Jaunā vīrieša - zemnieka un tēva - rokas palika siena pļavā
Iztēlojieties, ka jums nav roku. Pamēģiniet atvērt durvis, iedzert tēju, noglaudīt kaķi, atvērt grāmatu, samīļot savu bērnu... Armandam tā ir skaudra realitāte kopš pagājušā gada vasaras. Viņa rokas palika siena pļavā.
Zemnieku saimniecība „Juri” ir viena no lielākajām Jaunannas pagastā, vēl pērn Armands Zariņš bija darbīgs palīgs vecākiem Gundegai un Egonam, kad vajadzēja, kāpa uz traktora vai ņēma mēslu dakšas, — laukos kārtīgiem cilvēkiem darba netrūkst. Pabeidzis Apes vidusskolu, viņš rāvās saimniecībā, vien gadu nostrādāja Īrijā, bet sirds vilka atpakaļ uz dzimto pagastu un „Juriem”. Pērn pavasarī Zariņi, nākotnes plānu iedvesmoti, paņēma kredītu un iegādājās zirgu saimniecību „Arāji”.
Abas rokas siena presē
18. jūlija vakarā Armands steidza savākt sienu, pirms sāk līt. Pēkšņi ieķērās siena prese, puisis izkāpa no traktora, paraustīja diegu, tālāko viņš neatceras. Vienā mirklī abas rokas bija ierautas presē, neglābjami norautas un sadragātas.
„Juru” pagalmā mūs sagaida Gundegas kundze, Armands un sunene Milda — reti lādzīgs rotveilers, kas apliecina veco patiesību, ka suns ir saimnieka spogulis. Ja cilvēkam ar raksturu viss kārtībā, arī viņa suns apkārt naidniekus nemeklēs. Kad notika nelaime, Milda ļoti pārdzīvojusi, atceras mājinieki.
Kļuvis par tēti
Saimniece, gaidot žurnālu „Degpunktā”, izcepusi gardus pīrāgus un plātsmaizi, uzvārījusi smaržīgu tēju. Galds noklāts ar vācu firmu bukletiem — nesen Armands kopā ar jaunāko brāli Ansi izbraukāja Vāciju, meklējot, kur tikt pie modernām roku protēzēm. Braukuši ar auto, tūkstošiem kilometru turp un atpakaļ — bez ģimenes atbalsta tas nebūtu iespējams.
Armands gadu pēc baisās nelaimes spēj ar pieri durvis atvērt un pa mobilo tālruni runāt, piespiežot aparātu ar galvu pie pleca. Bet piespiest pogu, kad telefons zvana, viņš nevar, to izdara mamma... Par pārdzīvoto, par to, kā viņš pielāgojas dzīvei bez rokām, Armands nerunā, vien nosaka: „Un kā jūs domājat?”
Šoziem viņš ir kļuvis par tēvu, meitiņai Alisei nu jau ir nepilns pusgads, draudzene Marija liktenīgajā vasaras dienā bija gaidībās. Mazā guļ diendusu, un vecāki negrib bērnu traucēt, tā ka bildēšanās izpaliek. Ansis žurnāla viesošanās laikā devies malku skaldīt, darbi nevar gaidīt, bet tieši brāļa un vecāku dēļ viņš pameta viesstrādnieka dzīvi Īrijā. Trešais, vidējais brālis Māris strādā Rīgā, piena kombinātā, arī ar viņa atbalstu īstajā brīdī Zariņi var rēķināties.
Gundega atnes ģimenes albumus — Armanda skolas izlaidums, saimniece uz zirga, Armands Latvijas armijā, vēl obligātā dienesta laikā, pozē kopā ar ieroču biedriem kamuflāžas formās mežā, bruņoti ar automātiem. „Ellīgi lepni izskatās,” priecājas māte. „Un, re, kur visi trīs brāļi kopā.”
Baudot pīrāgus un tēju, apsmaidām rudo kaķi Murčiku, kurš sen vairs apkārt neblandās un rāda mēli, jo zaudējis priekšzobus. Saimniece atceras smalku kungu no Jēkabpils, piena uzpircēju, kurš atbraucis ar džipu un velti sabridis dubļos smalkās kurpes, jo piedāvājis piena cenu, zemāku nekā Valmiera. Tādas ir lauku saviesīgās sarunas, tomēr galvenais ir tas, par ko visgrūtāk tērzēt, — Armanda rokas.
Šajā laikā Zariņi „izsērfojuši” internetu, meklējot Armandam jaunas rokas. „Bija internetā japāniete, kurai pielikta robota roka,” zina teikt Gundega. Ansis un Armands martā Vācijā apmeklēja uzņēmumu „Otto Bock”, kas piedāvā protēzes, ko var darbināt ar muskuļiem, tikai jāiemācās pareizi sasprindzināt — tad varēs atvērt un aizvērt mākslīgo plaukstu, satvert durvju rokturi, paņemt krūzi vai karoti. Savukārt firmā „Pohlig” sola protēzi pat savienot ar nerviem.
Lai cik liels ganāmpulks un saimniecība hektāros, šī Zariņiem ir liela summa. Armanda ienākumi ir invalīda pensija un pabalsts, ap 170 latu, to viņi netērē, bet taupa un krāj. Novadnieki meta naudiņu speciāli izveidotās kastītēs Jaunannā un Annā, vietējā kultūras namā notika labdarības koncerts un tirdziņš, Alūksnes un Apes novada fondā labi cilvēki saziedojuši ap 8000 latu, bet ir skaidrs, ka ar to nekādi nepietiks. Un tomēr Zariņi nesteidzas lūgt, drīzāk šis ir „Degpunktā” aicinājums — saziedot Armandam jaunām rokām.
Pirms vairākiem gadiem cerību būtu maz, bet tehnoloģijas attīstās strauji. 2008. gadā bionisko roku, ar domām darbināmu protēzi, atzina par vienu no izcilākajiem tā gada izgudrojumiem. Tagad simtiem cilvēku ir ieguvuši jaunas rokas un spēj tikt galā ar ikdienas rūpēm.
Tikai divus mēnešus pirms nelaimes ar Armandu BBC ziņoja, ka Vīnes profesors Oskars Ansmans „pievienojis” bionisko roku 26 gadus vecam pacientam, kurš pirms desmit gadiem cieta motocikla avārijā. Viņa labā roka bija paralizēta, un vienīgais risinājums bija amputācija, vietā liekot moderno protēzi. Arī Armands ir pelnījis iespēju.
Māris Puķītis/Foto: Rojs Maizītis, Bulls Press
