Raimonda Vazdika: vīrieši ir jauki, tikai drusku baidās

Uz skatuves un ekrānā viņai tiek piespēlēti stipri jaunāki vīrieši, viņa runā atklāti un godīgi. Pie psihoterapeita neiet, jo tikpat labi varot izsūdzēt grēkus arī kaķim.

Tāda Raimonda ir – mazliet nepareiza, bet ļoti godīga. Sarunas laikā viņa daudz smejas un, šķiet, arī paraud. Tikai tā, ka ne asara nenobirst, bet paliek uz skropstu līnijas. Eleganta, klusa, inteliģenta, ar nedziestošu jaunības gēnu. Alternatīva.

Tu jau ilgus gadus esi saistīta ar „Austrumu robežu”.

Šī vieta izvēlējās mani. Pirms gadiem divpadsmit izdomāja, ka to vajag atklāt ar Marlēnas Dītrihas šovu. Šķiet, Jānis Rēdlihs, televīzijas režisors, teica, ka tā varētu būt es. Ne mirkli nedomājot, piekritu, sākās lielais darbs, materiālu vākšana, filmu skatīšanās. Scenogrāfs un viens no idejas autoriem bija Vilnis Vējš, režisore – Dita Balčus. Bīdījām idejas, uzrakstīju scenāriju.

Divpadsmit gadu laikā ir nospēlētas vairāk nekā 150 izrādes. Tā ir kā Ļeņins, mūžam dzīva. Protams, bija interesanti apskatīties, ko tagad sastrādājis Dailes teātris, bet, jāsaka, tā ir pilnīgi cita izrāde, šovs ar Raimonda Paula dziesmām. Es tomēr dziedu Marlēnas Dītrihas repertuāru. Tajā izrādē ir jauni teksti, viss pilnīgi citādi. Bija dīvaini, teikšu atklāti. Labais tonis man liedz jebkādā veidā komentēt otras aktrises darbu, jo skaidrs, ka Rēzija ir talantīga. Bet ar savu Marlēnu esmu lepna arvien.

Jūties mazliet kā autsaiders, spēlējot ne uz lielajām skatuvēm?

Draugi smejas, ka esmu mazo teātru lielā zvaigzne. Sāku spēlēt „Kabatā” Krāmu ielā, kur Māra Ķimele mani izraka no Rūtentāla grupas un iedeva pirmo romantisko lomu – Dezdemonu „Otello”.

Tevi paņēma no kustībniekiem un lika runāt?

Jā, 1989. gadā mani pēkšņi uzrunāja visi – Inta Gorodecka uz galveno lomu televīzijas uzvedumā „Pārpratums”, Una Celma – diplomdarba filmai „Krustceles”. Bija „Kabatas” pagrabs, tad – pieci gadi Jaunajā Rīgas teātrī, lielākoties Mazajā zālē. Stabu ielā bija Rīgas mazais teātris, kurā veidoju ludziņu.

Tagad Nacionālā teātra Aktieru zālē spēlēju Mirdzu Ķempi. Reiz sēdēju mājās un pārdomāju – man nav bijis perioda, kad jāskraida ar paplātēm, lomas man ļoti lielas un nopietnas – kā uzeju, tā nenokāpju. Bijušas otrā plāna lomas, bet maz. Arī uz lielas skatuves jūtos absolūti brīvi. Mazās zāles tuvums, kad esi metra attālumā no skatītāja, ir vēl sarežģītāks. Uz lielās iestājas cita brīvība. Tas, protams, prasa citu enerģētiku, bet ar to man nav problēmu. Es varu saņemties diezgan īsā brīdī, uzkāpt un kaut ko vēstīt latviešu tautai ļoti skaļi.

50 gadi – hohoho!

Kā tu domā, tavs profesionālais liktenis zināmā mērā saistīts ar tava rakstura iezīmēm?

Ja runājam par autsaiderismu, savā ziņā tā ir, tomēr es varēju uz skatuves vispār nenonākt. Neesmu beigusi Teātra fakultāti, bet – masu pasākumu režiju. Strādāju savā profesijā, veidoju programmas, režisēju, pulcēju domubiedrus. Maijā man bija 50 gadu jubileja – hohoho! – no tiem vairāk nekā divdesmit darbojos šajā jomā, pieredze sakrājusies diezgan baisa! Tas, ko es spēju, ir ilgstoša procesa rezultāts –es mācos, mēģinu, dziedu, dziedu, dziedu un vienā brīdī notveru – o, ir jau labi! Ceļš nav tik gluds. Iespējams, manā vietā cita, kurai nav šo īpašību – pacietības, mērķtiecības – un, protams, talantu, kas man doti... Esmu gājusi mūzikas skolā, kustību teātris bija 10 gadus – tas viss ir savācies. Liekas, tagad es varētu spēlēt jebkur un jebko. Dodiet man Annu Kareņinu – lūdzu! (Smejas.)

Vai tas dod mieru?

Vārds ‘miers’ uz mani neattiecas. Es radu mierīga cilvēka iespaidu, bet tāda neesmu. Viss ir tik trīsuļojošs un mainīgs. Es meklēju mieru visu laiku. Vakar braucu pie māsas staigāt gar jūru. Es meklēju mieru, kur vien var! Tāpat kā izmantoju mazāko iespēju jebkādam humoram – skarbam, melnam, vēl kādam. Draugi grib spēlēt ģitāru, dziedāt, es saku – labāk pastāstiet kaut ko jautru, lai varu izņirgties. Man tieši tā trūkst – bezbēdīgas jautrības! Arī to meklēju visur.

Ejot cauri dažādiem kolektīviem, sarodas cilvēki, kas kļūst tavējie?

Cilvēki ceļo no izrādes uz izrādi – Ilze Grunte, Ieva Akuratere, Ieva Pļavniece, Dainis Gaidelis, Andris Bērziņš, Ruta Vītiņa. Protams, mani interesē arī cilvēki, kurus redzu pirmoreiz. Tāpēc man patīk kino, televīzijas projekti. Uz izrādēm nāku kā uz draugu klubu. Pirms izrādes izrunājam pusi dzīves, pēc izrādes – otru pusi. Mājās nevar aiziet. Viņi ir tādi traki  – mākslinieciskas dvēseles! Mani cilvēki. Ļoti cienu arī prātīgus, konstruktīvus cilvēkus, tādu varbūt manā dzīvē drusku pietrūkst. Kas risina pamata, saimnieciskas lietas, pasaka, ka viss būs labi. Tā ņemšana uz sievietes pleciem ir nogurdinoša. Bet esmu pieņēmusi, ka tā tas ir.

Esi Vērsis?

Jā. Un jāvelk ir. Ik pa laikam tas atmaksājas – morāli un materiāli. Pašai jāorganizē, jārīkojas. Esmu satikusi daudz fantastisku cilvēku, kas devuši iespējas. Juris Rijnieks, Māra Ķimele, ko uzskatu par lielāko skolotāju. Ansis Rūtentāls atvēra širmi uz mākslām un mūzikām. 1988. gadā nebija pieejama sakarīga mūzika, video, bet viņam bija, viņš deva klausīties. Ap viņu virmoja pasaules elpa! Ar Hārdiju Lediņu visādas performances taisījām, uz ārzemēm braucām. Tādi cilvēki jau uz galvas neuzkrīt, laikam biju viņus nopelnījusi iepriekšējā dzīvē.

Man nav nekā, nekā...

Varbūt cilvēks jau bērnībā sevi sagatavo tam, kādus cilvēkus satiks.

Ja tinu filmu atpakaļ – nekad neesmu bijis ļoti drastisks un jautrs bērns. Vienmēr ar domīgām acīm, ar savu…

Likteņa sajūtu?

Liktenību! Ja tā uzrakstīsi, skanēs drausmīgi… Atceros, ka zināju – ceļš, kas man jāiet, ir ielikts sen. 2. klasē lasījām Skalbes pasakas, un skolotāja prasīja, kurš grib atstāstīt. Biju nenormāli apzinīga teicamniece. Man tik ļoti gribējās pastāstīt – es tā kā cēlu roku, kā necēlu... Gribēju ļoti dramatiski vēstīt rindu par Laimes māti, kura purina baltās villaines un teic – nav man nekā, nav man nekā! Tagad domāju – kas tam bērnam galvā, ka viņš grib ar Elzas Radziņas cienīgu attieksmi uziet un pateikt šo teikumu.

Ar cīņu biedru Valtu Pūci reiz smējāmies par manu daiļradi, ka šis “nav man nekā” tur atkārtojas ļoti bieži. Arī mana populārākā dziesma ir „Apsoli man neko”, un manā dzejoļu grāmatā – nekas man nesāp, negaida neviens, nevajag neko, uzdāvini šķiršanos... Ieprogrammēts, ka es bez tā varu iztikt! Galvenais ir netraucēt cilvēkus, neraustīt viņus, neko nepieprasīt. Varbūt tāpēc esmu viena, ka manī nav bijis tā kampēja gara. Manī reizēm cilvēki ir ieķērušies kā bulterjeri – es tevi nelaidīšu, man tevi vajag, kur tu iesi, es bez tevis nevaru! Bet man vispār nav tāda faila. Ja ir sajūta – kāds grib iet prom, lūdzu, ej!

Ne velti mani kādreiz uzrunāja Brehta „Kaukāza krīta aplis”. Ir bērns, māte un cita sieviete, kura apgalvo, ka bērns ir viņas. Tiesnesis ieliek bērnu apļa vidū, lai sievietes viņu rauj katra uz savu pusi. Dabīgi, īstā māte palaiž vaļā – lai bērnam nesāp. Tā filozofija manī stabili sēž, nespēju cilvēkus plucināt. Pieprasīt... Man atmiņā vēl kāda aina – kad gāju 3. klasē, pārcēlāmies uz citu dzīvesvietu. Man bija gadi trīspadsmit, kad pamodās tik šausmīgas alkas pēc bērnības mājām! Stāvēju pie loga, bimbāju un sarakstīju mūžā pirmo dzejoli – par aizgājušo bērnību, tādu triptihu. “Aizbirst skujām vecās kāpnes, takas, kas ved uz ielām baltām, ierauj mani svešā...”

Mans pirmais dzejolis ir par to, ka nekad vairs nebūšu bērns. Atskatos un saprotu, ka ne jau es izvēlējos to visu. Kaut kas sen bijis ielikts, es tikai atstrādāju virzienu. Saka – vajag vairāk gaišuma, saules, bla-bla-bla. Tāpēc arī, taisot izrādi, neviena nav melna traģēdija, vienmēr ir tā, lai var smieties un arī drusku pabimbāt. Kā dzīvē.

Vai tev, apzinoties šo skaudro, smeldzīgo pusi sevī, nav gribējies to pārstrādāt? Visi žurnāli pilni – Ošo un kas tik vēl… Tu esi apzināti strādājusi ar savu dvēseli?

Arī tagad strādāju. Un esmu nonākusi pie tā, ka negribas rakstīt dzeju. Var sākt drausmīgi visā gremdēties, ņemt skalpeli un griezt vaļā. Otrs variants ir mainīt uzstādījumu, domāt pozitīvi. Eju uz jogu, tur ir tehnika – vērot savas emocijas. Bieži to daru – ahā, re, kā viņai, tai Raimondai! Ko tur varētu darīt? Ne jau tik viegli izdodas. Bet kam vajadzīga gudrība, ja tā nepalīdz būt laimīgai? Mans mērķis ir kļūt brīvai, laimīgai, bet – ne uz otra rēķina. Reizēm saka – ja tu mani mīlētu, ja man būtu tas un tas, tad gan es būtu laimīga!

Domā, kāds cits padarīs tevi laimīgu. Nē. Kad kļūšu laimīga pati ar sevi, tad satikšu tos citus, un mums visiem kopā būs vēl laimīgāk! Kam vajadzīgs tāds sabrucis, depresīvi nošņurcis cilvēks, kurš cer, ka otrs atnāks un iecels saulītē! Es varu palīdzēt, uzmundrināt, bet būt blakus cietējam – to nevēlas neviens. Kristīnes lomu esmu izspēlējusi, gribēju, kā labāk, sanāca kā parasti.

Ja sieviete sevi upurē, dzīvojot kopā ar neglābjamu alkoholiķi, tātad vēl nav gana daudz izcietusi un grib sevi patramdīt. Tu nekad nevarēsi būt sakārtots, ja dzīvo ar tādu, kurš ir pa visām vīlēm iziris. Savs mazohisms tur ir. Manā jaunībā tas bija naivums. Tomēr dzērāji pamatā ir ļoti labi cilvēki. Mani draugi ir bohēmisti, es viņus mīlu, viņiem ir plašas dvēseles. Bet dzīvot ar tādu vienā istabā – tas ir cits stāsts...

Dēkaiņa bagātā dzīve

Tev trāpījās alkoholiķis?

Nē, mans vīrs Oskars Vazdiks bija narkomāns. Apprecējos ar Ulda Vazdika dēlu, jaunu, talantīgu cilvēku, par kura tieksmēm neko nezināju, jo Padomju Savienībā narkomānu jau nebija...

Nemācēji atpazīt?

It kā zināju, ka ir kaut kas bijis, bet ticēju, ka kopā iesim uz gaišo tāli! Visādas mācības ir bijušas. Sapratu, ka no destruktīvām tieksmēm – narkomānijas, alkoholisma – otrs cilvēks nevar izglābt. Tādi vācēji neko būtiski nevar līdzēt, ja cilvēks pats negrib.

Tev pietika spēka pagriezties un iet prom?

Nē, mēs izšķīrāmies. Viņš sāka pazust, klejot, kā tas viņiem ir svarīgi… Pēc astoņiem gadiem viņš noslīka. Tajā laikā vairs nekontaktējāmies. Stāsts nebija garš, bet ārkārtīgi skarbs.

It kā arī, piedod, atbilstīgs tavai ieprogrammētajai smeldzei.

Es arī uzskatu, ka ir darbojies liktenis. Mani tolaik bildināja arī patlaban sabiedrībā ļoti pazīstams cilvēks, ar viņu man no ārpuses viss būtu bijis gludi, bet... zinu, ka būtu sajukusi prātā vai aizbēgusi. Ja es būtu apprecējusies ar kādu, kas ir mans cilvēks, gādīgs, rūpīgs tēvs, šajā sfērā es noteikti nedarbotos.

Droši vien tu būtu pasniedzēja kādā koledžā.

Varbūt. Pēc „kondženes” strādāju Mākslas darbinieku namā, varbūt būtu tur. Bet bija Atmodas laiks, viss bruka, veidojās... Es, tāda izpluinīta un gatava uz jebko, trāpījos īstajā laikā. Ja vēl arvien būtu Padomju Savienība, tādus teātrus nedibinātu. Esi beidzis teātra fakultāti, strādā teātrī, neesi – nestrādā! Tagad, ja ir vēlme, pat naudu nevajag! Ieliec „Youtube” savu mazo filmējumu un kļūsti slavens. Arī sevi grasos mazliet padzenāt. Esmu noslinkojusi būt interneta vidē, bet man ir daudz visa kā... Pagaidām „Youtube” var atrast pusotru dziesmu. Kāda nozīme, ja tu visu ko dari, bet par to neuzzina miljoni! (Smejas.)

Tomēr tā dēkaiņa dzīve ir ļoti bagāta, vai ne?

Jā, Olga Rajecka uzrakstījusi grāmatu. Domāju – ha, man arī piecdesmit, varbūt vajadzētu... Nē! Par agru.

Vēl jāpakrāj notikumi?

Nē, ko rakstīt ir baisi daudz! Sanāktu kopotie raksti. Par sevi es varētu pastāstīt gandrīz visu! Bet cilvēki, kas bijuši ar mani, nevaru viņu vārdus ļaunprātīgi izmantot. Kāds, tikko precējies, lasīs… Nu, kādi segvārdi! Latvija ir tik maza… Bet man ir dzejas grāmata „Rētas. Zelts”, ko izdevu uz četrdesmit gadiem. Dzejoļi, kas krājušies gadus piecpadsmit.

Tā bija krīze?

Nekādā gadījumā! Tas bija lidojums! Beidzot savācu vienā grāmatā arī sev tuvu cilvēku fotogrāfijas, tas viss tur ir. Lūdzu, ja kāds kaut ko grib vilkt kopā, meklējiet grāmatā! Bet parakstīt zem fotogrāfijas – mēs ar viņu darījām to un to – kādas man tiesības? Varbūt, kad man būs astoņdesmit... Ļoti sen kāda dziedniece teica, ka garais mūžs man ierakstīts pa vecāsmātes līniju. Sen zinu, ka man jāvelk gara vaga. Reizēm pārņem klusa panika – ar ko piepildīt nākamos 40 gadus? Kļūstam vecāki, draugi aizies... Man tam visam būs jāiet cauri!

Un gribas taču ko tādu, lai nav jāsaka, ka mūžs nodzīvots velti. Varbūt vēl kādu arodu apgūt? Šķiet, kāda jēga mēģināt izspiest no sevis kārtējo pantu – ņem un pamācies valodas, angļu, itāļu! Pagājušogad ar māsu un Aivaru biju slēpot Livinjo, nopirku itāļu sarunvalodas vārdnīcu. Tālāk par trim pirmajām lapām, protams, netiku. Bet varētu tak sēdēt un mācīties! Nē, televizors jāieslēdz... Šito es sevī necienu, nemīlu, lamāju, kauninu. Slinkums tas ir.

Ar trauslu ledu aizvilktas

Puika ir tevī atsities?

Pēc rakstura – jā. Arī pēc uzvedības. Bet pēc skata viņš tomēr uz Vazdiku dzimtu, gan Uldī, gan Oskarā – liela auguma, deguns, seja…

Tu, pazīstot sevi, esi viņu mēģinājusi veidot ar citādāku skatienu uz pasauli?

Neesmu nekāda klasiskā mamma, kas dricelējusi bērnu, staipījusi pa pulciņiem – lai bērns visu dara, jo mamma grib realizēties. Reiz viņa bērnībā pie eglītes konstatēju, ka muzikālās dzirdes viņam nav, dziesma par lācīti tiek vilkta ļoti šķībi, un sapratu – ahā, uz mūzikas skolu tātad nebūs jāved. Jūrmalā nekādu dižo pulciņu nebija. Pēkšņi 9. klasē viņš pats aizgāja uz kori, atņēma man ģitāru, iemācījās spēlēt... Skolas izlaidumā viņš kora priekšā dziedāja kā solists, un mēs, visi radi, nokritām no krēsliem, jo tik skaistu balsi (man kā mātei tā likās) es mūžā nebiju dzirdējusi!

Viņš tev neteica – mammu, kāpēc tu mani nevedi uz mūzikas skolu?

Nē! Pats sēdēja pie datora, komponēja dziesmas, tagad Kultūras akadēmijā vienā no labākajiem koriem dzied solo – ļoti sarežģītu mūziku! Viņš realizējas par simts procentiem. Kādreiz viņš mūs visus smīdināja, un visi radi viņu kaunināja – Reinīt, tev ir tādas aktiera dotības! Bet viņš negribēja. Spītība viņā ir no Vazdika. Arī no manis. Viņš mācījās Kultūras akadēmijā – ceru, kādreiz arī pabeigs...

Ko viņš mācījās?

Kultūras menedžmentu. Nu jā, tā viņa personība tomēr ir mūsu visu kopdarbs. Mana mamma bija skolotāja skolā, kur viņš mācījās. Arī mana māsa palīdzēja. No otras puses – Ilze Vazdika auklēja…

Ar Vazdiku dzimtu tev nezuda saikne?

Nē. Vita Vazdika, Oskara mamma, man bija kā otrā mamma, viņa arī diemžēl pirms dažiem gadiem aizgāja. Tā radu būšana mums ir pilnīgā kārtībā. Tagad esam trīs Vazdiki – Ilze, Reinis un es. Uz jautājumu, kādam jābūt vīrietim, lai viņš man patiktu, vairs neatbildu. Esmu gatava parunāt par mūžību, ģeogrāfiju un dzīvniekiem. Par ceļojumiem. Kaut pašķirstu sieviešu žurnālus, tiešām novērtēju… Man patīk lielās intervijas. Bet, ja cilvēks par sevi neko nestāsta, tad nemaz nav ko sākt. Man vienīgi nepatīk tās grēksūdzes. Grēki jāsūdz… Nezinu. Dieviņam.

Saka, katoļi esot priecīgāki.

Jo nomet nastu? Es savam kaķim varu izstāstīt, kā man iet! Jā, mēs paņaudam viens otram. Cilvēki iet pie psihoterapeita. Saprotu, vajag izrunāties. Kļūst vieglāk. Bet nespēju nedomāt par komēdijām, kur tiek izsmieti psihoterapeiti. Ka psihoterapeits pats skrien uz otru istabu iedzert, paraudāt vai pakliegt telefonā uz sievu vai vīru. Kā tas būs – es prasīšu: kā man dzīvot, ko darīt? Nespēju iedomāties, ko psihoterapeits man pateiks.

To jau viņi it kā nemaz nesakot.

Nu jā. Viņi man ļauj izrunāties. Nezinu, vai viņi pat varētu mani uzvedināt uz kādām jaunām pārdomām, jo, šķiet, teorētiski es zinu visas lielās dzīves norises, kas no kā izriet, jebkuru psiholoģisku jautājumu. Jo psihe darbojas tieši tāpat kā daba. Tāpēc arī uzskatu, ka rakstīšana un dzejošana ir lēkšana purvā zem ledus, var aizmaldīties ārprātīgi tālu un sāpīgi. Un maldīties visu atlikušo mūžu.

Bet nelecot neko godīgu nevar uzrakstīt.

Nevar! Un es ļoti labi apzinos, ka tā ir tāda ādas plēšana. Zinu, ka viss ir ar tādu plānu kārtiņu pārvilkts. Nedrīkstu sākt raudāt. Jo, ja sākšu pa īstam raudāt, viss saskries tā… Parauj vienu diedziņu, tam piesiets vēl viens… Tas ir tāds kamols, kuram, nepārtinot uz otru pusi, cauri netiksi. Tomēr sievietei jāparaud. Bet – ātri un ražīgi! Jo, kad sāc domāt un vīt pagātnes un nākotnes ainas, tu beigās vairs nesaproti, par ko raudi. Par visu! Domāju, katra sieviete to ir pieredzējusi – sāk par kaut ko konkrētu, tad atceras vēl kaut ko, līdz saveļas tāda šausmu bumba, ko atkal vajag nomest nost. Tāpēc tā iešana pie psihoterapeita…

Viņiem jau kārbiņa ar salvetēm nolikta...

Nu, dažreiz ļoti vērtīgi.. Bet man tā nav bieži, neuzsāku arī sirdi plosošas sarunas ar draudzenēm. Teiksim, ar savu trīs māsu kompāniju – Ilzi Grunti un Ievu Akurateri. Mums ir ļoti dziļa kompānija! Viena otrai esam vajadzīgas. Kopā atpūšamies, esam uz Franciju braukušas. Nav tā, ka par visu ko sazvanāmies, bet, ja man gribas kaut ko izstāstīt, apsēžamies pie vīna. Tā ir tā psihoterapija – tuvie cilvēki, ar kuriem vari parunāt. Mēs tikai par to viens otram nemaksājam naudu. Bet visu es pat sev nevaru izstāstīt! Katrā cilvēkā ir seksualitāte, erotiskās fantāzijas. Vai kāds pats sev ir atzinies līdz galam, cik tālu… ko viņš īsti grib? Es esmu atzinusies, un mans tas secinājums ir bijis diezgan tāds…

Šokējošs?

Šokējošs! Jā! Jo, kā saka, fantāzijas tāpēc ir fantāzijas, ka tur darbojas ne viens vien cilvēks, un tu pat skaidri nezini, kas ir tas otrs. Mums pret personīgo dzīvi ir liela tolerance. Es nekad neprasīšu ne Ievai, ne Ilzei par dēkām vai, tieši otrādi, nopietnām attiecībām. “Kā tev ir ar viņu? Vai jums jau beidzās? Izstāsti!” Ja pati gribēs, izstāstīs.

Vienu brīdi sāku sajusties kā pūķis, kurš apēd savu asti, jo neviens man neko nejautāja, un pašai nebija grūdiena sākt runāt, jo viss, kas ar mani notiek, ir diezgan sarežģīti. Gan ar veselību, gan nākotnes plāniem, gan pagātnes notikumiem. Es par to nespēju runāt, un man neviens nejautā. Domāju – interesanti, cik gadu mēs par to nerunāsim? Bet ir brīži, kad sāk birt... Man ir bijis tā – kā jūs toreiz izšķīrāties, kāpēc? Tad, ja cilvēks tiešām grib zināt, es izstāstu.

Bet ir tādi, kas pajautā, bet, kolīdz es sāku stāstīt, tā viņš: “A man! A man bija tā un tā!” Tad sēžu un klausos. Bet – cilvēks grib izstāstīt, tātad viņam to vajag. Es esmu laba klausītāja. Man liekas, dodu arī diezgan sakarīgus padomus. Tā ka vari man kaut ko izstāstīt! (Smejas.) Nestaigāšu apkārt un nepārstāstīšu. Kā vīramāte smējās – pie manis kā akā, kas nāk, tas padzeras.

Pieļauju, būšu laimīga

Ar šodienas prātu tu 20 gados būtu cita?

Divdesmit gados biju pirmā kursa studente. Domāju, tā laika bērniem bija zināms optimisms un naivums. Tagad, starp citu, arī ir brīnišķīga jaunatne, gudri, talantīgi. Viņi ir tādi –veselīgāki. Brīvā Latvija, protams, cits stāsts. Bet šaubos, ka es būtu cita. Īstenībā arvien domāju, ka man ir iespēja gan darbā, gan personīgajā dzīvē – ja uzskata, ka šī ir mana atlikušā mūža pirmā diena – veikt neiespējamus varoņdarbus un piedzīvot neiespējamu laimi. Jo daudzi zina, ka ne jau pusaudža gados viņi bija laimīgi, kad bija jāraud par pumpām un nelaimīgu mīlestību. Tad mamma neļāva, tad jāpierāda sevi darbā, vēl citi periodi…

Laimīgs tu vari būt jebkurā brīdī, ja vien, protams, pats pilnīgi un galīgi neesi sačakarējis veselību. Septiņdesmit gados, pieļauju, es būšu laimīgs cilvēks, ja vien turpināšu rūpēties, lai viss strādā, darbojas. Es, tāda apzinīga būtne, blakus bohēmas dzīvei arī cenšos sevi kopt. Saku savām kājām – paldies, ka jūs man esat! Es jums šito un to izdarīšu! Nopirkšu labas kurpes. Muguriņai – vakar biju uz ūdens aerobiku. Pastāvēju zem kaskādes, un no pleciem izsitu ārā visas tās šausmas. Es cenšos, lai man ir...

Vai tu domā par vieglumu, rotaļīgumu, koķetēriju, kas varētu patikt vīrietim?

Vispār es koķetēju. Man patīk vīriešu sabiedrība, un, ja kāds man pievērš uzmanību un man neliekas, ka tas ir galīgi garām, es noteikti pakoķetēju, paņemos. Tāpat vien, prieka pēc – zinot, ka nekas tur… Es arī domāju – tie vīrieši, jauki viņi ir, bet droši vien baidās arī no manis drusku. Kaut vai „draugos” – sūta apsveikuma kartītes. Sveši vīrieši. Daži uzvārdi itin bieži atkārtojas. Sūta un sūta, un sūta. Domāju, interesanti – nu, ko viņi tagad domā? Ka rakstīšu viņiem vēstuli?

Viņi gaida, ka teiksi paldies, un tad viņi varēs pateikt – liels lūdzu.

Es īsti tādai vēstuļu draudzībai neticu, tāpēc arī nemēģinu izmantot kādus interneta portālus ar iepazīšanos. Ja kāds grib ar mani iepazīties, tas ir šausmīgi viegli! Lūdzu, atnāc uz izrādi, pasniedz puķi, palūdz autogrāfu, teikums pa teikumam…

Uzaicini uz glāzi vīna.

Jā, lūdzu. Tas ir tik vienkārši!

Tagad viņiem būs skola rokā, un tu nevarēsi atkauties.

Esmu pat kādam cilvēkam tā rakstījusi. Viņš ļoti gribēja ar mani satikties, teicu – lūdzu, varam satikties pēc izrādes, te ir kafejnīca, es labprāt parunāšu! Jā, bet te, redz, astoņi lati par biļeti jāmaksā! Un es saprotu, ja cilvēks tagad nevar samaksāt tos astoņus latus, lai ar mani iepazītos, tad – sveiki. Nu, man jau to naudu no viņa nevajag, bet es saprotu, ka tā vēlme nav tik liela. Izrādes dienā vēl par četriem latiem var nopirkt!

Seriālā „Tikai nesaki man Bizu” tavai varonei Sofijai veidojas attiecības ar stipri jaunāku puisi. Ko tu domā par šādu variantu?

Man ir bijuši jaunāki pielūdzēji.

Stipri jaunāki?

Mhm. Nekas dižs – desmit gadi.

Kāda ir sajūta? Līdzvērtīga?

Līdzvērtīga. Nu… Varbūt tāpēc arī tas izjuka, ka vienā brīdī tas vairs nav līdzvērtīgi. Kad tas rožu periods paiet…

Tad sajūti starpību?

Tad jā. Bet es ticu, ka desmit gadi vēl ir normāli. Divdesmit jau, man liekas, aiziet mātes un dēla sindroms. Bija brīnišķīgs projekts ar Valtu Pūci, Renāru Kauperu un Raimondu Ozolu – tuvplāni, koncertu sērija. Mans draugs Vilnis Vējš teica: “Tu tik labi izskaties blakus Kauperam. Es tev uzrakstīju lugu!” Tā ir tā luga, kas tagad skatāma Nacionālajā teātrī par Mirdzu Ķempi, kas apprecas ar 25 gadus jaunāko Linardu Naikovski. Ļoti interesants stāsts, viņi nodzīvoja padsmit gadu, bet viņš bija netradicionālas orientācijas.

Ķempe viņu mīlēja?

Savā ziņā... Viņiem bija arī intelektuāla mīla, viņš bija ārkārtīgi izglītots, prata valodas, drusku slaists, ar netikumiem. Man pretī spēlē Toms Liepājnieks. Nu, es viņu redzu kā dēlu! Un viņš arī ir tieši mana dēla vecumā. Mums jāspēlē laulāto attiecības. Divdesmit pieci gadi tiešām ir par daudz! Lai gan varu iemīlēties jebkurā partnerī. Tas – no Māras Ķimeles skolas, spēlējām etīdes „Otello”, un man bija jāiemīlas Nikā Ērglī. Ir sava tehnika un vienkāršas patiesības, kā otrā iemīlēties.

Tu varētu ļauties tādam dažu dienu neprātam?

Ko es tagad, melošu? Pateikšu – jā, esmu gatava neprātam! Un pēkšņi man – du-du-du-dū!

Nebaidītos no salauztas sirds?

Nez kāpēc man ir naiva cerība, ka es mācētu izdzert to šampanieša glāzi, divas, arī pudeli bez lielas paģiru sajūtas. Tā nepieķerties, lai pēc tam sistu galvu pret sienu. Jo esmu iemācījusies, ka varu iztikt bez jebkā. Ka varu pateikt – o, tas bija skaisti un paldies! No vienas puses, varu būt vieglprātīga, no otras esmu, ārkārtīgi smagprātīga. Mani tā sajūta ir aplaimojusi reizes desmit – kad tu pēkšņi jūti, kā aizbrauc jumts. Kad tu sāc muļķīgi smaidīt un saproti – jā, dzīve ir vienreizīga, un tas cilvēks ir vienreizīgs! Tas laiks ir pēkšņi tik pilns! Un, darot jebko, ir tik labi un interesanti. To sajūtu ne ar ko nevar apmānīt.

Tava Marlēna desmit gadu laikā ir kļuvusi gudrāka?

Gudrāka ne gudrāka, smalkāka ne smalkāka, bet mani priecē, ka šai lomai nekad nebūšu par vecu. Izrāde varbūt tiks spēlēta reizi gadā, reizi divos vai piecos, bet tā mani pavadīs visu mūžu. Tas būs ļoti interesanti! Ka es savos astoņdesmit gados tajā pašā kleitā, kas man uzšūta, kad bija četrdesmit. Ar to es drausmīgi lepojos, ka man tā vēl arvien der, ļoti šmauga.

Tu nedrīksti pieņemties.

Nē! Es neesmu tik bagāta, lai šūtu jaunas kleitas. Kad es tāda sačervelējusies tur mēģināšu ko vēstīt Marlēnas balsī, domāju, ka tas būs daudz lielāks šedevrs nekā tas, ko mēģinu tagad...

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” /Foto: Aigars Hibneris