Ilga Kreituse: "Kamēr latvietim nesit ar mietu pa galvu, viņš neko nedara"

„Ja mēs izpētīsim mehānismus, kas bīdīja uz nodevību cilvēkus toreiz, 1940.gadā, mēs sapratīsim, kā no šiem nodevības tīkliem izvairīties šodien,” par 1940.gadu un tā mūsdienu paralēlēm sarunā ar „Neatkarīgo Rīta Avīzi” saka politoloģe un vēsturniece Kreituse.

Viņa piemin, ka mums bail atzīt, ka Vilis Lācis ir piedalījies savas tautas iznīcināšanā, vieglāk pateikt, ka to darīja čekas priekšnieks Šustins. Kreituse uzskata, ka tāpat kā pirms četrdesmitā gada esam pazaudējuši Baltijas vienotību.

Vili Lāci par tautas nodevēju kļūt mudināja iekšējās ambīcijas, un, „kā rakstīja Mariss Vētra, katram dendijam galvenais bija uzvilkt kājās pareizās kurpes un nozīmēties pa priekšu. Vai mums šodien maz tādu cilvēku? Un kur ir viņu vājie punkti? Un kādas ir viņu ambīcijas?” jautā Kreituse.

Kreituse uzskata - ja 1939. gadā visas trīs Baltijas valstis būtu atteikušās parakstīt līgumu par padomju armijas daļu ievešanu savā valstī, Padomju Savienība diez vai sāktu karu ar četrām Eiropas valstīm vienlaikus – Latviju, Lietuvu, Igauniju un Somiju.

„Diemžēl katra valsts domāja tikai par sevi. Un kur šodien ir Baltijas vienotība?” jautā Kreituse.

Kreituse arī kritizē prezidenta Kārļa Ulmaņa politiku 1940. gadā un velk paralēles ar mūsdienu situāciju:

„1940. gadā stāv tanki Stacijas laukumā, nu, ko vēl vairāk vajag pierādīt? Mana māte stāstīja, ka tādi tie krievi tur stāvējuši – nožēlojami, autos ietītām kājām. Protams, pēc tam šie „nožēlojamie” stāvēja ar plinti pie tavām durvīm. Kamēr viņi Stacijas laukumā mīņājās, tikmēr Ulmanis radiofonā runāja, ka viss ir kārtībā. Ja tu esi prezidents, cik tālu tu vari iet uz kompromisu savu privāto interešu vārdā? Tad, kad tu vadi valsti, tev privātās dzīves vairs nav. Jā, Ulmanim čekisti stāvēja aiz muguras, viņa runa tika kontrolēta. Ja viņš teiktu ko citu, vai tas maksātu viņam dzīvību, mēs nezinām. Bet tad viņš vairs nepiederēja sev.”.

Profesore atgādina, ka 1940. gada okupāciju veicināja pašu latviešu kolaboracionisms:

„Tā ir mūsu duālā daba un nespēja pieņemt, ka arī te, uz vietas, mums blakus var atrasties nodevējs. Vieglāk viņus meklēt starp krieviem, ebrejiem, citās tautās. Savukārt kolaboracionisma pētīšanas laiks ir tieši 1940. gads. Ja runājam par Kirhenšteina pirmo valdību, redzam, ka tur nav neviena atklāta komunista, neviena no Padomju Savienības atsūtīta cilvēka. Šajā valdībā ir tikai Latvijas Republikas pilsoņi, turklāt – lai cik skumji arī būtu – inteliģences pārstāvji, radošā darba veicēji.”

„Jaunāko Ziņu” „mafijas” nopelns

Profesore analizē tālaika Latvijas lielākā dienas laikraksta „Jaunākās Ziņas” „mafijas” grupas „nopelnus” mūsu valsts okupācijā:

„Ne tikai ar publikācijām šī grupa morāli gatavoja Latvijas iedzīvotājus okupācijai. Pētot to, kā tika izveidota pirmā kolaboracionistu valdība ar Kirhenšteinu priekšgalā, nonākam pie secinājuma, ka šajā valdībā kupli bija pārstāvētas „Jaunākās Ziņas”. Lai nu Benjamiņas kundze („Jaunāko Ziņu” izdevēja) guļ Dieva mierā tur, kur apbedīta, bet tieši viņa – varbūt pašai negribot – bija Latvijā izauklējusi čūsku midzeni, kas šeit praktiski realizēja to, ko bija paredzējusi Maskava.

Viņai ļoti tuvs cilvēks Vilis Lācis 1940. gadā kļuva par Latvijas iekšlietu ministru, viņš arī parakstīja deportāciju pavēli, kas kļuva par Benjamiņa kundzes nāves spriedumu. Valdībā nokļuva arī Pēteris Blaus un Jūlijs Lācis, kuri pirms tam strādāja „Jaunākajās Ziņās”.

Savulaik vinnēju derībās: teicu, lai paņem 30. gadu beigu „Jaunākās Ziņas” vai „Atpūtu” un pamēģina atrast vismaz vienu kritisku rakstu par to, kā Padomju Savienībā tiek realizētas staļiniskās represijas. Tādu rakstu nav. Toties ir raksti par tautas sasniegumu izstādi, par absurdo, nerealizēto projektu, kas paredzēja būvēt cik tur simtus metru augsto celtni, kuras galā uzslietu Ļeņina statuju – vienīgā problēma būtu tā, ka vadonis būtu mākoņos un neviens viņu neredzētu…

1940. gada jūnijā Latvijas cilvēkos nebija tik lielas trauksmes, tā sākās tad, kad visi ieraudzīja padomju atnesto realitāti. Latvijā katrai mājsaimniecei uz galda atradās „Atpūta” un „Zeltene” – tā nu bija goda lieta. Un ja „Atpūtā” bija Viļa Lāča stāsti, ja bija „Zvejnieka dēls” ar varonīgo cīnītāju Oskaru centrā, ja bija pozitīvi apraksti par dzīvi Padomju Savienībā – kādas gan varētu būt šaubas par lielā, komunistiskā kaimiņa labajiem nodomiem?!”

Kasjauns.lv/ Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva