Šonedēļ jāprasa brīvība ziloņiem un jāsvin Luksemburgas monarha dzimšanas diena

Zoodārzu ziloņu aizsardzības diena (20. jūnijs)

Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības organizācija „In Defense of Animals” kopš 2009. gada ir iedibinājusi tradīciju katru gadu 20. jūnijā atzīmēt Vispasaules dienu zooloģisko dārzu ziloņu aizsardzībai. Dzīvnieku aizstāvji uzskata, ka zvēru dārzos nedrīkst turēt ziloņus, jo tajos viņiem jāmitinās šaurā platībā, viņi nespēj pietiekami kustēties, stāv uz cietas grīdas un līdz ar to ir pakļauti slimībām. Šīs dienas galvenais uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību ziloņu barbariskajiem dzīves apstākļiem zooloģiskajos dārzos un panākt viņu atbrīvošanu un palaišanu atpakaļ brīvībā – džungļos. Dzīvnieku aizstāvji skandina trauksmes zvanus – ziloņi zooloģiskajos dārzos tiek spīdzināti! Īsāk sakot, 20. jūnija sauklis ir: „Brīvību ziloņiem!”

Rīgā lielas protesta akcijas Mežaparkā šai dienā mēs diez vai piedzīvosim, jo ziloņi no mūsu zvēru dārza jau 2003. gadā tika evakuēti uz Nīderlandi. Rīgas ZOO esošā 1914. gadā būvētā ziloņu māja vairs neatbilda nekādiem ziloņu labturības noteikumiem un viņus nolēma izmitināt citur Eiropā. Savukārt iecerētajai jaunajai ziloņu mājai, kurai pēc savulaik izstrādātajiem plāniem vajadzēja būt gatavai šogad uz mūsu zooloģiskā dārza 100 gadu jubileju, globālās krīzes dēļ nauda neatradās un nav zināms, kad tā būs.

Tā kā ziloņus mums tuvākajos gados necerēt. Bet varbūt, ka tā arī labāk, jo pirmajiem Rīgas zooloģiskā dārza ziloņiem – Meri un Joma - dzīve pie mums diez ko salda nebija.

Latvijas vēsture nevar lepoties ar cieņu pret ziloņiem. Drīz pēc iesprostošanas Rīgas zooloģiskajā dārzā viņus apšaudīt ar dažādiem priekšmetiem devās skolu resgaļi. Savu roku ziloņu spīdzināšanā pielika arī vēlāk slavenais latviešu dziedātājs Mariss Vētra, kurš 1914. gadā būdams vēl Rīgas Aleksandra II ģimnāzijas audzēknis kopā ar draugu ar iesauku Desmitnieks bija iemīļojis doties uz zoodārzu izklaidēties, šaujot pa ziloņiem. Savukārt 1. pasaules kara laikā 1917. gadā zooloģisko dārzu slēdza un kara un bada nomocīta tauta ziloņus nošāva, aizveda uz lopkautuvi, sadalīja gabalos un apēda.

Vienīgās liecības, kas palikušas no Zooloģiskā dārza ziloņiem, ir kauli - Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejā apskatāms Meri galvaskauss, bet Joma galvaskauss un kauli atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē Jelgavā. Abiem galvaskausiem ir lodes caurumi pakausī.

Pasaules Skeitborda diena (21. jūnijs)

Ceturtdien jau astoto gadu pēc kārtas visas pasaules skeitbordisti vienosies, atzīmējot starptautisko Skeitborda dienu. Pasaules Skeitborda diena aizsākās 2004. gadā 21. jūnijā Ņujorkā ar mērķi izveidot skeitborda kopienu un informēt sabiedrību par skeitbordu, tā būtību un vajadzībām. Skeitborda dienas idejas autori bija skeitborda industrijas pārstāvji un šīs dienas ieviešanas mērķis, protams, bija skeitošanas reklāma un panākt, lai veikalos pēc iespējas vairāk pērk skrituļdēļus.

Tomēr dažu gadu laikā Skeitborda diena pārvērtās arī par vērā ņemamu tusiņu dienu. Varbūt pirmdiena būtu īstā diena padomāt, ka pārvietošanās pa ielās nav paredzēta tikai un vienīgi gājējiem, riteņbraucējiem, motociklistiem un autobraucējiem, bet arī skrituļotājiem. Latvijā nemaz tik bieži skeitbordisti nerunā par bedrēm uz asfalta un drošu pārvietošanos...

Jāatgādina, ka skeitbords dzima tieši pilsētas ielās, skeitborda parki braucējus tikai ierobežo. Tajos ir labi skeitot, lai iemācītos kaut kādu konkrētu triku. Īstie skeiteri skeito tikai ielās – meklē labākās un interesantākās pilsētas vietas, kur izdomāt vai iemācīties ko jaunu.

Jāņi ir pats labākais laiks, kad apmeklēt vienu no Eiropas „mazvalstiņām” – Luksmeburgu. 22. jūnijā tur plaši sāk atzīmēt Luksemburgas nacionālos svētkus, jo 23. jūnijs ir noteikts par valsts monarha – Lielhercoga dzimšanas dienu. Svētki patiešām ir karaliski, bet tiem praktiski nav nekāda sakara ar monarha dzimšanas dienu. Bet, lai dzīve būtu krāšņāka, var taču vienreiz gadā sarīkot „viltus” dzimšanas dienas ballīti!

Vēsturiski 23. jūnijs it kā būtu Lielhercogienes Šarlotes (valdīja Luksemburgā no 1919. līdz 1964. gadam) dzimšanas diena, kura patiesībā nav viss vasaras saulgriežos, bet gan ziemas spelgonī - 23. janvārī. Monarhi dara kā grib, un Lielhercogiene savu dzimšanas dienu pārnesa uz daudz patīkamāku gadalaiku – vasaras saulgriežiem. Kad Lielhercogienei Šarlotei beidzās valdīšanas laiks, šai dienai tika piešķirts nacionālu svētku statuss.

Vislielākā ballēšanās notiek dienu iepriekš 22. jūnijā, kad pilsētas laukumi, skvēri un kafejnīcas piepildās ar cilvēkiem, kur tiek organizēti bezmaksas koncerti, folkloras šovi un dejas. Ielas ir pilnas ar visdažādākajiem ielu māksliniekiem: klauniem, mīmiem, ugunsrijējiem. Saulei rietot, pilsētu izgrezno gaismas projekcijas uz ēkām un Petruses ielejā. Pusstundu pirms pusnakts sākas uguņošana no Ādolfa tilta. 23. jūnijā ir svinību oficiālā daļa, kad Lielhercogs tiekas ar tautu, notiek militārā parāde un svinīgas ceremonijas.

Luksemburgas Lielhercoga dzimšanas dienas ballīte ir izcils piemērs tam, kā savu dzimšanas dienu pieskaņot gadalaikam un likt to svinēt desmitiem tūkstošu cilvēku. Bet to jau atļauties var tikai karaļi…

Uguņošana par godu Luksemburgas Lielhercoga dzimšanas dienai

Uzvaras diena Igaunijā (23. jūnijs)

Līgo dienā mūsu ziemeļu kaimiņi svin ne tikai vasaras saulgriežus, bet arī Uzvaras dienu. Zīmīgi, ka viņi savu uzvaru 1919. gada Brīvības cīņās atzīmē, pieminot igauņu karaspēka uzvaru Latvijā – tā dēvētajās Cēsu kaujās. Šajā dienā Igaunijā paralēli Jāņu ugunskuriem notiek arī militārās parādes un dažādi citi patriotiski pasākumi. Igaunijas Uzvaras dienu pienāktos godam atzīmēt arī latviešiem, jo, ja nebūtu igauņu karavīru, diez vai mēs 18. novembri svinētu 18. novembrī.

Igauņi 1919. gada 19. – 23. jūnijā latviešiem palīdzēja Cēsu kaujās - izšķirošā bruņotā sadursmē ar vācu landesvēristu un Dzelzs divīziju, kas beidzās ar ienaidnieka sakāvi. Līdz ar to Igaunijas Neatkarības kara galvenā kauja ar vāciešiem notika pie Cēsīm un igauņi, cīnoties par savas valsts neatkarību, naidnieku pūļus aizdzina arī no Ziemeļlatvijas. Tiesa gan nekur tālu – līdz Rīgai.

Vācu landesvēra armija 1919. gada vidū jau bija ieņēmusi Rīgu un uzsāka karagājienu pret Igauniju. Igauņiem izdevās vācu Dzelzs divīzijas uzbrukumu atvairīt tieši 1919. gada Līgo vakarā. Latviešiem gan ilgāk nācās pacīnīties par savu brīvību. Latvijas Brīvības cīņu izšķirošā kauja notika tikai pēc pieciem mēnešiem – 1919. gada 11. novembrī, Rīgu atbrīvojot no Bermonta karapūļiem.