Jānis Vētra: augstākajai izglītībai Latvijā ir laba kvalitāte

Patlaban ir pabeigta studiju programmu izvērtēšana pa studiju virzieniem. Kādi ir secinājumi par augstākās izglītības kvalitāti Latvijā?

Augstākās izglītības sistēmu Latvijā var raksturot kā kvalitatīvu un ilgtspējīgu, jo vairāk nekā divas trešdaļas programmu ir novērtētas kā kvalitatīvas un ilgtspējīgas, aptuveni 20% programmu ir nepieciešami konkrēti uzlabojumi, lai tās varētu pilnvērtīgi turpināt darbu un tikai aptuveni 6% no tām programmām, kuras bija pieteiktas izvērtēšanai, ir ar faktiem pamatots, ka to pastāvēšana ir problemātiska.

Tas rāda, ka augstākās izglītības sistēma ir pietiekami kvalitatīva. Turklāt sistēma diezgan adekvāti reaģē uz notiekošo, jo jāatceras, ka gandrīz 100 programmu no tām, kas pagājušā gada vasarā bija iekļautas reģistrā, vispār nenonāca izvērtēšanā.

Starp nevērtētajām programmām ir tādas, kas vairs netiek īstenotas, bet vēl nav izslēgtas no reģistra, gan tādas, kurām ir izņemtas licences, taču tās vēl nav sākts īstenot. Vērtēšanai augstskolas neiesniedza arī jaunas programmas, kurās ir tikai daži studenti, un programmas, kuras pašas augstskolas jau atzina par nekvalitatīvām un ekspertiem nerādāmām. Pārejas noteikumi ļauj šādas studiju programmas īstenot līdz tām beidzas akreditācijas termiņš. Tas, ka no aptuveni 950 programmām gandrīz 10% tika atsijātas jau bez izvērtēšanas, parāda, ka augstskolām ir iekšēja kvalitātes izjūta.

Kā skaidrojat situāciju, ka pirms jaunu studentu uzņemšanas augstskolās, studiju programmu izvērtējums oficiāli netika publiskots?

AIP uzskatīja, ka pašlaik ir gatavi tikai starprezultāti, kur studiju programmu izvērtējums ir tikai viens no rādītājiem, kas raksturo programmu, turklāt augstskolām un koledžām jau ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai veiktu uzlabojumus, neskatoties uz to, vai programmas ir ierindotas otrajā vai trešajā grupā. Tāpat arī pirmās grupas programmās jau ir notikušas izmaiņas.

Rezultāti ir jāskata kopā ar augstskolu ziņojumiem par to, kādi uzlabojumi jau ir veikti. Ja publiskojam trešās grupas programmas, tad ir jāatšķetina un jāpublisko arī tās studiju programmas, kuras vispār netika vērtētas, jo daļa no tām tagad skaitās akreditētas un labas, tādejādi radot nepilnvērtīgu priekšstatu par studiju programmu kvalitāti. AIP uzskata, ka studiju programmu izvērtējums būtu jāskata caur studiju virzienu akreditācijas prizmu, taču studiju virzienu akreditācijas jaunā kārtība pašlaik ir tikai projekta līmenī.

No šī projekta nevar gūt skaidru priekšstatu par to, kas un kā izmantos Eiropas Sociālā fonda (ESF) projektā „Augstākās izglītības studiju programmu izvērtēšana un priekšlikumi kvalitātes paaugstināšanai” iegūtos rezultātus studiju virzienu akreditācijā. Tādēļ AIP uzskatīja, ka tikai no studiju programmu izvērtējuma publiskošanas nebūs iespējams izdarīt kādus jēgpilnus secinājumus. Mums tomēr būtu svarīgi, lai studiju virzienu akreditācija uzsākšanas etapā pilnvērtīgi balstītos uz projektā iegūtajiem rezultātiem.

Vai IZM iesaistīja AIP Ministru kabineta (MK) noteikumu projekta „Augstskolu, koledžu un studiju virzienu akreditācijas noteikumi" izstrādē?”

IZM noteikumu projektu izstrādāja, AIP neiesaistot, bet mēs esam aizsūtījuši savus ieteikumus. Ir notikušas pirmās sanāksmes, kurās IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vadība izskatīja AIP, Latvijas Studentu apvienības un Rektoru padomes priekšlikumus. Nebūtiskākos AIP priekšlikumus IZM ir ņēmusi vērā, taču fundamentālās problēmas paliek. Mēs uzskatām, ka noteikumu projektā ir jāiestrādā, ka AIP būs tā institūcija, kas, pārejot uz studiju virzienu akreditāciju, sagatavos priekšlikumus akreditācijas komisijai par ESF projektā iegūtajiem studiju programmu izvērtēšanas rezultātiem.

Ir jāsaprot, ka ekspertiem nebija uzdevums, novērtējot virzienu augstskolā, dot slēdzienu par studiju virziena konkrētā augstskolā akreditāciju uz sešiem vai diviem gadiem, vai neakreditēt, jo nebija atbilstoša normatīvā dokumenta. Eksperti ir devuši vērtējuma katrai programmai, kas ir attiecīgajā virzienā, sagrupējuši studiju programmas trijās grupās, snieguši aprakstošu novērtējumu par studiju virzienu augstskolā un studiju virzienu valstī kopā.

Tagad tik un tā kādai institūcijai būs jāsagatavo priekšlikums akreditācijas komisijai par konkrētas augstskolas studiju virzienu, ņemot vērā projekta izvērtējumā rezultātus, augstskolu veiktās izmaiņas pēc ekspertu ieteikumiem. Visa informācija ir jāapkopo, un jāsagatavo argumentēts priekšlikums akreditācijas komisijai akreditēt studiju virzienu uz sešiem vai diviem gadiem vai neakreditēt.

Ir skaidrs, ka akreditācijas komisija nevarēs strādāt ar primāro informāciju, jo tas ir tūkstošiem lappušu liels informācijas daudzums. Vispirms ir jāsagatavo apkopots viedoklis par katru studiju virzienu katrā augstskolā. ESF projekta ekspertu grupas, kas vēl strādā, šo informāciju varētu sagatavot.

Pastāv ļoti lielas bažas, jo noteikumu projektā šis process pašlaik nav noteikts. Esošajā akreditācijas noteikumu redakcijā tiek piedāvāts, ka novērtēšanu veiks IZM deleģēta institūcija, taču mutiski tika paskaidrots, ka šo institūciju izvēlēsies konkursa kārtībā. Tas akreditācijas kārtību dara ļoti neskaidru – vai tā būs kāda Latvijas vai ārvalstu institūcija, vai un kādā veidā tiks izmantoti ESF projekta rezultāti.

Pat pie vislabvēlīgākā scenārija tas var ievilkties ļoti ilgi. Vispirms konkursa kārtībā atlasīs institūciju, un atliks tikai vienam no pretendentiem apstrīdēt rezultātus, lai process uz pusgadu apstātos. Ja tiks izvēlēta kāda institūcija, kura iepriekš nav saistīta ar ESF projekta īstenošanu, tai nāksies iepazīties ar visiem dokumentu oriģināliem, kas ietilpst desmitiem kastēs.

Tas būs dubults darbs, turklāt par to atkal būs jāmaksā. Pastāv risks, ka akreditācijas process var apstāties un augstskolas nevarēs izsniegt valsts atzītus dokumentus. Šī neskaidrība ne tikai sasaista mūsu rokas, bet arī domas un darbus, jo augstskolas un koledžas interesējas, kā notiks akreditācija, taču pagaidām mēs konkrēti atbildēt nevaram.

Cik daudziem studiju virzieniem ir nepieciešama akreditācija pēc 1. septembra, jo pretējā gadījumā tās nevarēs izsniegt valsts atzītus izglītības dokumentus?

Augstskolu likumā ir noteikts, ka jaunā kārtība par studiju programmu licencēšanu un studiju virzienu akreditāciju tematiskajās grupās – izglītība, humanitārās zinātnes un mākslas, sociālās zinātnes, komerczinības un tiesības – stājas spēkā šī gada 1.septembrī. Savukārt tematiskajās grupās – dabaszinātnes, matemātika un informācijas tehnoloģijas, inženierzinātnes, ražošana un būvniecība, lauksaimniecība – grozījumi stājas spēkā šī gada 15.novembrī, bet veselības aprūpes un sociālās labklājības, kā arī pakalpojumu tematiskajās grupās – šī gada 31. decembrī.

Pirmās tematiskās grupas studiju virzieniem pagarinātā akreditācija darbojas līdz 1. martam, un līdz 2013. gada 30. jūnijam visam šim procesam vajadzētu būt noslēgtam. Taču ir jāsaprot, ka tas ir ļoti apjomīgs darbs un pat, ja visi dokumenti ir sagatavoti, akreditācijas komisijai ir jāstrādā pilnu dienu, jo mums ir vairāk nekā 60 augstākās izglītības institūcijas, kurās ir daudz un dažādu studiju virzienu. Tas būs milzīgs darba apjoms, kas intensitātes ziņā būs tikpat nozīmīgs kā studiju programmu izvērtējums. Akreditācijas komisijai būs ļoti liela atbildība, jo katrs tās lēmums būs administratīvs akts, ko varēs apstrīdēt.

Kuri no studiju virzieniem Latvijā ir spēcīgākie, kas spēj konkurēt pasaules līmenī?

Latvijā būtu grūti atrast vienu virzienu, kas būtu izteikti nekvalitatīvs vai nekonkurētspējīgs. Visos virzienos mums ir pietiekami liels skaits programmu, kas ir atzītas par kvalitatīvām un ilgtspējīgām. Jā, varbūt tā nav absolūti izcila kvalitāte, taču par vienmērīgi labu kvalitāti mēs Latvijā varam runāt.

Studiju virzienu izvērtējums parādīja vairākas iezīmes. Proti, tām studiju programmām, kurām ir valsts budžeta finansējums, novērtējums ir daudz labāks nekā maksas programmām. Tas norāda, ka valsts budžeta finansētajām programmām ir stabilāks akadēmiskais personāls un materiāli tehniskā bāze, kā arī ir iespēja atlicināt līdzekļus studiju programmas pilnveidei.

Maksas programmām tirgus situācija nospiež cenu uz leju, tādēļ studentu maksājumi nosedz tikai programmas īstenošanas izmaksas, bet studiju programmas attīstībai daudzos gadījumos finansējums nav pietiekams. Izvērtējums parādīja, ka valsts budžeta finansējums ir priekšnoteikums studiju programmas kvalitātei un ilgtspējai.

Ir skaidrs, ka valsts budžeta nauda netiek tērēta mazkvalitatīvām programmām, kuras nav perspektīvas. Pat, ja slēgtu visas tās studiju programmas, kuru kvalitāte un lietderība ir apšaubīta, nekāda valsts budžeta līdzekļu ekonomija nebūtu, jo tās visas ir maksas programmas, kurām valsts budžeta līdzekļu nav.

Otra iezīme ir atsevišķi studiju virzieni, kuri ir ārpus konkurences, piemēram, „Ģeogrāfijas un zemes zinātnes”, ko īsteno tikai Latvijas Universitātē, kas ir saņēmis augstāko novērtējumu. Taču ir arī studiju virzieni, piemēram, tiesību zinātne, vadība, ekonomika, kur studiju programmas ir gandrīz visās augstskolās. Daudzās no tām šo virzienu programmas ir novērtētas augstu, bet netrūkst arī zemāki vērtējumi.

Analizējot izvērtējuma rezultātus, esmu secinājis, ka neiezīmējas tāda tendence, ka tur, kur ir konkurence, studiju programmu kvalitāte būtu augstāka, bet tur, kur nav konkurences, kvalitāte būtu sliktāka. Piemēram, arī veterinārmedicīnas studiju programma ir augstu novērtēta. Šis pētījums indikatīvi parāda, ka konkurence Latvijas augstākajā izglītībā nenodrošina augstāku kvalitāti. Arī mani iepriekšējie novērojumi liecina, ka pie Latvijas resursu daudzuma konkurence bieži ir traucējošs faktors, un jau tā mazie resursi tiek sašķaidīti pa mazām vienībām, neļaujot iegūt to kapacitāti, kas ļautu paaugstināt kvalitāti.

Izvērtējumā diezgan daudz vāju vērtējumu ir izglītības un psiholoģijas virziena studiju programmām. Kādēļ šo virzienu studiju programmām trūkst kvalitātes?

Izglītības studiju virziena programmām eksperti kā vienu no lielākajām problēmām norādīja to nepietiekamo sasaisti ar darba tirgu. Šajās studiju programmās ir daudz lielāks studējošo skaits nekā skolotāju brīvās vietas Latvijas skolās. Līdz ar to šīm programmām pazūd galvenais mērķis – sagatavot absolventu darbam klasē, jo ļoti daudziem no viņiem nav iespējas sākt strādāt, tādēļ arī nav motivācijas gatavoties darbam skolā.

Pašlaik skolās strādā daudz pensijas vecuma skolotāju, daudzi skolotāji, lai nopelnītu, strādā vairāk nekā vienu likmi. Ja skatās datus, tad skolās vajadzētu būt vakancēm, bet tās pašlaik aizpilda tie pedagogi, kuri jau ir skolās. Taču tas nebūt nenozīmē, ka nevajadzētu gatavot jaunus skolotājus.

AIP ir redzēti aprēķini, ja pensijā aizietu visi pensijas vecumu sasniegušie skolotāji un visi skolotāji strādātu vienu likmi, tad ar augstskolu pedagoģijas studiju programmu absolventiem tā vien būtu, lai aizpildītu visas vakances. Pārtraukt vai būtiski samazināt jaunu skolotāju sagatavošanu būtu riskanti, gadījumā, ja paaugstina darba algas un skolotāji strādā vienu slodzi vai aiziet pensijā, var izveidoties situācija, ka veidojas skolotāju deficīts. Būtu jādara viss iespējamais, lai paaudžu nomaiņa skolās notiktu ne tikai straujāk, bet arī plānveidīgāk.

Savukārt, runājot par psiholoģijas studiju programmu zemo vērtējumu, pamatā nav tikai viens faktors. Arī psiholoģijas programmām vispirms ir problēmas ar darba tirgu, jo pašlaik nav skaidrs, kam viņi tiek gatavoti - kā darba devēji, kā darba ņēmēji vai kā pašnodarbinātas personas. Pieprasījums pēc psihologiem ir piesātināts un, lai jauni psihologi ienāktu darba tirgū, viņiem ir jābūt ļoti kvalitatīvi sagatavotiem.

Psiholoģijas nozarei ir diezgan lielas problēmas ar akadēmiskā personāla atjaunošanos. Mēs nevaram teikt, ka mums būtu bagātīgi pārstāvētas zinātniskās skolas psiholoģijā, kas aktīvi strādā un publicējas. Nav pētniecības procesa un līdz ar to akadēmiskā personāla kvalifikācija ir nevienmērīga. Mums ir izcili psiholoģijas pārstāvji, bet tajā pašā laikā mums ir daudzi praktiķi, kas ir piesaistīti akadēmiskajam darbam. Tas pats par sevi nebūtu slikti, bet jābūt noteiktām proporcijām. Mēs nevaram uzskatīt meistarzeļļu apmācības sistēmu par efektīvu augstāko izglītību.

Psiholoģijas studiju virzienam par sliktu nāk tas, ka psiholoģija kā nozare ir ļoti sadrumstalota savos ideoloģiskajos uzstādījumos un pārstāv dažādas praktiskās psihologu skolas, tādēļ ir maz horizontālo kontaktu starp psihologiem, jo viena skola ar otru labākajā gadījumā nekontaktējās, sliktākajā – reizēm arī karo.

Psiholoģijā ir arī relatīvi lielas problēmas ar studējošo atlasi, jo psiholoģijas programmās gandrīz nav konkursa, lielākajā daļā studiju programmu uzņem visus, kas piesakās. Augstākajā izglītībā nodrošināt kvalitāti bez studējošo atlases nav iespējams. Atlase ļauj koncentrēt vairāk vai mazāk vienādi sagatavotus un motivētus cilvēkus, kas padara studējošo kopu, kas var virzīties uz priekšu, atbalstot viens otru. Ja paņem visus, kas atnāk ar dažādu sagatavotības līmeni, motivāciju, dažādām interesēm un vajadzībām, viņus organizēt kā vienotu kopu, pat pie vislabākajiem nodomiem un apstākļiem, ir diezgan lielas problēmas.

Vai jums nešķiet, ka augstskolu un to programmu akreditācijai Latvijā ir pārāk zemas prasības, kas novedis pie tā, ka diploms ne vienmēr liecina par cilvēka zināšanām, bet gan par to, vai viņš ir spējis regulāri samaksāt mācību maksu?

Es sliektos piekrist šim apgalvojumam, jo līdz šim akreditācijas prasību līmenis nav bijis pietiekami augsts, jo īpaši tas attiecas uz programmu atkārtotu akreditāciju. Uz jaunas programmas akreditāciju augstskolā dodas trīs eksperti, bet programmas, kas iepriekš ir bijušas akreditētas uz sešiem gadiem, reakreditācija notiek gandrīz automātiski, ja par to nav saņemtas sūdzības, ar viena eksperta īsu ziņojumu. Rezultātā veidojas priekšnoteikumi stagnācijai, kas agri vai vēlu pārvēršas kvalitātes trūkumā.

Es ceru, ka šo problēmu izdosies atrisināt ar pāreju uz studiju virzienu akreditāciju, kurā vērtēs resursu kapacitāti visā studiju virzienā, studiju tehnoloģijas, vai tās ir veicinājušas jaunas studiju programmas, publikācijas, labas darba devēju atsauksmes, absolventu profesionālo karjeru. Kvalitatīvākajām programmām, kur ir redzami rezultāti, no valsts budžeta pienāktos papildus finansējums 10–15% apmērā, ko augstskolas varētu ieguldīt studiju programmu pilnveidei, kā to iepriekš prezentēja IZM. Šāds atbalsts veicinātu inovācijas izglītības procesā.