Kā nosargāt savu velosipēdu. Riteņbraucēju stāsti, padomi
Ne visiem tā veicas, kā mūzikas apskatniekam Uldim Rudakam — viņa Centrāltirgū nozaudēto divriteni nenozaga pat pēc piecām dienām. Tikmēr Ķengaragā kāpņu telpā trešajā stāvā atstāts divritenis izgaisa pāris minūtēs.
Policijas statistika liecina, ka pērn katru dienu Rīgas reģionā vien vidēji dienā nozaga četrus divriteņus. Rudaka kungs savu velosipēdu atguva, to policijai nodeva labi ļaudis, ar visu somu, pilnu ar vinila platēm, kamēr kopumā pērn Rīgā nozagti 1442 divriteņi. Šogad janvārī un februārī nezināmā virzienā aizripojuši 76 velosipēdi.
Tikai pāris minūtes, un riteņa nav
Lai gan likuma sargiem ir arī panākumi, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes pārstāvis Toms Sadovskis atzīst, ka precīzas statistikas par atrastajiem velosipēdiem un notvertajiem zagļiem policijai nav.
Ļoti bieži zādzībās vainojama pašu īpašnieku neapdomība. Pēc Rīgas Kriminālpolicijas priekšnieka Andreja Grišina vārdiem, likuma sargi galvaspilsētā un apkaimē katru nedēļu aiztur vidēji piecus velozagļus. Pērn pirmajās divās jūnija nedēļās vien Rīgas reģionā nozaga 113 divriteņus. „Tikai 25 divriteņu īpašnieki bija parūpējušies par elementārām slēdzenēm, bet pārēji 88 tos atstājuši nesaslēgtus!” bija pārsteigts Grišins.
Ir gadījumi, kad divriteņus nozog no balkoniem. Āgenskalnā, Baldones ielā, izveicīgi zagļi naktī aizstiepa divus velosipēdus no piecstāvu nama piektā stāva balkona. Garnadži uz balkona nokļuva no jumta, tā ka, arī šādi atstājot divriteni, to der kārtīgi pieslēgt.
Ministres ģimenei nozagti trīs divriteņi
Labklājības ministre Ilze Viņķele uz darbu centrā no savas ģimenes mājas „Spices” apkārtnē dodas ar divriteni. Vaicāta, kā viņa sargā savu velosipēdu, ministre „Degpunktā” teic: „Mans pamatprincips ir neiegādāties dārgu, spožu un zagļiem iekārojamu braucamrīku. Otrs princips — kvalitatīvs saslēgs, un te no lētā gala nederēs. Taupīšana uz ķēdi var maksāt visu riteni.”
Viņķele divriteni atstāj iespējami drošākās vietās, pašai pārskatāmā attālumā, tur, kur ir novērošanas kameras vai gana daudz cilvēku. Ierodoties darbā, viņai ir iespēja velosipēdu nolikt ministrijas pagalmā, kur sveši nestaigā un iekļūst tikai darbinieki.
„Vīram gan gandrīz nekas no tā nelīdzēja,” atzīst ministre. Viņķeles dzīvesbiedram Jurim nozaga divriteni, atstātu pie Rīgas domes ieejas, turklāt nemaz nebija glauns. Tiesa, saslēgs bijis pārāk vienkāršs un zaglim viegli pieveicams.
Divriteņi nozagti arī Viņķeļu dēliem — vienam pie mājām tuvējā veikala, bet jaunākajam no šķūņa. „Sevišķi sāpīgi bija par pastarīti, dzimšanas dienā uzdāvinājām labu divriteni, domājām, ka piecus gadus varēs braukt. Uzlauza šķūni un no visa riteņparka paņēma tieši šo, dēlam salūza sirds,” nopūšas mamma. Tagad visa ģimene brauc ar labiem, bet lietotiem holandiešu „Hercules” divriteņiem.
Zagļi krīt velokurjeru rokās
Un ko saka nozares profesionāļi — velokurjeri? Viņi apgalvo, ka vismaz pēc pašu pieredzes situācija ir uzlabojusies, un velta labus vārdus policijai. Iespējams, garnadži apjēguši, ka dumjākais ir pievākt kurjera divriteni. Rīgā vienlaikus „trasē” atrodas ap 30 velokurjeru, turklāt vairāki izbrauc arī ar motorolleriem vai auto, un viņiem visiem ir rācijas. Galvaspilsēta ir „noklāta”, un itin bieži garnadzis krīt velokurjeru „grupējuma” rokās.
„Notiesāts ir viens, kādus divus esam atsituši,” sarunā ar „Degpunktā” rēķina SIA „Velokurjers” direktors Oļegs Stoļarovs–Zariņš. Jāņa Andersona kontā ir divi zagļi. 2004. gada maijā viņš tikko bija sācis strādāt „Velokurjerā”, kad pašam nozaga divriteni. „Vakarā pārknieba ķēdi un nospēra tepat pie veloinformācijas centra, dispečeri vien pamanīja kamerās, ka ritenis jau „aiziet”. Bija pirkts pirms pāris mēnešiem. Otrā dienā braucu ar „zapasku” — pavisam nodriskātu darba veļļuku. Un netālu no toreizējās Sporta pils Tērbatas ielā pamanīju velosipēdu, pazinu, jo bija diezgan zīmīgi pedāļi no nerūsējošā tērauda. Uzreiz pa rāciju uzsaucu kurjeriem, ka sūtījumu nepaspēju paņemt, un sēdos viņam astē,” stāsta Jānis.
Zaglis, sapratis, ka viņu vajā, mucis kā zaķis, mezdams ar divriteni līkumus pa labi un kreisi, līdz izbraucis uz Ģertrūdes ielas — kurjeru biroja virzienā. Jāņa kolēģi, sazinoties pa rāciju, ātri vien ielenca velozagli, kurš iespruka kādā pagalmā, bet nekur tālāk vairs netika. „Tur mēs viņu arī sagūstījām,” teic Jānis. Vainīgais bijis ap 20 gadu vecs, iesākumā pat spirinājies pretī un negribējis rādīt velosipēda rāmja numuru — Andersonam bija dokumenti salīdzināšanai.
Svešas mantas tīkotāju nodeva policijai, tiesas spriedums gan bija maigs — divi gadi nosacīti, neraugoties uz apsūdzētā kriminālo pagātni. „Jau bija kiosku un veikalu „licis uz ausīm”, vēsture viņam bija,” zina teikt Andersons. Kurjeram smaidu raisa policijas rīcība, ierakstot dokumentos, ka likuma sargi paši noķēruši zagli, — lai labāka statistika un mundiera pogas spožākas.
Nelaimīgā kārtā to pašu divriteni trīs mēnešus vēlāk nozaga Pārdaugavā, Anniņmuižas bulvārī, no velostāvvietas pie „Rimi”. Diemžēl šoreiz tā neveicās, velosipēds palika neatrasts.
Pirms dažiem gadiem cits kurjers aizmirsa pieslēgt riteni Marijas ielā 2, pie ziņu aģentūras LETA nama. Kāda kurjere pamanīja, ka divi garnadži ar nozagto velosipēdu pa Avotu ielu šķērso Lāčplēša ielu un aizminas Deglava ielas virzienā. „Es tobrīd atrados Vīlandes ielas sākumā, uzreiz slēdzu „turbo” — sacensību režīmā. Citi smējās — neizšaujies, pēc tam nevarēsi sadot pat pa muti,” pasmaida Jānis.
Viņš paspēja īstajā brīdī, Avotu ielā netālu no Ģertrūdes ielas puisis nāca ārā no pagalma ar visu velosipēdu, acīmredzot bija mēģinājis notirgot lombardā. „Es viņu nogrābu un atvilku uz ofisu, lai Oļegs ar dispečeriem tālāk tiek galā,” atminas Jānis.
Zaglis iesākumā pieprasīja, lai viņam samaksā piecus latus, esot nupat nopircis, Jānis tādās blēņās neklausījās. Savu divriteni paņēmis pie vienas rokas, ar otru zaglēnu aiz čupra, garnadzis vilka līdzi nozagto velosipēdu — tā šī procesija nokļuva līdz pat velokurjeru mītnei Jēkabpils ielā, Maskavas forštatē. Zaglis nekādu piecīti nedabūja, bet Jānim darbavieta piešķīra 25 latu prēmiju.
Oļegs uzslavē Valsts policijas priekšnieku Intu Ķuzi — pateicoties viņam, velozādzības esot gājušas mazumā: „Viņa pamatideja ir aizstāvēt tautas intereses.” Statistika gan nav tik ļoti iepriecinoša — 2009. gadā Rīgas reģionā nozaga ap 1500 divriteņu, pērn, kā jau minēts, 1442, tātad tikai nedaudz mazāk. „Velokurjera” šefs jebkurā gadījumā ir pārliecināts: „Ir jāpalielina policijai finansējums. Nevis pieci procenti budžeta jāvelta ārējai aizsardzībai, bet gan iekšējai.”
Kamēr policijai nepietiek naudas, profesionāli zagļi pilnveido savu aprīkojumu. „Tagad ir instrumenti, ar kuriem var dabūt vaļā jebkuru atslēgu,” atzīst Jānis Andersons. „Tas ir tikai laika jautājums.” Tas gan nenozīmē, ka ir vienalga, kādus saslēgus lietot. Lētās trosītes ir viegli pārkniebjamas ar vienkāršām grieznēm, un šādā veidā sargāts divritenis ir gluži vai dāvana narkomānam, kuram vajadzīga kārtējā deva. Ievērojami lielākā daļa zagļu nav profesionāļi, un pret viņiem derēs kārtīgs tērauda saslēgs, saukts par pakavu.
Lai arī profesionālie griezējinstrumenti ir skaļāki, kurjeri atzīst, ka Latvijā šāda rosība garāmgājēju aizdomas vai interesi nerada. Šveicē kolēģim sabojājies saslēgs, viņš aizņēmies veloveikalā zāģi un darbojies vaiga sviedros, tur gan garāmgājēji jautājuši: „Is it your bike? (Tas ir jūsu divritenis?)”
Paši kurjeri parasti lieto pamatīgas ķēdes, jo tās ir ērtākas, aptinamas ap lielākiem stabiem. Tomēr arī ķēdes var pārkniebt, bet visbiežāk kurjeri zaudējuši divriteņus neuzmanības dēļ — ieskrien pie klientiem birojā un braucamrīku atstāj tikai uz pāris minūtēm gaitenī, negribot krāmēties ar ķēdi. Iznāk no kabineta, un velosipēda vairs nav... Tā gadījies pat firmas direktoram Oļegam. Velokurjers Ingus atzīst, ka, sākot darbu šajā arodā, pusgada laikā tieši tā atvadījies no diviem velosipēdiem. Nozaga no ielas, kad šķita — ko tur slēgt, ātri ieskries birojā.
Velozagļu bandas pārvācas uz Vāciju
Tomēr Oļegs ir optimists — pērn kurjeriem nozagti tikai divi vai trīs divriteņi. „Lielā zagšana bija 2008.—2009. gadā, Rīgā strādāja profesionāļu bandas. Piebrauca ar busu, pārknieba ķēdes, iekrāva un aizveda. Kad sākās krīze, domāju, viņi pārvācās uz Vāciju,” spriež Oļegs. Viņš zina teikt, ka lietuviešu zagļu grupējumi „eksportē” uz Latviju Rietumeiropā zagtos divriteņus. Ar tādiem esot apgādāti studenti Liepājā.
Latvijā vidējais pedāļminējs pārvietojas ar 150—200 latu vērtu velosipēdu, ārzemēs cena ir 500—700 latu, tāpēc zagļiem ir izdevīgi darboties Rietumeiropā. Stoļarovs–Zariņš uzsver, ka kļūdainas bijušas policijas aizdomas, ka Latvijā zagtos divriteņus uzpērk velodarbnīcas. Ja apzagtais noķers svešinieku uz sava velosipēda, viņš taču noskaidros, kur tas ņemts, uz tādu darbnīcu neies un pastāstīs arī citiem — tā tikai var zaudēt klientus.
Tomēr par Vācijā nozagtajiem velosipēdiem tādas pārliecības vairs nav. Atšķirībā no Latvijas gan Vāczemē, gan citur Eiropā arī nav vienotā velosipēdu reģistra. „Ar to esam ļoti aizgājuši uz priekšu,” slavē Oļegs.
Jebkurā CSDD nodaļā vai elektroniski direkcijas mājaslapā iespējams reģistrēt savu divriteni, šopavasar velosipēdu reģistrā bija iekļauts jau ap 11 000 braucamrīku. Klātienē šis pasākums izmaksā 1,59 latus, elektroniski — 65 santīmus. Vēl par 67 santīmiem var saņemt reģistrācijas uzlīmi ar svītru kodu, to var atsūtīt arī pa pastu, tikai tad jāpiemaksā.
Nekad neatstājiet velosipēdu nepieslēgtu, pat, ja tikai ieskrienat uz pāris minūtēm dzīvoklī, veikalā vai birojā.
Izmantojiet tērauda pakavveida saslēgu — lai arī profesionāls zaglis to var pārzāģēt, tas prasa ilgāku laiku un var pievērst uzmanību. Turklāt šie saslēgi nav pa spēkam zaglēniem, kas lūko pēc ātra un viegla ķēriena.
Neatstājiet divriteni nomaļā vietā uz ilgu laiku, izvēlieties apsargātas vietas, novērošanas kameru tuvumā vai tur, kur ir daudz cilvēku.
Centieties pieslēgt rāmi kopā ar abiem riteņiem, ar pakavu var pieslēgt vismaz rāmi kopā ar vienu riteni.
Neatstājiet pie divriteņa velodatoru, sūkni, spuldzīti.
Arī šķūnīšos, kāpņu telpās vai uz balkona divritenis ir jāpieslēdz. Ne viens vien velosipēds ir nozagts no balkona.
Neatbalstiet zādzības, nepērciet velosipēdu bez dokumentiem, pieprasiet divriteņa pasi, kurā ierakstīts rāmja numurs.
Reģistrējiet savu divriteni CSDD vienotajā velosipēdu reģistrā, ļoti vēlams pievienot fotogrāfiju.
Ieteicams aprīkot divriteni ar GPS raidītāju, tad datora ekrānā varēs redzēt, kur atrodas velosipēds. Nelielā kastīte izmaksā 70 līdz 100 latu. Līdzko riteni sāk kustināt, tālrunī pienāk īsziņa.
Policijas atrastie velosipēdi
