Kāda Indija? Viss ir tepat Latvijā, arī garīgums
Indijā braukt ir modē. Un pēc atgriešanās vāvuļot par garīgumu, atvainojiet. Tik ļoti modē, ka rodas pretreakcija. Es tur biju nejaušības dēļ. Bija vērts, jo guvu nepārvērtējamu atziņu – mēs dzīvojam vislabākajā vietā pasaulē. Nopietni!
Protams, visur bijusi neesmu, tomēr tādu laimes sajūtu par šķietami pašsaprotamo faktu, ka dzīvoju Latvijā, nebija gadījies izjust. Ne velti saka, ka viss atklājas salīdzinājumā. Daudzi piktojas – sak, kāpēc tu gribi, lai es salīdzinu savu dzīves līmeni ar Indijas nabadzīgo slāni? Labāk ar Šveici! Teikšu, ka ir vērts salīdzināt ar abiem. Tie, kas Latvijā domā, ka ir nabadzīgi, pat nenojauš, kas ir nabadzība.
Par to garīgumu. Nejaudāju nobrīnīties par kundzītēm, kuras pilnām mutēm stāsta, kā, knapi nokļūstot Indijā, spēji apgarīgojušās, jo – ak, cik viņi garīgi! Diez kā viņas indiešu garīgumu izmēra? Jā, viņi klanās visiem reliģiskajiem simboliem, bet reliģiozitāte un garīgums nav viens un tas pats. Savukārt, runājot par garīgumu tolerances, empātijas, pieticības, godprātības, labestības un krietnuma izpratnē, manuprāt, tas vienādi sastopams visās tautās. Tikai indiešu vectētiņš ir citādāk apģērbies un nedaudz atšķirīgi izturas. Citi jūsmo: aizbrauciet uz Indijas laukiem – kādi tur cilvēki! Varbūt aizbrauciet tepat uz laukiem, un tādus pašus cilvēkus sastapsiet Aucē un Preiļos, tikai bez oranžajiem tērpiem.
Tempļi, profesionāli svētie un ārzemniekiem domātie ašrami jeb garīgo meklējumu vieta, protams, ir tūristu kāšamais bizness. Ašrams, kurā bijām, patiesībā ir krieviešu–latviešu kolhozs, vasaras nometne ar pārģērbšanos, kur gadu no gada sabrauc pārsvarā tā pati publika. Nometne ilgst aptuveni trīs nedēļas, dienā ir vairāki rituāli, kas nesagatavotam cilvēkam nav saprotami un, atļaušos teikt, diez vai ir interesanti.
Toties dāmas uz katru rituālu pārģērbjas, lai izrādītu jaunos sari. Kungi arī. Indiešu vectētiņam oranžie lindraki un daudzie grabuļi izskatās dabiski, turpretī Vasja no Stavropoles, šādi uzcirties, atgādina klaunu. Tāpat kā krieviete dārgā sari ar „Nike” iešļūcenēm kājās. Mana ceļa biedrene no šā teijātera aizmuka, lai pameditētu. Kas to deva! Zem tā paša koka apmetās trīs dāmas, lai nodotos „garīgajai praksei” – apcerēja, vai rituāla laikā smukais šrilankietis skatījies uz Oļu vai Ļusju un ko vilkt vakarā, lai iekvēlinātu garo slovēni.
Lai piedod ašrama fanes, bet radās iespaids, ka turp brauc sievietes, kuru personīgā dzīve nav izdevusies, un vientuļas padzīvojušas kundzes, lai rastu kaut jel kādu piederības izjūtu. Tāds tusiņš reizi gadā. Nepavisam nevīpsnāju, katram savi prieki, tikai – kāpēc pīt klāt garīgumu? Jāpiebilst, īstie garīgie centri mums nav pieejami, tie paredzēti tikai hinduistiem. Vari ģērbties viņu drēbēs, dziedāt viņu dziesmas, mainīt vārdu (pirmais darbs ašramā, lai kļūtu hindīgāks), bet par hinduistu kļūt nevari, par hinduistu piedzimst. Tālab arī pie daudziem tempļiem ir uzraksts „Only for hindu”.
„Garīgie” indieši ir neiedomājami cūkas – cita vārda nav. Protams, milzīgajā valstī ir arī milzīgs daudzums nokrāsu gan dabā, gan cilvēkos, tomēr lielpilsētās cilvēku koncentrācijas dēļ ļaužu tikumi atklājas visai uzskatāmi. Kad paziņai kļuva slikti, ieraugot, kā vairāki kungi, notupušies ielas malā, sinhroni kakā, indiešu garīguma aizstāve teica – ai, viņi taču uzvedas tik dabiski... Dabiski gan! Viņi spēj sagandēt visu, pat vientulīgā kolosāli skaistā kalnainā apvidū kafejnīcas īpašnieks tukšās plastmasas pudeles vienkārši nober lejā pa kalna nogāzi.
Pilsētā valda putekļi, sutoņa, pūstošu draņķību kaudzes, pretīgas smakas (deguns jāaizklāj ar lakatu, lai neapvemtos), uzmācīgi tirgoņi, „paštaisīti” kropļi un burzma, burzma, burzma. Deli uz ielas ir kā pie mums pārpildītā trolejbusā. Man iebilda, ka bite pļavā redzot ziedus, bet mēslu vabole – skaidrs, ko. Jāteic, mēslu vaboļu produkcijas ir tik nomācoši daudz, ka bezrūpīgi lidināties pāri ir grūti. Uzturoties Deli, gandrīz neticas, ka ir tāda neliela pilsēta Rīga, kurā dzīvo patīkami maz cilvēku, ir ko elpot un nav jāuzmanās, lai neuzkāptu pūstošai maitai vai govs pļekai.
Neraugoties uz to, Indijā, nenoliedzami, ir daudz skaista un interesanta, un turp varētu ceļot atkal un atkal, atklājot arvien jaunas šķautnes. Turklāt mainīt vidi, tā atbrīvojoties no „tekošajām” domām un rūpēm, lai dotu vietu citām, ir vispārzināma panaceja, un kontrastu ziņā Indija ir pateicīgs galamērķis. Tomēr skaista daba ir arī Gruzijā un Norvēģijā, un reiz vecticībnieku mācītājs man tepat Rīgā ar vienu teikumu palīdzēja domas ievirzīt citā gultnē.
Secinājums tas pats vecais. Ja cilvēkā garīgums ir, tas nāks vaļā Purvciema blokmājas virtuvē, Gaujas krastā vai kartupeļu vagā. Ja nav – brauc, kur gribi, deklamē skaistus tekstus par garīgumu, maini vārdu, rotājies ar svešām spalvām, māni sevi un citus, bet – tāda vārna pērta, tāda nepērta.
Māra Vilde/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Lato Lapsa
