Eksprezidente sāpju pilnā vēstulē skaidro, ka Latvijā gribējusi apglabāt dēliņu, kurš nodzīvoja tikai vienu dienu

Arī portāls Kasjauns.lv rakstīja par Vairas Vīķes-Freibergas vēlmi atdusēties netālu no prezidenta Jāņa Čakstes, kas būtu elitāra atdusas vieta, un eksprezidente savu nopelnu dēļ tur tiešām būtu tiesīga atdusēties. Tomēr vēsts ātri vien ieguva skandāla auru, simtiem cilvēku komentējot tematu vai visos valsts medijos. Pirmdienas vakarā eksprezidente pirmo reizi publiski pamatoja savu vēlmi tikt apgalabātai elitārajos kapos, kur jebkurš cits vairs atdusas vietu tā vienkārši nevar iegūt. Izrādās, Vaira Vīķe-Freiberga tālajā Kanādā 1966.gadā apglabājusi savu un vīra Imanta mazulīti. Viņi jau bija nokārtojuši pārapbedīšanas dokumentus, un bērna pīšļus būtu plānots apglabāt Rīgā - visiem kopējā ģimenes kapavietā, kas būtu sarūpēta, viņai vēl dzīvai esot. Pēc skandāla par atdusas vietas izkārtošanu eksprezidente prāto, vai mūža mājas abiem ar vīru būs trimdā, jo gribas taču gulēt blakus savam lielākajam zaudējumam. Vīķe-Freiberga savā ierakstā norāda uz skaudību, naidu un nepamatotiem apvainojumiem no savu tautiešu puses; publicējam pilnu vēstījuma tekstu:

"Mirušo piemiņas dienas.

Jau piekto dienu smagi strādāju pie raksta Beļģijas Akadēmijai par noziegumu, sodu un amnestiju, par latviešu masu deportācijām, slepkavībām, represijām. Drūms temats.

Šodien ir 16. janvāris, diena, kad 1938. gadā mana tēva līķi ietina Latvijas karogā un ielaida Atlantijas okeāna dzelmē. Mani, jaundzimušo, viņš vēl nebija paspējis redzēt. Māte nepiedzīvoja ne bēres, ne kapa vietu, kur kādu ziedu nolikt.

Manas mātes vecāko brāli Andreju, līdz ar svaini un četriem kaimiņiem, atrada sašautus un saplosītus no lidmašīnas 1941. gada vasarā. Andrejs nebija miris tūliņ, bet vēl rāpojis kādu gabalu uz priekšu, tikai viņa iekšas nebija tikušas līdz. Vecā māte raudādama centās savu dēlu kaut cik vēl salikt kopā, lai visu apglabātu. Viņa vēl ilgi rāpojusi pa sūnām, izmisīgi meklēdama sava dēla acis.

Tēva brālis Vilis ticis nāvīgi ievainots vēderā vācu armijai 1944.gadā atkāpjoties caur Baltkrieviju. Bijis jāpeld pāri kādam Volhovas purvu ezeram, ko viņš, protams nespēja. Vēl dzīvs būdams ticis nosēdināts pret balta bērza stumbru, līdzi paņemta puse no ripiņas ar numuru, kas katram karavīram bija ap kaklu un tā viņš tur palicis viens.

Tikai dažas nedēļas pēc mūsu došanās bēgļu gaitās, 1945.gada 24.janvārī, Meklenburgas pilsētā Parhimā, nomira mana māsiņa Mārīte, tieši sava tēva dzimšanas dienā. Mēs ar māti sagadīšanās pēc pie nometnes vārtiem pārtvērām pārkrautos līķratus, kas katru dienu veda zārkus, ko apglabāt kopējā bedrē. Panācām, ka vismazāko zārciņu izcēla un izkārtojām Marītei atsevišķu kapa vietu vietējā kapsētā. Viņas bēres bija 27. janvāri, mūsu mammas dzimšanas dienā. Paps samaksāja par kapa kopšanu uz 25 gadiem. Taču drīz vien pilsētu ieņēma sarkanarmija un krievu zaldāti kapsētu apgānīja un nolīdzināja. Tagad tur ir pilsētas parks.

Kādā Monreālas skaistās "Mount Royal" kapsētas nogāzītē ir vientuļš mazs kapiņš, ko neviens gadiem ilgi neapciemo.

Tur guļ mūsu dēliņš, kurš piedzima un nomira 1966.gadā. Mēs bijām jau nokārtojuši dokumentus, lai viņa urnu pārvestu uz Latviju, jo arī paši ar vīru bijām cerējuši, ka mūsu pēdējā atdusas vieta būs dzimtajā zemē. Tamdēļ jau laicīgi tika sākta ģimenes kapu iekārtošana. Ja viss būtu gājis labi, varbūt, ka dēliņa pārapbedīšana būtu varējusi notikt viņa nākamajā dzimšanas vai nāves dienā – 28. vai 29. aprīlī.

Kā tagad mums savu bērnu guldīt kapa vietā, kas ir tikusi apgānīta ar naidu, dusmām un skaudību no savas tautas puses un pat ar apvainojumiem par noziedzīgu rīcību? Un kā ar mums pašiem? Vai varbūt mums drīzāk atgriezties pie viņa, svešā zemē, kur nevienam pat sapņos nerādītos doma, ka kādam cilvēkam var apskaust viņa mūža māju?

Ir jau arī vēl citi risinājumi. Mūsu lauku īpašumā ir tāda klusa, meža vidū apslēpta nogāzīte, kur pavasarī zied zilās vizbulītes. Tur būtu Dieva miers un klusums. Tur varētu, kad pienāks laiks, ar mirušajiem pienācīgo cieņu un bez skauģu lāstiem izkaisīt manus pelnus. Un katru pavasari es tad varētu atkal uzziedēt ar zilām vizbulītēm. 

VVF

"

Iepriekš jau vēstījām, ka laikraksts "Diena" izpētīja, ka Vīķe-Freiberga, izmantojot starpniekus, tikusi pie kapavietas Rīgas I Meža kapos, netālu no Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietas. 

No vairākām amatpersonām Rīgas pašvaldības iestādēs laikraksts noskaidrojis, ka I un II Meža kapos dabūt kapavietu "no malas" nav iespējams. Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Tiesiskā nodrošinājuma pārvaldes galvenais speciālists Krišs Noris skaidrojis, ka I Meža kapi ir daļēji slēgta kapsēta, kur vietas var iegūt tikai tie, kuriem uzturēšanā jau ir kapavietas un kuriem tās ir "pilnas", turklāt "tagad jau ir tik tālu nonācis, ka pat tiem vairs nepietiek, nav teritorijas".

Tomēr, neraugoties uz to, Vīķe-Freiberga pie šādas kapavietas tikusi, taču, kā tas noticis, laikrakstam nav vēlējusies komentēt ne pati eksprezidente, ne citi iesaistītie.

"Dienas" veiktā pirms trim gadiem sākušos notikumu rekonstrukcija rāda, ka nopietna interese par mūža māju jautājumu Vīķei-Freibergai radusies pēc smagajām veselības problēmām, par ko mediji ziņoja 2011.gada vasaras beigās. Divus gadus vēlāk, 2013.gada nogalē, pilnvarotā persona, Vīķes-Freibergas valsts algotā sekretāre Daina Lasmane, eksprezidentes interesi par iespēju tikt pie "cienījamas" vietas I Meža kapos darījusi zināmu Rīgas domes amatpersonām. Tobrīd šī misija Vīķes-Freibergas kārotos rezultātus gan nav devusi, jo pašvaldības pārstāvji norādījuši uz likumu normām, kas nosaka bijušo valsts vadītāju privilēģijas šajā jomā.

Likuma Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu 12.pants nosaka, ka "Valsts prezidenta un personas, kura ieņēma Valsts prezidenta amatu, apbedīšanas un kapa uzturēšanas izdevumus sedz valsts". Tas nozīmē, ka tad, kad 1937.gadā dzimusī Vīķe-Freiberga beigtu savas gaitas šai saulē, viņu apbedītu un kapu turpmāk apkoptu par valsts līdzekļiem. Taču par to, ka eksprezidentei būtu lielākas priekšrocības nekā "parastajiem" cilvēkiem kapavietas izvēlē, likums neko nesaka. Tomēr, kā rāda rekonstruētā turpmāko notikumu gaita, bijusī valsts vadītāja ir citās domās. Neizdodoties sākotnējai iecerei, tikušas meklētas citas ietekmes sviras, ar kuru palīdzību panākt vēlamo no pašvaldības, un tās 2014.gada sākumā ir atrastas Valsts prezidenta kancelejā, ko toreiz vadīja Gundars Daudze.

Tagadējais Saeimas priekšsēdētājas biedrs Daudze nevēlējās atbildēt uz "Dienas" jautājumiem par viņa lomu kapavietas organizēšanā. Arī Lasmane neatbildēja uz "Dienas" jautājumu, kāda pēc sākotnējā pašvaldības atteikuma bijusi viņas turpmākā rīcība, lai panāktu kapavietas I Meža kapos piešķiršanu Vīķei-Freibergai. Taču "Dienas" rīcībā nonācis Daudzes parakstīts, ar 2014.gada 8.janvāri datēts ierobežotas pieejamības dokuments "Par zemes nogabalu rezervēšanu", kas adresēts Rīgas domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam (S). Neminot konkrēti Vīķes-Freibergas vārdu, tajā lūgts "rezervēt divus zemes nogabalus likuma Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu 12. pantā paredzēto darbību izpildei". Līdztekus tam Valsts prezidenta kanceleja veikusi arī neformālu vēlmju nodošanu, vēsta laikraksts.

Daudze nevēlējās atbildēt uz "Dienas" jautājumu, vai viņš domes amatpersonas ir mutiski informējis, ka zeme vajadzīga tieši I Meža kapos un tieši Vīķes-Freibergas vajadzībām. Savukārt pašreizējais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Guntis Puķītis "Dienai" paziņoja, ka par neko tādu "kancelejas lietvedībā nav reģistrētu dokumentu". Tomēr laikraksta rīcībā ir arī Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzēviča (GKR) divas nedēļas vēlāk parakstīts dokuments, kurā viņš atsaucas uz "mutisko vienošanos, kas bija panākta ar Latvijas Valsts prezidenta kanceleju", un lūdz Mājokļu un vides departamentam "rezervēt divus zemes nogabalus Rīgas I Meža kapos".

"Ņemot vērā prezidenta kancelejas izdarīto politisko spiedienu, ko nebija vēlams ignorēt, izpilddirektoram 2014.gada sākumā kopā ar eksprezidentes deleģēto pārstāvi nācās "pa tiešo" aiziet pie I un II Meža kapu vadības, kas tad arī parādīja viņiem dažādas vietas, un viņi izlēma par vienu konkrētu. Pašlaik neviens no šiem konkrētā jautājuma kārtotājiem Kapu pārvaldē vairs nestrādā," "Dienai" skaidroja avots Kapu pārvaldē, piebilstot, ka 2014.gada 2.decembrī ar Lasmani noslēgts līgums par vietas kopšanu.

Uz laikraksta jautājumu par minēto darbību ētiskumu Vīķe-Freiberga neesot vēlējusies atbildēt. Kā izriet no vēl viena "Dienas" rīcībā esoša dokumenta, pēc Vīķes-Freibergas vēlēšanās rezervētā kapavieta ir 21 kvadrātmetru plaša un tā skaitās "septiņvietīga kapavieta". Turklāt apjomīgi pamati šīm mūža mājām jau ir uzbūvēti.

Kasjauns.lv/Foto: Facebook