Maija Silova: sieviete ir tāds spēks!
Sarunas laikā modes eksperte Maija Silova vairākas reizes uzsver, ka nevajag ticēt stereotipiem. Viņa cenšas tos pārkāpt, reizēm arī izdodas. Pavisam drīz nāks klajā viņas dzejoļu krājums latviešu un krievu valodā. Viņa nerunā par bērniem, vīriešos ciena cīņu ar problēmām, raksta, uz kā pagadās, un uzskata, ka sevi ir jāčubina.
Kad Maija, izkāpusi no sniegbalta džipa, savā koši sarkanajā mētelītī, atmetusi platīnblondos matus, paiet garām, viņai seko skatieni un dažas neveiklas replikas. Maija ir laipna, pat ļoti. Gan sarunās, gan īsziņās. Un izskatās godīga. Cik nu godīgs cilvēks var būt. Lai met akmeni tas, kurš nekad nerunā klišejās. Žurnāli un televīzijas ekrāns viņu ir padarījuši sintētisku, un tā vien gribas nolobīt to piekaltušo lakas kārtu, lai atklātu cilvēku. Mazliet nepareizu, varbūt mazliet neglītu, mazliet jūtīgu un mazliet gudru. Varbūt izdosies.
Autortiesības uz manu raidījumu pieder vienīgi man, tāpēc tas, kurā brīdī atsāku projektu, lielā mērā atkarīgs no manis un no manas komandas. Ar LNT mums bija lieliska sadarbība, bija interesanti attīstīt Latvijā modes industriju, atbalstīt Latvijas modes māksliniekus. Tagad ir pauze. Jebkurā gadījumā manu raidījumu neviens tā vienkārši nevar paņemt.
Tad jau zināmā mērā esi arī biznesmene.
Drīzāk var teikt – uz māksliniecisko pusi. Esmu pateicīga, ka man bija tāds darba grafiks, jo nevaru atrast pienācīgu komandu. Man bija ļoti labs cilvēks, ar kuru sadarbojos, Jurijs Aleksejevs. Samontēt 25 minūšu raidījumu ar trim, četrām rubrikām – iztēlojies, ko tas nozīmē! Tur ir vizuālie materiāli, tekstuālie, viss jāsaliek kopā. Tāpēc ar steigu jāatrod cilvēki, jāpaplašina štats. Es nevaru strādāt ar cilvēkiem, kas nav entuziasti, kas strādā tikai algas dēļ. Tādiem jāstrādā tur, kur vajag tīri tehniski izpildīt darbu. Šeit darbam jāpieiet radoši. Tāpēc joprojām meklēju tādus cilvēkus. Citādi, ka veidot Latvijā finansiāli iespaidīgu projektu nav izdevīgi, jo mums ir maz cilvēku.
Bez atskaņām un māja-kāja
Esmu pabeigusi grāmatu, ko agrāk nevarēju izdarīt.
Raidījuma piespiedu dīkstāve nāca par labu?
Nē! Man bija izvēle – turpināt to darīt tādā pašā ritmā. Bija sponsori, bija iespējas raidījumu turpināt, bet komandas trūkums lika saprast, ka 25 minūšu raidījumu ar tik daudzām rubrikām veidot divatā vairs negribu. Man kā radītājai jādomā par to, lai es attīstītos, lai būtu jaunas idejas, lai es augtu radoši! Es nedrīkstu risināt tehniskas dabas jautājumus! Man, teiksim, ir cita līnija. Sāku ieklausīties sevī, tajā, ko es redzu un kā sevi redzu. Un sapratu – lai būtu pauze. Tā dos vairāk nekā darbs, kurā nevari attīstīties. Man, kā vienmēr smejos, palika tikai svētdienas vakarpuse. Cilvēkiem, kas strādā kadrā, gan ārēji, gan iekšēji jābūt harmonijā. Tu nevari norukāties un pēc tam... nedrīkst zaudēt tādas ļoti nozīmīgas, vitālas lietas. Sākumā bija grūti, domājot – kā, es astoņus gadus, sezonu no sezonas, esmu veidojusi raidījumus, vadījusi šovus – kā es tagad pauzēšu? Tad sapratu, ka man ir kāds augstāks mērķis, kas jārealizē. Un cilvēki saka – vajag! Tas nedrīkst gulēt atvilktnē. Tāpēc darbs ir pabeigts.
Nekādā gadījumā! Man ir divas dažādas dzīves, kuras izdzīvo viens ķermenis. Viena ir ekstravertā daba, kurai patīk...
Kadrā. Spīdēt.
To tu pateici! (Smejas.) Bet otrā daba drīzāk ir intraverta, tāpēc arī mani ir grūti sazvanīt, vienmēr esmu savās domās, darbos... Tā ir dzeja – gan krievu, gan latviešu valodā. Tā sevi realizēt varēja intravertā daba. Abās valodās rakstīju es. Uzrakstīju un – atdzejoju!
.
Tāpēc katrs dzejolis ir izdzīvots! No kā es baidījos... Radošajā sfērā viss ir ļoti subjektīvi. Ar dažiem atdzejotājiem esmu mēģinājusi strādāt, bet manai dzejai ir noteikts ritms, kas jāuztver. Nav tā, ka man nav atskaņu, bet māja-kāja nav tas, ko gribu rakstīt. Ja atdzejotājs izjustu līniju, kā to atdzejot, varētu rasties sadarbība. Bet tādu cilvēku neatradu, tāpēc nolēmu – vieglāk darīt to pašai, tikai jāatrod tam laiks. Tāpēc arī tika paņemta pauze.
Tu nāc no jauktas ģimenes, tāpēc tik brīvi pārvaldi krievu valodu?
Jā, abas valodas protu līdzvērtīgi.
Rakstu pārsvarā ar dekadentisku noskaņu, bet vienlaikus ar nekad nezūdošu cerību. Par dvēseles izglābšanos, harmoniju, emocijām – par visu, par dzīvi. Bez pārspīlējumiem. Tādu, kāda tā ir.
Tu pazīsti dzīvi?
Tas tāds smalks jautājums. Dzīvi, tāpat kā cilvēku, iepazīstam ar gadiem. Arī šobrīd mums ar dzīvi ir iepazīšanās stadija. Domāju, pēc kāda laika būs citas attiecības. Katram periodam savs skaistums. Jā, es dzīvi uztveru kā dzīvu būtni.
Mūsu gadsimta grēks
Dzeja rodas, iespējams, no sarunām ar kaut kādiem spēkiem – vai tie būtu dzīves spēki vai kaut kādi netveramie spēki, kas pastāvīgi uzdod mums jautājumus, kam mēs pastāvīgi uzdodam jautājumus. Pārbaudījumi... Dzeja rodas tad, kad sāp, un tā rodas priekā. Atbildēt uz jautājumu, kad man rodas dzeja, es pagaidām negribētu.
Kuri tev dzīvē ir bijuši lielākie pārbaudījumi?
To izstāstīšu, ja būšu omīte ar mazbērniem... Man nepatīk par to runāt. Vienīgais, ko varu pateikt, pārbaudījums bija neizpratne par to, kāpēc cilvēki dara viens otram pāri. Nāku no ģimenes, kurā augstu tiek vērtēta katra personība, cilvēki tiek cienīti un mīlēti. Man 18–19 gadu vecumā bija ļoti grūti pieņemt, ka ir cilvēki, kas negrib citiem labu, pirms tam nezināju, ka tādi vispār ir. Likās, tā notiek tikai grāmatās, filmās. Kad ar to saskaries dzīvē, ir pilnīgi citādāk! To nedrīkst attaisnot. Netaisnīgums, nelojalitāte, nevēlēšanās saprast otru ir viens no mūsu gadsimta grēkiem.
Es melotu, ja teiktu, ka neesmu to piedzīvojusi. Bet es cenšos...
Neievērot? Pavisam ignorēt jau nevar.
Dažkārt var. Esmu iemācījusies reducēt paziņu loku un pat cilvēkus, ar kuriem strādāju, ja sajūtu ko tamlīdzīgu.
Jā! Kas mums šai dzīvē pieder? Nekas, tikai mūsu sajūtas. Kāpēc man sava vienīgā dzīve jānodzīvo diskomfortā? Es izvēlos komunicēt ar cilvēkiem, kas ir atvērti, kam nepiemīt šī agresīvā skaudība. Tā jau saka, ka neviens nav perfekts, katram kaut kas kņud. Kad būsim citās dimensijās, tā nebūs. Šobrīd tas ir tikai cilvēcīgi, pret skaudību jāizturas kā pret slimību. Slimu cilvēku taču tu nebārsi, nesitīsi. Dažkārt tu viņu pat pažēlo (līdz tam gan sevi ir jāizaudzina). Tas, ka cilvēki apskauž viens otru, mani vienmēr ir fascinējis. Man šīs sajūtas nav bijis tikai tāpēc, ka es jau sākotnēji sapratu, ka neko nezinu. Varbūt tam cilvēkam ir slikti, varbūt viņam ir daudz problēmu. Un es to apskaudīšu? Lai, nedod Dievs, to atsūta man?! Ja kādam ir smukas kurpītes, somiņa vai laba automašīna, tas vēl neko nenozīmē. Ir cilvēki, kas ir tukši un negrib sevi piepildīt!. Viņiem tā vieglāk.
Droši vien sfērā, kurā tu grozies, tādu ir ļoti daudz.
Zini, nē!
Jā, maldīgs! Maniem draugiem un paziņām – ar citiem es nekomunicēju – ir savas intereses, savs ceļš, kuru viņi iet, un ne man, ne jums nebūs vērtēt, vai tas ir labi. Bet viņi prot izdzīvot šo dzīvi spoži un krāsaini!
Kā?
Laikam klausoties savās emocijās, nebaidoties no tām. Pārsvarā visas problēmas rodas no mīlestības trūkuma. “Ja tevi nemīl neviens, tev taču ir ko mīlēt! Labajā nosprūst naids kā bulta ozola zīlē.” Nu, fantastiska dziesma! Fantastiski vārdi. Nevis jāgaida, ka tevi sāks mīlēt, bet tev pašam jāsāk mīlēt. Mīli dzīvi, mīli notiekošo. Tev jārada mīlestības sajūta. Tas ir sarežģīti. Vieglāk ir apsēsties pie televizora un skatīties visu, ko šī kaste rāda.
Jā! Bet ir tiešām daudzi, kurus var mīlēt. Kā kolēģus, kā draugus. Mēs esam visu tik ļoti banalizējuši, ka tas uzreiz šķiet saistīts ar kaut kādām izvirtībām. Nē, vienkārši vajag izturēties ar mīļumu pret cilvēku kā dzīvības liecību. Cilvēks ir tik trausls, viņš ir skaistāks par jebkuru mākslas darbu. Ir jauki, protams, ja blakus ir cilvēks, kuru mīlēt, kuram atvērt citu pasauli. Turklāt tu vari izveidot savu jauno pasauli! Un ievest tajā tuvus, dārgus cilvēkus un pateikt – paskaties, ir arī tāda pasaule! Varbūt skan pārāk idealizēti, bet es tā dzīvoju, es tā būvēju savu pasauli.
Vīrietis kā tīrradnis
Man ir vienmēr ko mīlēt.
Viens – tas īstais?
Viens, tas īstais... Par to citreiz.
Tas viennozīmīgi ir manas dzīves galvenais vīrietis!
Tētis? Re, kā es iekritu!
Jā. Šobrīd viņš ir manas dzīves galvenais vīrietis. Kādreiz būs blakus kāds...
Tas arī tāds... acu apmāns.
Stereotips?
Jā! Kādas prasības pret vīriešiem? Lai viņi ir cilvēki!
Ko tas nozīmē? Ar normālām, vīrišķīgām īpašībām?
Vērtībām. Mana ģimene vienmēr ir atšķīrusies ar radošu garu, mani vecāki ir īpaši. Viņi spējuši man iemācīt, ka, neraugoties ne uz ko, labo cilvēku pasaulē ir vairāk. Manas prasības vīrietim – lai viņam ir morālā stāja, lai viņš var pasargāt ģimeni, lai atbild par saviem vārdiem. Tās nav lielas prasības, jo to visu varu izdarīt pati, man tas ir genofondā. Tāpēc brīnos, ka daži to nespēj. Galvenais, lai vīrietis ir kā tīrradnis, spēcīgs un vienlaikus ar savu sievieti spēj būt vājš. Maigs, rūpīgs. Nekādi pasaules dārgumi nevar līdzināties tam, ja viņš māk būt vīrietis.
Tas, ko nosaucu, ietver arī to, ka cilvēkam kaut kas šajā dzīvē jāizjūt, jāsasniedz, jāsaskaras ar lielām problēmām. Mani vilina vīrieši, kam dzīvē ir problēmas. Man nav grūti atbalstīt, palīdzēt. Neesmu malā sēdētāja, klusētāja. Tāpēc man ir būtiski, kāda ir cilvēka bāze. Ja viņa emocionālā bāze ir zemāka par manu, būs maz iespēju saglabāt vienotību. Jo mana dzīves bagāža pārsvērs viņējo. Ja viņš ne par ko nav cīnījies, ja viss nācis viegli... Ar tādiem cilvēkiem man grūti atrast kopēju valodu. Man patīk cīnītāji!
Kas grib no dzīves vairāk?
Viņi var gribēt arī no sevis vairāk! Nezinu, cik pasaulē ir tādu cilvēku, grūti teikt. Tomēr Otrais pasaules karš ir darījis savu. Kā bieži runājam ar draudzenēm – mums ticis ļoti smags kultūrvēsturisks mantojums. Vīrietis pārnāca no kara, savā ziņā zaudējis spēku. Viņu stutēja sieviete, kas bija kļuvusi stiprāka. Atkal nebeidzamais feminisma gājiens. Bet viss labi, ja ir harmonija. Visam ir jābūt! Jābūt feministēm, jābūt tam un tam...
Bet mēs tik ļoti esam pieradinājušas vīriešus, ka visu izdarīsim pašas, ka dažiem sāk atrofēties iekšējā nepieciešamība, pašlepnums – es esmu vīrietis, man tas jāatrisina! Vīrietī es visaugstāk vērtēju vīrieti, mani drīzāk iespaidos uzdrīkstēšanās, drosme, nevis jaunākās kolekcijas uzvalks. Ar to manu uzmanību piesaistīt nevar. Elegantu, izskatīgu cilvēku ir daudz, bet tas nenozīmē, ka visi mums uzreiz patīk! Lai vīrietis man iepatiktos dvēseliski, jānotiek brīnumam. Ja man būtu tikai materiālas, virspusējas prasības, būtu daudz vieglāk.
Vai kāds no latviešu literātiem tev patīk kā vīrietis?
Par atsevišķiem cilvēkiem es negribētu izteikties. Es esmu tik tālu no šabloniem... Jebkurā sfērā var būt cilvēks, kurš kā personība var būt liela vērtība. Nedrīkst teikt, ka visi literāti nosacīti ir mākoņu staigātāji, nē, ir ļoti dažādi cilvēki! Pat nevaru pateikt, no kuras sfēras varētu būt cilvēks, kas varētu saistīt manu uzmanību. Kad ieraudzīšu, zināšu – tas ir viņš, un viss! Un to cilvēku būšu gatava pieņemt ar visiem mīnusiem, plusiem...
Kur nu!
Pazīsti tās jūtas?
Dzīvē ir bijis visādi. Ja es nepazītu tās jūtas, tad man nebūtu nekādu tiesību rakstīt dzeju. Man to vajadzētu aizliegt...
Nomierināt cilvēka garu
Pāršķirstīju galvā latviešu dzejnieces, tur ir tik daudz traģisma – Austra Skujiņa, Ārija Elksne, Velga Krile, mūsu līdzgaitniece Amanda Aizpuriete – visas dzīvojušas ar tādu sāpi… Kā tas atbalsojas tevī? Vai domā, ka varēsi latviešu literatūrā pāršķirt jaunu lappusi, uzrakstīt kaut ko pilnīgi citu?
Ļoti interesants jautājums. Tas ir viens no varbūt maldīgiem priekšstatiem. Sāpe rada paliekošas vērtības. Šobrīd nerunāju par sevi, bet par literātiem vispār. Lasītājam jāapzinās, ka tas, ko raksta dzejnieks, rakstnieks, ne vienmēr ir spoguļattēls viņa paša dzīvei. Jā, ir lietas, kas atbalsojas, bet ir lietas, kas ir jau nākamajā pakāpē. Daudz augstākā, par kuru nedrīkst runāt kā par refleksiju no savas dzīves. Tā drīzāk ir saruna ar citiem spēkiem.
Parādās citas tēmas, mūžīgie jautājumi. Ir pasaules sāpe, kuru izjūt rakstnieki, mākslinieki, dzejnieki, sāpe, pret kuru zāļu nav nevienam cilvēkam. Tas, kas sāp kādam Austrālijā, var pāriet uz cilvēku Zviedrijā. Šķiet, dzejas būtiskākais moments ir tas, ka tu vari rast atbildes vienatnē, sarunājoties ar tekstu. Dzejnieks var dažādi izjust dažādas lietas. Un katram jāatrod savs dzejnieks, kas sniedz atbildes. Tur ir tik smalks zirnekļa tīklojums, ka labāk šai tēmai intervijas kontekstā nepieskarties. Ja mēs tiktos filozofijas vakarā, varētu dziļāk... Pusatvērta tēma ir nesaprasta tēma. Cilvēki nesapratīs, par ko vispār ir runa. Kāda pasaules sāpe, kas, ko? Nē! Visam vajag būt, kā saka, loģiski nobeigtam.
Kad iznāks tava grāmata, tu paredzi, ka būs cilvēki, kuri atradīs...
Par to šobrīd vispār negribu runāt. Tas ir cits stāsts, šodiena ir šodiena, rītdiena – rītdiena. Es esmu fatāliste.
Man nepatīk plānot dzīvi.
Tomēr tu runā par cīņassparu, atbildības uzņemšanos...
Es cīnos katru dienu. Man to nevajag plānot! (Smejas.)
Ir mērķi, par kuriem cīnies.
Jā, bet cenšos tos īpaši neafišēt. Grāmata ir tāda, kādai tai jābūt. Bet apspriest, vai to pirks, šobrīd neesmu gatava.
Tu saki – cilvēki atrod dzejā atbildes uz jautājumiem, atrod dzejnieku, kurš var tās sniegt. Tātad paredzi, ka pasaulē būs vismaz viens cilvēks, kurš to atradīs Maijas Silovas dzejā...
Mans pašmērķis nebija izdot grāmatu. Jo es rakstu un rakstu, visur. Piemēram, šodien sēdēju, bija brīvs brīdis. Uz visādām apdriskātām lapiņām uzrakstu idejas (izvelk no somas noplēstu aprakstītu kartona gabaliņu).
Parādīsi? Tas ir dzejolis? Gribu tikai paturēt rokā. Krievu valodā?
Jā. Tā tas notiek.
Tur ir tas – es vienkārši nevaru nerakstīt. Izdot īpaši negribēju... Zināju, ka ir cilvēki, kam ir neatbildēti iekšēji jautājumi, un savā Facebook profilā ieliku 15–20 dzejoļus.
Bail nebija?
Nē! Ko baidīties?
Astoņus gadus strādājot televīzijā, man nav bail ne no kādas kritikas! Saņēmu daudz vēstuļu ar pateicību, ka cilvēki atraduši atbildes un kaut kāda sāpe ir gaisusi. Prasīja – tev ir vēl dzejoļi? Atbildēju – protams, bet es negribētu publicēt visus. Saka – kāpēc nevari izdot? Tad aizdomājos – kāpēc gan ne? Neesmu pieclatnieks, lai visiem patiktu. Ja tu kaut dažus cilvēkus spēsi padarīt mazliet spēcīgākus, ja kaut daži radīs dvēseles mierinājumu, tad tas ir jādara! Es nerunāju par mistiku – vienkārši ir ļoti jūtīgi cilvēki, kas labi uztver dzeju. Un ir cilvēki, kas vispār neuztver. Man ir draugi, kas nesaprot, ko nozīmē dzeja! Viņu uztverē var lasīt prozu, kur ir skaidra teikumu konstrukcija.
Kurš no latviešu autoriem tev ir autoritāte?
Atkal teikšu, ka stereotipiski atbildēt nevaru. Es dzīvi izdzīvoju citā plāksnē. Ir tāds humors – čukča „ņe čitaķeļ”, čukča – „pisaķeļ”. (čukča nav lasītājs, čukča ir rakstnieks). Es ne vienmēr lasu kaut kādus latviešu rakstnieku darbus, es lasu drīzāk par mākslu. Dzejniekus, protams. Skujiņa, tas ir kaut kas. Bet diemžēl... Es lasu krievu dzejniekus. Pasternaku. Jeseņinu. Ahmatovu. Bet es cenšos, sevišķi periodā, kad strādāju, rakstu, no tā attālināties. Jo negribu pārņemt svešus fluīdus. Man vajag runāt ar savu iekšējo būtību, nevis ķert svešas idejas. Tāpēc tai momentā noslēdzos un tikai rakstu.
Palasu izcilu literatūru par mākslu, man daudzi labi draugi un paziņas ir mākslinieki – tāpēc. Bet kaut ko lasīt... sevišķi jau aizgājušajiem rakstniekiem ir ļoti spēcīgs magnētisms, kas uzliek savu zīmogu. Nē. Es vēlos rakstīt to, ko vēlos. Pēc tam atkal varēšu atļauties palasīt to, ko šobrīd vēl nevaru... Bet – Elksne, Skujiņa, protams. Mūžīgā sāpe, ko cilvēks sevī nes, pat tad, kad viņš ir laimīgs. Bet viņas arī nav bijušas īpaši laimīgas.
Tā nevar teikt, emociju amplitūda ir milzīga – no milzīgas laimes līdz milzīgai nelaimei. Dzejā ir iekodēta arī laimes sajūta. Acīmredzot spēcīgi jājūt pasaule, lai vispār varētu ko tādu no sevis izrakstīt laukā.
Ļoti pareizi pateici, jā. Ir jābūt spēcīgām emocijām.
Tās tevi neplosa? Vai māki aplikt sev apkārt spilventiņus, lai pašas emocijas tev nenodara pāri?
Gribētos atbildēt negodīgi, bet sirdsapziņa neļauj. Man liekas, esmu mūžīgais introverts, smaidīgs, kam patīk dot jaukas sajūtas citiem, patīk tās saņemt, bet... Ir brīži, kad manas domas nav šeit. Un to brīžu ir ļoti daudz, pat laimes kulminācijas brīžos manas domas ir citur. Un draugi man piedod, ka uz brīdi esmu citur. Bet es to ļaunprātīgi neizmantoju. Diemžēl man nav līdzi tā dzejoļa, kurā ir izteikta doma – piedod man, es atkal nākšu, no domām pārnākšu es drīz, pie tevis atkal būšu... Tā ir. Un esmu pateicīga Dievam, ka viņš man ir sūtījis tik saprotošus, pacietīgus cilvēkus, kas neapvainojas, nerīko skandālus.
Viņi bija pārsteigti, kad pateici, ka tev būs grāmata?
Savus dzejoļus draugiem esmu lasījusi jau agrāk. Tāpēc viņiem tas nebija pārsteiguma. Viņi arī bija tie, kas visu laiku mudināja... Man likās – nu jā, tā viņi saka... forši, paldies par labiem vārdiem. Bet, kad sāku saņemt vēstules no svešākiem cilvēkiem, uz to visu paskatījos citādāk. Tie, kas mani pazinuši kopš mazotnes, zina, ka ar mani vienmēr notiek kaut kas interesants.
Sieviete. Maksimāliste
Vai tu daudz laika velti skaistumkopšanai?
Jā!
Nezinu, es jau skolā tāda biju. Man likās, ka tā ir viena no būtiskajām sievietes šķautnēm, ka sievietei jābūt dažādai. Viņai viss jāapvieno! Ka viņai jāstrādā, jāmācās, jāizskatās... Tāds maksimālisms. Man ir nevis augstas prasības pret citiem, bet pret sevi! Tas drīzāk mani raksturo. Tā arī ir iegājies, ka skolas laikā mani interesēja modes kultūra, žurnāli, skaistās modes enciklopēdijas, katalogi – ne jau tie, kas šobrīd, bet tādi – no Parīzes. Paziņas vecākiem veda, es skatījos un no tā visa iedvesmojos. Dzīve ir tik īsa, ka jāpagūst izdarīt it visu! Un jāpiedzīvo dažādas emocijas. Nav laika! Ko gaidīt? Vajag darīt! Patīk tev kāda lieta – atļauj sev pačubināties! Matus uztaisīt, uzkrāsoties, uzvilkt augstpapēžu kurpes... Nu, sevišķi vēl manā vecumā, pēc tam tas mazliet mainās...
Nezinu, varbūt pat ne vecuma, bet ģimenes apstākļu dēļ. Kad divi bērni uz skolu jāved, tad...
Jā, bet dāmas ir dažādas! Tāpēc ir tik labi dzīvot ārpus stereotipiem. Mana vadlīnija ir morāle. Tā mani attur, notur, ir svarīgs manas dzīves punkts. Ģimeniskums, tradīcijas. Ir stereotipiski uzskatīt, ka sieviete kādā vecumā kļūst neinteresantāka. Tas atkarīgs no viņas! Ja viņa klausās cilvēkos, kuri uzskata, ka tā ir, tad tāda arī kļūst. Diemžēl. Pūlim ir liela ietekme. Sevišķi, ja cilvēks pats nav spēcīgs. Bet savu sievišķības pusi sieviete var baudīt kaut līdz deviņdesmit, simts gadiem! Esmu ārzemēs redzējusi tādas dāmas – ak, Dievs! Viņām, protams, ir labāki dzīves apstākļi, bet vienalga...
Esmu redzējusi ļoti daudz skaistu mākslinieču, interesantu kultūras dāmu arī Latvijā, kurām jau pāri sešdesmit... Uzskatu, mūsdienās, ja sieviete ir aktīva, tad sešdesmit – tas nav nekas! Galvenais ir veselība. Ja viņa labi jūtas, ja ir pienācīgi, adekvāti, solīdi, bet sievišķīgi saģērbusies – es nerunāju par mini bruncīšiem –, ja viņai ir gaumes un klases izjūta, viņa izskatīsies daudzkārt labāk nekā varbūt tās, kurām ir 20–30 gadu. Tāpēc – viss atkarīgs no sievietes. Sievietei ir tāds spēks, kuru viņa reizēm pat nespēj iztēloties! Dažkārt kāds pasaka – tu neko nevari, un viņa panīkst, un viss. Tam nedrīkst ticēt! Drīkst ticēt tikai sev un Dievam. Bet tas, vai būsi strādājoša, karjeriste vai mamma ar pieciem bērniem, ideāla ģimenes māte vai sieviete ceļotāja, kura vispār ne par vienu neuzņemsies atbildību, bet būs godīga pret cilvēkiem – tā ir viņas dzīve! Sieviete ir kā vulkāns, viņa var visu panest! Visu!
Kurā lauciņā tu ieraksti sevi? Kā redzi savu nākotni?
Es to neredzu.
Iekšēji jā. Iekšēji es sevi uztveru...
Gribi bērnus?
Par to es nevēlos runāt. Bet – jā, man ir iepotētas tradīcijas, ģimeniskums, tāpēc man nav citas formulas. Man ir būtiski būt noderīgai. Un ģimene ir tā vieta, kur vari būt noderīgs. Bet ģimenes formas arī ir ļoti dažādas. Tāpēc esi noderīga cilvēkam, kurš tev ir blakus. Lai viņa dzīve ar tavu ienākšanu kļūst skaistāka. Tas ir būtiskākais. Ja nevari padarīt otra dzīvi skaistāku, vieglāku, jaukāku, mīļāku, sirsnīgāku, vienkārši neej tajās durvīs! Paej garām. Viss. Saproti, mums vispār nekas nepieder. Un, ja vēl nevarēsim dalīties ar to būtiskāko, kas mums ir, ar cilvēcīgumu, siltumu... Vienalga, ar draudzeni, draugu, omīti, vecākiem... Tad ir velti nodzīvota dzīve. Manā subjektīvā uztverē.
Tu jau vidusskolā gribēji dzīvi saistīt ar modi?
Man bija tā – vai nu Juridiskā, vai Sociālo zinātņu fakultāte. Nenožēloju, ka izvēlējos Sociālo zinātņu fakultāti ar profilu žurnālistikā, ko arī veiksmīgi esmu absolvējusi.
Noteikti! Esmu maija bērns. Tā jūtu pasaule, pasaules izjūta ir ļoti spēcīga. Man šķiet, ka ļoti labi saprotu dzīvi, tās norises. Ar Vēršiem tā ir. Palaistu puķītes, kad brīvāks laiks... Uz palodzes un dārzā. Bet pavasaris man ir vienmēr. Ja tu pats sev neradīsi pavasari, neviens tev to neradīs. Protams, viss atkarīgs no iekšējā noskaņojuma. Nevienam nav viegli, bet ar to vajag cīnīties. Un radīt... Radītājs mūs ir radījis, lai mēs turpinātu radīt. Arī to emocionālo bāzi. Jā, tagad ir pavasaris, visu sajūti citādāk. Kā citādāk? Nezinu. Un nav svarīgi, ka ir pelēks! Ir pavasaris.
Gaisma cita.
Jā! Un var draugus apsveikt ar pavasari! Es, piemēram, dāvinu košus, dzeltenus un oranžus ziedus. Vienkārši tāpat – kad aizeju pie draugiem vai satiekamies kafejnīcā. Lai ir spožums! Lai ir skaisti!
Sandra Landorfa/Foto: Aigars Hibneris, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
