Odisejs Kostanda: pie grieķiem neviens nav vērsies

Latvijā ir vairāki sabiedrībā pazīstami un tautā mīlēti grieķi. Piemēram, grieķi ir grupas „Menuets” solists Adrians Kukuvass un viņa māsa, populārā radio žurnāliste Lia Guļevska.

Latvijas grieķu kopienas vadītājs, bijušais Saeimas deputāts un aktīvs Latvijas Tautas frontes dalībnieks Kostanda intervijā „Latvijas Avīzei” stāsta par Latvijas Grieķu biedrības darbību: „Biedrību nodibinājām pirms 13 gadiem, un pa šo laiku esam apzinājuši 423 grieķus Latvijā. Pirmie šeit ieradās Krievijas cara laikā, nākamie pamuka no Padomju Savienības nepa („jaunās ekonomiskās politikas”) laikā, citus kā Staļinam kārtējo „slikto” tautu izsūtīja. Pēc tam viņi atbrauca uz Latviju, nevis atgriezās dzīvesvietā. Vēl viens slānis grieķu ieradās kā speciālisti 50. – 60. gados, Latviju industrializējot, un pēdējie ir klāt neatkarības gados – kurš studēt, kurš atvērt restorāniņu vai citu mazu uzņēmumu. Tā ka grieķu kopiena Latvijā ir kā vairākkārtu torte. Dažreiz runā tikai latviski, „padomju” grieķi – tikai krieviski, jaunākā „kārta” tādi, kas runā tikai grieķiski.”

Kostanda stāsta, ka pirmie grieķi Latvijā apmetās pirms gadiem simts: „Tie nāca no Grieķijas salām Krētas, Kalimnas, arī mani vecvecāki no Kefalonijas salas, uzvārdā Kostandatosi.”

Jautāts, vai Kostanda kā grieķis izjūt Latvijā īstenoto mazākumtautību politiku, par kuras esamību vismaz apgalvo mūsu valdība, viņš saka: „Es neizjūtu šo politiku, vairāk ir parādiska runāšana, tiek savāktas komisijas, darba grupas, kur it kā noklausās viedokļus, bet pie grieķiem neviens nav vērsies. Diezin vai arī citiem ir liela jēga no parunāšanas. Prezidentam ir Mazākumtautību padome, taču tur aicinātas citas minoritātes, kurām laikam grūtāk klājas.”

Tāpat Kostanda ir skeptiski noskaņots pret prezidenta Andra Bērziņa aicinājumu samierināties 2. pasaules kara pretējās frontēs karojošiem: „Teikšu godīgi – aicinājumu neuzskatu par nopietnu. Kāpēc? Pirmkārt, ja divi cilvēki, valstis vai sociālās grupas grib samierināties, tad nepieciešama abu pušu labā griba. Otrkārt, jābūt pamatiem, uz kuriem slēgt izlīgumu, piemēram, rast kopīgu skatījumu tajos vēstures mezgla punktu jautājumos, kuri bija atšķirīgi.

Nevar aicināt – atliksim vēsturi malā, vienkārši par kaut ko samierināsimies. Vispirms it kā iecerēts tuvināt atlikušos kara veterānus abās ierakumu pusēs, bet, pat ja daži sirmi vīri izlīgtu, tad tas iznākumā nevestu uz sabiedrisko izlīgumu vai sekotu izlīgums valstiskā līmenī, jo pret okupētājvalsti Krieviju pretenzijas ir gan baltiešiem, gan poļiem. Bet reālus pretimnākšanas soļus no Kremļa puses es neredzu.”

Toties Kostanda atzinīgi vērtē prezidenta rīcību, aicinot nepiedalīties referendumā par otro valsts valodu. Diemžēl prezidentā toreiz neviens neieklausījās:

„Es domāju, ka liela skaitļa sasniegšana bija ne vien otras puses augstas organizētības panākums, bet šajā gadījumā – arī latviešu politiķu nepareiza reakcija uz šo lietu. Pirmais prezidenta uzstādījums bija – es tādā referendumā nepiedalīšos! Manuprāt, lūk, pareizā reakcija, jo tā nebija mūsu lieta, kur jāpiedalās. Tad, redzot, ka latvieši negrasās iet pie urnām, jo viņus atklāti provocē, arī otra puse ņemtu vērā šo boikotu.

Ka latviešu valoda te ir vienīgā valsts valoda, par to nav jāspriež un jādiskutē. Tā tas ir, un nevajadzēja ielaisties provokācijā. Tad arī krievu valodas aizstāvjiem noplaktu enerģija, zustu mākslīgi uztaisītā sacensība un sportiskā interese, cik kurš savāks, kādus rekordus uzstādīs.”

Runājot par to, kas būtu jāmaina mūsu nacionālajā politikā, Kostanda saka” „Nevajag darīt ne vairāk, ne mazāk.

Vajag vienkārši darīt pašiem savu – operatīvi lemt valsts lietas un lēmumus nelokāmi izpildīt, nevis raustīties pie sīkākās pretdarbības. Otrkārt, jāsāk ticēt pašiem savam spēkam un savām spējām, nevis locīties un gausties – ko nu mēs, maziņie, pret lieliem. Trešā panākumu atslēga ir pēc iespējas lielāka savstarpējā uzticēšanās un vienošanās latvisko partiju starpā.

Ziniet, uz politiku ir attiecināmas interesantas vēsturiskas paralēles. Pie baroniem latvietim bija izvēle – iet un līst līdumu, sistiem pašam uz augšu vai iekārtoties uz ērtu palikšanu muižā. Tur vieglāka dzīve un labāka iztikšana. Ja nu vēl karjeras iespēja – kļūt par vagaru vai piķieri. Tādas divas iespējas latviešiem arvien bijušas, un tautieši izvēlas – vieni tādu, otri tādu ceļu. Manuprāt, šodien ir vairāk un virsroku gūst nevis tie, kuri grib būt patstāvīgāki, bet otra ceļa gājēji.”

Kasjauns.lv/Ekrānuzņēmums no video