem bija ūsas vai bārdas...

Tikāt galā veiksmīgi?

Kaut kādi brāķīši, protams, gadījās. Atceros, Žagaru Jurim mazliet balinājām matus, citādi viņš izskatījās par tumšu. Pēc laika mati atauga un pietrūka laika tos vēlreiz izbalināt. Vajadzēja filmēt epizodi, kur Juris kopā ar citiem kursantiem soļo gan jūrskolu. Zināju, ka viņam būs cepure galvā. Beigās Brenčs tomēr viņam lika cepuri noņemt un virpināt to rokās. Mati, protams, tumši! Brenčs prasīja: „Ko nu tu darīsi? Apgleznosi filmu?” Man uztraukumā sarkani pleķi uz vaigiem – mana pirmā filma, turklāt vēl pats Brenčs! Kopš tā laika ielāgoju, ka sīkumu nedrīkst būt. Nedrīkst paļauties, ka „ a, mož, tos kadrus neieliks, a mož, nepamanīs”…

Zītaru dzimta ir grūtākais, interesantākais, mīļākais darbiņš. Pirmā filma – kā pirmā mīlestība! Bet konkrēti – vissarežģītāk ir apvienot aktiera dabisko sejas ādu ar plastiku. Piemēram, taisot Cūkmenu, vajadzēja dabūt pie sejas cūkas degunu. Ai, kā nomocījos!

Kā strādā kino grima mākslinieki? Jūs piedāvājat režisoram savas idejas, vai, gluži otrādi, viņš dod norādījumus, kā varoņiem jāizskatās?

Vispirms, protams, rūpīgi jāizlasa filmas scenārijs. Pēc tam visu izrunājam kopā – kāds ir varoņa dzīves gājums, raksturs. Piemēram, filmā "Rūdolfa mantojums" Rūdolfs ir bijušais zaldāts, karojis. Viņš vienmēr turas stalti, savas brašās ūsas virpinādams. Kalponītei ir viens matu sakārtojums, dāmai, protams, cits.

Ir divas meitenes. Ilona, kas sākusi praktizēties par grimētāju Nacionālajā teātrī, un Stīna. Izturīgas meitenes. Ne jau katra, kas var strādāt kosmētiskajā kabinetā, der darbam kino uzņemšanas laukumā. Reizēm tur esi nomūrējies netīrs, līdz potītēm dubļos. Ne katra var to brūķi turēt.

Grimēt masu skatu dalībniekus ir pat fiziski grūti. Viņu ir daudz, bet jātaisa dažādi, lai visi nav pēc vienas šnites. Dažas dāmas ieradušās ar tādu grima kārtu uz sejas, ka vispirms tas smukums jāmazgā nost. Un tad tu, cilvēks, ņemies un darbojies, bet beigās režisors to pat neiekļauj filmā – visas pūles veltas! Tikko, marta beigās, Rīgā japāņi filmēja XIX gadsimta kara epizodes. Visiem masu skatu dalībniekiem līmējām klāt ūsas, baķenes, kas tolaik bija modē. Vienā svētdienā filmējām uz klaja lauka. Bija ļoti auksti un tik ārprātīgs vējš, ka gandrīz mani nesa pa gaisu, kur nu vēl pielīmētās ūsas. Visu laiku skraidi apkārt un vēro, vai tikai kaut kas nav noplēsts un nav jāpielīmē no jauna.

Un vēl sniegs un lietus, aukstums un karstums. Aukstā laikā līme sacietē, pārvēršas baltā, cietā masā. Karstumā viss notek, izsmērējas. Sniegs un lietus – paši par sevi. Grimētājam ir daudz ienaidnieku!

Grima līdzekļi agrāk un tagad. Jūs varat to salīdzināt.

Atšķirība tiešām ir liela. Padomju laikos teātros grimētāji strādāja ar Ļeņingradas grimu: tādas lielas, smagas kastes, grims – biezs kā zābaksmērs. Kino darbojāmies ar speciāliem studijas Mosfiļm grimiem. Tur bija lanolīna eļļiņas un smalkāki krāsu tonīši. Aktrises, kas filmējās, lūdza, lai viņām to pārdod teātra vajadzībām. Teātra grims bija sliktas kvalitātes, saēda ādu. Tolaik bija maz sejas kopšanas līdzekļu, viens Nivea krēms, tas gandrīz viss! Tagad cenšamies pirkt tikai labu firmu produkciju. Kinostudijā strādājam galvenokārt ar Kryolan profesionālajiem grimiem vai Make up for ever. Kad filmējām televīzijas filmu "Likteņa līdumnieki", speciāli gāju pie ādas ārstiem konsultēties par sejas atveseļošanas līdzekļiem, jo filmā daudz lietojām vecuma grimu. Pamēģini visu dienu nostaigāt ar lateksa masku uz sejas! Bet aktierim seja taču ir naudas pelnīšanas aparāts. Taču salīdzinoši agrāk cilvēkus alerģija mocīja mazāk nekā tagad.

Par speciālajiem līdzekļiem vispār nav, ko runāt! 1990. gadā, kad filmējām "Zirnekli", tādu kā mistiku, kā šausmeni, mums vēl nekā nebija. Lasījām gar jūras malu visādus s...., es atvainojos, un lipinājām kopā. Tagad var nopirkt dažādas rētu pastas un asinis – mutes asinis, acu asinis. Spēj tik ziest virsū! Galvenais, ka ir vieglāk strādāt, tas neaizņem tik daudz laika. Tomēr vispirms jāpārbauda pašai uz savas ādas. Atceros, kā taisīju pārgrieztu rīkli. Priecīga uzziedu Aļģim Matuļonim uz kakla rētu pastu un gaidīju, kad sacietēs. Paiet viena stunda, otra. Viņam jau apnicis gulēt un gaidīt. Nebiju iedomājusies, ka kakls cilvēkam ir pati siltākā vieta, kur visvairāk asinsvadu. Tur masa sacietē lēni. Vajadzēja vien plēst to mākslas darbu nost un taisīt pa vecam, ar vati un grima līmi. Daudz esmu izmēģinājusi uz sava ģīmja, pat ar pielīmētām ūsām esmu staigājusi. Ir jāzina, kā aktieris ar to svešķermeni jūtas, vai viņam nerodas diskomforts. Piemēram, Gunārs Cilinskis nevarēja ciest neko, kas pielipināts sejai. Viņš burtiski muka no grimētājām. Viņam kņudinot ādu, niezot. Ņēmām to vērā un grimējām viņu pašu beidzamo.

Vai grimētajam ar aktieriem viegli saprasties? Negadās aktrises – cacas, kas negrib to un negrib šito, un vēlas izskatīties skaistākas?

Nav tik traki. Aktieri taču zina, ka tāds ir viņu darbs un aiz grimētāja stāv Galvenais – režisors. Vismaz neviens man vēl nav teicis: „Lai viņa man nenāk klāt!” Iespēju robežās cenšos iet viņiem pretī. Agrāk bija vairāk laika sagatavoties, taisījām proves. Tagad laiks ir nauda, aktieri ierodas beidzamajā brīdī, tieši uz filmēšanos. Grimētājam jāstrādā ātri. Pērn, piemēram, filmējām Maskavas kino. Atbrauca sveši aktieri, kurus mūžā nebiju redzējusi, nepazīstu viņu sejas ādu, prasības, vēlmes. Bija tāda aktrise Maša Maškova, filmas prīma. 1948. gads, Maša – komjauniešu līdere. Iedomājos, ka viņai varētu derēt bizenes – tā saucu bizes. Aktrise bija sajūsmā. Nākamās epizodes darbības laiks – piecus gadus vēlāk. Tātad komjauniete jau pieaugusi, kļuvusi sievišķīgāka. Gribēju bizenes likvidēt, bet Maša tā lūdzās! Saliku tās krusteniski ap galvu, vēl kādu sprogu klāt. Atstāju viņai tās bizenes arī erotiskajās ainās, tikai atrisušiem galiem, paspūrušas. Aktrise staroja laimē.

Un kā vēl, pat vairāk nekā ar aktieriem! Operators var tavu triju stundu darbu iznīcināt ar vienu nepareizu gaismas kūli – uzliek starmeti un visu nogaismo nost, aktieri stāv bālām sejām, kā plāceņiem!

Vai esat strādājusi arī televīzijā?

Ir gadījies. Tur ir gluži citas prasības, jo citas gaismas. Par laimi, kolēģe no televīzijas sākumā brīdināja: „Krāso riktīgi! Lūpas sarkanas, acis melnas!” Kino nogrimēts cilvēks pēc tam var mierīgi iet uz ielas, bet ar televīzijas grimu gan nav ieteicams, izskatīsies pēc spoka.

Žurkas un zirgus. Zītaru dzimtā vajadzēja baisu kuģa bunkura skatu, kur čum un mudž no žurkām. Bet īstās žurkas jau nestrādā par aktrisēm, dabūjām meklēt baltās mājas žurkas un pārkrāsot tās pelēkas. Turklāt saudzīgi, jo dzīvnieciņus nedrīkst apziest ar līmi. Ieberzējām viņām spalvās pelnus, izdevās lieliski. Jāatzīstas gan, ka pēc filmēšanas man īsti neizdevās atdabūt žurciņu balto krāsu. Ceru, ar laiku viņas pašas kaut kā sakopa savus kažociņus.

Zirgus grimējām "Likteņa līdumniekos", kara skatos. Tagad zinu, ka nav labāka līdzekļa, kā attēlot asiņainus zirga sānus kā Pūres ķiršu ievārījums. Var, protams, arī ar rētu pastu un mākslīgajām asinīm, taču tas ir dārgi. Turklāt ap zapti uzreiz salido apkārt daudz mušu – tieši tas, kas vajadzīgs!

Neviens vīrietis to nespēj izturēt, bet dēlu man izdevies izaudzināt. Protams, arī Jānis strādā kinojomā, viņš taisa dekorācijas, vispār – kinomākslinieks. Ko citu gan varētu gribēt, jo viņš praktiski izauga kinostudijā.

Man gadiem ilgi bija divi mazi privātie sapnīši, ko vēlējos īstenot. Pirmais – liela gulta gandrīz pa visu istabu, kurā varu gulēt gan šķērsām, gan garām. Kā ligzda. Nesen beidzot tādu iegādājos. Ja vēl atrastos laiks tajā kārtīgi izgulēties... Otrs sapnis: aizbraukt uz savas mammas laukiem Valkas pusē ābeļziedu laikā, iekārt dārzā šūpuļtīklu, paņemt ko garšīgu ēdamu, dzeramu un dirnēt tur visu dienu. Tomēr man nekas nesanāk! Aizbraucu, kad Rīgā zied ābeles, bet tur vēl tikai sīkos pumpuros. Kad ierodos nākamreiz, ābeles jau noziedējušas. Varbūt šopavasar...

Ir man vēl viens sapnis darba saistībā. Izveidot ko līdzīgu Latvijas kino grima skolai. Mūsu kino vienmēr bijusi laba slava, vajadzētu padomāt, kas paliks pēc mums.

Un Lielais Kristaps kā labākajai grima māksliniecei – vai tas nav sapnis?

Ai, es to festivāla žūriju neapskaužu! Katra filma ir citāda, kā var salīdzināt tik dažādas lietas? Es laikam vērtētu pēc sarežģītības pakāpes. Piemēram, kostīmmāksliniekiem: ir taču atšķirība, vai tu speciāli zīmē tērpiem skices, vai aizej uz humpalām un piemeklē kaut ko ģeldīgu. Ja Kristapu dabūšu, priecāšos. Ja nē, neapvainošos un nesākšu domāt, ka esmu slikta savā amatā. Lai ar ko nodarbotos, es vienmēr cenšos visu darīt maksimāli labi. Tā mācīja tēvs: „Bijubens ir rets uzvārds, tev jānes sava uzvārda gods!” Tā arī daru. Bērziņiem ir vienkāršāk – lai kas gadītos, viņi tajā pūlī pazūd, un drīz vien sajūk, kurš no Bērziņiem īsti bijis pie vainas. Bet Bijubeni, cik zinu, pagaidām Latvijā ir tikai pieci, nekur tu nepazudīsi!

­

Ļaujiet padomāt! Tas varētu būt zaļganbrūnibordīgs tonis. Apmēram tā.

Mjā, grima mākslinieces cienīga a­tbilde...